Zirgu apmācība, izmantojot bumbu

Liela bumba var būt kas vairāk par izklaidējošu zirgu rotaļlietu. Tā ir izmantojama arī kā noderīgs apmācības instruments, un zemāk ir aprakstīts patiess gadījums, kas to pierāda.

Zirgam sākumā var būt bail no treniņu bumbas, bet iedzimtā ziņkārība liks tam tuvoties.
Attēla izcelsme: Dawn Garland

Būdams profesionāls zirdzinieks un treneris jau otrajā paaudzē, esmu saskāries ar problemātiskiem un „īpašiem” zirgiem visu savu mūžu. Ja es kaut ko esmu iemācījies no sava tēva, Tomija Gārlanda, kurš arī bija zirgu treneris, tad tas būtu, ka jebkuras metodes (vienalga, cik netradicionālas), ar kuru palīdzību var iemācīt zirgam pārvarēt bailes, ir labākas nekā piespiest viņu. Allaž ir vērts izmēģināt netradicionālo.

Sliktākais, kas var notikt, ka jūsu centieni apmācīt zirgu vienkārši neizdosies, un tā būs zīme, ka jums jāturpina meklēt risinājumu un jāizmēģina kas cits.

Es iepazīstināšu jūs ar to, ko varat iemācīt zirgam – ikvienam zirgam, bet jo īpaši bailīgam, satrauktam vai nedrošam zirgam – izmantojot lielu, ar gaisu piepildītu bumbu kā treniņu līdzekli. Arī jātniekam ir savas priekšrocības, strādājot ar bumbu. Pēc pirmā acu uzmetiena varētu likties, ka šī ideja ir galīgi „garām”. Tā noteikti savā laikā ir likusi dažiem saraukt uzacis un apmainīties ar dīvainiem skatieniem arī manu kolēģu starpā, kuriem esmu to nodemonstrējis.

Lai izceltu bumbas vērtīgumu, es jums pastāstīšu, kā es to izmantoju kā problēmas risinošu un pašapziņas stiprinošu līdzekli, strādājot ar savu pusarābu ķēvi,  kura savulaik bija tik bailīga, ka nespēja pāriet no vienas manēžas malas līdz otrai, bez sabīšanās. Pēc veiksmīgas bumbas treniņu programmas pabeigšanas, šī ķēve, vārdā Džuljeta bija tik ļoti pārmainījusies, ka ieguva Rezerves nacionālā čempiona titulu pagājušā gada ASV arābu un pusarābu šķirnes zirgu nacionālajā izstādē. Valsts himnas atskaņošanas laikā es pat varēju novicināt viņai blakus karogu – ko tādu baiļu pārņemts zirgs nespētu paciest!

Un tagad es pastāstīšu, kā bumba man palīdzēja veikt šādas pārmaiņas.

Nejauši – mērķtiecīgi
Kad Džuljetu pie manis atveda trenēšanai viņas iepriekšējā īpašniece Natālija Hanta, ķēvei bija 7 gadi un niecīgi panākumi izstāžu zirga lomā. Nebija gan grūti saprast kādēļ. Ķēvei bija problēmas. Viņa bija nervoza, bailīga, grūti uzņēma trenzi mutē, un, ja kaut kas viņu satrauca, viņas gaitas kļuva tik saspringtas, ka sāka atgādināt tādu kā lēkājošu atsperi. Turklāt, ņemot vērā viņas arābu un ASV jājamzirgu šķirnes izcelsmi, viņa tika audzēta, lai būtu karstasinīgāka, un to varēja redzēt.

Ķēvei bija maniakālas bailes no lieliem reklāmas plakātiem, kas bija izkarināti manā manēžā, lai attēlotu tādus pašus, kādi ir redzami sacensību laukumu malās. Ķēve galīgi nevēlējās tos redzēt. Kad Džuljeta nonāca pie manis pirms divarpus gadiem, es jau vairākus gadus biju veiksmīgi izmantojis treniņu bumbu savā programmā. Biju noskaidrojis, kādā veidā tā spēj mazināt zirga baiļu reakciju. Taču sākotnēji es pie šīs idejas nonācu gluži nejauši. Man bija atvests uz trenēšanu zirgs, kuram bija bail no basketbola tipa bumbas, kura nejauši bija nonākusi manēžā. Lai viņš pārvarētu šīs bailes, es sāku bumbu ripināt un mētāt viņa virzienā, eksperimentējot ar zirga reakcijām. Viņa bailes drīz vien pārvērtās par ziņkārību. Nepagāja ne ilgs laiks, līdz zirgs sāka darboties ar bumbu, sāka to dzenāt, kost tai, kā reizēm zirgs mēdz kost otram zirgam, un pat iespēra tai! Es izmantoju speciāli zirgu apmācīšanai izgatavotas bumbas, kuras var iegādāties manā mājas lapā tommygarland.com. Katra bumba ir 40 collas diametrā, izgatavota no biezas pamatnes, aprīkota ar rokturiem, kas ļauj to pacelt un pārvietot, un ar stipru pārklājumu, kas spēj izturēt zirga spēriena spēku. Tieši šādu bumbu es izmantoju, lai palīdzētu Džuljetai pārvarēt viņas bailes.
Bailes pret kontroli
Ar treniņu bumbu strādāt ir gluži vienkārši. Tas jau ir tas labākais šajā stāstā. Lai gan sākumā tās izmērs, forma un ripošana var sabiedēt zirgu, bumba ierosina zirga dabisko ziņkārību. Pētīdams bumbas īpašības, zirgs noskaidro, ka tā nedarīs viņam pāri (būtībā tā nespēj nodarīt viņam pāri) un zaudēs jutīgo reakciju pret to.

