Aci pret aci ar Karlu Hesteru

Britu Olimpiskā zvaigzne atklāti runā par iejādi un darbu ar studentiem un zirgiem Pasaules Jāšanas sporta spēļu priekšvakarā.

Vēsturisks brīdis: Lielbritānija gūst pirmo komandas zeltu iejādē 2012. gada Olimpiskajās spēlēs Londonā. Šarlote Dužardēna, Hesters un Laura Behtolšeimere uz goda pjedestāla.

Vai esat atguvies pēc Olimpiskajām spēlēm?

Karls Hesters: Jāsaka, lai kādas nebūtu sajūtas nervu sabrukuma brīdī, man tādas bija! Tad bija vienkārši briesmīgi! Es jutos satriekts, šokēts, noraizējies, tik liela atbildība gūlās uz mūsu pleciem! Paldies Dievam, mana komandas biedrene Šarlote Dužardēna to labi izturēja. Viņa visu laiku turējās gana braši. Es nevarēju pieļaut, ka viņa nojaustu, kā es jūtos.

Sagatavošanās Olimpiskajām spēlēm bija ļoti slikta. Man nebija pietiekami daudz laika priekš Uthopia. Zirgs bija kļuvis pārāk resns, un tad tieši pirms 2012. gada CDI sacensībām Hāgenē viņš norāva pakavu un saklibojās. Man nācās klausīties, kā visi raud: „Viņš ir klibs, viņš ir klibs, viņam noteikti ir stiegra!”. Viss šis spiediens krājās un krājās, jo cilvēkiem šķiet, ka tu ar to tiec galā. Bet patiesībā es netiku ar to galā.

Man prātā bija šīs drūmās domas: vai mans zirgs saklibosies? Ko darīt, ja Šarlotes zirgs saklibosies? Ja nu Lauras zirgs saklibosies? Ik dienu es kritu panikā. Viss, kas varēja noiet greizi, allaž šaudījās manā prātā, jo es apzinājos, cik svarīgi tas ir mūsu valstij, nemaz nerunājot jau par mani pašu vai Šarloti, vai Lauru. Es nespēju iedomāties, ka šāda iespēja dzīvē paietu mums garām. Nē, es neteiktu, ka tas bija priecīgs laiks. Protams, tagad atskatoties uz to, es teiktu, ka tā bija fantastiska pieredze. Tagad es to izbaudu, bet ne toreiz!

Vai, Jūsuprāt, sporta psiholoģija palīdz?

KH: Es nenodarbojos ar sporta psiholoģiju. Agrāk es to darīju, bet uz mani tas īsti neiedarbojas. Man labāk patīk, ja mani atstāj vienu. Es vienkārši ieraujos sevī, noslēpjos no visiem, smēķēju un dzeru vienu vakaru, nākamajā dienā jūtos satriekts un tad dodos cīņā. Es aizgāju no mājām 15 gadu vecumā. Man patīk tāds neatkarīgās domāšanas veids: „Es kaut kā to izdomāšu”.

Vai starp Jums un Šarloti valda labas attiecības?

KH: Protams, pēc spēlēm mums bija savas grūtības attiecībās – kā tās attīstīsies un kā mēs sastrādāsimies. Tas bija tāds pielāgošanās periods. Kas varētu pārspēt zelta medaļas iegūšanu savā zemē? Mediju uzmanība attiecībā uz mums bija neaptverama un nepārtraukta no augusta līdz janvārim. Tā kā mums nebija daudz iespēju pavadīt laiku kopā, jo mēs visur kur braucām un bijām.

Vienā līmenī ar savu audzēkni, ar kuru viņš var konkurēt – Hesters atzīst, ka Šarlote atgrieza viņā motivāciju, kas jau bija zudusi.

Nav bijis viegli, bet man šķiet, ka esam atraduši labu risinājumu. Mēs atkal varam pasmieties kopā. Mēs trenējam zirgus tikai četras dienas nedēļā no rītiem, bet tie brīži, kad esam kopā, ir fantastiski.

Kopš Olimpiskajām spēlēm ir daudz runāts par to, ka iejāde ir mainījusies, britiem iegūstot zelta medaļu, ka treniņu metodes un tiesāšana mainās. Vai Jūs tam piekrītat?

KH: Jā … interesanti. Man šķiet, ka tā ir. Es domāju, ka tas ir noteikti palīdzējis attālināties no dažādiem jāšanas stiliem, kurus cilvēkiem nepatīk vērot. Šarlote, Laura un es pats esam ļoti vienkārši un tieši iejādnieki, kas pieturas pie sistēmas – zirgs vienkārši ir jānolīdzsvaro un tam jābūt kontaktā. Tā nav perfekta sistēma, bet es nedomāju, ka kāds vispār kādreiz būs perfekts.

Cilvēki grib darīt to, ko dara uzvarētāji. Būsim godīgi – ja jūs zināt, la uzvarēsiet un gūsiet panākumus, jūs automātiski kļūstat par paraugu citiem. Būs cilvēki, kas nekad nemainīs savu stilu un pieeju, bet lielais vairākums tomēr gribēs zināt, ko jūs darāt, kādēļ jūs to darāt un vai tas derētu arī viņiem.

