20. marts, 2015 | Trenēšana
Iejādes elementi nav domāti kā pašmērķis, bet gan kā līdzeklis individuālai zirga potenciāla izkopšanai, padarot tā gaitas izteiksmīgākas un elastīgākas. Kuri elementi ir ieteicami kādam zirgu tipam – to noskaidrosim šajā rakstā.
Pārāk reti mūsdienās zirgu un jātnieku apmācībā tiek uzdots jautājums „kādēļ”, lai gan tas varētu lieti kalpot veiksmīgākiem un zirga tipam atbilstošākiem treniņiem. Vācu zirgkopības meistars un iejādes treneris Olafs Millers uzskata, ka katrā darbībā, katrā izjātajā elementā galvenais ir noskaidrot: kādēļ es dotajā brīdī izvēlos šo elementu? Kādam mērķim tas tiek darīts? Kas nepieciešams šī elementa izpildei, kādas pārmaiņas es varu panākt ar tā palīdzību? Primārais uzdevums ir tā trenēt un apmācīt zirgu, lai tas uzticētos jātniekam un varētu uzlabot savu gaitu izteiksmīgumu savu spēju robežās.
„Visbiežāk pieļautā kļūda ir, kad jātnieks, vadoties tikai pēc tiem elementiem, kas iekļauti attiecīgi sacensībās jājamajās shēmās, sāk jāt pēc striktiem, neelastīgiem priekšrakstiem. Katrs zirgs ir savādāks, un, lai zirga apmācībai un trenēšanai būtu pozitīvs efekts un atdeve, vispirms ir jāizanalizē tā ķermeņa uzbūve, tips un raksturs, un tad atbilstoši visiem šiem faktoriem jāsastāda individuāli piemēroti vingrinājumi, kas ir piemēroti dotajam zirgam”, stāsta Millers. „Ātri gan tas nenotiek, ir jāapbruņojas ar pacietību, pareizajiem vingrinājumiem un labu izjūtu par to, kas ir pareizi un kas nepareizi”.
Neskatoties uz zirgu individualitāti, ir iespējams noteiktiem zirgu tipiem un īpašībām piemeklēt treniņu idejas un vingrinājumus. Tālāk rakstā aplūkosim trīs šādus piemērus.
TIPS NR. 1 – VAIRĀK IMPULSA!
Zirga tips: Kompakts zirgs ar īsu muguru. Nereti šādiem zirgiem ir gan labs līdzsvars, bet tiem ir grūtības atbrīvot muguru darbā un attīstīt elastīgākas, plašākas rikšu un lēkšu gaitas. Nepietiekami aktīvas pakaļkājas un problēmas noturēt stabilu kontaktu arī ir visai izplatītas.
Darba mērķis: Jāizvēlas tādi elementi, kas laika gaitā padara zirgu elastīgāku, kustīgāku un uzlabo impulsu, ļaujot zirgam nesasprindzinoties kustēties vienmērīgā kontaktā.
PADOMS A: ĻAUT ZIRGAM „SAŠĶIROT SAVAS KĀJAS”
Nepietiekamā gatavība ar aktīvu pakaļkāju darbību stumties uz priekšu un „izlaist cauri” mugurai jau rikšu iesildes laikā izpaužas kā ritma trūkums un problēmas. Millers iesaka iesildes rikšus veikt mērenā tempā – „Tādējādi zirgs neguļas rokās un tam ir pietiekami daudz laika pašam atrast savu līdzsvaru”. Millers arī neiesaka jau no paša sākuma dzīt zirgu enerģiskos rikšos uz priekšu vai mēģināt to uzņemt īsā kontaktā. „Tā zirgs tikai sasprindzina muguru. Jātniekam iesildes fāzē ir jāpārliecinās, ka izsūtošās komandas dominē, vienlaikus ļaujot zirgam pietiekamu brīvību kaklā, t.i., jāpiebremzē ar pavadas iedarbību”.