Desensitizācijas priekšrocības var attiekties arī uz citām jomām, kā tas bija gadījumā ar Džuljetu. Es iepazīstināju viņu ar bumbu, sākot no zemes, slēgtā manēžā – allaž jāatceras, ka zirga un cilvēka drošībai jābūt pirmajā vietā, jo zirgs var sabīties un salekties, pirmo reizi saskaroties ar bumbu. Turot Džuljetu apaušos un aiz striķa pie rokas un atrodoties metra vai divu attālumā no viņas, es pievedu ķēvi pie bumbas un paripināju to virzienā prom no viņas.

Daži zirgi iekrācas un salecas sāņus, kad pirmo reizi ierauga šo lielo, nepazīstamo priekšmetu kustamies. Džuljeta tā vietā ierakās ar kājām zemē, izstiepa kaklu un blenza. Diezgan drīz viņas ziņkārība ņēma virsroku, lika pieiet klāt pie bumbas un pastiepties tai pretī ar degunu. Apošņājot to, viņa atdūrās pret bumbu ar kāju (ko es arī gribēju panākt), iekustinot to. Nākamreiz pienākot pie bumbas, notika tas pats – viņa pacēla kāju, pieskārās priekšmetam un lika tam sakustēties.

Zirgam tā ir ļoti svarīga informācija. Ja viņa spēkos ir virzīt cita priekšmeta vai būtnes kustības – vai tas būtu zirgs, cilvēks, suns vai pat milzu bumba, zirgs uzskata, ka kontrolē situāciju. Tas ir gluži pretēji baiļu sajūtai.

Kad zirgs ir sapratis, kā likt bumbai kustēties, pieskaroties tai ar kāju, ir ļoti aizraujoši pavērot, kā viņam ienāk prātā likt tai kustēties un tad sekot, lai atkārtotu šo darbību. Man nekad nav bijis zirga, kas nebūtu šādi reaģējis, iepazīstoties ar bumbu. Džuljeta nebija izņēmums.

Kad ķēve bija apradusi ar domu par sekošanu bumbai un tās kustināšanu, es iedrošinājos paspert to viņas virzienā. Mērķis bija panākt, lai viņa akceptē, ka bumba kustās tuvāk, pieskaras un atlec no dažādām viņas ķermeņa daļām. Tas viņai bija lielākais izaicinājums, bet svarīgs solis tuvāk tam, lai palīdzētu viņai tik asi nereaģēt uz lietām.

Drosme zem segliem

Džuljetas problēmu komplektā bija arī bailes no tā, ka viņai tuvojas vai iet garām nepazīstami zirgi – tā ir liela problēma sacensību apstākļos, ja laukumā vienlaicīgi atrodas vairāk nekā viens zirgs. Nonākot pie bumbas treniņu nākamās fāzes, kas ietvēra arī jāšanu, tas bija ļoti noderīgi. Savā ziņā bumba uzvedās kā šī cita zirga aizstājējs.

Sēžot seglos, mēs izgājām cauri tam pašam sākuma procesam kā no zemes – es ļāvu Džuljetai apskatīties, pastumdīt un tad sekot bumbai. Tālāk es palūdzu savam palīgam paripināt bumbu viņas virzienā un pieskarties dažādām viņas ķermeņa vietām, kamēr es atrados viņai mugurā.

Nepagāja ne ilgs laiks, līdz es varēju izaicināt viņu vēl vairāk – pastiepjoties lejup, lai paņemtu bumbu un nestu to, sēžot ķēvei mugurā, kur viņa to spēja redzēt, izmantojot savu perifērijas redzi. Reizēm es to nesu kreisajā pusē, reizēm labajā. Es varēju to ripināt viņai pāri kaklam vai rumpim, mest to pret viņu, nomest zemē un atkal pacelt. Citreiz es to nometu un liku savam palīgam to ripināt ķēves virzienā, kamēr es viņu jāju.

Džuljetas pašapziņa arvien pieauga, kad viņa saprata, ka kustīgais priekšmets viņai neko sliktu nenodarīs neatkarīgi no tā, vai ir jātnieks mugurā vai nē. Viņa arvien mazāk baidījās arī no reklāmas plakātiem uz manēžas sienām. Ja viņa sasprindzinājās un sāka tipināt, tādu ieraugot, es vienkārši novērsu viņas uzmanību uz bumbu, un tad atkal pajāju garām plakātiem.