Vai bijāt apmierināts ar britu sniegumu Eiropas Čempionātā pagājušajā gadā?

KH: Es biju ļoti apmierināts. Hikstedā likās, ka Valegro un Uthopia atguva savu formu. Lauras zirgs demonstrācijā bija lielisks, bet acīmredzami kaut kur tomēr nejutās līdz galam labi. Likās, ka zelta medaļnieku komanda atkal ir ierindā. Tomēr te nu bija, mēs zaudējām Lauru. Es teicu Garetam (Hjūzs, kas aizstāja Lauru Behtolšeimeri komandā), kurš ir mans audzēknis: „Turies, nepadodies!”. Viņa zirgs Hikstedā nostartēja lieliski. Mēs dabūjām 72%, un viņš likās labs ceturtais komandas biedrs, ja nu kaut kas notiktu. Viņam piezvanīja tikai divas dienas pirms izbraukšanas, bet viņš labi ar visu tika galā – viņam piemīt tāds austrāliešu sīkstums!

Tad pēkšņi mums nācās saskarties ar realitāti. Kad nonācām uz vietas, dāņi izskatījās diezgan spēcīgi, un bija iespēja, ka viņi varēja iegūt bronzu. Mēs visi apsēdāmies, un es teicu – ja ikviens jās tik labi, cik vien spēj, mēs varētu būt tā bronzas komanda, bet mums nāksies pārspēt dāņus. Bija jāgatavojas cīņai, nevis svētdienas pastaigai parkā.

Ja tā padomā, ka mēs tikai par 1% zaudējām zelta medaļu, ņemot vērā, ka mums nebija Lauras, ar viņu kopā tā būtu tiešām pastaiga parkā. Bet tā nu tas ir ar izmaiņām komandas ietvaros.

Tātad Gareta sniegums neizdevās tik labs?

KH: Nabaga Garets! Zirgs labi iesoļoja laukumā, ieraudzīja lielo ekrānu pa ceļam uz manēžu un, kad līdz startam bija burtiski palikušas trīs minūtes, sabijās un vairs nebija nomierināms. Es viņam teicu, ka uz to var palūkoties divējādi – mēs tāpat būtu ieguvuši bronzas medaļu, paļaujoties uz Maiklu, tāpēc labāk ir dabūt 60% un karaliski nopūdelēt, nekā dabūt 66% un domāt, ka viss bija tik labi, bet bez jebkādām cerībām uz nākotni. Viņš to visu uztvēra mierīgi.

Tā bija lieliska pieredze. Mēs tiešām labi sapratāmies visi četri, tā kā bija jauki. Ziniet, es nekad neesmu ieguvis bronzas medaļu, un, kā jau teicu preses konferencē, šiem diviem puišiem, kuri pirmo reizi tika iekļauti komandā, vajadzētu būt pārlaimīgiem, ka viņi tika pie jebkādas medaļas. Šarlote jau šā vai tā uzvarēja Lielajā Balvā. Tā kā visi bija laimīgi. Es domāju, ka Eiropas Čempionāts bija ļoti liels panākums, ņemot vērā, ka mums bija divi jauni jātnieki komandā, un tie ir mūsu nākotne, vai ne?

Pirms Eiropas Čempionāta Šarlotei un Valegro gan viss negāja kā pa diedziņu?

KH: Pirms Eiropas Čempionāta visur skandēja: “Damon Hill, Damon Hill, Damon Hill” [ko jāj Helēna Langehānenberga]. Šarlotei nācās mēroties spēkiem ar Helēnu, un viņa joprojām vēl jutās nedaudz Olimpiskā zelta slavas atspīdumā, kad devās uz Hikstedu. Bija kļūdas un es teicu, „Saņemies! Olimpiāde ir aiz muguras. Tu tikai domā, ka zirgs visu izdarīs pats un nemaz nejāj!”

Tā nu es piezvanīju uz Hartpurijas centru un pajautāju, vai varam uzstādīt manēžu. Es gribēju pamēģināt pāris izjājienus ar Šarloti ārpus mājas staļļa. Es aizvedu viņu turp, un viss bija tāpat.

Pēc pirmā starta bija kļūdas. Es viņai teicu: „Klausies, tev ir jāsaprot, ka zirgs nav dators. Viņš daudz ko piedāvā, bet tu tikai pieņem, ka viņš visu izdarīs. Tā tu nevinnēsi zeltu!”. Viņai tas bija tiešām aizķēries. Mēs trīs reizes izgājām shēmu, līdz viss izdevās, un Šarlote bija pavisam klusa. Viņa neteica ne vārda. Es viņai visu pateicu, kā ir. Viņai bija jājāj labāk! Un tas iedarbojās. Tieši to viņai vajadzēja, un pirmo reizi tonakt es saņēmu no Šarlotes īsziņu ar tekstu „Paldies!”. Es zināju, ka viņa acīmredzot par to domā un skatās shēmas ierakstus.

