Zviedrija – ceļā uz moderno sporta zirgu

Hermes - visjaunākais no

Nav noslēpums, ka Zviedrijas tirgus ir viens no svarīgākajiem, kad iet runa par Latvijas zirgu eksportu, un Zviedrijai kā lielākajai zirgaudzēšanas valstij Ziemeļeiropā ir arī būtisks iespaids uz notiekošo visā reģionā kopumā. Tā ir valsts ar dziļi izkoptām zirgaudzēšanas tradīcijām, augstu līmeni sportā, ļoti lielu zirgu un to īpašnieku skaitu attiecībā uz iedzīvotāju skaitu kopumā visos reģionos, efektīvu jāšanas skolu un klubu sistēmu. Droši vien mēs kaut ko no viņiem varam mācīties, ja jau zviedri sasnieguši visu to, kas mums tikai sapņos rādās. Tāpat mēs varam mācīties arī no viņu nebūšanām.

Zirgu šķirnes Zviedrijā

Zviedri paši savu jājamzirgu šķirni sauc par zviedru siltasini (svenskt varmblod), biežāk gan ikdienā izmantojot apzīmējumu „halvblod” (pusasinis), „siltasiņa” nosaukumu izmantojot siltasiņu rikšotājiem – kā pretstatam aukstasiņu rikšotājam. Līdzās jājamzirgiem starp nacionālajām šķirnēm ir minamas arī aukstasiņu vezumnieks Zviedru ardenis, aukstasiņu Ziemeļzviedrijas (Nordsvensk) zirgs ar diviem izmantošanas tipiem – darba tipu (brukshäst) un rikšotāju tipu (travare), kā arī sena, primitīva poniju šķirne Gotlandes russ. Kopš 1980. gadiem notiek darbs pie Zviedru jājamponiju šķirnes izkopšanas. Līdz ar to vēsturiski zviedru siltasinis ir tikai un vienīgi jāšanai, sportam un vieglai braukšanai domāta šķirne, kam nav smagā braucamā tipa, darbam lauksaimniecībā ir paredzētas citas šķirnes.

Protams, tās ne tuvu nav vienīgās zirgu šķirnes valstī. Ļoti nozīmīga ir rikšošana un (siltasiņu) rikšotāju audzēšana, it īpaši kopš 1980. gadiem hipodromi attīstās uz „urrā”. Lai gan jātniekiem nav nekā kopīga ar rikšotājiem un šajā biznesā iesaistītajiem cilvēkiem (Latvijā ir pierasts pie lielākas zirdzinieku kopības sajūtas), rikšošana ir bizness, kurā grozās liela nauda. Ir arī samērā daudzi amatieru braucēji, kas trenē savu vienu vai divus zirgus. „Atbiras” no rikšošanas biznesa nodrošina hobija jātniekus ar ļoti lētiem, bet grūti izmantojamiem hobija zirgiem. Mazliet ciešākā saistībā ar jāšanas sportu ir auļošana, kas ir mazāks bizness kā rikšošana, bet nodrošina angļu pilnasiņu populāciju valstī.

Vēl viena ļoti iecienīta zirgu šķirne ir Islandes zirgi, kas ir alternatīva cilvēkiem, kam neinteresē klasiskie sporta veidi un brāķēts rikšotājs neliekas pārāk vilinošs. Islandes zirgiem gan arī ir savas sacensības un to entuziasti, bet pamatā tas tiek izmantots kā hobija zirgs.

Visu veidu poniji – sākot ar mini Šetlandes un beidzot ar Welsh Cob, kas jau ir stipri pāraudzis ponijs. Poniju audzēšana tiek veikta gan šķirnēs, gan kopējā katlā – sporta poniju ieguvei. Zviedrijā ilgstoši vecuma cenzs poniju jāšanai bija 18 gadi, kas nu jau palielināts līdz 20 gadiem.

Un tad visi pārējie –visas Eiropas siltasiņu šķirnes, arābi, fjordu zirgi, zirgi vesternam, baroka jāšanai, šoviem, acu priecēšanai un jebkādam citam izmantojumam.

Zviedru siltasinis

Lielākā daļa sporta zirgu, ko izaudzē Zviedrijā, ir šīs šķirnes pārstāvji, kaut gan ir saimniecības, kas ir Oldenburgas, Holšteinas, Zangershaides un varbūt arī citu organizāciju biedri, kas attiecīgi reģistrē savus zirgus.