PADOMS B: ĪSAS REPRĪZES UN VIENKĀRŠAS PĀREJAS
Ieteicams izpildīt pārejas vienas gaitas ietvaros, kā arī no vienas gaitas uz otru, bet jāizvairās no ilgākām reprīzēm vienā gaitā. „Šīs pārejas, kas neļauj zirgam ieslīgt monotonā ritmā, vienlaikus veicina nolīdzsvarošanos”, iesaka Millers. Īpaši vērtīgas ir rikšu-soļu pārejas ar vieglu kontaktu – tā var panākt, lai zirgs izmanto kaklu kā līdzsvara kārti. Šādu vingrinājumu rezultātā uzlabojas zirga līdzsvara sajūta. Rikšu-lēkšu pārejas tiek izmantotas vēlākā darbā. Izvēloties liektas līnijas un strādājot no iekšējās kājas uz ārējo pavadu, ir jāsagatavo zirgu enerģiskai lēkšu uzsākšanai. Lēkši allaž uzlabo pakaļkāju darbību, jo lēkšos iekšējā zirga pakaļkāja vēzējas tālāk uz priekšu. Tādējādi tiek trenēta muguras muskulatūra.
PADOMS C: STŪRUS UN PAGRIEZIENUS SĀKOTNĒJI IZJĀT AR VIEGLU ĀRĒJO NOSTĀDNI
Jāšana ar ārējo nostādni var noderēt kā palīglīdzeklis, lai stīvākiem zirgiem parādītu, kā tie var labāk atbrīvoties. „Plašās liektās līnijās, piemēram, lielā voltā, ar ārējo nostādni es varu plecus izvirzīt pirms pakaļkājām. Tādējādi es varu arvien un arvien vairāk pakāpeniski ar iekšējo šenkeli rosināt zirgu ieņemt iekšējo nostādni, neko daudz nemainot tā ķermeņa pozīcijā”, skaidro Millers. Šis vingrinājums palīdz zirgam vieglāk pavilkt iekšējo pakaļkāju zem sava smaguma centra.
PADOMS D: UZLABOT RIKŠUS AR SĀNISKAJĀM GAITĀM
Pleca uz iekšu elementa izpilde var īpaši noderēt, lai uzlabotu zirga elastīgumu un impulsu. „Plecs ir vienlaikus iztaisnojošs un sakopojošs vingrinājums. Nav gan ieteicams jāt to kā shēmā paredzēts – gar visu garo malu, bet gan labāk izjāt pāris soļus plecā, no tā uzmanīgi izsūtīt zirgu plašāk, lai attīstītu stumjošā un nesošā spēka kombināciju”, iesaka Millers. Viņš labprāt treniņos jāj rikšu-soļu-rikšu pārejas pie garās malas vai uz diagonālēm viegli sāniskā gaitā, lai aktivizētu pakaļkājas, nevis nogurdinātu zirgu ar monotonu rikšošanu. Ja zirgs ir jau tālāk ticis treniņos, šo pašu var izmēģināt arī sekojošā secībā: travers-renvers-travers.
TIPS NR. 2 – SPĒKS SLĒPJAS MIERĀ!
Zirga tips: ar garāku muguru apveltīts sporta zirga tips ar pietiekamu impulsu un vēlmi kustēties. Problēmas rada taisnie krusti un garās pakaļkājas. Lielākoties šādiem zirgiem ir labi attīstīts stumjošais spēks, bet ir grūti „pieslēgt” pakaļkājas un pārveidot stumjošo par nesošo spēku, it īpaši lēkšos. Kustīgums turklāt nosaka to, ka jātniekam nākas daudz turēt šāda tipa zirgu, kas nereti izraisa zirga „nomešanos” aiz pavadas.
Darba mērķis: Mērķtiecīgi izvēloties rikšu un lēkšu elementus, panākt, lai zirgs labāk pieslēdz pakaļkājas, un nostabilizēt spēju sevi nest.
PADOMS A: DIAGONĀLAS GAITAS
Pat, ja lielākais darba mērķis saistās ar lēkšiem, iesilde tomēr jāsāk ar rikšiem. Iesildes fāzē ieteicams izmantot rikšu-soļu pārejas, kā arī īsas diagonālās gaitas reprīzes, turklāt jātniekam jāuzmanās, lai pārejās padotu roku pietiekami, lai zirgs varētu pārejas veikt ar brīvu kaklu. „Pārejas palīdz zirgam pavilkt pakaļkājas vairāk zem smaguma centra. Pateicoties īsām reprīzēm, zirgam nākas arvien vairāk vēzēt pakaļkājas uz priekšu un uz centru”, savā pieredzē dalās Falks Stankus, pieredzējušais iejādes jātnieks. Šīs diagonālās pakaļkāju kustības palīdz uzlabot zirga līdzsvara sajūtu.