Es liku Šarlotei arī skatīties ierakstus ar Damon Hill startiem. Es viņai teicu: „Pameklē tos Google, noskaties! Viņš dabū 85%, un ko tu tagad taisies darīt? Tev tie ir kaut kā jāpārspēj!”. Tā ir veselīga konkurence. Es uzskatu, ka Helēna ir ļoti jauka, un arī Adelinde ir ļoti jauka meitene. Nav runa par kaut kādiem labajiem vai sliktajiem. Šīs meitenes pašlaik ir labākās! Tā kā vērojiet viņas. Kādēļ viņas uzvar? Ko viņas dara?

Es domāju, ka konkurence lika Helēnai jāt tā, kā Helēna vēl nekad iepriekš nebija jājusi. Eiropas Čempionāta Lielajā Balvā, kad viņa sajāja Vācijai zelta medaļu, es noņēmu cepuri viņas priekšā un nodomāju „Malacis!”. Tas tikai pacēla latiņu šajā spēlē. Es nekad nebiju redzējis, ka zirgs tā var kustēties! Absolūts maksimums. Viņa riskēja un bija to nopelnījusi! Tas bija satriecošs skats!

Manā skatījumā Šarlotes sniegums EČ Lielajā Balvā arī bija labākais, kādu man nācies redzēt, un es esmu redzējis daudzus leģendāros zirgus: Rembrandt, Corlandus, Totilas, Bonfire, Salinero un visus Izabellas zirgus. Esmu visus tos redzējis darbībā, un esmu redzējis tos visus, vinnējam zelta medaļas. Man nav nekādu aizspriedumu, runājot par Valegro. Pret Šarloti un Valegro es izturos krietni kritiskāk. Pat Olimpiādē es tiku un tā pateicu Šarlotei, kas tikko bija iznākusi no manēžas pēc brīvās izvēles programmas: „Tev paveicās!”. Bet man jāatzīst, ka tas, kas nāca ārā EČ Lielajā Balvā, bija skaisti. Viņš parādīja visu, ko es varētu vēlēties. Šis sniegums bija vēl harmoniskāks, vēl vieglāks, vēl aktīvāks un kas tik vēl ne!

Jūs paņēmāt līdzi Uthopia, nevis citus zirgus, kas Jums ir stallī. Kādēļ?

KH: Es izvēlējos Uthopia ne tādēļ ka es tā būtu gribējis, jo es jau biju pieņēmis lēmumu, ka pats vairs viņu nejāšu, tieši tādēļ Šarlote bija sākusi jāt viņu līdz visa tā juridiskā situācija ar zirga īpašuma tiesībām nokārtotos. Zirgs pierādīja, ka jūtas labi un ir labā formā, un mēs turpinām viņu tajā uzturēt.

Kādēļ Jūs pats nejājāt Uthopia?

KH: Jo es gūstu prieku no jauno talantu attīstīšanas. Zirgam Dances with Wolves bija ļoti grūta sezona. Es piedalījos ar viņu ļoti daudzās sacensībās, lai mēģinātu uzlabot viņa temperamentu. Pēc Roterdamas sacensībām, kurās viņš it kā jau tika galā ar atmosfēru, es joprojām nebiju līdz galam pārliecināts. Nepareizā diena, nepareizie laika apstākļi, kāds skatītāju tribīnēs ne tā pakustējās, un viņš jau uztaisīja lielu „Aaaah!”. Un pēc tam viņš bija pelnījis brīvdienas.

Zirgs Fine Time kļuva arvien un arvien labāks, un pašlaik jau es viņam tiešām uzticos, bet viņš vēl nespēj dabūt tos rezultātus, kādi izdodas Uthopia. Šarlote visu laiku dīca: „Vēl vienreiz! Vēl vienreiz, Opīt! Nu, izdari to!”.

Tā nu es nodomāju, kādēļ ne? Es varu vienkārši uzkāpt tam zirgam mugurā. Es viņu tik labi zinu, jo jāju jau septiņus gadus. Viņš to uztvēra pavisam mierīgi. Viņā ir nedaudz tas ērzelīgais gars, viņš vēl ir jauns un enerģijas pilns, tā nu es nodomāju „Es ņemšu viņu līdzi”.

Uthopia ir gatavs iet jebkur, viņš nebaidās, neskatās apkārt, viņš vienmēr iet un dara savu darbu. Un es izlēmu, ka, tā kā Lauras vairs nebija komandā, es paņemšu līdzi Uthopia. Lēmums bija pieņemts, un es nekļūdījos. Lai gan man neizdevās labākais sniegums Lielajā Balvā, es dabūju 75%. Dances with Wolves un Fine Time nebūtu varējuši to pārspēt, pat rādot savu labāko sniegumu. Tad ar katru dienu Uthopia pielika vēl pa 3 procentiem klāt. Eiropas Čempionātā es paliku sestais. Tas ir labi! Tā ir konsekvence. Viss izdevās lieliski, un, protams, Šarlote bija nepārspējama.

