Pareizs kontakts – kas tas galu galā ir?

Kas ir pareizs un labs kontakts? Kā to atpazīt, kā to sajust un vissvarīgāk – kā pie tāda tikt? To pastāstīs rakstu sērijā ilggadējais vācu iejādes treneris Volframs Vitigs un Vestfāles federālās zemes treneris un tiesnesis Mihaels Setertobults.

Vairāk kā pirms 2000 gadiem grieķu filozofs un rakstnieks Ksenofons savā darbā „Par jāšanas mākslu”, kas tiek uzskatīta par pirmo rakstiski fiksēto jāšanas pamācību, ierakstīja šādus vārdus: „Pavadas nedrīkstētu pievilkt tik spēcīgi, ka zirgs tām sāk pretoties, bet arī ne tik nenoteikti, ka zirgs neko nejūt. Kad zirgs tiek sakopots un līdz ar to paceļ kaklu augšup, jātniekam arī ir tūdaļ jāpabrīvo pavadas spiediens”. Aloiza Podhajska 1965. gadā izdotajā grāmatā „Klasiskā jāšanas māksla” savukārt ir teikts: „Par kontaktu sauc saikni starp jātnieka roku un zirga muti. Kontakts nodrošina zirga vadību un sakopošanu”. Vācijas Jāšanas un braukšanas vadlīniju aktuālajā izdevumā ir iekļauta sekojošā definīcija: „Kontakts ir stabila, elastīga saikne starp jātnieka roku un zirga muti”.

Šajās definīcijās gan nav skaidri pausta viena lieta – ne jau jātnieks ir tas, kas aiz pavadām velk, kā to pieminējis Ksenofons, bet gan zirgs ir tas, kurš meklē kontaktu ar pavadu un zināmā mērā arī pats nosaka, cik spēcīgs tas būs. Iejādes treneris Volframs Vitigs atzīst: „Ir zirgi, kas ir smagāki kontaktā, un ir tādi, kas ir vieglāki. Tas ir atkarīgs arī no to apmācības līmeņa, temperamenta un eksterjera. Ideālā kontakta sajūta ir visai individuāla. Svarīgi ir, lai tas izskatītos harmoniski, tad arī zirgs jutīsies labi”. Kā izskatās ideālais kontakts konkrētajam jātnieka un zirga pārim, ir jānoskaidro ikdienas treniņos. Treneris var dot atsauces, vai harmoniskās izjūtas seglos sakrīt ar iespaidu no malas.

Vienmērīgs kontakts vēl nenozīmē nemainīgu kontaktu. Podhajskis šajā sakarā skaidrojis: „Kontakta mērķis ir radīt jātniekam sajūtu, it kā viņš būtu saistīts ar zirga muti ar gumijas lentas palīdzību”. Tātad kontakts ir vienmēr, tikai tas ir dinamisks, reizēm konkrēts (piemēram, paplašinājumos, pateicoties spēcīgākai izstumšanai uz priekšu), reizēm vieglāks (piemēram, sakopojumā, kad smaguma centrs pārbīdās uz aizmuguri). Saikne ir jācenšas saglabāt vienmēr, arī visaugstākajā sakopojumā zirgam ir joprojām „jāuziet” uz pavadas un jābūt principā gatavam pastiepties. Lielā mērā tas ir arī līdzsvara jautājums, turklāt kontakts var pat palīdzēt atrast zirgam šo līdzsvaru. Īpaši skaidri tas ir redzams piafē elementā: ja zirgs priekšpusē paliek vieglāks un uzņem svaru uz pakaļkājām, tas nereti vairs nespēj noturēt sevi un zaudē ritmu. Daudzi zirgi glābj situāciju ar palēcienu uz priekšu, tomēr tie kas par spīti svara pārnešana vēl spēj iestiepties pavadā, nebalstoties uz tās, rod šādā kontaktā atbalstu. Līdzīgi kā baleta dejotājs, kurš divus pirkstus tur uz stangas, neatbalstoties uz tās.

