Mārbahas zirgaudzētava – dzīva vēsture un interesanta nākotne…

Dr. Astrida fon Velsena-Cerveka ir viena no jaunajiem, dinamiskajiem zirgaudzētavu vadītājiem, kuri pēdējos gados arvien vairāk nomaina “veco paaudzi”, uzņemoties Vācijas slaveno valsts zirgaudzētavu vadību. Izaicinājums, ar kuru viņa saskārusies, ir milzīgs…

Mārbahas zirgaudzētava ir ne tikai viena no lielākajām – 1000 hektāru platībā – bet arī viena no vecākajām Vācijā; tās vēstures pirmsākumi meklējami jau viduslaikos, kad grāfs Eberhards V nodibināja savu privāto zirgaudzētavu laikā no 1477. gada līdz 1480. gadam. Tā laika valdnieka dēls drīz vien apzinājās vajadzību uzlabot vietējās zirgu šķirnes kvalitāti, un 1573. gadā Mārbaha tika paaugstināta līdz galma un valsts zirgaudzētavas statusam.

 

18. un 19. gadsimtos Vācijā tika izveidotas Meklenburgas, Holšteinas zirgu šķirnes, tika ievesti angļu pusasiņi un Normandijā audzētie zirgi, lai uzlabotu vietējo darba zirgu kvalitāti. Smagākie tipi kā Klīvlendas šķirnes, Jorkšīras pajūgu zirgi un Klaidsdeili tika izmantoti, lai uzlabotu kaulu izturību.

Laikā no 1896. līdz 1950. gadam vaislas darbs koncentrējās uz Virtembergas šķirni – universālu zirgu, kas piemērots kā lauku darbu veikšanai, tā jāšanai. Sākot ar 20. gadsimta 50’tajiem gadiem tika nolemts audzēt vieglākus, sportiskākus, modernākus jājamzirgus. Traķēnes šķirnes ērzelis Julmond tika izmantots kā galvenais ciltstēvs, un, par spīti tam, ka viņam jau bija 22 gadi, kad zirgs ieradās Mārbahā, viņš palīdzēja nodibināt moderno Virtembergas siltasiņu tipu. Pēdējos gados šķirnes uzlabošanā izmantoti Hanoveras, Oldenburgas un Holšteinas, kā arī Traķēnes un angļu pilnasiņu šķirnes zirgi, radot to Virtembergas šķirnes zirgu, kādu redzam šodien, un tas ir gluži tāds pats kā visi pārējie mūsdienu vācu siltasiņi…

Mārbaha ir labi pazīstama arī ar to, ka tajā mīt Eiropā senākais arābu šķirnes zirgu ganāmpulks – Veilas-Mārbahas arābi. Laika posmā no 1814. līdz 1819. gadam ķēniņš Vilhelms I ieveda vairākus arābu šķirnes ērzeļus un ķēves no Vidējiem Austrumiem un nodibināja savu privāto zirgaudzētavu Veilā. Kad viņš 1864. gadā mira, šie arābi tika uzskatīti par labākajiem Eiropā. Tomēr zirgaudzētavas ziedu laiki bija garām un 1932. gadā finanšu un ekonomiskās krīzes apstākļos princese Paulīne nolēma pārrakstīt visu vaislas sastāvu Mārbahai, jo Vilhelma I testamentā bija aizliegts sadalīt ganāmpulku.

Pēckara gados Veilas-Mārbahas arābi piedzīvoja kārtējo krīzi – 1932. gadā no Veilas ievestie 17 zirgi nesa sev līdzi tikai vienu ciltslīniju, un steidzami bija nepieciešams cits krustojums. Glābiņš nāca tuksnesī audzēta ērzeļa Hadban Enzahi veidolā, kuru ieveda no El Zaraah zirgaudzētavas Ēģiptē 1955. gadā kā trīsgadnieku. Viņa ietekme uz Veilas-Mārbahas arābiem bija tik liela, ka vēl joprojām to var redzēt dažos mūsdienu arābu ērzeļos, ķēvēs un kumeļos. Pēdējos gados Mārbahas ķēves ir lecinātas ar Inshallah – ērzeli, kuru uzdāvinājusi Princese Haija, kādreizējā FEI prezidente.

Par spīti izaicinājumiem, Astrīda ir apņēmības pilna un daudz smejas. Tomēr viņa labi apzinās, kāda atbildība gulstas uz viņas pleciem:

“Mārbaha ir ļoti sena zirgaudzētava ar teju 500 gadu ilgu vēsturi. Mēs ne tikai audzēja siltasiņus un arābu zirgus, bet arī iesaistāmies vietējo, apdraudēto šķirņu saglabāšanas programmā – piemēram, Švarcvaldes vezumnieku un smagā tipa Virtembergas siltasiņu. Mārbahai pieder ap 300 savu zirgu un 200 zirgi pieder privātajiem zirgaudzētājiem”.

