Joss Kamps: Pessoa ģimenes supertreneris

Daudzus gadus viņš ir ceļojis pa pasauli kopā ar Rodrigo Pessoa un droši vien pavadījis vairāk laika kopā ar leģendāro konkūra zirgu Baloubet du Rouet, nekā pats ar savu sievu. Tādi pazīstami jātnieki kā Mišels Robērs, Atina Onassis un Daniels Doisers ir trenējušies pie viņa, bet joprojām daudzi nemaz nav dzirdējuši par šo pieticīgo beļģu treneri. Tas gan ir žēl, jo Josam Kampam ir dažs labs stāsts padomā.

Savas trīsdesmit gadu jāšanas un vēl ilgākās trenēšanas karjeras laikā Joss Kamps ir uzkrājis ievērojamu CV. Viņš ir trenējis Hariju Smolderu, tēvu un dēlu Pessoa, Leopoldu van Astenu, Dermotu Lenonu, Bernardo Alves, Toniju Levisti un Ēriku Levaluā citu starpā. Viņš ir piedalījies teju visās lielākajās jāšanas sporta sacensībās: Olimpiskajās Spēlēs, Pasaules jāšanas sporta spēlēs, Eiropas čempionātos, kur Kamps bija klāt, lai atbalstītu savus audzēkņus. Viņš ir pārlidojis visai pasaulei pāri un atpakaļ, bet pirms pāris gadiem beidzot pieņēma lēmumu vairāk palikt mājās un apmetās uz pastāvīgu dzīvi Beļģijas pilsētā Herentālā. Šeit Joss kopā ar savu sievu Katarinu un dēliem Viktoru un Aleksandru jau divus gadus vada Josa Kampa treniņu centru.

“Rodrigo Pessoa un viņa tēvs Nelsons man ir bijuši ļoti nozīmīgi. Joprojām ir”, stāsta Kamps. „Esmu strādājis ar Pessoa ģimeni jau trīsdesmit gadus, sākumā ar Nelsonu, tad ar viņa dēlu. Ne daudzi to zina, bet vairāk vai mazāk es esmu rūpējies par visu Rodrigo trenēšanu konkūrā. Tajā laikā viņa tēvs gandrīz nepārtraukti atradās sacensībās.”

Laiks, kad Kamps ceļoja pa visu pasauli pakaļ brazīliešu konkūra jātniekam, bija ļoti īpašs laiks ar daudzām sportiskajām veiksmēm un neveiksmēm. „Sidnejas Olimpiskās spēles sagādāja vilšanos. Rodrigo bija viens no favorītiem, viņš taču nedrīkstēja zaudēt, bet viss aizgāja šķērsām”. Veiksmes to atlīdzināja, piemēram, trīs reizes uzvarot Pasaules kausa finālā. Kampam gan viens no īpašākajiem brīžiem būs Olimpiskās zelta medaļas iegūšana Atēnās 2004. gadā. „Fantastisks brīdis! Jo īpaši tādēļ, ka es biju tik daudz laika pavadījis kopā ar Rodrigo, kopš viņam apritēja 15 gadi”.

Zirgam, ar kuru Rodrigo to visu paveica, arī bija īpaša vieta Kampa sirdī. „Jā, Baloubet du Rouet. Neviens cits zirgs nelīdzinās viņam, ja jautāsiet man. Kad sākām strādāt ar viņu, zirgam bija pieci gadi. Es piedalījos sacensībās ar viņu kā sešgadnieku un biju kopā ar viņu līdz par sporta karjeras beigām. Es laikam būšu pavadījis ar viņu vairāk laika nekā ar savu sievu”. Kas tieši padarīja šo rudo ērzeli tik īpašu? „Viņam bija spilgts raksturs, viņa maņas bija krietni asākas nekā citiem zirgiem. Viņam pietika tik daudz labu īpašību, bet arī trūkumu; tas nereti iet roku rokā. Ļoti labs jāšanas skolas zirgs droši vien nebūs labs sporta zirgs. Tie bieži vien ir nedaudz padulli. To var novērot arī cilvēku-sportistu vidū. Tie labākie jau ir traki, nevis kā ikdienas pelēkās masas. Tas pats ir ar zirgiem – Baloubet, arī Milton un Shutterfly.”

Zirdzinieku pasaulē fakts, ka Kamps ir strādājis kopā ar Pessoa ģimeni, ir gana neparasts. Piezemētajam beļģim ir savs izskaidrojums tam: „Mums ir ļoti īpaša saikne, bet nekad neesmu ļāvis tai kļūt pārāk familiārai. Es to novēroju bieži – cilvēki, kas allaž dodas pusdienot pēc treniņiem, nekad ilgi neturas kopā. Ideāls piemērs tam ir veids, kādā Kamps uzrunā Nelsonu Pessoa: „Franču valodā mēs to dēvējam par ‘tutuyer’ un ‘vousvoyer’. Es uzrunāju viņu uz „Jūs” – mesjē Pessoa, lai gan visi citi viņu sauc par „Neko””. Ar Rodrigo lietas ir savādāk: „Kad sāku strādāt ar viņu, viņam bija piecpadsmit gadi, bet man bija nedaudz pāri divdesmit. Tas daudz ko maina, bet tāpat mēs pārāk netuvināmies savā starpā”.