Piemērots amatierim
Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ strādāju ar Džuljetu, bija padarīt to par piemērotāku zirgu viņas saimniecei Natālijai, kas bija jātniece-amatiere. Kamēr ķēve progresēja, Natālija apmeklēja manu stalli, lai laiku pa laikam viņu pajātu, un es iesaistīju bumbu arī viņas treniņos.

Natālija ir laba jātniece, tāpēc es neuztraucos par to, ka viņa varētu nokrist, ja ķēve pēkšņi sabītos, kamēr es strādāju ar bumbu. Patiesībā bumbas izmantošana tikai uzlaboja viņas jāšanas prasmes, un esmu to novērojis arī pie citiem jātniekiem. Jātniekam nākas koncentrēties, nosēsties dabiskākā pozā un koordinētāk izmantot rokas, kājas un uzsēdi, lai vadītu zirgu.

Laika gaitā Natālija varēja jāt ķēvi man pretim lēnos lēkšos, un, kad es aizripināju bumbu Džuljetas virzienā, viņa to gan pamanīja, bet turpināja lēkšot, it kā bumbas tur nemaz nebūtu. Viņa sāka arī labāk uzvesties kopā ar citiem zirgiem manēžā, līdz ar to pieauga Natālijas ticība tam, ka ķēve reiz tiks galā ar intensīvāku zirgu „satiksmi”.

Viņas abas atgriezās sacensību laukumā jau pirmajā treniņu gadā un guva labus panākumus reģionālajā līmenī. Cilvēki, kuri bija iepriekš redzējuši Džuljetu, neticēja savām acīm, ka tas bija tas pats zirgs – bumbas izmantošana treniņos viņai bija īsts pagrieziena punkts.

Otrajā gadā, kamēr Džuljeta bija manā stallī, viņa un Natālija kvalificējās ASV Arābu un pusarābu šķirnes zirgu nacionālajam čempionātam. Tas notika 2009. gada oktobrī, kad viņas ieguva rezerves čempionu titulu vesterna dāmu seglu atvērtajā klasē amatieru konkurencē.

Tas bija varens sasniegums! Džuljeta bija samierinājusies ne tikai ar reklāmas plakātiem, kas viņu savulaik tik ļoti bija biedējuši, bet arī ar dāmu seglos jājošo konkurenšu plīvojošajiem svārkiem, citiem zirgiem, skatītāju pūli un visiem citiem, potenciāli biedējošiem sacensību atmosfēras elementiem. Mūsu darbs ar bumbu tiešām bija atmaksājies!

Šis darbs nāca par labu arī citādā ziņā – Džuljetas attieksme un sniegums piesaistīja vairāku pircēju uzmanību sacensībās, kā rezultātā viņa nonāca pie jauniem īpašniekiem.

Vēl tagad es savā treilerī glabāju treniņu bumbu, un, kad izvelku to ārā sacensībās, cilvēki domā, ka esmu jucis. Taču mans tēvs iemācīja man, ko arī pierādīja gadījums ar Džuljetu, ka nav jājūk prātā, mēģinot atrisināt treniņu problēmas.

Ir tikai vajadzīgs atvērts prāts. Un jāuzspēlē bumbas spēle.

Tomijs Gārlands – pazīstams kā viens no labākajiem izstāžu klases arābu zirgu un citu šķirņu zirgu treneriem, kurš ir saņēmis dažādus nacionālos un starptautiskos titulus. Tomijs arī vada CPR Zirdzinieku seminārus, kuros uzsvars tiek likts uz pašapziņu, pacietību un cieņu. Viņš atrodas Povhatanā, Virdžīnijas štatā. Par viņu var uzzināt vairāk, apmeklējot mājas lapu  tommygarland.com. Tomija video var atrast YouTube kanālā.

Avots

Titulfoto

Atpakaļ

1 komentārs

  • Linda

    Linda Izcili noderīgs raksts! Kuram gan nav bijis jācīnās ar zirga bailēm. Es biju atnesusi uz stalli vecu lietussargu un mācīju jaunzirgiem nebaidīties. Intuitivi pareizi biju darījusi, ka lietussargs jau bija atvērts nolikts, un ļāvu zirgam iet klāt, izpētīt, apostīt, izgrūstīt. Tad jau varēja pamazām sākt aiztikt zirgu ar aizvērtu, pēc tam atvērtu llietussargu, glaudīt muguru, vēderu, kājas, visbeidzot varēja iet pastaigāties - vienā rokā pacelts atvērts lietussargs, otrā rokā zirgs. :) Vienīgi neizdevās panākt, lai nebūtu ieplestu acu un lēciena atpakaļ brīdī, kad to lietussargu atver...

    9. decembris, 2014 @ 13.29

Komentējiet

Zirgam.lv
Draugiem.lv pase