Dabiskā degviela – siens

Labs siens ir veselīgas zirgu barošanas pamats. Kādēļ tas tā ir? Kāds tad izskatās labs siens un ko tas satur? Eksperti šajā rakstā skaidro visu par sienu.

Kas tad īsti ir rupjā barība? Tā ir šķiedrām bagāta, tai ir rupja struktūra, tā veicina siekalu izdalīšanos un līdz ar to arī optimālu gremošanas procesu. Svarīgākie rupjās barības avoti ir zāle, siens un skābsiens, kā arī cita veida augu izcelsmes produkti svaigā vai konservētā formā, piemēram, barības salmi vai siena briketes.

KAS SLĒPJAS SIENĀ?

Siens satur daudzas svarīgas barības vielas – ne tikai enerģiju, olbaltumvielas un cukuru, bet arī gremošanai tik nozīmīgās šķiedrvielas. Tāpat arī sienā ir atrodami tauki, minerālvielas, mikroelementi un vitamīni. „Zirgs principā var bez problēmām pārtikt tikai no siena atkarībā no siena kvalitātes un nepieciešamās slodzes”, uzskata veterinārārste Dr. Doroteja Meijere. Arī profesors Dr. Vinters no Nirtingenas Ekonomikas un Vides aizsardzības koledžas uzskata tāpat, tikai iesaka atbilstoši slodzei piebarot minerālvielu piedevas.

Runājot par sienu, nav iespējams izvairīties no trim ķīmiskiem jēdzieniem – jēlšķiedras, jēltauki un jēlproteīns. Ar tiem apzīmē tās sastāvdaļas, kuras zirgs iegūst ar barības palīdzību un pārstrādā savā vielmaiņas sistēmā. Jēlšķiedras ir šķīstoši ogļhidrāti, kuri sadalās resnajā zarnā mikrobu ietekmē. Runa iet par augu izcelsmes sastāvdaļām, piemēram, par celulozi. Jēlproteīni ir atrodami augu šūnu iekšienē, kā arī šūnu apvalkā. Šūnās esošos proteīnus pārstrādā enzīmi tievajā zarnā, turpretī šūnu apvalkā esošos, grūtāk sadalāmos proteīnus var sašķelt tikai resnajā zarnā. Sienā esošie jēltauki arī tiek sadalīti tievajā zarnā, pateicoties enzīmiem, kuri to pārveido nepiesātinātajās taukskābēs.

KĀDĒĻ SIENS IR TIK SVARĪGS GREMOŠANAI?

Zirga gremošanas aparāts faktiski nav paredzēts tam, lai pārstrādātu barību ar augstu cietes saturu. Zirgu organismā ir visnotaļ ierobežots enzīmu daudzums, kas spēj sašķelt ar barību uzņemto cieti; daba ir zirgus paredzējusi kā rupjās barības ēdājus. Savvaļā tiem ir pieejama uzturvielām nabadzīga barība, toties tā ir bagāta ar šķiedrām.

KĀ NORIS GREMOŠANAS PROCESS?