Pastāstiet vairāk par savu jaunāko iejādes zvaigzni – Dances with Wolves!

KH: Viņš ir tik foršs zirgs, un tas ir tik foršs stāsts! Viņš piederēja manai draudzenei Džeinai Gregorijai, kura nomira. Džeina un es savulaik runājām par šo zirgu, un viņa man teica, „Viņš ir tik spēcīgs, tik karstasinīgs! Esmu pārliecināta, ka zirgs ir fantastisks, bet es ar viņu mokos, jo viņš ir tik milzīgs!”. Viņai bija taisnība. Viņš ir lielākais zirgs manā stallī. Ja viņš grib mēroties spēkiem, tad tas ir nopietni. Tad tas vairs neliekas kā iejāde, bet drīzāk kā ūdensslēpošana. Es jums teikšu, viņš man ir bijis labs trenažieris!

Hesters piedalās sacensībās ar Dances with Wolves, pieminot viņa aizsaulē aizgājušo īpašnieci Džeinu Gregoriju. Viņa teica, „Karl, ja es viņu nevarēšu jāt, tad tev būs viņš jājāj”.

Tajā gadā, kad viņa nomira, kad bijām Maldivu salās atpūsties, Džeina man pirms tam teica, “Karl, ja es viņu nevarēšu jāt, tad tev viņš būs jājāj”. Un es nodomāju pie sevis „Džeina, tu man nekad neļausi ar viņu jāt, jo tu nekad nepadosies”.

Tas bija skumji, jo beigu beigās es dabūju jāt šo zirgu, tikai ne tā, kā es to būtu vēlējies. Tomēr labā ziņa ir tā, ka viņas draugiem un man pašam, un viņas vīram ik reize, kad šis zirgs izdara kaut ko labu, ir kaut kas īpašs, jo mēs pieminam Džeinu ar labu. Es nedomāju, ka man izdosies nodibināt tādu saikni ar šo zirgu. Pirmos sešus mēnešus, kamēr viņš te bija, es domāju, „Ziniet, es viņu nevaru pajāt. Vienkārši nevaru. Ko lai es daru? Kā lai es pasaku Džeinas vīram, ka nevaru pajāt to zirgu, un nevaru neko ar viņu izdarīt?”.

Es no saviem zirgiem sagaidu, ka tie pielāgojas mūsu staļļa režīmam. Visi tiek jāti apvidū trešdienās un sestdienās. Viņi visi tiek palēkšot pa pļavām, un visi iet aplokos. Kad Dances with Wolves te nonāca, viņi bija tik uztraukušies un teica man, „Nejājiet ar viņu apvidū, nejājiet ar viņu pa zāli, lai ko jūs darītu, viņš vienkārši aizlaidīsies”. Trīs dienas vēlāk es domāju – „Tam zirgam vienkārši ir jāpierod pie visa pārējā. Es viņa dēļ netaisos pieļaut izņēmumus”. Tā nu mēs esam nesušies cauri dzīvžogiem, jājot apvidū; ko tik viņš nemēģināja, bet galu galā viņš pārvarēja sevi. Viņam ir jāspēj būt kā normālam zirgam, lai viņš varētu tikt galā ar visu to spiedienu, kas saistās ar sacensībām.

Kāda ir Jūsu gatavošanās Pasaules Jāšanas sporta spēlēm?

KH: Uthopia ir faktiski „izlikts” tirgū uz pārdošanu, tā kā es pašlaik strādāšu pie tā. Arī Fine Time ir paredzēts tirgošanai. Tā nu man paliek Dances with Wolves un vēl viens zirgs Don Archie, kuram ir 9 gadi. Es domāju, ka Dances with Wolves būs mana vienīgā reālā iespēja, bet viņam ir jāspēj pievilkties līdz tai latiņai. Viņš ir tik milzīgs zirgs, un sava rakstura dēļ viņam ir nepieciešami intensīvāki treniņi. Viņš vēl nav pietiekami nobriedis, un ne visi zirgi sasniedz savu zenītu 9, 10 vai 11 gadu vecumā. Viņam varbūt vajadzēs ilgāku laiku. Valegro noteikti dosies uz Normandiju.

Tātad Jūs viņu nepārdosiet?

KH: Es allaž satraucos par šo tēmu – vai mums jebkad izdosies atrast viņam tādas mājas, kurās viņš saņemtu visu to, ko te? Ja kāds par zirgu samaksās milzu naudu, vai viņš tam joprojām ļaus dzīvot zirga cienīgu dzīvi? Es jau nevarētu viņus vainot par to. Es nezinu.