Ir divi vingrinājumi, lai pārbaudītu, cik labi zirgs uzņem kontaktu un vai tas sevi nes pats – atdot pavadas vai uz mirkli pavirzīt rokas uz priekšu un augšu pa zirga kaklu. Vitigs uzskata šādi: „Es gribu redzēt, ka zirgs seko jātnieka rokai un izstiepj kaklu, bet nesāk sasteigt gaitu. Un pēc tam jātniekam ir jāvar tikpat viegli atkal uzņemt zirgu”. Otrajā variantā jātnieks uz pāris lēkšu vai rikšu soļiem pavisam „nomet” kontaktu. Zirgam šajā brīdī ir pamatā jāsaglabā esošais ritms, ātrums un rāmis. Vitigs gan piemetina: „Ja šajā brīdī zirga deguns nedaudz pavirzās uz priekšu, meklējot kontaktu, tas pat ir vēlams un nav uzskatāms par kļūdu”.

Kā kontaktu redz un vērtē tiesneši? Kādas ir biežākās kontakta kļūdas?

Mihaels Setertobults atbild: „Visbiežāk novērotās kontakta kļūdas ir pārāk saspiests, neatbrīvots pakausis vai zirgi, kas nav stabilā kontaktā. Tas ir redzams visos līmeņos, lai gan pēdējā kļūda ir vairāk redzama apakšējos līmeņos, bet pirmā vairāk augstākos”.

Kā ir ar mutes atvēršanu, mēles izbāšanu un zobu griešanu? M.S.: „Ir zirgi, kuri labprāt „rotaļājas” ar trenzi mutē un reizi pa reizei atver muti. Ja visādi citādi tie demonstrē vieglu, labprātīgi pieņemtu kontaktu, tad to netiesā pārāk bargi. Savukārt, ja zirgs ik reizi atspiež vaļā žokli, kad jātnieks paņem pavadu, tas ietekmē attiecīgā elementa vērtējumu, kā arī kopējo iespaidu attiecībā uz caurlaidību. Ļoti liela kļūda ir, ja zirgs uzkrītoši pretojas trenzei un jātnieka rokai, kas vēl turklāt ir „cieta” un neelastīga. Kas attiecas uz mēli, tas tiek vērtēts negatīvi, ja mēle tiek uzkrītoši izbāzta ārā sāniski. Nelielu mēles galiņa izbāšanu es gan nevērtēju ļoti stingri. Līdzīgi ir arī ar zobu griešanu – ja zirgs griež zobus, bet kopaina ir visumā harmoniska un atbilstoša, to es nefiksēju. Ja zirgs izrāda acīmredzamu neapmierinātību, griežot zobus, piemēram, atglauž ausis un vicina asti, tas, protams, negatīvi ietekmē vērtējumu. Arī galvas kustības ir jāvērtē, skatot to kopumā ar visu zirga sniegumu”.

Kā izstrādāt optimālu kontaktu?

Uz papīra princips ir vienkāršs – divas trešdaļas zirga atrodas pirms jātnieka, elastīgi viegls kontakts ar trenzi, pietiek tikai padomāt un viss jau notiek! Bet kā lai pie tā tiek praksē? Darbs pie optimāla kontakta sākas jau jaunzirga vecumā tā saucamajā pieradināšanas fāzē, kad tiek strādāts pie pirmajiem trim treniņu skalas punktiem: ritma, atslābinātības un kontakta. Tikai tad, kad šie trīs punkti ir nostabilizēti treniņos, var turpināt tālāku zirga apmācību. Pieradināšanas fāzes mērķis ir panākt, lai zirgs zem jātnieka kustētos dabiski un nepiespiesti (tā kā jātnieks uz muguras krietni ietekmē jaunzirga līdzsvara spējas, tā rezultātā dabiskās gaitas parasti zaudē savu atbrīvotību un ritmu). Vitigs uzskata: „Skatoties uz jaunzirgu, mēs vēlamies redzēt to, ka zirgs visās trijās gaitās kā taisnās, tā liektās līnijās vienmērīgi virzās uz priekšu ar stabilu kontaktu, bet jātnieks nemēģina kontaktu radīt ar spiediena palīdzību”. Cik ilgi ir nepieciešams, lai izstrādātu šādu ideālo ainu, ir atkarīgs no katra zirga individuāli. „Temperamentīgākiem zirgiem tas aizņem ilgāk laika”, Vitigs no pieredzes zina teikt. Jo atbrīvotāks ir zirgs un jo labāk tas akceptē un klausa jātnieka izsūtošajām komandām, jo labāks kļūst kontakts. Strādājot ar pavisam jauniem zirgiem galvenais ir nodibināt „gāzes un bremzes” funkciju – zirgiem jāiemācās reaģēt uz šenkeli, paklausīt ieturošajām komandām un jāļauj sevi vadīt. Vitigs silti iesaka ņemt talkā arī balsi, jo kordā jau zirgs ir apguvis visas šīs komandas un saprot, kādas darbības ir jāsasaista ar saucienu „Rrrrikši!” vai „Galop!”. Tālākajā apmācības gaitā, pat attiecībā uz jau gana skolotiem zirgiem, ir jāievēro princips, ka pirmie trīs treniņu skalas punkti ir jānodrošina iesildes fāzes laikā, pirms ķerties pie nopietnākā darba. Vitigs uzskata, ka tas, kādu kakla nostādni jāizvēlas iesildes fāzei, ir atkarīgs no dažādiem faktoriem, piemēram, temperamenta, uzbūves un treniņu līmeņa. Teiksim, ja runa ir par karstasinīgu zirgu, kam jau tā ir tieksme „ierullēties”, tad nav ieteicams tādu jāt dziļi. Svarīgi ir, lai kakls būtu pietiekami garš un ļautu zirgam sevi nolīdzsvarot, kā arī, lai apakšējā kakla muskulatūra būtu atbrīvota un varētu veikt nesošās funkcijas. Tikai tad zirga kustību centrs – mugura – var noapaļoties un elastīgi kustēties.

