Intervija: Gunārs Kletenbergs – čempions no kopmītnēm

Konkūrā kā jau jebkurā citā sporta veidā, kur apgrozās lielas naudas, ir pilns ar baumām, skandāliem un liekulības. Reizēm, kad satiec cilvēku, kurš ir sasniedzis augstus rezultātus, veidojot partnerattiecības uz uzticēšanās un draudzības, gribas to likt citiem par piemēru, jo visbiežāk šādi cilvēki ir ļoti pieticīgi un vairās no liekas uzmanības. Viens no tādiem varētu būt igauņu jātnieks Gunārs Kletenbergs, kura jāšanas karjera aizsākās gana nejauši, bet pašlaik jau draud izvērsties par veselu konkūra dinastiju! Kurš to būtu iedomājies? Gunāra māte bija grāmatvede, bet tēvs – līgumstrādnieks, un nekas nevēstīja, ka vecākais dēls gribēs saistīt savu dzīvi ar zirgiem. Beigās izrādījās, ka tieši vecāki bija iemesls, kādēļ Gunārs iemīlēja jāšanas sportu.

G. Kletenbergs ar Palladium

Stāsta Gunārs Kletenbergs: „Man bija kādi trīs, četri gadi, kad vecāki mani aizveda uz trīscīņas sacīkstēm, kuras notika Viljandē. Mani uzsēdināja zirgā, un es sapratu, ka gribu kļūt par jātnieku. Tolaik pēc padomju normatīviem skaitījās, ka bērni līdz 11 gadu vecumam nedrīkst nodarboties ar jāšanas sportu, jo uzskatīja, ka viņi ir nepietiekoši pieauguši un fiziski attīstīti, lai tiktu galā ar tik spēcīgiem un patvaļīgiem dzīvniekiem. Līdz 11 gadu vecumam es spēlēju futbolu, volejbolu un visu, kas ienāca prātā, bet dziļi sirdī tā vien gaidīju to brīdi, kad varēšu nodarboties ar jāšanas sportu. Tolaik nebija tādu bērnu-jauniešu skolu; katru gadu rudenī kolhozā vienkārši uzņēma jaunus audzēkņus. Pirmo reizi iesēžoties seglos, mani pārņēma gluži savādākas izjūtas, kā biju iztēlojies iepriekš! Es tik ilgi gaidīju šo mirkli, ka bailes pat nespēja pārmākt pozitīvās emocijas, jo mans bērnības sapnis taču beidzot bija piepildījies! Padomju skola bija ļoti stingra un nepielūdzama pret audzēkņiem – ja kādam dotais uzdevums nebija pa spēkam, viņam treniņi bija beigušies. Galvenais pirmā gada eksāmens bija – veikt maršrutu.

Savas pirmās sacensības aizvadīju jau pēc pusgada, veicot metra maršrutu. Ziniet, mācību zirgi izceļas ar īpaši attīstītu viltību un ķer katru iespēju, lai tikai nozokotu vai nelektu pāri šķērslim! Tikai labākie no audzēkņiem spēja tiks līdz finišam, un tā bija mana pirmā uzvara”.

Pēc skolas Gunārs iestājās veterinārajā akadēmijā un mitinājās vienā istabā ar Oliveru Krūdu. Jau pēc pirmā kursa studenti izlēma atvērt paši savu pirmo „biznesu”.

G.K.: „Mēs Pērnavā noīrējām zirgus, poniju un karieti ar kuriem plānojām vizināt cilvēkus pa krastmalu. Atradām vienu Tori šķirnes ķēvi. Tā izrādījās tik temperamentīga dāma, ka nācās viņu jūgt ragavās un braukāt pa smiltīm, jo ar viņu galā varēja tikt tikai šādi. Pēc tādas slodzes ķēve sāka nomierināties. Pirms pirmā brauciena uz pilsētu mēs viņu iejūdzām un izdomājām padzenāt kordā ar visiem ratiem. Laikam jau es biju pirmais, kurš izdomājis tādu metodi, bet ķēve, protams, aizmuka kopā ar visu ekipāžu, bet Olivers, kurš sēdēja ratos, nokrita zemē. Zirgs pārlēca pāri bedrei, pēc tam pāri žogam, nenojaušot, ka ar ratiem aizmugurē tādi triki ir ļoti bīstami. Par laimi, ķēvei nekas nenotika. Mēs viņu vēlreiz iejūdzām, un es vedu viņu pie rokas. Likās, ka jau zirgs bija nomierinājies, es parikšoju ar viņu pie rokas, tad palaidu vaļā un ielecu ratos. Viss gāja labi, kamēr ķēve neieraudzīja ābeļdārzu, kurā viņa iebrāzās burtiski auļos, iznesoties cauri apmalei! Aiz dārza atradās iela ar intensīvu satiksmi. Mūs glāba tikai tas, ka atsitāmies ar ratiem pret koku, rati nobremzēja, un tikai tas lika visai mūsu jautrajai kompānijai apstāties. Vairāk mēs šo zirgu nejūdzām un nomainījām to ar mierīgāku. Visu vasaru mēs ar Oliveru dzīvojām Pērnavā kā karaļi – bizness gāja kā pa sviestu, bet uz sezonas beigām bijām tik tālu nodzīvojušies, ka tad, kad pienāca laiks vest zirgus atpakaļ, nācās aizņemties naudu no vecākiem. Tāds, lūk, gadījums iz dzīves!”.