Košļāšanas procesā barība tiek ne tikai sasmalcināta un saspiesta, bet arī tiek ierosināta siekalu izdalīšanās no attiecīgajiem dziedzeriem. Siekalas ir ļoti svarīgas tālākajā gremošanas procesā. Tās satur bikarbonātu, kas kuņģī darbojas kā aizsargslānis pret kuņģa sulas iedarbību. Kuņģī barības sagremošanu nodrošina ar barību uzņemtie enzīmi, mikrobu darbība un arī kuņģa sula. Kuņģa priekšējā daļā notiek mikrobioloģiskā barības sadalīšana – te tiek sadalīti viegli pieejamie ogļhidrāti kā cukurs un ciete, kā arī proteīni. Kuņģim saraujoties, kuņģa sula tiek iestrādāta barības masā, padarot to skābāku, kas būtiski ierobežo mikrobu darbību. Pēc kuņģa barība tālāk nonāk tievajā zarnā, kur zarnu gļotādā esošie zarnu trakta dziedzeri izdala zarnu sulu. Tievajā zarnā nepārtraukti arī izdalās aizkuņģa dziedzera sula un žults no aknām. Zarnu sula un aizkuņģa dziedzeru sekrēti satur enzīmus, kas spēj sašķelt barībā esošos proteīnus, taukus un ogļhidrātus. Šos šķelšanās produktus organisms tad uzsūc caur tievās zarnas gļotādu. Tālāk resnajā zarnā notiek pāri palikušo barības sastāvdaļu mikrobioloģiskā sadalīšanās. No to sadalīšanas rodas gaistošās taukskābes, kuras uzsūcas organismā caur resnās zarnas gļotādu u tiek izmantotas enerģijas ražošanai. Gremošanas orgānu uzbūves dēļ tieši rupjā, šķiedrvielām bagātā barība ir tik svarīga zirgiem. Zirgiem ir visnotaļ nosacītas spējas sašķelt ar cieti pārbagātu barību. Tādēļ 600 kg smagam zirgam vienā ēdienreizē ir ieteicams uzņemt ne vairāk kā 600 gramus cietes; piemēram, kilograms auzu satur 400 gramus cietes.

KAD VĀKT SIENU?

Siena vākšana ir lielā mērā atkarīga no laika apstākļiem un augu augšanas. Lai būtu optimāls siena vākšanas laiks, laika apstākļiem ir vismaz četras dienas jānodrošina sausums. Pirmo pļāvumu ieteicams veikt vasaras sākumā no ziedēšanas perioda sākuma līdz vidum. Otro pļāvumu ieteicams ieplānot aptuveni septiņas nedēļas vēlāk. Pirmo pļāvumu raksturo augsts šķiedru un ne tik augsts olbaltumvielu saturs. Otro pļāvumu savukārt raksturo augstāks olbaltumvielu saturs un, atkarībā no pļaušanas brīža, mazāks šķiedrvielu, it īpaši kokšķiedru lignīna saturs.

KĀ NOTIEK SIENA VĀKŠANA?

Optimālas kvalitātes sienu var savākt tikai tas, kas pareizi pļauj! Svarīgi ir, lai pļaušanas laikā izkapts nebūtu iestatīta pārāk zemu. Griešanas augstumam jābūt 7-10 cm virs zemes, pretējā gadījumā siena nonāk daudz zemes un tajā esošo baktēriju. Īpaši bīstami tas ir, gatavojot skābsienu – zemē mīt baktērija Bacillus Clostridium botulinum, kas izraisa stingumkrampjus. Tā kā skābsienā mitruma saturs ir lielāks nekā sienā, baktērija tajā var vieglāk pavairoties un izplatīties. Slimības var izplatīt arī nopļauto dzīvnieku līķi, kurus ietin skābsiena ruļļos.

Svarīgākais ir, lai siens būtu pēc iespējas sausāks, kad to tin ruļļos. Žāvēšanas laikā mitruma saturs ir jāsamazina līdz 15%. Šim nolūkam nopļautā zāle tiek 3-5 reizes apgriezta nelielā ātrumā. Tad siens tiek savākts garās rindās, lai pēcāk to satītu ruļļos. Sienam lauksaimniecības zinātņu doktors Dr. Hans Peters Karps iesaka izvēlēties tīšanu apaļajos ruļļos, jo tajos siens netiek tik blīvi sapresēts un līdz ar to siens var turpināt žūt arī rullī. Principā gan ir jātin pēc iespējas sausāks siens. Pat tiešām sausā sienā nostāvēšanās laikā, kas ilgst 6-8 nedēļas, notiek visi fermentācijas procesi. Ja siens tiek satīts pārāk mitrs, tajā strauji vairojas baktērijas un siens pelē.

 

PAREIZA GLABĀŠANA

Lai siena ruļļi kārtīgi izžūtu un neveidotos pelējums, tos nav ieteicams turēt tieši uz zemes. Lai nepieļautu uzturvielu zudumu, siens jāglabā tumšā vietā. Skābsienam jau tā tīšanas laikā ir jārūpējas par to, lai ruļļi tiktu satīti hermētiski. Tad tos var glabāt arī klajā laukā, ja tie ir pietiekami pasargāti no grauzējiem un putniem.

