Ķēves nozīme sporta zirgu audzēšanā

Bieži tiek uzskatīts, ka ērzelis ir ietekmīgākais faktors zirgu selekcijā un audzēšanā. Ja no tiem pastāvīgi tiek iegūti augstvērtīgi kumeļi, ērzeļi ātri vien iemanto slavu kā pašmāju, tā starptautiskā līmenī un ienes saviem īpašniekiem gana daudz naudas. Ērzeļi arī ir tie, kas allaž nonāk uzmanības centrā: ar zirgaudzēšanu un jāšanas sportu saistītos žurnālos, ērzeļu katalogos un video reklāmās un skatēs.

Kā tad ir ar ķēvēm?

Ģenētiski ķēve ir atbildīga vismaz par 50% no kumeļa „sastāva”. Daži audzētāji pat apgalvo, ka, balstoties uz novērojumiem, māte ietekmē pēcnācējus pat par 60 un vairāk procentiem. Vairumā gadījumu zirgaudzēšanas eksperti pieturas pie uzskata, ka ķēves īpašības nomāc ērzeļa ieguldījumu. Zirgaudzēšanā pastāv arī uzskats, ka var aplecināt izcilu ķēvi ar viduvēju ērzeli un tāpat iegūt labu kumeļu. Bet aplecinot labu ērzeli ar sliktu ķēvi? Rezultāti būs graujoši. Temperaments, eksterjers un talants ir būtiski saistīti ar ķēves ģenētisko struktūru, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē. Tādēļ ķēves nozīmīgās lomas novērtēšana ir nenoliedzami svarīga zirgaudzēšanas procesa sastāvdaļa.

Šajā rakstā pieci Eiropas labākie zirgaudzētāji, kuriem kopskaitā ir vairāk nekā 200 gadu pieredze zirgu audzēšanā, sniedz savu ieskatu, kādēļ iesācējiem zirgaudzēšanā būtu ieteicams veltīt papildu laiku, pūles un līdzekļus, izvēloties īsto ķēvi vaislai.

Hans-Ingve Goransons dzīvo Zviedrijā, kur viņš tur vairākas vaislas ķēves un ir slavenā zviedru siltasiņu ērzeļa Björsells Briar 899 audzētājs. Briar savulaik ieņēma pirmo vienu Pasaules sporta zirgu audzēšanas federācijas reitingā un 2000. gadā piedalījās Olimpiskajās spēlēs ar Janu Brinku.

Hermans Meijers audzē Hanoveras šķirnes zirgus savā saimniecībā pie Alvordenas, Vācijā. Viņš ir izaudzējis 1998. gada Hanoveras gada ērzeli – Weltmeyer, kā arī vienu no ietekmīgākajiem vaislas ērzeļiem un vēl vairāk nekā 50 sertificētus vaislas ērzeļus. Viņa iejādes līnijas pārstāvošās vaislas ķēves ir cēlušās no tādiem ērzeļiem kā Warkant, Bolero, Lauries Crusador xx, Cavalier xx un Bonaparte.

Ingo Papem pieder ērzeļu stacija Pape GmbH Hemmorā, Vācijā, un viņš audzē Oldenburgas un Hanoveras šķirnes zirgus. Viņa audzēto zirgu sarakstā ir tādi vārdi kā Donnerwetter, leģendārā Donnerhall tēvs, kā arī Oldenburgas šķirnes elites klases ķēves Primavera un Franka. Franka deva tādus ērzeļus kā Pik Bube I, Pik Bube II un Pirola. Primavera bija 1992. gada Elites klases ķēvju skates uzvarētāja, kā arī tā paša gada Vācijas nacionālā čempionāta uzvarētāja.

Berts Rutens, kādreizējais iejādes jātnieks, kopā ar savu tēvu Džo Rutenu vada ģimenes vārdā nosaukt stalli Holandē. Berts Rutens ir izaudzējis slaveno Holandes šķirnes jājamzirgu ērzeli Ampere, ar kuru viņš piedalījās 1984. gada Olimpiskajās spēlēs un 1986. gada Pasaules Čempionātā, kur palīdzēja holandiešu komandai iegūt sudraba medaļu.

Gudulai Forverkai-Hapai pieder Forverkas zirgaudzētava, viena no Vācijas slavenākajām Oldenburgas šķirnes zirgu audzētavām, kas dibināta 1875. gadā. Viņas audzēto ērzeļu sarakstā ir tādi vārdi kā Relevant, ar ko Lisa Vilkoksa piedalījās 2002. gada Pasaules jāšanas sporta spēlēs, un Rohdiamant, ar ko tā pati jātniece piedalījās 2002. gada Pasaules kausa izcīņas finālā iejādē, tāpat arī Ramino, Rubinstein un daudzi citi.