G. Kletenbergs ar Palladium

Jautrie studiju gadi, kas bija pilni piedzīvojumu, tuvojās noslēgumam, un nācās jau sākt domāt, ko darīt tālāk dzīvē. Situāciju apgrūtināja arī tas, ka trešajā kursā Gunārs saprata – veterinārārsta profesija galīgi nav viņa aicinājums.

G.K.: „Es pabeidzu veterināro akadēmiju, bet savā profesijā nostrādāju tikai divas nedēļas. Pēc universitātes visiem bija jāiziet prakse kolhozā, bet es atteicos. Grupas vadītājs mani pierunāja palikt, līdz man atradīs nomaiņu, un šo divu nedēļu laikā es pilnīgi un galīgi pārliecinājos par savu izvēli. Tas bija 1992. gads, kolhozus sāka privatizēt, valstī joprojām valdīja haoss pēc „perestroikas”. Principā man pienācās dienesta mašīna, ar kuru man vajadzētu apbraukāt vietējās saimniecības, bet uzņēmumam nebija naudas benzīnam, un es divas nedēļas dabūju braukāties ar velosipēdu. Kad termiņš tuvojās beigām, es biju vienkārši laimīgs!”

Pēc mācībām un dienesta armijā nācās izlemt, ko darīt tālāk – pats Gunārs saprata, ka viņa dzīvei jābūt saistītai ar jāšanas sportu. Tomēr likās, it kā kāds spēks stāvētu viņa panākumu ceļā – ja pirms armijas Gunārs startēja vietējā kolhoza jauniešu sacīkstēs un pārstāvēja arī Igaunijas valsts izlasi spartakiādē pieaugušo konkurencē, tad pēc armijas viņam ilgu laiku neradās iespēja lekt augstāk par 120 cm.

G. K.: „Pirmo gadu pēc armijas es centos atjaunot nodarbības, bet, tā kā nedabūju strādāt laba līmeņa zirgus, tad lekt 110-120 cm neredzēju jēgu. Pēc divu nedēļu katorgas vetārsta darbā es pusgadu meklēju iespēju nopelnīt starta kapitālu un pavasarī iegādājos savu pirmo zirgu – tā es pamazām atgriezos jāšanas sportā.”

Tieši šajā laikā Gunāra dzīvē notika straujš pavērsiens, kurš izmainīja visu tās tālāko virzienu – viņš gluži citā gaismā ieraudzīja savu seno paziņu – kādreizējo Eiropas junioru čempioni, topošo Katri Kletenbergu.

G.K.: „Mēs ar Katri bijām pazīstami jau sen – dzīvojām blakus un abi nodarbojāmies ar konkūru. Neskatoties uz kopīgām interesēm, mēs nekad tā īsti nedraudzējāmies, varētu pat teikt, ka neieredzējām viens otru: es biju ļoti lepns, un viņa jau arī neatpalika no manis šajā ziņā. Visiem gan ir zināms, ka no naida līdz mīlestībai ir viens solis, un, kad es atgriezos no armijas, mūsu attiecības mainījās – mēs sākām satikties un saskatījām viens otrā ļoti interesantus sarunu biedrus, kurus apvienoja patiesa mīlestība pret zirgiem. Tā nu, aizrāvušies ar kopīgu lietu, mēs pat nepamanījām, kā draudzība pārauga daudz spēcīgākās jūtās. Man tolaik bija 21 gads, viņai 19, kad apprecējāmies (1989. gadā). Pēc gada, 20. jūlijā mums piedzima meitiņa Kertu. 17. jūlijs ir mūsu vidējās meitas Gretes dzimšanas diena, bet 21. jūlijs – jaunākā dēla. Tāds nu mums ģimenē sanāk svinību laiks! Pašlaik Katri nestartē, bet iejāj jaunzirgus, jo ir drosmīgākā no mums. Startēt sacensībās viņa vairs negrib, lec mājās līdz metram, bet pēc tam treniņus turpinu es vai mana vecākā meita.”

