Ziemas treniņi manēžā – kā organizēt maršrutus?

Pulksteņi pagriezti, ārā kļūst tumšs arvien ātrāk un ātrāk, un garastāvoklis paliek arvien drūmāks un drūmāks. Tāpat mēdz justies dažs labs konkūrists, kuram nākas pāriet no plašajiem āra laukumiem uz manēžas šaurību. Lai šo pāreju atvieglotu, starptautiskais maršrutu sastādītājs Georgs-Kristofs Bodikers skaidro, ar kādām trajektorijām ir jārēķinās maršrutos un kā vislabāk sastādīt treniņu programmu.

Lecot maršrutus manēžā, salīdzinot ar āra laukumiem, daudz labāk parādās, cik stabili pamati ir ielikti jātnieka un zirga apmācības jomā. Uzjāšanas trajektorijas uz šķērsli, ņemot vērā manēžas mazākos izmērus, ir krietni īsākas, un šķēršļi seko viens otram krietni ātrāk nekā ārā. Reakcijas iespējas un lauks ir krietni īsāks. Zirgam ir jābūt ļoti caurlaidīgam, lai bez problēmām varētu izjāt šaurākus pagriezienus un pārvarēt šķēršļus, kas atrodas tuvu viens otram; tam ir korekti jāreaģē uz jātnieka komandām un jāmāk ritmiski lēkšot. Ārā ir vairāk vietas, un pēc šķēršļa bieži vien vēl ir laiks piestrādāt pie zirga vadības, kā arī atjaunot tā līdzsvaru. Lecot manēžā, jātniekam uzreiz pēc piezemēšanās jāvar kontrolēt zirga lēksis. Ja ārā var kaut ko kompensēt, izvēloties garākas trajektorijas vai jājot enerģiskāk uz priekšu, tad manēžā šādu opciju nav. Ari zirga paklausība ir ļoti svarīgs aspekts, jo manēžā zirgiem ir daudz kas vairāk, uz ko skatīties šaurā platībā – skatītāji, reklāmas plakāti uz bortiem, dažāda tehnika un manēžas aprīkojums utt. rada optiskus kairinājumu.

TRAJEKTORIJAS

Vispārīgi jāievēro sekojošais princips: jo sarežģītāki ir uzdevumi un jo tuvāk atrodas šķēršļi viens pie otra, jo grūtāk ir izjāt maršrutu.

Maršruta sarežģītības pakāpi nosaka ne tikai atsevišķo šķēršļu veidojums, izvietojums un to izmēri, bet arī to saikne ar pārējiem šķēršļiem. Manēžā praktiski nav iespējams izvairīties no šaurām šķēršļu virknēm, šauriem pagriezieniem un uzjāšanas no īsās vai garās malas. Tādējādi maršruta sarežģītība ir atkarīga arī no pagriezienu leņķiem un tā, cik lēkšu tempu jātniekam ir pieejami, lai iztaisnotu zirgu, atjaunotu tā vadību un sagatavotu nākamajam lēcienam. „Metra maršrutā jātniekam būtu jādod vismaz trīs, labāk vēl četri vai pieci lēkšu tempi taisnai uzjāšanai uz šķēršļa no pagrieziena”, skaidro Georgs-Kristofs Bodikers. Augstākos maršrutos uzjāšana un trajektorija pēc šķēršļa var būt nedaudz īsāki.

Tāpat svarīgs ir pagrieziena leņķis – tas jāizvēlas tā, lai atkarībā no jātnieka un zirga apmācības līmeņa to varētu izjāt harmoniski un plūstoši. Ja uz šķērsli jāuzjāj no pagrieziena un distance ir īsa, daudz ko nosaka arī šķēršļa veids: „Visvieglāk no pagrieziena ir pārvarēt stāvo šķērsli. Tajā pašā vietā izvietots okseris ir jau grūtāks, bet sistēma prasa ļoti korektu uzjāšanu, jo atspēriena attālums pie pirmā šķēršļa ietekmē arī tālāko sistēmas pārvarēšanu”. Bodikers uzskata, ka zemākos maršrutos nevajadzētu likt sistēmas no šauriem un īsiem pagriezieniem. 90, 100 un 110 cm maršruti būtu jāveido tā, lai jātnieks un zirgs varētu tos izjāt harmoniski un plūstoši. Tas nozīmē – plašas, dāsnas trajektorijas bez šauriem pagriezieniem, bez tuvu vienam otram sekojošiem šķēršļiem, plūstoši izjājamas šķēršļu virknes un sistēmas ar ērtām distancēm.