Avepal - 1909.gadā dzimis Zviedrijas siltasinis ar tam laikam tipisko Hanoveras un Austrumprūsijas zirgu ietekmi izcelsmē.

Zviedru siltasinis ir izgājis citu attīstības ceļu kā Latvijas šķirne, jo tam, kā jau minēja, nekad nav bijis smagais braucamais tips. Viena daļa no līniju dibinātājām ir Hanoveras un Austrumprūsijas (Traķēnes) ķēves, kas tika ievestas Zviedrijā 20. gadsimta sākumā, citas līnijas ir cēlušās no vietējām ķēvēm – bet arī šīm ķēvēm bija liela Hanoveras ietekme izcelsmēs. Lecināšanai izmantoja līdzīgas izcelsmes ērzeļus, sākumā importētus, ar laiku arī pašu audzētus, kā arī angļu pilnasiņus. Jau 1912. gada Olimpiskajās spēlēs Zviedrija izcīnīja 17 medaļas, 1920. gadā 22 medaļas. Tikai sākot ar 1928. gadu zviedriem bija uzradusies konkurence, taču vienmēr saglabājot vienu no vadošajām lomām sportā, īpaši iejādē. Līdz 1960. gadam Romā, kad Zviedrija neieguva nevienu medaļu, tāpat 1964. gadā.

Arkimedes 288 - 1943.g. dzimis Zviedrijas siltasinis, Avepal mazmazdēls. Arkimedes ir radinieks "Zviedru birzes zirgos" audzētajiem zirgiem - izcilā vaislas ķēve Rassasine cēlusies no tās pašas F4 līnijas. Arkimedes māte Larkenda ir Rassasines vecvecmāte.

Šajā pašā laikā Zviedrijas diezgan monolīto genofondu sāka papildināt interesanti, ievesti ērzeļi – nozīmīgākais droši vien ir Hanoveras ērzelis Utrillo, kas izveidoja spēcīgu līniju. Joprojām tiek iegūti izcili, konkurētspējīgi zirgi no vecā “genofonda” (kā Piaff – iejādē zelta medaļas ieguvējs 1972.g. Minhenes OS un viņa tēvs Gaspari).

Piaff - divkārtējs zelta medaļnieks Olimpiskajās spēlēs un Eiropas čempions 1969.g.

Savā ziņā lūzuma punkts – pāreja no iekšaudzēšanas uz starptautisku ciltsgrāmatu – bija KWPN ērzelis Irco Marco, 1971. gadā dzimis Groningenas izcelsmes zirgs ar traķēni Marco Polo kā vectēvu. Marco Polo bija milzīga ietekme Groningenas šķirnes modernizēšanā par KWPN. Atcerēsimies, ka Latvijas šķirnes braucamais tips tāpat ir lielā mērā radies no Groningenas (kā piemērus minēšu tikai Spēkoni Lsb 100 un Ammonu Old 7, kas ir līniju dibinātāji). 1976. gadā Irco Marco tika piestādīts sertifikācijai un izsauca komisijā sašutumu – tas nemaz neesot sporta zirgs, ka zviedru šķirnei nav nekā kopīga ar smagajiem braucamzirgiem un ērzelis nekad netikšot sertificēts. Bet ērzelis leca fantastiski – kļuva par Zviedrijas čempionu un daudzu starptautisku sacensību uzvarētāju un, par spīti sertifikāta trūkumam, viņam tika gana daudz ķēves. Komisija padevās 1982. gadā un vismaz atzina izcelsmes viņa iepriekšējos 6 gados dzimušajiem kumeļiem. Labi, ka tā, jo 1981. gadā dzimusī Marcoville ieguva 6. vietu Barselonas olimpiādē (1992. gadā), bet Irco Marco ietekmīgākais dēls Irco Mena piedzima 1982. g. Sakarā ar to, ka zviedru siltasinis līdz tam tomēr bija iejādes zirgs, Irco Marco labākie pēcnācēji bija uz īru ķēvēm. Irco Marco joprojām ir 8. vietā pēc BLUP indeksa Zviedijā šogad, bet Irco Mena – 10. vietā (lai gan gāja bojā jau 1995. g.).

