Biežākie konkūra zirgu klibuma cēloņi

Konkūrs kā jātniekam, tā zirgam ir ļoti nopietna sportiskā slodze un pārbaude. Zirgiem, kas piedalās konkūra disciplīnā, ir jāpārvar šķēršļi, sākot ar pavisam zemiem 50-60 cm, beidzot ar 160 cm starptautiska līmeņa sacensībās. Ne tikai augstums rada grūtības un izaicinājumus, bet arī tas, ka šķēršļi ir izvietoti dažādās sistēmās ar noteiktu tempu attālumu, lai pārbaudītu zirga spējas saīsināt vai paplašināt soli maršruta gaitā. Maršrutos uz laiku, kuros zirgi tiek griezti šauros pagriezienos, lai iegūtu vērtīgās sekundes, tikai palielinās slodzi uz muskuļu un kaulu sistēmu.

Problēmu zona Nr. 1 – nagi

Ciešo pagriezienu un dažādo pamata virsmu dēļ jātnieki nereti izmanto radzes, kas tiek ieskrūvētas pakavos, lai pastiprinātu saķeri ar pamatu. Šīs radzes var ieskrūvēt kā priekškāju, tā pakaļkāju nagu iekšmalā un ārmalā, bet nereti tās tiek skrūvētas tikai ārmalās. Ja tiek izmantota tikai ciena radze, tas var pastiprināt risku zirgam gūt traumu, ko izraisa naga disbalanss un pastiprinātais griezes moments, kas iedarbojas uz nagu un vēzīti. Uz vieta pamata radzes var izraisīt mīksto audu traumas un palielināt iespēju, ka zirga naga sieniņās radīsies plaisas.

Problēmu zona Nr. 2 – kājas un locītavas

Uzejot uz šķērsli, pēdējā tempā zirga priekškājām ir jāpārtrauc solis un jānodrošina vertikālais spēks atspēriena veikšanai. Tas ievērojami noslogo kājas apakšējās daļas locītavas. Pakaļkājas nodrošina lielāko daļu atspērienam nepieciešamā spēka, bet galvas un kakla pozas izmaiņas nodrošina optimālu spēka radīšanu. Atspēriena solī pakaļkājas ar zemi saskaras ar zemi ilgāk, nekā tas būtu normālā lēkšu tempā, kas ļauj zirga radīt nepieciešamos spēkus, lai veiksmīgi pārvarētu šķērsli. Piezemējoties zirga naga kaula un vēzīša locītavas tiek pārspīlēti izstieptas, kas noslogo saliecējstiegras un kaulstarpas muskuļus šajās ekstremitātes. Tādēļ nav pārsteigums, ka konkūra zirgi tik bieži cieš no muskuļu un kaulu sistēmas bojājumiem un klibuma.

Problēmas konstatācija:

Veicot klibuma izmeklēšanu konkūra zirgiem, tiek ievērots tāda pati kārtība kā jebkuram zirgam – tiek izpētīta zirga vēsture, veikta rūpīga fiziskā izmeklēšana, pielietotas nervu blokādes vai rentgenoloģiskā pārbaude, ja nepieciešams. Papildus var būt nepieciešams izmeklēt, kā zirgs uzvedas jāšus, kā tas lec, it īpaši sarežģītākos gadījumos. Dažas slēptas traumas var samazināt darbaspējas, piemēram, lecienā zirgs novirzās uz vienu pusi vairāk kā otru, pretojas vairāk vienai pavadai, grūtāk izpilda kājmaiņas uz vienu pusi, atsakās lēkt noteikta veida šķēršļus, nesas uz šķēršļiem vai nevēlas strādāt uz noteikta veida pamata.

Pretstatā iejādes zirgiem, attiecībā uz klibuma izmeklējumiem konkūra zirgu jomā ir pavisam maz zinātnisko pētījumu. Apjomīgākais pētījums par konkūra zirgiem tika veikts Zviedrijā, kurā tika iesaistīti 231 augstas klases konkūra zirgi no dažādām Eiropas valstīm. Lai gan šajā pētījumā bija daudz ierobežojumu, autors demonstrēja, ka zirgiem, kuriem iepriekš ir bijušas ortopēdiskas traumas, ir palielināts risks gūt klibumu izraisošas traumas turpmāk. Šajā pētījumā arī apliecinājās, ka zirgiem, kuriem tika nodrošināts dažādots treniņu režīms (izjādes apvidū, dažāda veida treniņi uz dažādiem pamatiem), bija mazākas iespējas gūt klibumu izraisošas traumas.

Konkūra zirgu klibuma cēloņi

Turpmāk sīkāk aplūkosim dažus no apstākļiem, ar kuriem visbiežāk nākas saskarties veterinārārstu praksē, savukārt raksta noslēgumā tabulas veidā tiks uzskaitīti visizplatītākie bojājumi un kaites.