Mēs pie tā strādājam, un es domāju ka laika gaitā mēs savāksim naudu. Vai nu viņš tiks izmantot reklāmām, vai arī mēs izveidosim sindikātu ar kādu, kurš vēlas piedalīties tīri aiz mīlestības pret iejādi. Es joprojām veltu daudz laika un piedalos sapulcēs par visām šīm lietām. Pašlaik mēs strādājam kopā ar auļotāju sporta sindikāta vadītāju, kurš mums palīdz izstrādāt programmu, kas varētu būt piemērota dažiem cilvēkiem. Es gan galīgi nesteidzos. Nav nekāda spiediena. Es zinu, uz ko Valegro ir spējīgs, līdz ar to Šarlote un es vienkārši to izbaudīsim.

Man tiešām patika jāt ar Dances with Wolves pagājušajā gadā. Līdz ar briedumu tu saproti, ka ne visi zirgi vinnēs zelta medaļas. Kad Fine Time dabū 73% vai Dances with Wolves dabū 75% Grand Prix Special programmā, es jūtos tikpat fantastiski, it kā būtu vinnējis zelta medaļu! Tas, lūk, ir briedums, nevis visu laiku domāt: „Man ir jāuzvar, man ir jāuzvar”. Bet tāds nu ir to zelta medaļu kārdinājums – tās paver tev savādāku skatu uz dzīvi, dod citas cerības. Man patīk piedalīties sacensībās šādā līmenī atkal. Tur augšgalā iet pārāk traki!

Jums stallī ir viens interesants jauns ērzelēns. Vai varat pastāstīt vairāk par to?

KH: Viņš ir no Uthopia un Valegro tiešās māsas. Tam noteikti ir jābūt zirgam ar labāko izcelsmi pasaulē! Droši vien viņš izaugs un izrādīsies nekam nederīgs (Karls smejas), droši vien viņam nebūs nekādu gaitu vai arī viņš būs ļoti neglīts. Nē, jokus pie malas, viņš nav neglīts, bet viņš ir ļoti liels. Viņu sauc Euphoria, un viņam tūdaļ būs trīs gadi… melns ērzelēns.

Vai Jūs vienmēr iegādājaties zirgus, kamēr tie vēl ir pavisam jauni?

KH: Noteikti. Es uzskatu, ka vienīgais veids, kā tāds profesionālis kā es, var iztikt, ir pirkt 2-gadniekus. Es nopērku zirgus par pāris tūkstošiem eiro, un, ja no tiem kaut kas jēdzīgs izaug, tas ir lieliski. Un ja neiznāk, tad es tos pārvēršu par kaut ko, kur nezaudēju pārāk daudz naudas. Valegro un daudzi citi zirgi šeit ieradās kā neapjāti jaunuļi. Cilvēki mēdz teikt, „Ak, Tev noteikti ir laba acs uz jaunzirgiem”, jo mums tiešām ir daudz labu zirgu. Bet es uzskatu, ka visa sāls ir treniņos.

Es nemeklēju zirgu ar vislabākajām gaitām vai ko tādu, es meklēju tādu zirgu, kam no dabas ir aktīvas pakaļkājas un laba uzbūve, un pārējais ir tikai treniņu jautājums. No visa tā bara mums ir bijis tikai viens zirgs, kurš nav bijis jājams. Visi pārējie ir vienā vai citā veidā izauguši par pienācīgiem zirgiem.

Es vienmēr atgādinu Šarlotei: „Tu esi muļķe, ja domā, ka jo vairāk naudas tu iztērēsi, jo labāku zirgu dabūsi. Lai ko tu darītu, neiekrīti šajā kategorijā, jo tas ļoti bieži ir bīstams ceļš”.

Tas pats ir ar treneriem. Es arī trenēju daudzus cilvēkus, kuri grib, lai viņiem daudz palīdz. Bet es saku, „To, ko es jums par šo naudu varu pateikt, kāds cits kaut kur tur jums pateiks par puscenu. Jums nevajag, lai es jūs trenētu katru nedēļu. Jums vienkārši vajag kādu, kurš var jums uzmest aci, ir godīgs pret jums un paprasa uz pusi mazāk. Brauciet pie manis reizi trijos mēnešos vai aptuveni tik bieži, un tad mēs paskatīsimies uz jūsu kopējo progresu”.

Kādēļ Jūsu treniņu pieeja ir tik veiksmīga?

KH: Es nestrādāju tik smagi, lai man nebūtu nekādas dzīves ārpus zirgiem. Vienmēr atcerieties to! Nekad neierocieties darbos tik ļoti, mēģinot nopelnīt iztiku, ka aizmirstat dzīvot. Tas ir tik patiesi, ka es nenogurstu to atkārtot! Gan Uthopia, gan Valegro vinnēja savas pirmās Lielās Balvas sacensības 9 gadu vecumā ar 70% rezultātu. Izklausās, it kā mēs būtu ļoti smagi strādājuši šos zirgus, bet tā galīgi nav. Atšķirība ir tāda, ka mēs strādājam četras dienas nedēļā. Manuprāt, galvenais uzsvars ir jāliek uz kondīcijas attīstīšanu, un tās brīvdienas, kas viņiem ir starp treniņu dienām, ir patiesībā tas laiks, kad zirgi mācās. Tā kā viņi netiek piespiesti, kamēr saspringst un sanervozējas, tā vietā mūsu pieeja ir – iemācīt, tad likties mierā, un atkal pie tā atgriezties. Manuprāt, mana sistēma ir ļoti tieša un vienkārša. Man nav nekādu slēptu triku vai kaut kā tāda. Runa ir vienkārši par pašu pamata veidu, kā nolīdzsvarot zirgu, un, kad esat to apguvuši, tad varat ķerties pie sarežģītajām lietām.