Ķēves faktors

“Zirgaudzētāji bieži pieļauj kļūdu, domājot, ka ķēves nav tik svarīgas kā ērzeļi, bet tas nav tiesa”, saka Berts Rutens. „Mana olimpiskā zirga Ampere māsa Epolita burtiski „kopēja” savus pēcnācējus. Visi viņas kumeļi izskatījās vienādi, un tie visi bija veiksmīgi iejādes zirgi”.

Ķēves ir zirgaudzēšanas procesa ģenētiskais pamats, kā skaidro Ingo Pape. Ķēvju līnijas ir visu zirgaudzēšanas „produktu” pirmsākumi un tiek konsekventi nodotas no paaudzes paaudzē. „Ir vieglāk pārmesties uz citu ērzeli, ja konkrētā ķēves/ērzeļa kombinācija nedod labus rezultātus. Ja jums ir ķēve ar kādu negatīvu īpašību, jūs jau varat mēģināt piemeklēt pareizo ērzeli, kas šo īpašību izlabos, bet šāda pieeja reti kad dod pilnīgus panākumus. Ķēdes nodod pēcnācējiem visu, ne tikai savu izskatu, raksturu, veselību, temperamentu un gaitas, bet arī visādus sīkumus kā, piemēram, kutelīgumu, nepatiku pret ausu aizskaršanu, pavadu graušanu utt. Ikviens sīkums tiek nodots no paaudzes paaudzē”.

Gudula Forverka-Hapa arī uzskata, ka labu ķēvi var aplecināt ar ne tik labu ērzeli un tāpat iegūt gana lietojamu rezultātu. Savukārt, ja labu ērzeli uzliek ne tik labai ķēvei, reti kad kumeļš sanāk labs. „Kumeļš jau nepārmanto no ķēves tikai fiziskās īpašības. Pirmajos dzīves mēnešos tas pārņem arī daudzas ķēves uzvedības pazīmes. Kumeļa personība nereti kļūst identiska ķēves personībai. Tādēļ zirgaudzētājam ir riskanti ignorēt ķēves spēcīgo ietekmi uz viņas pēcnācējiem”.

Hermans Meijers brīdina, ka „mūsdienu mākslīgās apsēklošanas apstākļos, kad daži ērzeļi „aplec” līdz pat 600 ķēvēm gadā, ērzelim ir jābūt izcili labam, lai nodrošinātu, ka kopējais zirgaudzēšanas mērķis tiek saglabāts un sasniegts”.

Laba ķēve

Lai izlemtu, vai lecināt vai nelecināt kādu ķēvi, pieredzējušākie zirgaudzētāji vispirms izpēta tās ciltsrakstus. „Es gribu konkrēti zināt, ko dabūšu, lecinot šo ķēvi”, apgalvo Hans Ingve Goransons. „Nevar vienkārši paņemt burvīgu ķēvi, kas izskatās kā skaistuma karaliene un cerēt, ka sanāks perfekts kumeļš. Ir sīki un smalki jāpārzina ķēves izcelsme. Cik droša tā ir?”

“Pārmantojamība nosaka visu”, piekrīt Rutens. „Pat sīkākie ķēves vai ērzeļa paradumi allaž kaut kur parādīsies, pat ja tas notiks vairākas paaudzes vēlāk”.

“Ķēve jau nav vienīgā, kas nodod savas īpašības”, saka Meijers. „Visa viņas līnija iepriekš, parasti līdz pat sestajai pakāpei, gana labi atspoguļojas kumeļā”.

Vienlīdz svarīgi ir arī izpētīt ķēves pēcnācējus, lai pārliecinātos, ka viņa nodod tālāk savas pozitīvās iezīmes. „Man vajag ķēvi, kas atstāj iespaidu uz saviem kumeļiem”, piemetina Rutens. „Ja es aplecinu izcilu ķēvi ar ne tik labu ērzeli, viņai vismaz ir jādod kumeļš, kas ir labāks par viduvēju’”.

Ingo Papes zirgaudzēšanas programmā viena no veiksmīgākajām ķēvēm bija Pirola, Hanoveras šķirnes ķēve no Pik Koenig un Franka, kas savukārt bija cēlusies no Frustra II (Pik Bube tiešais brālis): “Viņa ir tā, kurai ir bijuši visvairāk veiksmīgi pēcnācēji kā, piemēram, Donnerschlag, elites klases Oldenburgas šķirnes ērzelis, kas guva panākumus Lielās Balvas līmenī. Pirola bija vidēji liela, bēra ķēve ar sievišķīgu šarmu un lielām, gudrām acīm. Viņa nodeva kumeļiem daudz savu pozitīvo īpašību kā labu jājamību, gribu strādāt un labas gaitas”.