Katri Kletenberga

Kādēļ Katri neturpināja savu sportisko karjeru?

G.K.: „Sievietes ir guvušas lielus panākumus pasaules līmenī, bet bez sponsoriem tas nav iespējams. Lai gan arī vīriešiem tikt reitinga augšgalā bez finanšu atbalsta ir teju nereāli, meitenēm šis uzdevums ir vēl grūtāks. Lieta tāda, ka vīrietis var jāt ar dažādiem zirgiem, bet sievietei piemeklēt zirgu ir grūtāk – viņa tīri fiziski nespēj tikt galā ar spēcīgu, pārlieku impulsīvu zirgu, lai cik talantīga nebūtu. Katri turpināja jāt sava prieka pēc, kamēr mācījās universitātē, bet pēc tam pameta sportiskās ambīcijas novārtā, pilnībā uzņemoties mūsu staļļa vadīšanu un jaunzirgu iestrādāšanu.”

Gunāram un Katri bija trīs zirgi, kad viņi pievērsa uzmanību netālu esošajam tehnikumam ar zirgu stalli. Kletenbergi sāka ar boksu īri, bet pēc neilga laika sāka īrēt visu stalli. Gunārs atsāka startēt sacensībās un atgriezās starptautiskajā apritē, pateicoties veiksmīgam gadījumam un veciem sakariem.

G.K.: Reiz man piedāvāja iespēju lekt ar tādu zirgu kā Palladiums. Ar viņu startēja Reins Pills, bet viņam jau bija daudz labu zirgu, un no Palladiuma viņš atteicās. Viens no zirga īpašnieku draugiem – Lou Lemets – dzīvoja tolaik kādus trīs kilometrus no manis un ieņēma Gagarina vārdā nosauktā kolhoza direktora amatu. Viņam bija ķēve, kuru viņš gribēja aplecināt ar Palladiumu. Tad Lou man piedāvāja pamēģināt šo zirgu – ja divu nedēļu laikā mums izdotos sastrādāties, tad mani palaistu uz Pasaules Kausu ar šo zirgu. Mēs ar treneri izdomājām nelaist garām šādu iespēju un divas nedēļas vēlāk devāmies uz Pasaules Kausu. Ilgi es nebiju startējis tāda līmeņa sacensībās, bet te tāda veiksme! Pamatmaršrutu izlecām tīri, bet pārlekšanā, kur līdz ar mani nokļuva tikai trīs jātnieki, es pieļāvu divus gāztus šķēršļus un paliku trešais.”

Tik strauja atgriešanās starptautiskajā līmenī ir neticama veiksme, bet ilgi tā tas turpināties nevarēja. Pēc šīm sacensībām Palladiumam bija paredzēts atgriezties pie iepriekšējā jātnieka – nācās rīkoties izlēmīgi.

G.K.: „Es vērsos pie sava sena drauga Olivera Krūda. Pēc mācību beigām viņš bija veiksmīgi pievērsies uzņēmējdarbībai – vadīja vairākus lauksaimniecības uzņēmumus un konfekšu ražotni. Es viņam teicu: „Oliver, tu esi veiksmīgs uzņēmējs, tev pēc statusa pienākas būt zirga īpašniekam!”. Viņš ieinteresējās un pavaicāja, vai varu ieteikt labu zirgu. Es norādīju uz Palladiumu. Olivers pieaicināja mūsu trešo kopmītņu kaimiņu Pīteru Raitu, un abi divi devās pirkt Palladiumu. Kad viņi iznāca no pārrunu telpas, tad paziņoja, ka bija iegādājušies Palladiumu kopā ar visu stalli un 200 zirgiem, kuri tur atradās!”