DISTANCES

Jo augstāks līmenis, jo vairāk var izmantot tādas distances, kas liek saīsināt vai pagarināt lēkšu tempus, tomēr tādas ir izmantojamas, sākot no 110 cm maršrutiem. „Runa iet par mērenu saīsināšanu vai pagarināšanu, atkarībā no dalībnieku līmeņa un zirgu apmācības”, iesaka Bodikers. Šajos maršrutos viņš labprātāk liek plašākas distances nekā šaurākas. „Zemākajos maršrutos jātniekiem ir lielākoties grūtāk zirgu uzņemt un saīsināt, nekā to izsūtīt uz priekšu. Augstākajos maršrutos ir vērojama pretēja aina – pieredzējušiem jātniekiem vieglāk padodas zirgu sakopot, un visbiežāk kļūdas šādos maršrutos rodas, ja pārāk sparīgi uzjāj uz šķērsli. Agrāk jātniekiem bija lielākas problēmas kontrolēti izjāt distances, bet pēdējos gados tas ir uzlabojies”, ar saviem novērojumiem dalās Bodikers. Distancēs, kurās jājāj uz priekšu, manēžā rodas citas problēmas: ja pēc otrā distances šķēršļa seko īsa, taisna trajektorija, daudziem jātniekiem rodas problēmas saīsināt zirga soli, lai izjātu sekojošo pagriezienu pietiekami īsi. Tā rezultātā pagriezienā zirgs var zaudēt līdzsvaru. Maršrutu sastādītājiem Bodikers iesaka situācijās, kad distancēs paredzēts saīsināt vai pagarināt lēkšu tempu, zemākajos maršrutos veidot tādas situācijas, kurās noslēdzošais elements ir stāvais šķērslis. Gadījumā, ja nepieredzējušiem jātniekiem neizdotos pietiekami saīsināt lēkšu tempu, lai izjātu atbilstošu distanci, tiem nenāktos šādā neērtā stāvoklī uzjāt uz platu okseri, bet gan uz vieglāku stāvo. Ja to sanāk nogāzt, ar šādu kļūdu var vieglāk sadzīvot.

Tā saucamās starp-distances parādās augstākajos maršrutos no 135-145 cm – tādos maršrutos jātniekam ir jāizvēlas, vai 23,50 m platu distanci tas izjās ar pieciem lieliem vai sešiem maziem tempiem. Visādi citādi lēkšu tempu skaitu parasti nosaka distances platums metros. Svarīgāk ir spēt tos izjāt nepieciešamajā ātrumā, ritmiski un netraucējot zirga kustības plūsmu. Jo plūstošāk un vienmērīgāk ir izjājams maršruts, jo vieglāk ir jātniekam un zirgam.

Ko iesaka vācu konkūra treneris Karstens Huks?

„Ja āra treniņos viss ir izdarīts pareizi, tad manēžā nevajadzētu neko diži mainīt. Ja zirgs ir labi iejāts un tam ir salikti nepieciešamie iejādes pamati, tas klausa jātnieka komandām, tad zirgam nav īpaši lielas atšķirības, vai lekt iekšā vai ārā”. Savukārt, ja iejādes darbā ir ielaistas kļūdas, tad tās manēžā kļūst īpaši labi jūtamas. „Zirgiem, kuriem ārā ir problēmas ar caurlaidību, manēžā būs grūtības, piemēram, ar distancēm”, skaidro Huks. Lecot manēžā, nereti problēmas rada arī jātnieka nepareizi pielietotās komandas, piemēram, ja trajektorija iet pa diagonāli prom no borta: „Daži jātnieki tad nemāk pareizi pielietot ārējo kāju un pavadu, un tā rezultātā zirgs nav atraujams no borta. Ja jātnieks to mēģina labot, bieži vien izvēlas to darīt, velkot aiz iekšējās pavadas, un tad zirgs tikai vēl vairāk izgāž ārējo plecu”.