AR KO ATŠĶIRAS SIENS NO SKĀBSIENA?

Ja sienu un skābsienu pļauj vienādos apstākļos, t.i., pie vienādi līdzena pamata, vienādi mēslotās platībās, vienādā pļaušanas laikā un vienādus augus, tad principā tie savā starpā atšķiras tikai ar mitruma saturu. Tā kā skābsienu satin ātrāk pēc pļaušanas, tam ir augstāks mitruma saturs. Šis mitrums ir

nepieciešams, lai skābšanas procesa laikā mikroorganismi varētu sienā esošos ogļhidrātus pārveidot par konservējošu pienskābi. Zirgiem, kas cieš no alerģijām, skābsiena izbarošana ir laba alternatīva sienam, jo tajā esošais mitrums novērš putekļu veidošanos. Paaugstinātā mitruma satura dēļ skābsiens ir smagāks nekā siens. Lai nodrošinātu vienādu uzturvielu daudzumu, attiecīgi zirgam ir jādod vairāk skābsiena salīdzinājumā ar sienu. Bet jāuzmanās ar barības maiņu! Ja maina zirga barību no skābsiena uz sienu vai otrādāk, tas ir jādara pakāpeniski, lai zirga gremošanas trakts varētu pielāgoties jaunajai barībai. Vetārstu viedokļi par skābsienu atšķiras – ja Dr. Meijere ir saskārusies ar tā izraisītām gremošanas problēmām, Dr. Vinters to uzskata par nekaitīgu: „Manā skatījumā sienu un skābsienu var izbarot vienlīdzīgi”. Protams, pie nosacījuma, ka skābsiens ir labas kvalitātes. Arī Dr. Karps nesaskata problēmas ar skābsienu: „Siekalas neitralizē skābsiena skābumu jau mutē. Līdz ar to pienskābe vairs nekādi nepiedalās zirga gremošanas procesos”.

KĀ ATPAZĪT LABU SIENU UN SKĀBSIENU?

„Paņemot siena ķīpu abās rokās un saspiežot ar plaukstām kopā, ir jāsajūt struktūra, bet tas nedrīkst sāpīgi durties”, tā labu sienu apraksta Dr. Meijere. Tāpat arī lapu/stiebru proporcijai jābūt 50/50, maksimums 40/60. Labs siens nedrīkst būt putekļains, tam ir jābūt zilganzaļā krāsā un jāsmaržo patīkami. Labs skābsiens savukārt smaržo viegli ieskābeni, bet tomēr patīkami. Kā sienā, tā arī skābsienā absolūti nav pieņemams pelējums! Pelēcīga, balta vai pat tumša krāsa liecina par to, ka rullis ir sapelējis. Tas ir jāizmet pilnībā! Ja te pieļauj kompromisus, tad tas nāk par sliktu tikai zirgam.

CIK DAUDZ SIENA JĀDOD?

Principā katram zirgam ir jānodrošina pietiekams siena daudzums. Absolūtais minimums, kas zirgam jāsaņem dienas laikā, ir aptuveni 1,5% no ķermeņa masas. 600 kilogramus smagam zirgam tie būtu 9 kilogrami siena dienā. „Tā gan ir zemākā robeža. Principā jāpieturas pie 2%”, apgalvo Dr. Meijere. „Pie pareizā daudzuma liela nozīme ir arī tam, cik ilgas ir pauzes bez ēšanas, t.i., tās nedrīkstētu būt pārāk ilgas”. Dr. Meijere ir pārliecināta, ka zirgi, kuriem ir pietiekami nodrošināts siens, ir krietni veselīgāki un darbaspējīgāki.

SIENS KĀ PROBLĒMU RISINĀTĀJS

Ar dažādām barības piedevām ir iespējams izlīdzināt uzturvielu trūkumu, bet ne vienmēr ir jāķeras uzreiz pie dārgiem pulverīšiem. Arī īpaši piedomājot pie siena izvēles ir iespējams ievērojami ietekmēt zirga sportisko sniegumu un labsajūtu.