Es pateicoties par savu sistēmu visiem cilvēkiem, ko esmu saticis. Esmu trenējies ar daudziem interesantiem cilvēkiem, sākot ar Hariju Boldtu. Harijs bija mans pirmais iejādes treneris kopā ar Dr. Vilfrīdu Behtolšeimeru. Ir interesanti, kad cilvēki man prasa, ko es esmu iemācījies no dažādiem treneriem, un faktiski es apguvu tiešām vienkāršas lietas.

Viss, ko es iemācījos no Harija, bija pusieture. Es nezināju, kas tas ir. Man gan bija bijuši treniņi trīsarpus gadu garumā, un, ja man paprasītu, ko mēs darījām, es nebūtu varējis atbildēt. Nav ne jausmas! Es tikai zinu, ka tas bija viss, ko viņš mēdza teikt: „Pusieture”. Tā nu beigu beigās man bija jānoskaidro, kas tas bija, jo es nezināju! Es atminos, kā reiz es jāju pa apli, un kāds pateica „volts”. Es nodomāju „Kas tas ir?”, un turpināju jāt. Man bija pārāk neērti pajautāt, kas ir volts. Tik zaļš es toreiz biju. Es nezināju, ko nozīmē visas šīs lietas. Kad es pametu Dr. Behtolšeimera stalli, devos uz Holandi pie Berta Ruttena, kurš bija ļoti vecs, klasiskā stila treneris, un cilvēki man atkal jautā: „Ko tu iemācījies pie Berta?”

“Uz priekš un atpakaļ”. To viņš skandēja visu laiku, „Uz priekšu. Atpakaļ”. Kad es pavaicāju, „Kādēļ man visu laiku ir jātaisa tas „uz priekšu un atpakaļ”?”, viņš atteica, „Jo tev vajag panākt, lai zirgs nobalansējas uz visām četrām kājām”. Skaidrs, tā es iemācījos, ko nozīmē līdzsvars, un ko nozīmē, kad zirgs sevi pats nes.

Ļoti lielu ietekmi uz mani atstāja Anne van Olsta. Anne ir viena no manām labākajām draudzenēm. Mēs satikāmies Olimpiskajās spēlēs. Viņa nebija mana trenere, bet, kad es dodos uz Eiropu, es allaž apmetos pie viņas. Es palīdzu viņai, viņa palīdz man. Mēs viens otram varam pateikt patiesību acīs.

Viena lieta, kas man allaž ir grūti padevusies, ir pāreja no piafē uz pasāžu. Ikviens zirgs, ko jāju, to izpilda vienādi: nedaudz piafē, piafē, piafē… rikši.. un pasāža. Es vienkārši nespēju to izprast. Bet, kad dodos pie Annes, viņa tik pasaka, „Mēs pie tā strādāsim, tā ir lieta, kas tev jāiemācās”. Savukārt es palīdzu viņai izskatīties labāk. Tā nu mēs abi strādājam viens pie otra trūkumiem, ko, manuprāt, īstiem treneriem būtu jādara, neieslīgstot jātnieka demoralizēšanā. Mēs to darām kopīgi jau 10 gadus.

Es domāju, ka mana sistēma ir cieši saistīta ar zirgu dzīvesveidu un maniem uzskatiem par to, kā pret zirgiem jāizturas. Pirms kļuvu par iejādnieku, es nodarbojos ar trīscīņu, tā kā es nebaidos no visām tām lietām, no kurām daudzi baidās. Mēs ejam apvidū ar saviem zirgiem, mēs tos neturam iespundētus staļļos visu dienu, neļaujot tiem redzēt dienasgaismu.

Tas bija ļoti interesanti, jo pēc Olimpiskajām spēlēm viens no jautājumiem, kuru man uzdeva visbiežāk, lielākoties holandiešu un vācu žurnālisti, bija: „Vai jūs sasaistāt savus panākumus ar faktu, ka jūs laižat zirgus ārā aplokos?”. Es atteicu: „Nē. Es sasaistu savus panākumus ar faktu, ka mēs tos trenēja, cik labi vien iespējams.” Jūs taču neiedomāties pieiet pie kāda trīscīņnieka un apgalvot, ka tas vinnējis Badmintonas sacensībās tāpēc, ka ir izlaidis zirgu ganībās. Viņi tikai pasmietos par jums! Cilvēki te visur to vienkārši dara.

Mans vetārsts allaž saka, un tas ir aizķēries man prātā: „Labākais veids, kā nodrošināt zirga veselību, ir likt tam kustēties”. Tas ir pavisam vienkāršs padoms.