Daudziem zirgiem manēžas borti rada sava veida bremzi, kā rezultātā zirgs mēdz apraut lecienu, vēl atrodoties virs šķēršļa. Šādas problēmas var mērķtiecīgi risināt treniņos: „Ieteicams uz diagonāles uzstādīt nelielu šķērsli, lai zirgi pēc tā pārvarēšanas tālāk virzītos uz stūri”. Tāpat var manēžā izmēģināt dažādus sacensībās sastopamus apstākļus, piemēram, izkarināt dekorācijas uz bortiem.

Lai zirgus pieradinātu lekt manēžā, Huks sāk ar maršrutu, kas sastādīts no kavaletti. Tas ļauj izvairīties no situācijām, kad, netrāpot pareizā distancē uz šķērsli, zirgs varētu sabīties, ja tam priekšā stāvētu augsts šķērslis. Tāpat arī zirgs nenogurst tik ļoti, slodze ir mazāka, bet tajā pašā laikā var trenēt caurlaidību un uzjāšanu uz šķērsli. Huks iesaka pēc āra sezonas beigām pāris reizes palekt manēžā, pirms braukt uz sacensībām. It īpaši jauniem, nepieredzējušiem zirgiem ir jādod pietiekami daudz laika, lai pierastu pie manēžas šaurības. Tas nozīmē arī sākumā nedaudz samazināt savas prasības. Iemesls tam ir, ka pie vienāda augstuma lekšana manēžā prasa no zirgiem vairāk spēka. Šo spēku zirgs nevar kompensēt kā ārā, paplašinot lēkšu tempu, bet gan tas jānodrošina uz labi attīstītas muskulatūras rēķina, kas ir krietni nogurdinošāk.

Ko iesaka Larss Nībergs?

Kā pieredzējušam profesionālam sportistam Larsam Nībergam nav problēmu pāriet no lekšanas ārā uz manēžu. Galu galā ne tikai manēžā nākas izjāt šaurus pagriezienus, bet arī āra sacensībās pārlekšanas maršrutos. Pirms pirmajām rudens/ziemas sacensībām Nībergs pārnes maršrutu uz manēžu, lai patrenētos. It īpaši viņš to iesaka jauniem zirgiem un nepieredzējušiem jātniekiem. „Manēžā var uzstādīt pāris maršrutos sastopamas trajektorijas, lai patrenētos. Komandām jābūt ātrākām, reakcijai labākai un zirgiem jābūt pamatā tik labi iejātiem, lai tos varētu pienācīgi regulēt”. Uz jautājumu, vai, uzsākot manēžas sezonu, būtu nedaudz jāsamazina prasības, Nībergs atbild: „To tā viennozīmīgi nevar pateikt. Bet noteikti tas nāk par labu zirga emocionālajam stāvoklim, ja treniņus manēžā sāk ar vieglākiem uzdevumiem”.

PĀRIS MARŠRUTU PIEMĒRI, KURUS VAR UZSTĀDĪT MANĒŽĀ

100 cm maršruts – galvenais ir saglabāt ritmu (20×60 m manēžai)

Gara uzjāšanas trajektorija uz pirmo šķērsli (okseris) no diagonāles, tālāk seko virzība pa labi uz otro šķērsli, kurā jātniekam ir pietiekami daudz laika izjāt pagriezienu un nostiprināt ritmu. Uzejot uz 3. un 4. šķēršļa virknējumu, ir pirmais grūtākais uzdevums – jātniekam ir pareizi jāizjāj pagrieziens, lai nezaudētu impulsu un iztaisnotu zirgu pirms pirmā šķēršļa, aiz kura seko 6-7 tempi (24.5-28 m) līdz nākamajam. Grūtības varētu sagādāt arī sestais šķērslis no stūra, aiz kura liektā trajektorijā seko septītais. Noslēgumā ir uzstādīta sistēma ar garu uzjāšanas trajektoriju.