PADOMS B: IZTAISNOJOŠĀ IELIEKŠANA LĒKŠOS
Lai ilgtermiņā uzlabotu zirga pamatlēkšus, ir absolūti nepieciešams vizuāli iztēloties zirga soļu secību lēkšos – vispirms soli sper ārējā pakaļkāja, pēc tam iekšējā pakaļkāja kopā ar ārējo priekškāju, tad seko iekšējā priekškāja. „Lēkši sākas ar ārējo pakaļkāju un tieši pie tā jātniekam ir jāpiestrādā”, uzsver Stankus. Lai jātnieks varētu jebkurā brīdī iebīdīt zirga ārējo pakaļkāju uz iekšu, ieteicamas rikšu-lēkšu pārejas un īsas lēkšu reprīzes ar iztaisnotu zirgu. „Pārmaiņus jājot pārejas plecā, tiek uzlabots zirga līdzsvars lēkšos. Tāpat lietderīgi ir elementi, kas ietver sevī kontrlēkšus, piemēram, lēzens serpantīns.
PADOMS C: LĒKŠI KVADRĀTĀ
Lēkši kvadrātā nav iekļauti nevienā shēmā, bet ir ļoti noderīgs elements, lai uzlabotu zirga pamatlēkšu kvalitāti. Kvadrātu var izjāt pa pusmanēžu vai kā rombu manēžas vidū, lai varētu vēl precīzāk un mērķtiecīgāk izjāt stūrus. Pirms katra stūra jātniekam jāuzņem lēkši, jāsaīsina lēkšu temps un jāmēģina izjāt pagriezienu, vadot ārējo pakaļkāju – stūris pārtop par sava veida ceturtdaļpirueti. Pēc tam jāturpina jāt taisni uz priekšu, paplašinot lēkšu tempu līdz nākamajam stūrim. „Šādā veidā es varu zirgam vieglāk un labāk paskaidrot, ka lēkšos izšķirošais ir ne tikai stumšanās no pakaļkājām, bet arī sevis nešana”, saka Stankus.
TIPS NR. 3 – VAIRĀK KUSTĒTIES!
Zirga tips: Masīvs, drukns un īskājains zirgs, kuram ir tendence rikšos un lēkšos sakrist uz priekšu un pleciem. Zirgs jāmotivē enerģiskāk kustināt pakaļkājas, lai labāk atbrīvotu muguru un ļautu kustībai plūst no pakaļkājām cauri mugurai uz priekšu.
Darba mērķis: Radīt zirgam sajūtu, ka tas maksimāli izmanto savu gaitu potenciālu, padarot pieņemšanas krietni izteiksmīgākas un vairāk sāniski virzītas.
PADOMS A: NEPIEĻAUT PLECA IZGĀŠANU
Sāniskajās gaitās zirgs ir jāvada ar uzsēdi, un jātnieks nedrīkst pieļaut kļūdu – pārāk daudz iedarboties ar roku un mēģināt izveidot pareizo nostādni. Tas neizbēgami noved pie tā, ka zirgs sāniskajās gaitās zaudē līdzsvaru un izgāž ārējo plecu. Lai to nepieļautu, ieteicam iesildē jāt vairāk pa taisnēm – tai skaitā pielietojot diagonālās komandas (iekšējā kāja uz ārējo pavadu). Liektās līnijas īsās reprīzēs var izjāt arī ar pretējo nostādni – tādējādi zirga iekšējais plecs vairāk tiek ievirzīts uz iekšu. „Tā kā zirga pleci ir šaurāki par gūžām, iekšējo plecu ir nedaudz jāievirza uz iekšu, arī jājot taisni”, norāda Millers. Tā rezultātā zirgs labāk pavelk pakaļkāju zem smaguma centra.
PADOMS B: PAKĀPENISKI PALIELINĀT PIEŅEMŠANU STĀVUMU
Daudzi jātnieki pieļauj kļūdu, jau apmācības sākumā mēģinot izjāt tik stāvas pieņemšanas, kā tās tiek prasītas dažās shēmās. „Darbs ir jākāpina pamatoti, un sākumā jājāj lēzenas pieņemšanas, ik pa laikam vairāk izsūtot zirgu uz priekšu. Darba gaitā tad var pakāpeniski un pamazām palielināt stāvumu”, uzsver Stankus. Jo stāvāku pieņemšanu zirgs spēj izpildīt, jo spēcīgāk tiek saliektas tā pakaļkājas. Tādā veidā tiek pozitīvi ietekmēts zirga kustīgums un elastīgums, kā arī iztaisnotās gaitas kļūst izteiksmīgākas un vieglākas.
Rakstu sagatavoja Sigita Eitcena pēc St. Georg materiāliem.
