VISAM SAVS LAIKS – I daļa

Visi mēs zinām, ka, sākot treniņu, jājāj soļos, tad jāparikšo atvieglotajos rikšos, vēlāk var paprasīt kādus smukus paplašinājumus vai paspīdēt ar augstāku šķēršļu pārvarēšanu. Bet kādēļ tas tā ir? Kas notiek zirga ķermenī iesildes, darba un beigu fāzes laikā? Četri anatomijas un jāšanas eksperti no Vācijas palīdzēs atrast atbildes uz šiem jautājumiem un izskaidros visu par locītavām, muskuļiem, stiegrām un elementu jēgu.

IESILDE

Iesildes mēdz būt ļoti dažādas, bet tikai pēc iesildes fāzes ķermenis ir gatavs darbam. Aplūkosim, kādi anatomiskie faktori te spēlē lomu, un kā tie iekļaujas jāšanas treniņos.

Iesildes laikā viss organisms sagatavojas turpmākajam uzdevumam. Soļošana pirms faktiskās iesildes fāzes ir svarīga locītavām – lēno kustību rezultātā tiek ierosināta locītavu šķidruma izdalīšanās. Šis šķidrums „rūpējas” par to, lai locītavas varētu funkcionēt kā tām paredzēts, un locītavas dobumos darbojas kā smērviela, novēršot skrimšļu savstarpējo berzi. „Skrimslis darbojas kā tāds sūklis” – stāsta Vārendorfas jāšanas skolas veterinārārste Stefanija Martena. „Ja jūs saspiežat kopā sūkli, izdalās šķidrums, kas bija iesūcies tajā. Tad sūklis var uzņemt jaunu šķidrumu, ja tāds ir pietiekami pieejams”. Tas ir svarīgākais locītavu šķidruma uzdevums – ilgtermiņā skatoties, tas atbild arī par skrimšļa „barošanu”, apgādājot to ar nepieciešamajām uzturvielām. „Slikti apgādāts skrimslis kļūst uzņēmīgāks pret traumām”, zina teikt Martena. Viņa iesaka vecākus zirgus soļot ilgāk par ieteicamajām 10-20 minūtēm. Attiecībā uz zirgiem šajā jomā gan ir maz pētījumu veikts, bet no cilvēku medicīnas ir zināms, ka vecāku cilvēku locītavām nepieciešams ilgāks laiks, lai izstrādātos locītavu šķidrums. „Desmit minūtes ir ļoti knapi rēķināts”, apgalvo Martena. Ieteicama ir soļošana pa līdzenu, relatīvi stingru pamatu, kas ir vissaudzīgākā locītavām.

„Muskuļi un sirds-asinsrites sistēma pamatā tiek sagatavota darbam tikai otrajā iesildes daļā; tikai ar soļošanu vien asinsrite netiek īsti „iedarbināta””.

Sirds ritms zirgam miera stāvoklī sastāda 35-40 sitienus minūtē, un ar katru sitienu caur sirdi tiek izpumpēts aptuveni litrs asiņu. Ja sirds-asinsrites sistēma tiek ierosināta ar rikšošanas palīdzību, paaugstinās arī sirds un elpošanas ritms – sirds tad sitas 60-150 reizes minūtē. Pateicoties pastiprinātajai sirds pumpēšanas darbībai, visi orgāni un muskuļi tiek vairāk apgādāti ar uzturvielām un skābekli. Muskuļiem šādā veidā tiek vairāk enerģijas darbam. „Vienmērīgas kustības nodrošina to, ka muskuļi tiek dinamiski izstiepti. Caur kustēšanos ķermenis tiek padarīts elastīgāks un kustīgāks”.

Lai kārtīgi iesiltu, lielajām muskuļu grupām nemaz nevajag vairāk laika kā mazajām: „Tikai tad, kad lielās muskuļu grupas, piemēram, kakla virsējie muskuļi, ir izstaipījušies, arī mazās muskuļu grupas, piemēram, pakauša muskuļi, var tikt nodarbināti”, skaidro Martena, un papildina: „Savilktam muskulim vajadzīgs ilgāks laiks, lai iekustinātos. Tam nav nekāda sakara ar muskuļa lielumu”. Arī muskuļa reakcija uz šiem nervu impulsiem saīsinās, jo iesildītā muskulī nervu impulsi ātrāk nonāk pie tā. Tas ir svarīgs punkts, kas jātniekam jāpatur prātā: pēc iesildes fāzes zirgs spēj labāk un precīzāk reaģēt uz jātnieka komandām anatomisku apsvērumu dēļ!