110 cm maršruts – jāuzmanās no pagriezieniem

110 cm maršrutos šķēršļi jau ir augstāki, tuvāk izvietoti viens otram un trajektorijas ir sarežģītākas. Maršruts iesākas gana draudzīgi ar pirmo šķērsli, kas novietots uz diagonāles tā, lai jātniekam pirms tam būtu pietiekami laika sagatavot enerģisku lēksi. No īsās malas ir uzstādīta virkne no otrā un trešā šķēršļa, kuriem seko ceturtais šķērslis uz diagonāles. Tad sākas maršruta grūtākā daļa – liektā līnijā jāuziet uz piekto šķērsli, kas uzstādīts īsā distancē no īsās malas. Lai veiktu šādu pagriezienu, zirgam labi jāklausa jātnieka komandām, lai tas neizgāztu ārējo plecu, bet jātniekam, izstaigājot maršrutu, jau laikus jāizvēlas, vai tas jās maksimāli tuvu bortam vai gluži pretēji – nemaz nepiejās tuvu bortam, bet izvēlēsies palikt tuvāk manēžas centram. Tālāk seko liekta līnija uz sesto šķērsli, pēc kura jāizjāj šaurs pagrieziens uz septīto – sistēmu, kas dod jātniekam nedaudz laika sakārtot zirga lēksi un līdzsvaru.

120 cm maršruts – divkārt grūts

Pirmais šķērslis ir izvietots uzreiz no šaura pagrieziena, līdz ar to reakcijas laiks ir īss. Tālāk liektā trajektorijā jāvirzās uz otro šķērsli, pēc tam seko taisna trajektorija uz 3/4 šķērsli. Pirms piektā šķēršļa jātniekam ir laiks sakārtot lēkšu ritmu, jo, uzjājot uz sesto šķērsli, var rasties dažādas problēmas – ja no stūra ir novietots okseris, daži jātnieki mēdz pieļaut kļūdu, pārāk lēnā un neaktīvā lēksī izjājot pagriezienu un tad pēkšņi aktīvi izsūtot zirgu, jo pašiem ir bail no oksera. Ja šķērslis vēl stāv paralēli bortam, aiz kura atrodas skatītāji vai citas lietas, kas var novērst zirga uzmanību, uzdevums kļūst vēl grūtāks. Liektā trajektorijā seko septītais šķērslis, pēc kura ir īsā distancē un šaurā pagriezienā uzstādīts astotais, arī okseris. Aiz oksera, kā parasti, maršrutu noslēdz sistēma. Ir jāuzmanās tieši ar šo noslēdzošo trajektoriju 8/9a/b, jo, ja jātnieks izvēlas nepareizu atspērienu uz astoto šķērsli, un nespēj atbilstoši noreaģēt distancē līdz 9a, tad ir ļoti ticama smaga kļūda ne tikai uz pirmo sistēmas šķērsli, bet arī uz otro.

130-140 cm maršruts – te nu jāparāda viss, ko māk

Šajā maršrutā, kas bija uzstādīts kā kvalifikācijas maršruts Frankfurtes Festhalles CSI*** Grand Prix maršrutam, trajektorijas ir gana sarežģītas un šķēršļi izvietoti cieši. Pirmais šķērslis ir trijnieks, aiz kura seko stāvais. Šaurs pagrieziens ved uz trešo šķērsli, kas ievada virkni ar vispirms liektu trajektoriju un tad taisnu. Pēc sestā šķēršļa seko pagrieziens uz sistēmu 7a/b. Pēc tam pie garās malas seko grūts uzdevums – aiz oksera izvietota trīskāršā sistēma. Arī noslēdzošā trajektorija nav no vieglajām, kas liek jātniekam izmantot visas viņa rīcībā esošās zināšanas un prasmes.

Rakstu sagatavoja Sigita Eitcena pēc St. Georg materiāliem.

Titulbildes atsauce