Goransons stāsta, ka viņam piederošā ķēve Charis, kas ir Björsells Briar 899 māte, ir visai tipiska vaislas ķēve: „Viņa ir mierīga un jauka, ļoti viegli jājama, ar labām gaitām un labu lecienu, kā arī viegli paliek grūsna. Viņas izcelsme ir ļoti spēcīga – katrā paaudzē ir augstas klases zirgi”. Meijers uzskata, ka labai vaislas ķēvei ir jādod labāki par vidēju pēcnācēji no dažādiem ērzeļiem.

Pieņemot lēmumu par kādas ķēves lecināšanu, zirgaudzētājiem ir jāņem vērā ķēves fiziskās īpašības un gaitas: „Es meklēju sportiska tipa ķēvi, ar labu eksterjeru, korektām līnijām”, Meijers iesaka. „Ķēvei jābūt jaukam skatienam un trim labām gaitām”, savā izvēlē dalās Forverka-Hapa. Arī jājamība un temperaments ir ļoti svarīgi, kā uzskata Rutens: „Ķēvei jābūt raksturam un gribai strādāt. Viegla jājamība ir ļoti svarīga. Ja jums gadās kāds ne tik labs kumeļš, bet viņš ir centīgs, tāds zirgs tāpat būs kādam noderīgs”.

“Ķēvei jābūt sabiedriskai un draudzīgai, ar pievilcīgu personību”, piemetina Gudula. Tāpat arī ir svarīgi, lai viņai būtu labi izteikts mātes instinkts. „Viņai labi jāizturas pret kumeļiem”, uzskata Meijers.

Viens no pēdējiem, bet ne mazāk svarīgiem kritērijiem, ir ķēves veselība un produktīvās spējas. „Cilvēki nereti aizmirst, cik svarīga ir auglība”, saka Goransons. „Ja jums ir ideāla ķēve, kuru ir grūti aplecināt, tas nekam neder”.

Ja ķēvei divus vai trīs gadus pēc kārtas ir nedzīvi kumeļi, ģenētiski deformēti kumeļi vai kumeļi ar smagām eksterjera kļūdām, tādu ķēvi nevajadzētu lecināt. „Reizēm nav viegli noteikt, vai šīs problēmas nāk no ķēves vai ērzeļa. Daba var kļūdīties, tādēļ ir svarīgi izmēģināt vēlreiz, pat ja saskaraties ar problēmām, jo pastāv iespēja, ka tās varētu arī neatkārtoties” , iesaka Goransons. Tomēr jāpatur prātā, ka ne visas problēmas parādās uzreiz. „Vairums eksterjera defektu bieži tiek nodoti ģenētiski, un, diemžēl, nereti šīs pazīmes var izpausties pat otrajā paaudzē”, Forverka-Hapa dalās savā pieredzē.

Zirgaudzētājam vismaz katru gadu ir jāizvērtē savas ķēves, lai pārliecinātos, ka tās atbilst labas vaislas ķēves kritērijiem. „Zirgaudzētājam vissvarīgākais ir būt gana paškritiskam, lai spētu godīgi novērtēt savu vaislas ķēvju kvalitāti”, uzskata Pape. „Neuztraucieties, ja jums ir tikai pāris ķēves. Ja tās ir ļoti kvalitatīvas, tad tām nebūs grūtību dot labus pēcnācējus. Ir jālecina tikai labākās ķēves un jāpārdod tās, kas nav pierādījušas sevi kā gana labas”.

Atrast piemērotu pāri

Izlemjot, kuru ērzeli izvēlēties konkrētajai ķēvei, Rutens apgalvo, ka daudz kas ir balstīts uz izmēģināšanas metodi. „Piemēram, man reiz labi izdevās savās Holandes jājamzirgu asinīs piejaukt traķēņus. Šāds šķirņu sajaukums deva vēlamo vieglumu un glītu izskatu, kas ir vēlams iejādē”.

Zirgaudzētājiem ir jāizpēta un jānovērtē katra ķēve, nosakot tās pozitīvās īpašības un arī vājās vietas, un tad jāpiemeklē ērzelis, kas šīs vājās vietas var izlabot.

“Es arī vērtēju iepriekšējos panākumus”, saka Pape. „Ja kādai ķēves-ērzeļa kombinācijai ir izdevušies ļoti labi kumeļi, es labprāt izmantoju šo kombināciju vēlreiz”.