Arī stiegrām un saitēm nāk par labu pieaugošā ķermeņa temperatūra un to labāka apasiņošana: tās kļūst elastīgākas un spēj labāk izturēt slodzi. Stiegra ir saikne starp muskuļiem un kauliem, saites satur kopā locītavas. „Saites un stiegras nestrādā aktīvi; tās ir atkarīgas no muskuļiem”, skaidro Martena. Savukārt zirgu osteopāts Šefans Štammers brīdina šī iemesla pēc iesildes fāzē aizrauties ar dažādiem elementiem kā sāniskās gaitas, ja zirgs tās vēl nav stabili apguvis. „Ja muskuļi vēl nav tādā kondīcijā, lai nodrošinātu optimālas kustības, stiegras un saites var tikt traumētas, ja tās vēl nav pietiekami iesildītas”.

Jāšanas ziņā pirmās 10-20 minūtes pēc ierāpšanās seglos ir paredzētas soļošanai un tam, lai jātnieks ar zirgu noskaņotos uz kopīgu darbu, pierastu pie ekipējuma utml.. Zirgam ik dienu ir no jauna jānodrošina laiks atrast līdzsvaru ar jātnieka svaru uz muguras. Runa ir ne tikai par fizisko, bet arī par psiholoģisko atslābinātību, ar kuru būtu jāsāk ikviens jāšanas treniņš.

„Ja zirgs nav pārlieku jauns vai nervozs, pirmās desmit minūtes ieteicams soļot garā pavadā”, uzsver Lielās Balvas līmeņa iejādes treneris Andrē Hekers. Pat, ja no anatomiskā viedokļa tas liekas bezjēdzīgi, jo ar atdotu pavadu jau reti kurš zirgs perfekti noapaļo muguru, lai muskulatūra varētu nest jātnieku, sev nekaitējot. „Pirmās treniņa minūtes ir domātas psiholoģiskajai atbrīvotībai, un to tā īsti nevar panākt, ja no pirmajiem soļiem jau nogrābj pavadas. Zirgam ir jāļauj iepazīties ar apkārtni, savukārt jātnieks var lietderīgi izmantot šo laiku, lai seglos izpildītu pāris ģimnastiskus vingrinājumus”, iesaka zirgkopības meistars Manfreds Hermans. „Bieži nākas novērot, ka zirgs tajā brīdī, kad jātnieks ievingrinās seglos, vislabāk atslābinās”. Iemesls tam varētu būt tāds, ka jātnieks, koncentrējoties uz saviem vingrinājumiem, ļaujas pielāgoties zirga kustībām tā vietā, lai mērķtiecīgi mēģinātu tās ietekmēt (sūtīt, stumt utml.), tādējādi traucējot zirga kustībām. Pēc ierikšošanās atvieglotajos rikšos iesildes fāzes beigās iesēdieties manēžas rikšos un pārbaudiet – paliek zirgs lēnāks vai sāk skriet ātrāk? Tikai tad, ja pāreja no atvieglotajiem uz manēžas rikšiem noris, nezaudējot ritmu un ātrumu, var teikt, ka zirgs tiešām ir kārtīgi iesildīts un var ķerties pie darba.

Iesildes organizēšanai jātniekiem ir daudz un dažādas metodes un paņēmieni pieejami. „Runa ir par to, lai izvēlētos tādu iesildes formātu, kas zirgu optimāli sagatavotu tālākajiem uzdevumiem”, uzsver Hermans. „Jāpavaicā sev – ko es gribu sasniegt iesildes fāzes noslēgumā? Un tad jāizlemj, kā pie tā vislabāk nonākt”.

Iesildes fāzes noslēgumā zirgam ir jāizrāda ne tikai visas klasiskās atslābinātības pazīmes, bet jātniekam arī jāpatur sava veida pārbaudes saraksts sev galvā – vai zirgs korekti reaģē uz manām komandām? Vai man ir sajūta, ka tas pats visu piedāvā – ielocīties, pacelties lēkšos, pāriet soļos, utt.? Andre Hekers papildina: „Iesildes fāzes noslēgumā es vēlētos sēdēt uz motivēta zirga, kas izrāda pilnīgu gatavību strādāt un sadarboties”. Manfreda Hermana ieteikums Nr. 1: individuāli pielāgot iesildes fāzi katram zirgam. „Man jāieklausās zirgā un jānoskaidro, ar kādu darbu vai metodēm zirgam ir visvieglāk attīstīt motivāciju strādāt”. Vienam zirgam virzība uz priekšu izstrādājas vislabāk, ja to vispirms palēkšo, un pēc tam tikai rikšo; citam zirgam labāk ir kārtīgi iesoļoties un nedaudz paprasīt vieglas sāniskās gaitas soļos. „Ja esmu zirga pastāvīgais jātnieks, man ir jāzina, kur ir šie galvenie punkti – vai tas sākumā ir slinkāks, vai man viņu ir jāuzmundrina; ja tas ir nervozs, tad man vispirms jāmotivē to nomierināties. Ja zirgs nereaģē uz manām komandām, man jāizvēlas tādi vingrinājumi vai pārejas, kas to padara uzmanīgāku”.