Gunārs atteicās pārvākties uz to stalli, tādēļ Palladiums pārcēlās pie viņa. Olivers iepirka zirgus, pārvadājamās piekabes, apmaksāja braucienus uz sacensībām. Būdams veiksmīgs uzņēmējs, Krūda atrada iespēju kompensēt izdevumus uz tā rēķina, ka Palladiums un Terrors abi bija labi vaislas ērzeļi, ar kuriem lecināja ķēves Somijā, Latvijā un Polijā.

G.K.: „ Man tas ne visai patika, jo pēc lecināšanas ērzeļi neuzvedās pārāk rātni. Tomēr es sapratu un līdz šim atzīstu, ka, tikai pateicoties Oliveram, es tiku lielajā sportā.”

Vēlāk Lietuvā tika iegādāts Favoritas. Tas bija publikas mīlulis – starta laikā viņš tik enerģiski mētāja pakaļkājas gaisā, ka allaž palika skatītājiem atmiņā. Diemžēl šīs uzstāšanās, kas tik ļoti uzjautrināja skatītājus, sportistam beidzās ar smagu traumu – Favoritas bija neticami elastīgs zirgs, un vienā asākā pagriezienā jātnieks nespēja noturēties seglos, guva kājas lūzumu un mēnesi nevarēja jāt. Tomēr nekas nespēja novērst viņu no izvēlētā ceļa! Palladiums, Terrors un Favoritas bija Gunāra galvenie zirgi, pēc tam tiem pievienojās Novesta un Pauline. Arī pašlaik Gunāra zirgu pulkā ir divi Oliveram piederoši zirgi – Bingo un Ulrike.

G.K.: Reiz es startēju ar Palladiumu Pasaules Kausa posmā Helsinkos, bet nogāzām trīs šķēršļus. 2004. gadā es jau lecu Pasaules Kausa finālā Milānā – man tas maršruts likās neticami grūts! Es atbraucu uz Itāliju jau laikus un trenējos tur nedēļu. Novestai tolaik bija tikai deviņi gadi. Ķēve mani ļoti pārsteidza – tik labi izleca, ka mēs nogāzām tikai pēdējos divus šķēršļus, un pēc tam vēl ilgi jokoju, ka man šis maršruts būs bijis par vieglu! Tajās pašās sacensībās es uzvarēju augstlēkšanā ar Terroru un kļuvu par pirmo igauņu jātnieku, kurš pārvarējis divus metrus augstu šķērsli! Kad atskanēja Igaunijas himna, Olivers Krūda, kurš bija ieradies mani atbalstīt, bija neizsakāmi laimīgs!

Dzīve ir neprognozējama savos gājienos, it īpaši, ja tā rit maksimālā ātrumā. Reizēm strauju kāpumu aprauj smaga traģēdija, kuru pārdzīvot ne katram būs pa spēkam. Tā arī Gunāra dzīvē gadījās ļoti smags pārdzīvojums: pati košākā Igaunijas konkūra zvaigzne – Palladiums tika iemidzināts neārstējamas kājas traumas dēļ.

G.K.: „Palladiumu ieveda no pastaigas boksā, bet pēc stundas zirgkopējs konstatēja, ka ērzelis bija satraumējies – tas stāvēja boksā ar drausmīgu kājas lūzumu! Olivers steidzami izsauca uz Igauniju labākos Somijas un Holandes vetārstus. Palladiumu pārveda uz Tartu, kur rūpīgi izmeklēja, bet slēdziens bija neiepriecinošs. Pat, ja ārsti spētu „savākt” kāju kopā, zirgs visu atlikušo mūžu mocītos sāpēs. Nācās pieņemt smagu lēmumu un iemidzināt tobrīd labāko konkūra zirgu valstī. Pārdzīvot ko tādu ir emocionāli ļoti grūti, bet bez ģimenes atbalsta tas vispār būtu neiedomājami. Bet mēs tikām galā, lai gan, kā izrādījās, mūs gaidīja jauni pārdzīvojumi.”

Stallis, kuru desmit gadus jau īrēja Kletenbergu ģimene, tika izlikts pārdošanai. Tas piederēja valstij, tā kā to varēja pārdot tikai izsolē.

G.K.: „Es gribēju iegādāties šo bāzi, bet mūsu rajonā bija kāds uzņēmējs, kurš speciāli uzskrūvēja cenu, lai tikai tā netiktu man. Kā mēs necentāmies, tādu naudu nevarējām atrast. Tad mēs ar sievu izlēmām necensties pārsist viņa cenu, bet tā vietā nopirkām zemnieku saimniecību ar 30 hektāriem zemes un sākām būvēt savu stalli, kurā arī tagad dzīvojam un strādājam.”