Zirga ķermenis ir veidots tā, ka tas pats par sevi tiecas iestiepties kontaktā, ja zirgs ritmiski un atbrīvoti virzās uz priekšu un uzticas jātnieka rokai – tikai šādā stāvoklī zirgs spēj sevi vislabāk nolīdzsvarot. Šī iemesla dēļ treniņu skalā kontakts seko aiz ritma un atbrīvotības. Lai gan jāpiemetina, ka šie trīs punkti nav skatāmi tikai lineārā virzienā – kā atbrīvotība, tā kontakts ietekmē un nosaka viens otru, kas savukārt iedarbojas uz ritmu. Tas pats attiecināms arī uz pārējiem skalas elementiem – impulsu, iztaisnošanu, sakopošanu utt.. Tikai tad, kad zirgam ir attīstīts stumšanas un nešanas spēks, un ar pieaugošu sakopošanās spēju var sasniegt faktisko skalas mērķi – absolūtu caurlaidību un līdz ar to arī optimālu kontaktu. Podhajskis skaidroja savulaik: „Atsevišķie skalas elementi jāšanas procesā allaž atrodas mijiedarbībā: kontakts uzlabojas, jo līdzsvarotāks kļūst zirgs; no otras puses pareizs kontakts veicina zirga līdzsvara sajūtu un lokanību”. Vitigs piemetina: „Zirga apmācībā svarīgākais bauslis ir nodibināt vienādu sajūtu abās zirga pusēm”. Katram zirgam ir sava labā puse un sava vājā puse. Paradoksāli ir tas, ka labā puse patiesībā ir tā, kura jātniekam liekas stingrāka vai stīvāka. Tā puse, kura jātniekam liekas brīvāka, ir patiesībā „tukšā” puse, kurā muskulatūra ir vairāk saīsinājusies, un attiecīgi tas ir jāpastiepj. Vitigs norāda, ka zirga „stingro” pusi var atpazīt pēc tā, ka jaunzirgs uz šo pusi sliktāk spēj noturēties lēkšos. Lai panāktu vienmērīgu abu pušu attīstību, viņš iesaka soļos strādāt pie piruetēm, pievēršot uzmanību tam, lai zirga pleci ietu pa priekšu gurniem. Ja zirgam ir tukša labā puse un, lēkšojot pa garo sienu, viņš met pakaļkājas uz iekšpusi, jātniekam jāvada zirgs it kā plecā (bet ar minimālu nostādni un ieliekumu) virzienā uz vidu. Jāuzmanās ar nostādnēm un ieliekumu – tos drīkst prasīt tikai tik daudz, cik ir iespējams saglabāt nemainīgu ritmu un impulsu!