Vai tas ir grūti savienojams mērķis – saglabāt ļoti senas zirgaudzētavas mantojumu un respektēt zirgu ģenētisko pārmantojamību, bet vienlaikus jau jūs vēlaties piedalīties bundesčempionātā un uzvarēt?

“Jā, tas ir grūti panākt abas lietas. Galvenokārt mēs audzējam un iejājam jaunzirgus, kā arī organizējam ērzeļu skates, tādēļ mums labi padodas satrenēt jaunos ērzelēnus pārbaudēm, jaunās ķēves, kā arī vezumnieku zirgus. Mums ir gana daudz labu jātnieku jaunzirgiem, bet ne tik daudz jātnieku, kas varētu zirgus parādīt augstākās klasēs. Mēs cenšamies to attīstīt, lai varētu gan trenēt jaunzirgus, gan specializētus sporta zirgus iejādē un konkūrā, varbūt arī pārjājienos ar arābiem…”

Taču Mārbaha nav vienā līmenī ar lielajām organizācijām kā Holšteina un Hanovera?

“Zirgaudzēšana Vācijā galvenokārt koncentrējas ziemeļos. Vācijas dienvidu daļās tendence savulaik bija audzēt zirgus, izmantojot ziemeļu ģenētisko materiālu. Mūsdienās Virtembergas šķirnes zirgu kvalitāte tuvojas nacionālajam un starptautiskajam līmenim. Dienvidvācijā ir gana daudz labu jātnieku, un sports te notiek visai augstā līmenī”.

 

Ciltstēvs – traķēnis Julmond

Nesen jūs spēcīgi pieteicāt sevi divos virzienos – ieviešot franču asinis konkūra zirgu audzēšanā un dažas modernas ciltslīnijas iejādes zirgu audzētājiem… vai jūs uzskatāt, ka izdosies izveidot divas atsevišķās zirgaudzēšanas plūsmas?

“Jā, tas notika jau, pirms es te ierados. Vecākie ērzeļi ir vairāk universāli zirgi, bet jaunie ir vairāk specializēti. Tomēr es uzskatu, ka labam iejādes zirgam būtu jāspēj pārlekt pāris šķēršļus, un tam ir jābūt stiprai mugurai un labam līdzsvaram. No otras puses konkūra zirgiem ir jābūt labām gaitām un labai jājamībai arīdzan. Zirgaudzētāji allaž vēlas izaudzēt absolūtos čempionus. Tikai ļoti neliels procents tiešām nonāk augstākajā līmenī, 95% ir „normālie” zirgi. Tiem būtu jābūt ar labām gaitām, veselīgiem un labu raksturu, lai ar tiem varētu tikt galā normāls jātnieks”.

 

Viens no perspektīvākajiem jaunajiem iejādes ērzeļiem Mārbahā Sir Nymphenburg – no Sir Donnerhall

Mārbaha ir viena no līderiem pasaulē populāro valsts-privātās partnerības projektu īstenošanā – valsts zirgaudzētavās tiek „izmitināti” ērzeļi, sadarbojoties ar privātajiem īpašniekiem. Piemēram, Celles zirgaudzētava sadarbojas ar Ksavjēru Marī un viņa audzētavu Haras du Hus, izmantojot Hanoveras skates čempionu Soliman (Sandro Hit / Donnerhall) Cellē, kamēr viens cits čempions – Holšteinas šķirnes ērzelis Diarado (Diamant de Sémilly / Corrado / Contender) tiek dalīts starp Paulu Šokemoli Vācijā un Jopu van Ujtertu Holandē, kā arī Holšteinas zirgaudzētāju biedrību.

Pašlaik Mārbahas ērzeļu sarakstos var atrast tādus vārdus kā Chase the Ace (Nashwan xx / Caerleon xx), Clinton I (Carolus I / Calypso II) un Clintord (Clinton I / Caletto I); C-Indoctro II (Capitol I / Caletto II); Epris d’Azur (Laudanum xx / Almé); Ferron (For Pleasure / Concerto II), Qué Guapo (Quintero / Capitol I), Amadehaus (Askari / Fier de Lui Z), Carry (Coronado / Roman / Cottage Son xx) un Colorido (Casado / Silvano / Rocco).