Fakts, ka Kamps vispār ir nonācis pie Pessoa, ir norakstāms uz viņa paša centieniem. Vēl dziļā jaunībā viņam bija iespēja vērot, kā jāja nu jau pāragri aizsaulē aizgājusī konkūra jātniece Karolīna Bredlija, kurai piederēja slavenais zirgs Milton. „Es nekad neko tādu nebiju redzējis. Viss notika zirgā pašā, neko no malas nevarēja pamanīt. Karolīna trenējās ar Larsu Sederholmu Anglijā. Tā nu es izmantoju šo iespēju un devos turp savā vecajā, mazajā mašīnītē”. Kā viņš pats sevi aprakstīja, diezgan kautrīgais Kamps saņēma atļauju palikt un mācīties par iejādes pamatiem, par klasisko jāšanas skolu, par tā visa saikni ar konkūru. „Tieši tādā pašā veidā es nonācu pie Pessoa. Mani piesaistīja Nelsona elegantais un tiešais jāšanas stils. Kad viņi apmetās Beļģijā, es izlēmu pieklauvēt pie viņu durvīm. Man gan nedaudz trīcēja kājas no domas, ka viņi varētu atteikt. Bet viņi piekrita.”

Ko tieši Joss Kamps var vēl iemācīt šiem labākajiem jātniekiem? Kamps jokojot atbild: „Galu galā man tie nav paši interesantākie audzēkņi. Mani labākie klienti ir tie, kuriem es varu mācīt vienu un to pašu desmit gadus pēc kārtas. Viņi neiemācās praktiski neko, un tāpēc es viņiem vienmēr būšu vajadzīgs. Izklausās nedaudz skarbi, bet tā ir taisnība”. Augstas klases jātniekiem nepieciešama vairāk sīkumu pieslīpēšana. “Četrus mēnešus es ļoti intensīvi strādāju ar Mišelu Robēru. Tāds jātnieks kā viņš spēj uzņemt informāciju un attīstīt sevi. Pēc tam es viņam vairs neesmu vajadzīgs. Ja nu vienīgi viņam parādās jauns zirgs vai viņš vēlas izmēģināt kādu jaunu metodi”. Tā bija arī ar Danielu Doiseru. “Izcils jātnieks. Es viņam kādu brīdi palīdzēju un jāju viņa zirgus, kamēr viņš bija sacensībās. Kaut kādā brīdī tas vairs nav produktīvi. Pienāk brīdis, kad tāda līmeņa jātniekam tevi vairs nevajag, un man tas nerada problēmas”.

Ja kāds domā, ka Kamps liek saviem audzēkņiem lēkt līdz griestiem, tas maldās. „Protams šad un tad palekt ir nepieciešami, bet ja pamati nav kārtībā, tad arī ar lekšanu nekas nesanāks”. Tieši uz to Kamps liek uzsvaru savos treniņos – lai zirgs pareizi kustētos un lai jātniekam būtu neatkarīga uzsēde. „Ja zirgs rikšo un lēkšo nepareizi, nav jēgas likt tam pārvarēt augstus šķēršļus. Sacensībās es joprojām redzu tik daudz kļūdu pamatos, turklāt pat lielās sacensībās. Žēl, ja kas tāds notiek augstākajos līmeņos, kur prasības ir augstas kā jātniekam, tā zirgam. To varētu izdarīt tik daudz labāk, un kas svarīgākais – tā, lai zirgs ilgāk būtu vesels. Pašlaik tā jau ir kļuvusi teju par normu, ka pēc gada augstākā līmeņa sacensību karjeras zirgs ir „nolietots”. Vēlme uzvarēt nedrīkst būt tik kaitējoša. Es tam klubiņam vairs nepievienojos”.

Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Kamps ir pametis konkūra sacensību laukumu un sācis strādāt pats savā stallī. „Ir daudz lielāks gandarījums, kad zirgs ir pareizi nolīdzsvarots, starp abām pavadām, nekā piespiest viņu pārlekt 160 cm šķērsli par katru cenu. Te es varu darīt, kā gribu, saskaņā ar saviem uzskatiem un filozofiju, allaž paturot prātā zirga labklājību”.

Zirgu labklājība Kampam ir galvenā prioritāte. Zirgam ir jābūt veselam, lai varētu darīt savu darbu, un Kamps šajā ziņā necieš nekādu krāpšanos. „Nekādi īpašie kājsargi neliks tiem ātrāk „savākt” kājas un lekt labāk”. Nav nejaušība, ka Kamps labprātāk lieto terminu „spēlēties ar zirgu”, nevis „strādāt”. “Ir cilvēki, kas uztver savu zirgu kā zaldātu, kuru ir jādrillē un jātrenē barakās. Es labāk uztveru to kā rotaļu laukumu, kurā zirgi, tāpat kā bērni, attīsta savas prasmes dabiskā veidā, skraidelējot apkārt, kāpelējot un lēkājot. Tā būtu jābūt arī ar zirgiem, protams, uzmanoties, lai zirgs neuzkundzējas jums. Visa pamatā ir princips – jāt pēc iespējas vieglāk un vienkāršāk, bet būt stingram, ja nepieciešams”.