Dr. Meijere apgalvo, ka ikviena siena maiņa zirgam nozīmē ievērojamas barības izmaiņas. Dabā zirgi ir pieraduši pārvietoties, meklējot barību. Līdz ar to barības maiņa notiek lēnām. Ja boksā turēts zirgs vienu dienu tiek barots no pirmā pļāvuma siena ruļļa, nākamajā dienā no otrā pļāvuma, abos ruļļos esošās uzturvielas atšķiras tik ļoti, ka jūtīgiem zirgiem var rasties gremošanas traucējumi.

Kumeļiem un vaislas ķēvēm Dr. Meijere iesaka sienu, kas satur daudz lapas, bet mazāk stiebru un kātu, ir pļauts no ziedēšanas perioda sākuma līdz tā vidum – tātad gana agri. Tas satur daudz olbaltumvielu un ir viegli sagremojams, pateicoties zemajam kokšķiedras saturam. Augšanas procesā kumeļiem ir nepieciešams uzņemt daudz olbaltumvielu, tāpat kā zīdošām ķēvēm. Jo garāks ir izaudzis stiebrs, jo vairāk kokšķiedras (lignīna) tas satur. Augšanas laikā lignīnā tiek „iebūvēta” celuloze, kuru pēc tam vairs atdalīt nav iespējams. Tas izskaidro, kādēļ agrāk pļauts siens ir daudz barojošāks nekā vēlāk pļautais.

JĀPAGARINA ĒŠANAS LAIKS

Īpaši zirgiem, kuriem jāsaņem pēc iespējas mazāk olbaltumvielu uzturā, ir grūti noteikt īsto siena veidu. Šādiem zirgiem, kuri cieš, piemēram, no zirgu vielmaiņas traucējumu sindroma (EMS) vai nagu karsoņa, absolūti nav ieteicams dot sienu, kas ir pļauts ļoti vēlu un līdz ar to satur daudz lignīna. Mazāk siena dot arī nav risinājums – zirgi nedrīkst ilgstoši atrasties bez rupjās barības, jo to kuņģis nepārtraukti izdala skābi, bet tikai nepārtrauktas košļāšanas rezultātā izdalās siekalas, kas spēj šo skābi neitralizēt un pasargāt zirgu no kuņģa čūlas veidošanās. „Nepārtraukta ēšana iederas veselīga zirga dzīvesveidā”, skaidro Dr. Meijere. Tāpat arī jāmēģina pēc iespējas pagarināt ēšanas laiks. „Pauzes bez rupjās barības nedrīkstētu pārsniegt 4 stundas”, norāda veterinārārste un iesaka izmantot siena tīklus ar šaurām „acīm”, no kuriem zirgs nevar tik vienkārši un ātri izvilkt visu sienu, lai paildzinātu ēšanas procesu. Kā alternatīvu var izmantot arī siena sili, vai vienkārši sajaukt sienu ar augstvērtīgiem barības salmiem. Tādā veidā zirgi ilgāk ir aizņemti ar ēšanu, bet uzņem mazāk enerģijas. Siena un salmu proporcijas var pieņemt kā 1:1.

„Īpaši iejādes zirgiem ir svarīgi, lai sienā būtu pareizās stiebru/lapu proporcijas”, skaidro Dr. Meijere. Ja sienā ir pārāk augsts lignīna saturs, kas resnajā zarnā izraisa fermentēšanās traucējumus, zirgs nespēj atbrīvot muguru un līdz ar to nespēj ielocīties gūžās, kas nepieciešams sakopoto elementu izpildei. Arī izteiktas problēmas vienā pusē var izraisīt pārāk augsts lignīna saturs sienā, jo gāzu uzkrāšanās aklajā zarnā automātiski izraisa stīvumu vienā vai otrā sānā.