Manā stallī par 18 zirgiem rūpējas pieci cilvēki, līdz ar to mēs varam atļauties to darīt, kā nākas. Kad pirms trim gadiem izlēmu piedalīties pēdējās Olimpiskajās spēlēs, es nodomāju: „Man ir divi labākie zirgi, kādi man jebkad ir bijuši, un man ir jāvelta sava dzīve Šarlotei, jārūpējas par viņas izaugsmi, jātrenē viņu un viņas zirgu, un arī savu zirgu, un es gribu, lai mani atbalsta labākais personāls. Man ir vienalga, ja man par to jāmaksā no savas kabatas un jācieš zaudējumi vēl divus gadus uz priekšu. Neviens stallis jau nepelna lielu naudu. Kā jau es teicu, tādēļ Šarlote un es varam jāt tikai četras dienas nedēļā, jo mēs nevaram sev samaksāt algas. Taču es uzskatu, ka ir svarīgi pievērst uzmanību visiem sīkumiem.

Vai Jūs dodat priekšroku karstasinīgiem zirgiem vai slinkākiem zirgiem?

KH: Esmu gatavs savus karstasinīgos zirgus turēt ārā, un tad es varu ar tiem strādāt, neriskējot tos „nokaut” ar pārslodzi. Man nepatīk slinki zirgi. Ja zirgs ir slinks tāpēc, ka ir vēl vājš vai nenobriedis, tad tas ir normāli, un mēs vienkārši pagaidīsim, kamēr viņš nobriedīs. Ja zirgs ir slinks pēc dabas, tad es nemaz uz tādu neskatos. Es vairs negribu būt situācijā, kur man ir jāspiež zirgu kaut ko darīt. Manā skatījumā iejādes gala rezultātam ir jābūt elegantam, vieglam, patīkami skatāmam no malas un harmoniskam. Ja tas tā nav, ja man ir zirgs visu laiku jābaksta un jāstumj uz kaut ko, tad par harmoniju nav ne runas, un man tas nesagādā nekādu prieku.

Vai Jums ir vēl kādi jaunie jātnieki ar izaugsmes potenciālu?

KH: Man ir fantastisks jaunais jātnieks vārdā Samanta Tūrmane-Beikere. Viņa pirms gada piedalījās Eiropas Junioru Čempionātā. Viņa palika desmitā, bet ieguva balvu kā viselegantākā jātniece. Viņa ļoti skaisti izskatās zirgā, turklāt jau ir satrenējusi savu pirmo zirgu līdz Lielajai Balvai un atlases sacensībās uzvarēja ar 68% rezultātu. 18 gadu vecumā satrenēt pašai zirgu līdz Lielajai Balvai ir neticams sasniegums. Viņa pie manis strādāja pagājušajā gadā kā otrais jātnieks. Man ir arī Ketija Beilija, kurai esmu uzticējis jāt zirgu Nip Tuck.

Kādēļ Jūs dodat jaunajiem jātniekiem labos zirgus jāt, nevis paturat tos pats sev?

KH: Es to nemaz tā neuztveru. Kā jau allaž teicu – ja kāds nebūtu man devis to iespēju, es tagad būtu kā jebkurš cits talantīgais jātnieks. Ir ļoti daudz talantīgu jātnieku, kas nekur tālu netiek. Es vienkārši jutu, ka tā ir mana iespēja kaut ko ieguldīt šajā sporta veidā, īpaši runājot par britu iejādi. Tas ir veids, kādā es cenšos reklamēt mūsu valsti. Man tas sniedz patiesu baudu. Man patīk vērot, kā citi jāj manus zirgus, un es domāju arī par saviem zirgiem – ir labi, ka citi cilvēki tos pajāj, un tad es varu vienkārši uzkāpt un pieslīpēt šo un to. Es arī zinu, ka labākais veids, kā mācīties, ir caur sajūtām. Galu galā jau tu zini, ka ikviens ir pats savas laimes kalējs un karjeras veidotājs. Tāda ir dzīve. Taču es ceru, ka šiem jātniekiem arī turpmāk būs daudz labu iespēju.

ŠARLOTES FENOMENS

Karls Hesters trenē savu ilggadējo audzēkni Šarloti Dužardēnu

Kā Šarlote nonāca pie Jums?

KH: Pirms astoņiem gadiem viņa ieradās pie manis ar 6 gadus vecu zirgu vārdā Fernandez, kuru trenēja. Viņš sākumā nebija nekas īpašs, lai gan beigās izvērtās par ļoti labu zirgu. Kādā atlases pasākumā, kurā tika meklēti potenciālie Lielās Balvas zirgi, mani kolēģi tiesnešu ložā teica: „Nē, tas nav Lielās Balvas zirgs”. Es atteicu: „Man viņš izskatās diezgan „ass”. Izskatās, ka viņš grib strādāt”. Tā nu es uzkāpu viņam mugurā un nospriedu: „Tas ir viens sasodīti jauks zirgs”.