Ar zirgu Novesta Gunārs Kletenbergs kvalificējās un startēja Pasaules Kausa finālā ne tikai Milānā, bet arī Lasvegasā (2005. g.) un Kualalumpurā (2006. g.). Tādējādi trīs gadus pēc kārtas Gunārs nonāca finālā, kas pats par sevi jau ir milzīgs sasniegums, bet Kualalumpurā sportists sacensību noslēgumā ieņēma 12. vietu – tas bija labākais rezultāts visu Centrālās Eiropas līgas jātnieku vidū!

G.K.: „Tieši tur es sāku vairāk kontaktēties ar Vladimiru Beļecki, kurš mani iepazīstināja ar Franki Slothāku. Mēnesi es pavadīju viņu sporta centrā, un progress bija manāms teju uzreiz! Turpat es iepazinos arī ar Pāvelu Kadušinu, kurš vada uzņēmumu Newsport Reitpferde. Šai firmai ir parādījies projekts – piesaistīt darbā uzņēmumā pa vienam no labākajiem jātniekiem no katras Baltijas valsts. Man piedāvāja pārstāvēt Igauniju, kam es ar prieku piekritu! Tas man deva iespēju strādāt ar daudz jauniem zirgiem. Tas ir liels solis uz priekšu manā karjerā, jo jātnieks bez zirga jau nav nekas, bet Newsport Reitpferde deva man iespēju startēt vēl vairāk, un 2012. gadā es atkal kvalificējos Pasaules Kausa finālam!

2012. gadā Gunārs nosvinēja savu 45. dzimšanas dienu – daudzi jātnieki šajā vecumā aizdomājas par aiziešanu no sporta. Ko plāno igauņu konkūra zvaigzne?

G.K.: „Es pats audzēju zirgus, un visa mana ģimene ir iesaistīta šajā biznesā – es vienkārši nevaru to pamest! Varbūt vēlāk, kad manīšu, ka man vairs nav perspektīvas startēt tik augstā līmenī, tad aiziešu no sporta, sākšu trenēt citus un nodarboties ar sava staļļa vadīšanu, bet es noteikti nepametīšu šo jomu. Turklāt arī mana vecākā meita Kertu ir sākusi startēt starptautiskā līmenī. Viņa ļoti grib pierādīt sevi sportā, bet, lai lektu augstāk, ir vajadzīgi labi zirgi. Es jau neiebilstu, bet es arī zinu, kādu naudu un pūles tas prasa. Ja viņa stingri nolems iet šo ceļu, mēs darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai palīdzētu, bet viņai ir jāapzinās: ar gribēšanu vien te nepietiek, ir katru dienu smagi jāstrādā, jātrenējas, lai sasniegtu savus mērķus.”

Katra sportista dzīvē ir gan panākumi, gan zaudējumi. Kādam sākumā vairāk veicas, pateicoties sakariem, pieredzei un vecāku naudai, citam izdodas veiksmīgi nokārtot personīgo dzīvi tā, lai arī karjerai tas nāktu par labu, bet Gunārs Kletenbergs ir pavisam unikāls gadījums! Ienācis gluži svešā pasaulē, šis mērķtiecīgais sportists spēja izveidot karjeru, balstoties uz uzticēšanos – viņa sponsors ir viņa labākais draugs, viņa sieva palīdz vadīt biznesu, bet sportista izcilo panākumu atzīšana palīdzēja piesaistīt jaunus investorus. Maz kurš zirgu pasaulē var palielīties ar tik godīgu attieksmi pret biznesu, bet reizēm godīgums pret sevi un apkārtējiem un ar to saistītais dvēseles miers daudz ātrāk noved pie vēlamā rezultāta!

Goldmustang.ru materilālu sagatavoja Sigita Eitcena

Foto avoti:

http://g4.nh.ee/images/pix/900×585/56deb131/file63755472_a100b94e.jpg

http://static1.fotoalbum.ee/fotoalbum/223/9/0557547272153d.jpg

http://arch.voltahorse.pl/galeria/csio/6.jpg

http://g2.nh.ee/images/pix/900×585/99a1fb2d/file65069972_d5b0c32e.jpg

http://g1.nh.ee/images/pix/file6833592_klettenberg.jpg

http://sport.etv.ee/failid/3862.jpg