Viens no privātajiem ērzeļiem, kas ir pieejams Mārbahā, ir Epris d’Azur, franču jājamzirgu šķirnes ērzelis no angļu tīrasiņu konkūrista Laudanum xx un Almé / Mexico ķēves – visai smalkas franču asinis.

 

C-Indoctro II

Vai ir riskanti izmantot franču jājamzirgu šķirnes ērzeli?

“Nē, es tā nedomāju. Mūsu mērķis ir piedāvāt zirgaudzētājiem jaunas ciltslīnijas, ar kurām uzlabot šķirni. Epris ir zirgs ar īpašu raksturu. Viņš ir uzvarējis konkūra sacensībās ar 14 gadus vecu jātnieki, un piedalījies starptautiskās sacensībās ar amatieri seglos. Viņš ir ļoti jauks zirgs savā uzvedībā un viegli jājams”.

Mārbahā ir pieejams arī Holšteinas šķirnes ērzelis C-Indoctro II, jaunākais brālis Indoctro, kas mīt Holandē slavenajā VDL zirgaudzētavā.

Vai audzētāji izvēlās šo ērzeli savām ķēvēm?

“Viņam ir diezgan daudz ķēves pieteiktas, tāpat kā jaunajam franču – Holšteinas šķirnes ērzelim Qué Guapo – no Quintero, Quidam de Revel mazdēla no Capitol I ķēves, kas pieder francūzim Ksavjēram Marī. Manā skatījumā tas ir ļoti labs ērzelis – viņš parādīja labāko lecienu Holšteinas ērzeļu skatē 2007. gadā Jaunminsterē. Audzētājiem viņš ļoti patīk. Holšteinas un franču gēnu apvienojums konkūra zirgu audzētājiem ir ļoti pievilcīga un laba iespēja”.

Vēl viens perspektīvs jauns ērzelis ir Sir Nymphenburg, kas cēlies no bundesčempiona Sir Donnerhall (Sandro Hit / Donnerhall) un Regazzoni (Rubinstein / Werther)x Brentano II ķēves. Ļoti glīts ērzelis, kas pieder privātīpašniekam Helmutam fon Firkam, Minhenē esošās Nymphenburg zirgaudzētavas īpašniekam.

Vai šāds ceļš ir jāiet valsts zirgaudzētavām, lai tiktu pie labākajiem ērzeļiem – jānoslēdz partnerattiecību līgums ar privāto ērzeļu īpašniekiem?

“Mēs tā darām, jo mums ir ierobežots budžets zirgu iegādei, kas ir visnotaļ mazs, līdz ar to mēs varam atļauties gadā iegādāties tikai vienu vai divus augstas klases ērzeļus. Vēl viens veids ir tos iznomāt. Tā mēs darām ar Holšteinas biedrības konkūra ērzeļiem. Manuprāt, tas ir labs sajaukums. Mums ir nepieciešami arī savi ērzeļi – visādiem reprezentatīviem pasākumiem, kādi jārīko valsts audzētavai, piemēram, ērzeļu parādēm. Bet augstas klases zirgi ir dārgi – mums pašiem tādi tad jāizaudzē, kas ir ilgs process, vai jānomā tie.”

Hanoverā audzētāji vēlas izmantot jaunos ērzeļus, Holšteinā dod priekšroku vecajiem – kādus ērzeļus izvēlas jūsu audzētāji?

“Mūsu audzētājiem patīk jaunie ērzeļi. Bet mums ir daudz draugu Holšteinā, īpaši Bādenē-Virtembergā, kuriem arī patīk vecākie ērzeļi, tādi kā Cassini u.c. Iejādes zirgu audzētāji vēlas jaunos, trīsgadīgos ērzeļus. Atceros, ka pirms kādiem 12 vai 13 gadiem biju Dienvidvācijā kopā ar savu profesoru, un mēs centāmies izglītot audzētājus, kā sastādīt labu vaislas programmu. Mēs ieteicām viņiem izmantot jaunākus ērzeļus vaislas programmā, lai palielinātu vaislas progresu – ko viņi arī izdarīja, un nu mēs esam pretējā situācijā. Zirgaudzētāju biedrībām nāksies to kārtīgi pārdomāt. Jaunajiem ērzeļiem tiek daudz ķēvju, kas ir labi ērzeļa īpašniekam, bet vaislas programmas perspektīvā ir mulsinoši, ja šie ērzeļi nav pārbaudīti. Ir zināms tikai to eksterjers, kā zirgs tika novērtēts skatē, kāda ir tā izcelsme vai ciltsvērtības indekss, bet nekas vairāk”.