Irco Marco - holandiešu ērzelis, kas aizsāka specializētu konkūra zirgu audzēšanu Zviedrijā

Nākamie būtiskie ērzeļi bija Cortez – klasisks Holšteinas produkts no Cor de la Bryere – Ronald, un Robin Z – tikpat klasisks Zangershaides produkts no Ramiro Z –Alme Z, – un tad jau vārti importa konkūra ērzeļiem bija vaļā. Kopš 1997. g. Zviedrijā kļuva pieejams Cardento (Capitol I – Lord), nevienam ērzelim nav izdevies vairs pastumt viņu maliņā – Cardento, šķiet, būs īpaša vieta Zviedrijas zirgaudzēšanas vēsturē, bet pašlaik – un jau daudzus gadus – viņš ir vadošais konkūra ērzelis pēc visiem rādītājiem, arī kā mātes tēvs. Lai gan Cardento izmantots arī dzimtajā Holšteinā un KWPN, nekur rezultāti nav tik izcili kā Zviedrijā. Viens dzirdēts izskaidrojums ir tieši zviedru ķēvju iejādes “asinība”, kas piešķir vairāk elastību un labāku jājamību citādi robustajam, spēcīgajam Capitol I.

Ampere - pēdējo gadu populākais iejādes ērzelis Zviedrijā

Iejādes zirgu audzēšanā izmaiņas atnāca krietni vēlāk kā konkūrā, jo zviedru zirgi paši bija šim sporta veidam piemēroti – tādi sporta ērzeļi kā Amiral, Gauguin de Lully, Briar, Chapman (visi no Utrillo līnijas) varēja ne tikai cīnīties, bet arī uzvarēt pasaules līmeņa sacensībās vēl 2000. gada sākumā. Tomēr arī iejāde internacionalizējās – domāju, ka lielā mērā tas saistīts ar informācijas pieejamību (reklāmu) un citvalstu ērzeļu īpašnieku vēlmi apgūt lielo, naudīgo Zviedrijas tirgu. Šobrīd lecināšanai pieejami vairs tikai nedaudzi “īstenzviedriski” ērzeļi – Briar, Black Coffee, Chirlon, Rambo ar dēlu Hermes, kuri visi ir gados. Pavisam nedaudziem iejādes ērzeļiem ir “zviedru” asinis no mātes puses. Nu, paskatoties no zviedru ķēves īpašnieka puses: ja, Šokemolem pārņemot zirgaudzētavas Flyinge vadību, ir pieejama tādu ērzeļu kā Totilas, Ferro, Negro, De Niro un ar īpašu licenci faktiski jebkura Rietumeiropas ērzeļa sperma, kāpēc iegūt kumeļu no laba, gaitīga, bet nevienam ārpus Zviedrijas nezināma un pat Zviedrijā nereklamēta ērzeļa? Vēl viena lieta – Zviedrijā regulāri nonāk augsta līmeņa iejādes ērzeļi, lai apgūtu jaunu “breeding area”, jo Vācijas un Nīderlandes tirgus jau ir pārsātināts. Pašlaik Zviedrijā atrodas Ampere – 2008. gada KWPN čempions, ērzelis ar modernu izcelsmi, bet nestartējis un nepārbaudīts pēc pēcnācējiem, kas šeit pirmajos divos gados “uzražoja” vairāk kā 200 kumeļu. Vairāki no tiem tika ļoti veiksmīgi pārdoti izsolēs, nodrošinot Ampere ar daudzām kvalitatīvām “līgavām”. Pat ja tas maksā, tik cik maksā – 2000 SEK par devu, 14000 SEK par konstatētu 90 dienu grūsnību + nodokļi, tas ir kopā vairāk kā 2000 eiro par konstatētu grūsnību.

Hermes - visjaunākais no "īstenzviedru" ērzeļiem vaislā, dzimis 2001.g.

Piemēram, ērzelim Bocelli (no Don Schufro un zviedru ķēves), ar visām savām uzvarām Grand Prix, otro vietu pēc BLUP indeksa (pirmā pieder viņa tēvam Don Schufro), turklāt vienīgajam Zviedrijā dzīvojošajam no pirmā 20nieka, uzlabotājam pēc visiem rādītājiem, 2013. gadā tika 18 ķēves, bet “īstenzviedram” Hermes (kas arī ar panākumiem startē Grand Prix) – 5 ķēves.

… raksta turpinājumā par ērzeļu sertifikāciju, jaunzirgu vērtēšanu, ciltsvērtības noteikšanu un izmaksām.

 Anna Veidemane

Atpakaļ

Komentējiet

Zirgam.lv
Draugiem.lv pase