Forverka-Hapa sāk, lecinot konkūra ķēves ar konkūra ērzeļiem un iejādes ķēves ar iejādes ērzeļiem. „Tālāk es skatos, kas ķēvei trūkst attiecībā, piemēram, uz kaklu, galvas formu, priekškājām, pakaļkājām, gaitām un raksturu. Kad esmu noteikusi ķēves problēmas, meklēju ērzeli, kuram tādu nav”.

Meijers piemetina, „Es arī daudz vados pēc intuīcijas. Es allaž lecinu savas iejādes ķēves ar tādiem ērzeļiem, par kuriem jau ir zināms, ka tie dod labus iejādes zirgus”.

“Mācās no pieredzes”, saka Goransons. „Tu sāc ar laiku saprast, kāda veida kumeļus dod noteiktas ķēvju un ērzeļu kombinācijas. Bet reizēm liekas, ka zini, kam tur galā jāsanāk, bet beigās sanāk kaut kas pavisam cits. Un tad tu vēlreiz aplecini to pašu ķēvi ar to pašu ērzeli, un, skat, šoreiz sanāk tas, kas sākumā bija iecerēts”.

Vaislas mērķu noteikšana

Neatkarīgi no tā, vai zirgaudzētājam ir viena, trīs vai desmit ķēves, ir jānosaka ilgtermiņa mērķi – audzēt korektus, veselīgus un labus kumeļus. „Zirgaudzēšana nekad nedrīkst būt īstermiņa process”, brīdina Rutens. „Vienas vai divu paaudžu laikā neko nevar izmainīt”.

Audzējot kvalitatīvus kumeļus, kas viegli pārdodas un labi startē izvēlētajā disciplīnā, zirgaudzētājs var veicināt savus ienākumus un uzlabot reputāciju. „Zirgaudzētājam, kuram ir laba ķēve, būtu ieteicams sākt vaislas darbu, izvēloties vislabāk zināmo un populārāko ērzeli, kas ir pieejams”, iesaka Forverka-Hapa. „Šim ērzelim ir jābūt sevi pierādījušam sportā un jādod bērnus, kas gūst panākumus sportā. Tas ir ātrākais veids, kā zirgaudzētājs var iegūt labu reputāciju”.

Zirgaudzētājus interesē arī iespēja uzlabot savu vaislas materiālu un ciltslīnijas, izveidojot interesantas ķēvju līnijas. „Ilgtermiņā zirgaudzētājiem būtu jātiecas uz vaislas materiāla uzlabošanu, veicot stingru selekciju”, iesaka Pape. „Ir jāizvēlas augstākās kvalitātes ķēves, lai iegūtu augstākās kvalitātes pēcnācējus”.

“Audzējot zirgus, ir jāspēj domāt paaudzēs”, pievienojas Forverka-Hapa. „Zirgaudzētājam ir jāmāk konkrēti noteikt, ko viņš vēlas panākt ar savu programmu un kādus tieši kumeļus vēlas audzēt. Tad viņam ir nepieciešams laiks un pacietība, kā arī gatavība mācīties no kļūdām”.

Lai gan vairums zirgaudzētāju klusībā arī sapņo par to, lai izaudzētu olimpiskā līmeņa zirgu, kopējam mērķim būtu jābūt – attīstīt visas ciltslīnijas kvalitāti. „Superzirgu var izdoties izaudzēt tikai vienreiz, jo tas pēc būtības jau ir izņēmums no likumsakarības”, saka Rutens.

Gudula Forverka-Hapa, piemēram, ir uzstādījusi sev mērķi – audzēt zirgus jātniecēm. Zirgiem ir jābūt pievilcīgiem, viegli jājamiem un ērtiem. „Vācijā 80% jātnieku ir sievietes. Necentieties par savu tirgu izvēlēties profesionālos, pasaules klases jātniekus. Reti kurš pieder šai grupai, un šāda tipa zirgi parastam jātniekam ir pārāk grūti un sarežģīti. Treneri un jātnieki gan var nopelnīt naudu ar tādiem zirgiem, bet zirgaudzētājam parasti nekāda lielā peļņa neizdodas”.

Veiksmīga zirgaudzēšanas programma parasti balstās uz finanšu panākumu un izaudzēto zirgu sportisko panākumu apvienojuma. „Audzēt zirgus nozīmē allaž mēģināt un nekad nepadoties”, saka Rutens. „Svarīgi ir to uztvert arī kā hobiju, jo tad var reālistiskāk attiekties pret naudu”.