Rezultāti liecina paši par sevi. Kampu ģimene ir palīdzējusi „izaugt” daudziem zirgiem, kuri nebija viegli pēc rakstura un no kuriem dažreiz jātnieki jau bija atteikušies. Viens no tādiem slavenākajiem ir Hello Sanctos (no Quasimodo van de Molendreef), ar kuru pašlaik startē Skots Brašs. “Sanctos pie mums nonāca savu problēmu dēļ, un tika uzskatīts, ka lielajam sportam viņš diez vai derēs. Mēs panācām, ka viņš tam derēja. Mūsu pieeja izrādījās rezultatīva. Var redzēt, kā zirgi mainās, kā mainās viņu attieksme, neko neuzspiežot. Vienkārši jānorāda viņiem pareizais virziens, caur savām komandām. Ir jāmāk iemanevrēt zirgs tādā pozīcijā, kurā viņa ir viegli strādāt, izmantojot vienkāršus vingrinājumus.”

Kamps arī strādā daudz pie jātnieka uzsēdes, bet neieliekot viņu kaut kādos stingros rāmjos, ka var sēdēt tikai tā un ne savādāk, jo viņš uzskata, ka tas neko nedod. “Man prātā nāk, piemēram, Markus Enings un arī Džons Vitekers. Viņi nav paši stilīgākie jātnieki, bet viņi ir ļoti funkcionāli. Kādēļ? Jo viņi māk atslābināties, un, kad tu atslābinies, tu vari sajust. Un kad tu vari sajust, 80% no darba jau ir padarīts”.

Analizēšana ir Kampa mīļākā nodarbe. „Zirgs jau nepamostas no rīta un nedomā – šodien mēs strādāsim tik ļoti cītīgi, jo pēc diviem gadiem jābrauc uz Olimpiādi. Nē, zirgs labprātāk sēdētu visu dienu aplokā. Tādēļ jātniekam ir tik svarīgi pārdomāt, ko viņš darīs ar zirgu. Jādomā par savām komandām. Ikviens jau zina, kādas tās ir, bet daudzas komandas, īpaši iesācēju līmenī, zirgam nemaz nepalīdz. Jātniekam principā ir jābūt ļoti kompetentam un zinošam, lai palīdzētu zirgam izpildīt to, ko viņš vēlas. Jāatgriežas pie pamatiem: zirga to nevajag, to vajag jātniekam! Ja jātniekam trūkst zināšanu, tad to var kompensēt zināmā mērā ar pieticību, pielāgojot savas ambīcijas procesā: prasīt mazāk un nedarīt tik sarežģītas lietas”.

Joss Kamps regulāri salīdzina jāšanu ar citiem sporta veidiem vai zinātniskajiem projektiem: „Es paņemu to, kas mani interesē, domāju par to un cenšos uzlabot savu skatījumu un izpratni. Ir jācenšas saprast, ko tu dari, un nepārtraukti jāattīstās, jo tas ir tik ļoti svarīgi”.

Viņš pats arī nav vēl beidzis mācīties. Viņa aizraušanās un apbrīna pret zirgiem ir tikpat liela kā sākumos. „Zirgs ir tik interesants, jo viņam praktiski nepiemīt spēja liekuļot, pretstatā cilvēkiem. Tas mani arī piesaista pie darba ar zirgiem. Viņi noliek tevi kā spoguļa priekšā un parāda tev tavu nekompetenci. Galu galā es laikam cenšos izzināt dzīves jēgu tāpat kā zirgu, kuru cenšos motivēt, lai tas vēlētos izlekt maršrutu”.

Sagatavoja Sigita Eitcena

Avots: De Paardenkrant Extra

Fotoattēli Nr 1, Nr 2.

Atpakaļ

4 komentāri

  • Aija Pavlovska

    Aija Pavlovska Paldies! Jauks un pamācošs raksts.

    15. decembris, 2014 @ 13.54
  • Estere

    Estere man patīk zirgi viņi ir tā ka ārsti viņi palīdz cilvēkiem un cilvēku bērniem.MAN PATĪK ZIRGI

    17. decembris, 2014 @ 14.31
    • Estere

      Estere » Estere KAPEC CILVEKIEM NAVA ŽĒL TIE SKAISTE ZIRGI KĀ MAN

      17. decembris, 2014 @ 14.32
    • dzīves mistērijas

      dzīves mistērijas » Estere Konkrētāk?

      17. decembris, 2014 @ 21.07

Komentējiet

Zirgam.lv
Draugiem.lv pase