Jūsu zirgaudzētājiem ir ļauts izmantot citu ērzeļu sēklu, kuri nav jūsu biedrībā?

“Jā. Virtembergas zirgaudzētāju biedrība ir viena no liberālākajām Vācijā, kas attiecas uz „svešu” ērzeļu izmantošanu”.

Mārbahā ir arī ieviesta interesanta programma – viens no klasiskās skolas meistariem Fricis Štālekers strādā zirgus no zemes, un Mārbahas projekta ietvaros tiek salīdzināta tradicionālā jaunzirgu apmācība ar apmācību pēc Štālekera metodes.

“Mani vecāki man iemācīja klasisko jāšanas veidu, kuru paši bija apguvuši pie tādiem meistariem kā Pauls Štekens, Fricis Tempelmans un Rainers Klimke. Es jāju un apmācīju jaunzirgus pēc šīs sistēmas. Es gan neesmu jātniece, bet savulaik ar to nodarbojos studiju laikā. Jāju ērzeļus un ķēves skatēs, un secināju, ka klasiskā skola ir tā labākā. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ biju viena no Ksenofona Asociācijas dibinātājiem. Mārbaha ir viena no klasiskās jāšanas un apmācības „bankām” Vācijā. Kopā ar Štālekera kungu mēs izstrādājām šo projektu, cieši sadarbojoties ar vietējo universitāti. Tā ietvaros tika iestrādātas divas zirgu grupas pa sešiem zirgiem katrā – viena pēc tradicionālās Mārbahas pieejas un otra pēc Štālekera sistēmas. Viņš neiejāj trīsgadniekus, bet gan deviņus mēnešus strādā no zemes. Viņš apgalvo, ka jaunzirgi vēlas mācīties un viņi var tik daudz apgūt šajā laikā, ka būtu žēl neko nedarīt ar tiem – toties viņi var iemācīties visus elementus no zemes”.

Vai jūs domājat, ka tā kļūs par paliekošu apmācības programmas sastāvdaļu?

“Jā, es tā domāju. Agrāk mēs trīsgdniekus ņēmām apmācībā uz trim mēnešiem un tad rīkojām izsoles, kurās tos pārdevām, bet trīsgadniekiem tas ir ļoti agri vēl. Daudzi no mūsu klientiem nav tik spēcīgi jātnieki, lai pajātu trīsgadniekus. Tādēļ mēs strādājam zirgus grupās – vienu no tām apmācīs gadu ilgāk, apvienojot klasisko pieeju un Štālekera metodi, līdz ar to pārdošanas brīdī tie būs četrus gadus veci. Tie būs jāti grupā ārā, pārlekuši nelielus šķēršļus, izgājuši cauri ūdenim, nedaudz piedalījušies vieglās hanteru sacīkstēs, mācēs iekāpt piekabē… visumā universāli apmācīti zirgi. Domāju, ka šādiem zirgiem pavērsies plašs tirgus.”

“Labākos zirgus, kuriem ir īpašs talants iejādē vai konkūrā, mēs varam atlasīt un nodot apmācībai specializētiem treneriem.”

Cik svarīgs ir tūrisms jūsu darbībā?

“Ik gadu Mārbahu apmeklē aptuveni 300 000 tūristu, kas ir ļoti svarīga darbības sastāvdaļa. Valsts zirgaudzētavai ir ne tikai jābūt pieejamai sabiedrībai, bet apmeklētāji un viesi ir arī mūsu labākie klienti un reklamētāji, kas palīdz mums saglabāt kultūras mantojumu.”

Tas noteikti ir milzīgs darbs – tikai fiziskā zirgaudzētavas uzturēšana vien?

“Jā, tā ir, bet man patīk šis darbs, jo ir tik daudz dažādas lietas darāmas. Tā nav tikai zirgu audzēšana, nav tikai ērzeļi vai ķēves, vai lauksaimniecība un tūrisms vien – tas ir viss kopā, un arī šī vēsturiskā dimensija ir ļoti nozīmīga – apmeklēt vecās zirgaudzētavas staļļus, apzināties visus cilvēkus un zirgus, kas šeit ir mituši un strādājuši pēdējo 500 gadu laikā… tas ir kas īpašs”.

Rakstu sagatavoja Sigita Eitcena pēc The Horse Magazine materiāliem

Atpakaļ

1 komentārs

  • _draugiem_1130643

    Dzēsts lietotājs Tik labs raksts

    3. aprīlis, 2015 @ 15.30

Komentējiet

Zirgam.lv
Draugiem.lv pase