Arī slodzes nestspēju var efektīvi ietekmēt ar sienu. Piemēram, garo distanču pārjājienu zirgiem būtu jāsaņem vairāk siena nekā auļotājiem: no rupjās barības iegūtā enerģija zirgam ir pieejama aptuveni 4-6 stundas pēc ēšanas. Ēdot sienu, zirgs uzkrāj daudz ūdens organismā, līdz ar to kārtīgi „piesaistot” elektrolītus, kas vēlāk tiek pakāpeniski izdalīti zirga organismā. Visas šīs siena īpašības ir ideāli piemērotas distanču sportam.

Tādiem sprinteriem kā auļotāji papildu svars, ko izraisa uzkrātais ūdens, savukārt negatīvi ietekmētu ātruma attīstīšanas spējas. Auļotājiem enerģija ir nepieciešama īsu brīdi, bet maksimālā apmērā. Spēkbarība nodrošina šo „ātro” enerģiju jau 1-2 stundas pēc tās uzņemšanas, taču šī enerģija arī tiek ātri patērēta. Dr. Vinters norāda, ka barības devas zirgiem ir jānosaka, vadoties pēc attiecīgās sporta disciplīnas un slodzes.

KO BAROT PĒC OPERĀCIJAS?

Zirgi, kuriem ir tendence uz kolikām vai kuriem jau ir veikta koliku operācija, ir svarīgi uzņemt pareizo sienu. Ja zirgam tika operēta tievā zarna, sienam ir jābūt īpaši bagātam ar uzturvielām. Tievajā zarnā enzīmi ir atbildīgi par uzturvielu sadalīšanu. Ja te trūkst pāris metri zarnas, kura izņemta operācijas laikā, barība vēl ātrāk „izskrien” cauri tievajai zarnai, un uzturvielas netiek pienācīgi sagremotas. Arī pēc resnās zarnas operācijas ir uzmanīgi jāizvēlas siens – tāds, kuram ir augsts celulozes saturs. Resnajā zarnā dzīvojošie mikrobi ir atbildīgi par šķiedru sašķelšanu un sagremošanu, kā rezultātā izdalās īsās ķēdes taukskābes, kuras cita starpā nodrošina veselīgu zarnu gļotādu, kā arī apgādā visu organismu ar enerģiju. Ja resnā zarna ir saīsināta operācijas rezultātā, attiecīgi arī mikrobu skaits ir mazāks, līdz ar to, ja siens satur maz celulozes, arī taukskābes rodas mazāk.

Sliktas kvalitātes siens var radīt problēmas ne tikai gremošanas jomā. Jau siena sadalīšana pa boksiem un ar to saistītā putekļu pārvietošanās dažiem zirgiem ir gana liels elpošanas sistēmas izaicinājums.

JĀIZVAIRĀS NO PUTEKĻIEM

Doroteja Meijere skaidro, ka tā saucamās siena alerģijas izraisa lielākoties hroniska bakteriālā infekcija, kas nav līdz galam un kārtīgi izārstēta. Tā kā zirgi barību uzņem, ar degunu šņakarējot pa zemi, šie putekļi noteikti nonāk zirga elpošanas ceļos. Tādēļ siens pirms došanas ir kārtīgi jāaplaista kaut vai no lejkannas, lai neļautu putekļiem tik viegli pacelties gaisā.

Ir ļoti svarīgi, lai samitrinātais siens tiktu uzreiz arī izbarots. „Siens satur sēnīšu sporas, kas īpaši vasarā, kad ir silts, ātri vien ierosina mikrobioloģisku siena bojāšanos”. Vēlu pļautā sienā var būt vairāk putekļu, jo tas satur īpaši daudz sēnīšu sporu. Ne vienmēr to izraisa slikta siena raža, jo sēnītes mēdz uzmesties jau uz zāles stiebriem, kamēr tie vēl dzīvojas pļavā.