“Zirgaudzēšana ir sarežģīts, ilgs un lēns process”, piekrīt Goransons. „No paša sākuma līdz galam var paiet 10 darba gadi, pirms zirgs sasniedz maksimālo, ko spēj parādīt. Taču es panākumus mēru vēl ilgi pirms tam, vadoties pēc tā, ko pats savām acīm redzu. Sabiedrība to neredzēs, pirms zirgu nesāks rādīt sacensībās vai televīzijā. Es labi apzinos savu zirgu konkurētspēju, un man ir ļoti svarīgi, lai tie būtu izcili jājami”.

Meijers uzskata – ja tava saimniecība gūst panākumus biznesā, par to jāpriecājas. „Es esmu apmierināts ar saviem panākumiem, bet vienmēr jau var būt labāk. Nodarbojoties ar zirgaudzēšanu, var jau lauzīt galvu, cik vien ielien, bet galu galā ir jāņem tas, kas ir piedzimis”.

 Rakstu sagatavoja Sigita Eitcena pēc Dressage Today materiāliem.

Atpakaļ

6 komentāri

  • Favis

    Favis Tas teikums- aplecinot labu ērzeli ar sliktu ķēvi, ir vienkārši graujošs! :D :D :D

    24. janvāris, 2015 @ 0.04
  • Ausma

    Ausma Ļoti patīk šie daži fakti. „Zirgaudzētājam vissvarīgākais ir būt gana paškritiskam, lai spētu godīgi novērtēt savu vaislas ķēvju kvalitāti” "Ir jālecina tikai labākās ķēves un jāpārdod tās, kas nav pierādījušas sevi kā gana labas” "Audzējot kvalitatīvus kumeļus, kas viegli pārdodas un labi startē izvēlētajā disciplīnā, zirgaudzētājs var veicināt savus ienākumus un uzlabot reputāciju." Tas viss protams ir par zirgaudzēšanas lielvalstīm un par sporta zirgiem, utt. Tomēr ciltsdarbs ir ciltsdarbs arī pie mums Latvijā. Attiecināms, domāju, tik pat lielā mērā arī uz braucamajiem zirgiem. Šis raksts liek aizdomāties. Turklāt pilnībā atbilst manām domām un saprašanai.

    24. janvāris, 2015 @ 12.34
  • M

    M Viedi vārdi. Jājamība un raksturs daudzviet Rietumos jau sen tiek ņemti vērā ar līdzīgu svaru kā eksterjers, izraugoties vaislas zirgus.

    24. janvāris, 2015 @ 14.09
  • Ronjuks

    Ronjuks Arābu paruna... Ķēve ir zelta trauks, ko tajā ieliksi- to dabūsi laukā. Pa lielam visu nosaka ķēve un tie tiešām ir ap 70 %. Pašiem mājās ķēve... liec kādu gribi ērzeli virsū, tik un tā sanāks ķēves raksturs un darba spējas. Ģenētikai jābūt spēcīgai un noturīgai, lai būtu rezultāti. :?)

    24. janvāris, 2015 @ 15.22
  • Anna

    Anna Manuprāt, daudz kas tiek vienkāršots šāda veida rakstos - teiksim, nepieredzējušam lasītājam var radīt nepareizu priekšstatu. Piemēram, par to 50/50, ko pēcnācējam nodod ķēve un ērzelis vai ka ķēve iedod vairāk. Vai nu tik vienkārši būs - kāpēc tad ir jēdziens "prepotents ērzelis" (un kāpēc gan lai nebūtu "prepotenta ķēve")? Kāpēc ir visi tie reitingi, blupi, apraksti, ka šis ērzelis nodod savu tipu, tas nodod labas kājas, tas nodod bēru krāsu? Tāpēc, ka nav vienmēr 50/50, ir izcili ērzeļi, kas piešķir droši vien 80% un ar neparastu regularitāti savas īpašības, pirmais, kas iešaujas prātā ir Contender, kurš sevi nodod cauri paaudzēm. Vai Capitol I. Tāpat ir izcili prepotentas ķēves, kurai liec virsū, ko gribi, rezultāts ir prognozējams. Daudzi ērzeļi nodod arī savas rakstura īpašības un bērns var būt kardināli pretējs raksturā mātei. Protams, labas ķēves ganāmpulkā ir pats pamats, uz kā viss tiek būvēts - būs labas ķēves, piemērotu ērzeli piemeklēsi, sevišķi mākslīgās apsēklošanas ērā.

    24. janvāris, 2015 @ 19.19
  • Krista

    Krista Paldies par rakstu! Bija vērts kavēt kino, bija jāizlasa! :D

    26. janvāris, 2015 @ 20.30

Komentējiet

Zirgam.lv
Draugiem.lv pase