Pirmais no šiem apstākļiem ir klibums, ko izraisa naga uzbūves īpatnības un novirzes. Naga problēmu izraisīts klibums ir ļoti plaši izplatīts visa veida sporta zirgiem. Sāpes šajā gadījumā var izraisīt vienkārša zoles atspiešana vai nodeldēšana vai naga sienas plaisas, vai arī tās var būt saistītas ar naga kaulu vai locītavu traumām, piemēram, ar navikulārā kaula bojājumiem. Konkūra zirgi ir īpaši pakļauti riskam gūt traumas dziļās saliecējstiegras distālajās daļās, kur stiepjas pāri navikulārā kaula aizmugurējai daļai un pievienojas naga kaulam. Viens no citiem plaši izplatītiem naga traumu veidiem ir naga kaula locītavu vai naga/vēzīša kaulu traumas. Konkūra zirgiem tās ir īpaši izplatītas, jo naga kauls piezemēšanās brīdī pēc katra lēciena ir pakļauts atkārtotai slodzei. Šī slodze arī var izraisīt pašas locītavas iekaisumu.

Pēc tam, kad klibuma avots ir lokalizēts naga rajonā, veicot nervu blokādes, labākais veids, kā skaidri noteikt klibuma cēloni nagā, ir veikt magnētiskās rezonanses uzņēmumus. Tas ir izdevīgs paņēmiens, kas palīdz noteikt konkrētajam problēmas cēlonim atbilstošu ārstēšanas veidu, nevis lieki tērēt vairākus mēnešus, izmēģinot dažādas ārstēšanas metodes „uz labu laimi”. Konkrētā ārstēšana ir atkarīga no precīzas diagnozes – vienkārši naga kaula sieniņas iekaisumi ir veiksmīgi ārstējami ar kortikosteroīdu un hialuronskābes injekciju terapiju. Mīksto audu traumas, piemēram, stiegru plīsumi, var nozīmēt ilgāku ārstēšanos miera režīmā, koriģējošos pakavus, un, atkarībā no traumas vietas, var nākt par labu cilmes šūnu u.c. injekcijas attiecīgajā vietā. Kaulu traumu gadījumos tiek izrakstīts Tildren medikaments un miera periods.

MRI attēls, kurā redzama vēzīša kaula trauma (melni iekrāsotā zona)

 Kontroles uzņēmums trīs mēnešus pēc tam

Problēmas lecamajās locītavās

Viens no visizplatītākajiem pakaļkāju klibuma iemesliem konkūra zirgiem ir lecamās locītavas artrīts (špats). Šī stāvokļa attīstīšanos var ietekmēt vairāki faktori, sākot no neveiksmīga eksterjera, beidzot ar pārlieku slodzi, kas jānes lecamajām locītavām atsperšanās brīdī. Šiem zirgiem var būt novērojams impulsa trūkums un soļa saīsināšana, tiem var būt konsekventa tieksme lekt pa vienu šķēršļa pusi vai arī grūtības ar okseru pārvarēšanu. Daži zirgi mēdz mainīt kājas šķēršļa priekšā vai izrāda problēmas, lecot no vienas „kājas”, bet piezemējoties ar pretējo. Iztaustot jostasvietas muskuļus, nereti konstatējama sāpīga reakcija. Izmeklēšanas gaitā klibums pastiprinās pēc fleksijām, un bieži vien rentgena uzņēmumos ir redzamas artrīta pazīmes. Ir jāatzīmē, ka ne visiem zirgiem, kuriem ir novērojamas lecamo locītavu artrīta klīniskās pazīmes, ir arī redzamas radioloģiskās izmaiņas, un dažiem var būt nepieciešama kaulu sonogrāfija un/vai nervu blokādes. Ārstēšana lielākoties ietver sevī steroīdu injekcijas locītavā, bet tiek izmantoti arī tādi paņēmieni kā koriģējošā kalšana un nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, piemēram, fenilbutazons. Ja uz šiem ārstēšanas paņēmieniem nav nekādas pozitīvas reakcijas, var ķerties pie locītavu „saaudzēšanas” ķīmiskā vai ķirurģiskā veidā. Visumā pie atbilstošas ārstēšanas prognozes ir iepriecinošas, un vairums zirgu spēj atgriezties pie iepriekšējiem darbaspēju rādītājiem.

Lai gan slodzes izraisītais klibums ir ļoti bieža un izplatīta parādība konkūra zirgu vidū, tas vēl nenozīmē, ka to karjerām būtu jāpārvelk svītra. Pie nosacījuma, ka ir iegūta precīza diagnoze, vairumā gadījumu mūsdienu ārstēšanas metodes ļauj atgriezties pie līdzvērtīga sportiskā snieguma. Kā jau jebkuram sporta zirgam, ir ieteicams vismaz reizi mēnesī lietot locītavu veselību veicinošas vai aizsargājošas piedevas, kas satur, piemēram, hialurona skābi.

Tabula: Klīniskās kaites, kas izraisa locītavu klibumu konkūra zirgiem!

Rakstu sagatavoja Sigita Eitcena pēc Horsemagazine materiāliem .