Zirgiem ar zemu kakla nostādni vai t.s. pārbūvētu eksterjeru ir lielāka tendence gulties rokās kā tiem, kas ir nolīdzsvaroti vai ar augstu kakla nostādni. Lai gan Vitigs pēc pieredzes zina teikt, ka zirgiem, kuriem no dabas ir ļoti viegls pakauša savienojums, vēlāk ir krietni grūtāk ar kontaktu, jo tie labprātāk „bēg” no jātnieka rokas, slēpjoties aiz pavadas. To koriģēt ir grūtāk nekā zirgu, kas meklē atbalstu jātnieka rokās. Vitigs gan atzīst, ka, pateicoties modernajai selekcijai, mūsdienās zirgi jau no dabas ir tendēti vieglāk padoties pakauša daļā, savukārt agrāk viņiem nācies jājamību izstrādāt ar daudz ģimnastiskiem vingrinājumiem.

Korekts kontakts ir, protams, atkarīgs arī no jātnieka – vai tam ir t.s. neatkarīgā uzsēde, vai tas spēj izsekot zirga muguras kustībām, pielāgojoties ar saviem gurniem, neturoties pavadās? Vai jātnieks spēj pielāgoties zirga galvas un kakla kustībām visās gaitās, nebloķējot ar roku? Kā jau aizsaulē aizgājušais jāšanas lielmeistars Egons fon Neidorfs reiz teicis: „Roka stāv mierā un kustas vienlaikus. Mierīgu, maigu roku nedrīkst jaukt ar nekustīgu, stīvu roku, kas zirgam traucē tikpat ļoti kā nemierīga, saraustīta darbība ar pavadu”.

Nākamajā rakstā – tipiskākās problēmas ar kontaktu un to risināšana.

Sagatavoja Sigita Eitcena pēc St. Georg materiāla.

Atpakaļ

4 komentāri

  • _draugiem_1039682

    Ieva Aleksandrova-Eklone Gaidīšu nākamo raksta daļu! Bet - man ir jautājums par divām rudā zirga fotogrāfijām šajā rakstā. Lūdzu, paskaidrojiet man kā iesācējai iejādē - zirga deguns ir stipri "aiz vertikāles", vai tā? Bieži zirgi šādā "formātā", protams, ja nav sarullēta tikai galva, bet zirgs iet "no pakaļas", sacensībās tiek novērtēti augstāk, nekā tie, kuriem purns ir drusku "pirms vertikāles", uz priekšu. Kāpēc? Un vai šāds zirga galvas stāvoklis būtu atbilstošs pareizam kontaktam? Piedodiet, par skolnieciskiem jautājumiem, bet man tiešām tas nav skaidrs.

    3. oktobris, 2014 @ 12.57
  • FB_1725289446

    Sigita Tās gaiši rudāko zirgu bildes nav obligāti liktas, lai demonstrētu pareizu kontaktu, drīzāk gan dažādu formātu ilustrācijai, bet jā, Tu pareizi pamanīji - zirgi ir krietni aiz vertikāles, vienā gadījumā ar kontaktu, otrā gadījumā ir t.s. pavadu nomešanas brīdis lai pārbaudītu, kā zirgs sevi nes. Klasiski vērtējot, zirgam, kas iet lielāko shēmas daļu aiz vertikāles, būtu jāsaņem zemāks vērtējums, bet, diemžēl, kā novērots, īpaši Latvijā, sacensībās nereti vinnē tieši šādi zirgi, jo tie it kā nosimulē stabilu kontaktu un noapaļošanos (patiesībā gan norullēšanos) un vertikālēm te nepievērš tik lielu vērību.

    3. oktobris, 2014 @ 19.43
  • Kukainis

    Kukainis Pirmais rudais zirgs, vismaz manā uztverē, ir negatīvais piemērs - tikai tas gan nav minēts. Otrais - it kā attēlots tas, ko jau Sigita teica. Bet, visā visumā, ir jāņem vērā - sakopojumā ATLANTAM jābūt AUGSTĀKAJAM punktam un spriežot pēc tā - te nav neviena tiešām laba foto-piemēra..

    4. oktobris, 2014 @ 18.34
  • Dagnija

    Dagnija Ļoti gaidu rakstu sērijas turpinājumu!

    6. oktobris, 2014 @ 13.23

Komentējiet

Zirgam.lv
Draugiem.lv pase