Loģiskas iesildes fāzes strukturēšanas principam ir anatomiski iemesli – piemēram, principam, ka sākumā jājāj pa plašākām līnijām un lielos voltos, un tikai vēlāk var pāriet pie mazākiem voltiem un ciešākiem pagriezieniem, vai ka vispirms tiek prasītas pārejas no vienas gaitas augstākā (vai zemākā), un tikai pēc tam tiek prasītas tādas pārejas, kas izlaiž vienu gaitu, piemēram, lēkši-soļi.

„Jo šaurāks pagrieziens man jāizjāj, jo lielāka ir punktuālā slodze ir noteiktām locītavu zonām”, brīdina Hekers.

Jans Hermans, Manfreda Hermana dēls, saviem audzēkņiem iemāca, ka iesildes fāze ir veiksmīga treniņa pamatakmens. „Iesildē nevar steigties, jāgaida uz zirgu. Mans uzdevums ir sniegt zirgam iespējas un piedāvājumus, lai tas kļūtu atbrīvotāks, enerģiskāks, labāk koncentrētos vai nomierinātos, atkarībā no tā, kur slēpjas galvenā problēma”. Vai iesildē būtu jāsamierinās ar zināmu stīvumu vai slinkumu vai arī uzreiz jācīnās ar to? Andrē Hekeram tas ir skaidrs: „Mans kā jātnieka uzdevums ir pieņemt no zirga to, ko tas ir gatavs sniegt. Un jāšanas augstākā māksla slēpjas tajā, lai motivētu zirgu, lai tas gribētu man dot vēl vairāk. Protams, man ir tiesības prasīt no zirga zināmu atdevi, atbilstoši tā tipam, raksturam un apmācības līmenim. Bet ne jau uzreiz iesildes fāzē! Te man ir jārosina, jāmotivē, jāizlīdzina visādi negludumi”. Hekeram konkrēti tas nozīmē: „Jauniem elementiem vai vingrinājumiem iesildes fāzē nav vietas, vienmēr ir jāstrādā no vieglā uz grūtāko”. Manfred Hermans papildina: „Ir jāpieturas pie iesildes plūstošās norises, un tur neko nevar saīsināt. Ja pēc 20 minūtēm es jūtu, ka zirgs vēl lāga negrib kustēties un uz katru šenkeļa piespiešanu žvidzina asti vai krata galvu, tad es nevaru par spīti visam uzsākt darba fāzi”. Tā vietā Hermans šādos gadījumos iesaka atlikušo jāšanas treniņa daļu koncentrēties uz ģimnasticējošiem un atbrīvojošiem vingrinājumiem. „Iesildes fāzi nevar saīsināt, un tai ir nepieciešams tik ilgs laiks, cik vajadzīgs, līdz tā ir galā”, saka pieredzējušais treneris.

Iesildīšanās – vēl pirms soļošanas?

Arvien vairāk kļūst dažādu produktu, kuriem būtu jāpalīdz iesildīt zirgu vēl pirms iesoļošanās. Štefans Štammers gan brīdina: „Neviens produkts nevar aizstāt iesoļošanās fāzi!”. Viņš to salīdzina ar mīklas mīcīšanu: „Ja jūs mīklu sasildāt rokās, to veidojat un apstrādājat, tā kļūst elastīga. Ja jūs tādā veidā apstrādājat tikai daļu no mīklas, tad griezuma vietā noteikti būs plīsumi!”. Tas pats notiek zirga ķermenī: „Šādi produkti var tikai daļēji palīdzēt zirgu iesildīt. Protams, tos var lietot, ja ir zināmas problēmas, un tie arī var palīdzēt, bet tos nekad nevar izmantot kā iesoļošanās aizstājējus”. Arī no pasīvas muskuļu daļu staipīšanas pirms iesoļošanās osteopāts brīdina: „Principā nav ieteicams stiept aukstus muskuļus”.

Sagatavoja Sigita Eitcena pēc St.Georg materiāliem.