Pēc tam Šarlote pienāca pie manis un pajautāja, vai es būtu ar mieru viņai palīdzēt. Es atteicu, ka man nav laika. Viņas māte man piezvanīja un uzstājīgi lūdzās kādu laiku: „Lūdzu, palīdziet viņai. Viņa vienmēr skatās Jūsu DVD diskus un tiešām grib iemācīties, kā sagatavot Lielās Balvas zirgu”. Tā nu es viņai piezvanīju, jo viena no manām jātniecēm devās atvaļinājumā uz 10 dienām, jautājot, vai Šarlote gribētu viņu aizstāt šajā laikā. Es pateicu, lai paņem zirgu līdzi, un mēs uzmetīsim tam aci. Viņa ieradās un tā arī palika.

Es palīdzēju viņai kļūt par jātnieci, taču es arī ceru, ka esmu ievadījis viņu veiksmīgas karjeras pirmsākumos. Viņa nācās pieņemt grūtu lēmumu – pārdot Fernandez. Mums abiem tas bija liels risks, jo arī es jāju šo zirgu. Sākumā es pateicu, ka mēs to paturēsim, ja kāds no mūsu četriem zirgiem saklibotos, tad viņš būtu kā rezerve, jo šajā valstī viņš joprojām varēja tikt iekļauts nacionālajā komandā. Problēma slēpās tajā, ka šajā zirgā bija ielikta visa viņas nākotne”. Es viņai teicu, „Tev nav naudas, tev ir jādabū savs mājoklis, un tev ir Valegro, kuru es tev atstāšu līdz Olimpiādei. Tev par to ir jāpadomā”. Viņa padomāja un pārdeva zirgu. Domāju, ka tas viņai bija grūts solis, bet tagad viņai ir tikai 28 gadi, trīs zelta medaļas un māja bez kredīta. Tas ir vienkārši fantastisks stāsts, pie kura citi cilvēki var pieturēties.

Es nenosodu nevienu, lai kādu ceļu tas ietu. Nevienam tas nebūtu jādara. Ja jūs esat piedzimis bagātā ģimenē vai kāds jums iedod daudz naudas vai augstas klases zirgu, tas ir lieliski. Bet jums tāpat tas zirgs ir jājāj, un to ir jāmāk darīt labi. Es nenopelnu sev algu ar šo stalli, un es nevaru viņai maksāt algu no staļļa ienākumiem. Mēs sagatavojam zirgus un pelnām naudu ar treniņiem. Šarlote ir ļoti reāls piemērs, kur kāds cits varētu teikt: „Tas varēju būt es”.

Ar Jums jau bija tāpat?

KH: Jā. Mans stāsts Anglijas mērogam bija netipisks. Kad es to paveicu, tad daudziem jauniešiem gluži kā pavērās durvis, un tagad Šarlotei ir pavērušās šīs durvis.

Kādēļ Jums izdevās tas, kas neizdevās citiem?

KH: Protams, daļa ir norakstāma arī uz veiksmi. Tev vienkārši paveicas ar iespējām. Es savulaik strādāju par palīgu un atminos, ka kādā darba intervijā man prasīja: „Kādu samaksu tu gribi?”. Es atteicu: „Ak, es negribu nekādu samaksu”. Kādēļ es tā teicu? Jo viss, ko es gribēju, bija – jāt, un es satraucos, ka, teikdams, ka gribu samaksu, es netikšu pie jāšanas. Tas man bija pats svarīgākais – iespēja jāt. Kad man vaicāja, kuru dienu es gribu brīvu, es atteicu: „Ak, man nevajag brīvdienu. Es tikai gribu jāt”.

Kad Šarlote te ieradās, viņa bija tāda pati. Viņa tikai gribēja jāt. Es teicu, ka tā ir vienīgā lieta, ko varu piedāvāt. Viņa atbildēja: „Nu, labi!”. Tagad jau viņa ir princese (Karls pajoko). Tieši tas parādīja viņas potenciālu. Man nebija ne jausmas, ka viņa izrādīsies zelta medaļu tipa jātnieks, bet pāris pēdējo gadu laikā, ja Šarlote man vaicāja, ko es darīšu rītā, un es atteicu: „Man ir 11 treniņi. Esmu noguris”, tad viņa pavaicāja, cikos es sākšot trenēt; kad atteicu, ka sākšu pulksten 8, tad viņas nākamais jautājums bija: „Labi, es būšu klāt plkst. 7. Vai tu vari mani patrenēt tajā laikā?”. To es nevarēju atteikt. Viss, ko es varēju pateikt: „Ja tu esi gatava to darīt, tad es piecelšos tevis dēļ”. Es jau biju pazaudējis daļu motivācijas, bet Šarlote manī to atkal atdzīvināja, jo man bija kāds, ar ko kopā to izbaudīt, kāds, kas ir vienā līmenī ar mani, kāds, ar ko braukt kopā uz sacensībām, kurš ļoti labi zināja manu zirgu un es zināju, ka viņai arī ļoti labi tas padevās”.

Rakstu sagatavoja Sigita Eitcena pēc Dressagetoday.com materiāliem.