SIENA AIZSTĀJĒJI

Vai var sienu aizstāt ar kādiem citiem rupjās barības produktiem? Dr. Vinters skaidro, ka lielākā šādu produktu problēma ir tā, ka tiem ir nepietiekams šķiedru struktūras garums. Rupjajai barībai ir jābūt ar pietiekamu šķiedru garumu, lai ierosinātu optimālai gremošanai nepieciešamo košļāšanu. Ja tiek izmantoti iemērcamie barības avoti, piemēram, siena briketes un tamlīdzīgi, zirgs tos košļā vēl mazāk. Vienu kilogramu siena zirgs normālos apstākļos košļā aptuveni 40 minūtes, kuru laikā izdalās 3-4 litri siekalu. Kilogramu mērcētu siena brikešu zirgs spēj notiesāt jau desmit minūtēs, attiecīgi izdalās tikai ceturtā daļa no siekalu daudzuma. Zirga kuņģis 24 stundas diennaktī izdala skābi, turklāt gana daudz: 5-10 litrus uz 100 kilogramiem ķermeņa svara! Tādēļ katrs siekalu litrs ir tik vērtīgs.

Tāpat arī šīs siena briketes un t.s. hojkobus (Heucobs) nedrīkst izbarot sausā veidā. Zirga barības vada galā barība uzkrājas porcijās, pirms tā nonāk kuņģī. Tā kā šīs briketes, nonākot saskarsmē ar šķidrumu, būtiski uzbriest, tas var izraisīt aizrīšanos un barības vada nosprostošanos. No otras puses, mērcētas briketes palīdz uzņemt vairāk šķidruma, jo lielākā daļa zirgu jau tāpat dzer par maz.

Siena briketēm ir viena priekšrocība, salīdzinot ar sienu kā tādu – to sausā uzglabāšana neļauj vairoties baktērijām un pelējuma sēnītēm. Ja siens netiek glabāt higiēniski atbilstošos apstākļos, nākas izvēlēties citus rupjās barības avotus, piemēram, barības salmus. Tā kā salmi ir sliktāk sagremojami, tos nedrīkst izbarot vairāk nekā 1 kg uz 100 kg ķermeņa svara.

Tā kā zarnu trakts nespēj optimāli tikt galā ar pārāk stiebraina siena vai salmu augsto kokšķiedru saturu, tas var izraisīt aizsprostošanos un sliktākajā gadījumā par kolikas. Šajā gadījumā siena aizstājēji ir gana noderīgi – lai arī tiem ir zems struktūras saturs, tie satur gana daudz celulozes, lai nodrošinātu optimālu mikrobu darbību resnajā zarnā. Veterinārārsti ir vienisprātis, ka staļļa īpašnieka svētākais pienākums ir nodrošināt labas kvalitātes spēkbarību un sienu, pat, ja tas nozīmē, ka iepelējušie siena ruļļi ir pilnībā jāizmet atkritumos un jāpiepērk klāt labas kvalitātes siens.

Siens spēlē būtisku lomu arī zobu deldēšanā – jo vairāk zirgs košļā, jo vienmērīgāk tiek nodeldēti zobi. Ko darīt ar vecākiem zirgiem, kuriem zobu vairs nav palicis daudz un kuri nespēj kārtīgi sagremot sienu? Dr. Vinters iesaka šajā gadījumā izvēlēties kādu no siena aizstājēja produktiem. Kaltētas zāles izstrādājumiem parasti ir augstāks karotīna un vitamīnu E un B saturs, kā arī paaugstināts minerālvielu saturs, pateicoties pievienotajām klijām vai lucernai. Lai gan pie šādas barošanas iztrūkst tik nepieciešamā košļāšanas darbība, tomēr zirgi saņem pietiekami daudz celulozes, lai uzturētu optimālu mikrobu darbību resnajā zarnā. Tāpat šie produkti ir lietderīgi, ja dotajā gadā ir pagadījusies ļoti slikta siena raža; tad ieteicams izvēlēties siena briketes vai hojkobus. Lucerna netiek uzskatīta par siena aizstājēju, jo ir daudz augstvērtīgāka nekā siens.

Rakstu sagatavoja Sigita Eitcena pēc St. Georg materiāliem.

Atpakaļ

RSS feed for comments on this post.

Leave a comment

Zirgam.lv
Draugiem.lv pase