11. jūlijs, 2014 | Personības
Daudziem miljoniem zirgu mīļotāju viens no satraucošākajiem Londonas 2012. gada Olimpisko spēļu brīžiem bija, kad Šarlote Dužardēna un Valegro ieguva zelta medaļu Lielbritānijai par godu, bet Karls Hesters, viņas komandas biedrs un treneris, izplūda prieka un lepnuma asarās. Šī zelta medaļa pārvērta visu.
‘Man allaž ir bijis, ko teikt’, saka Karls. „Bet tagad cilvēki tiešām ieklausās. To, kā izturas pret zirgiem, var izmainīt tikai uzvarot”. Un Karla sakāmais ir, ka zirgi nav mašīnas. Tiem ir nepieciešama iejūtība. Karla komandas uzvara tiešām bija nozīmīgs pavērsiens.
Pēc teju diviem gadiem britu laikraksta Dailymail žurnāliste Liza Džonsa apmeklē Karla Hestera stalli Kotsvoldas nostūrī, kur viņš izaudzinājis un apmācījis kā Valegro, tā arī savu olimpisko zirgu Uthopia. Karls, kurš burtiski izstaro zēnišķu entuziasmu, āra laukumā strādā ar zirgu Dances With Wolves, kura iesauka ir Golly. Zirgs ir milzīgs, bet Karls kustās tik plastiski kā kaķis. Šis pāris ir kā viens vesels, izpildot elementus, kas jāšanas sportā pielīdzināmi baletam. Kad fotogrāfs nedaudz pārvieto savu apgaismojuma „lietussargu”, Golly sabīstas, kas liecina tikai par to, ka šis zirgs nav ar varu pakļauts un iebiedēts padevībā.
Karls nokāpj no zirga, lai izrādītu Lizai savu saimniecību – manēžu, barību uzglabāšanas telpu, kas pilna ar organiskajām piedevām, nevainojami tīro seglu telpu, sienas, kas noklātas ar triumfa brīžu fotogrāfijām, iepazīstina ar savu personālu (tikai pieci cilvēki aprūpē 18 augstas klases zirgus) – visi smaidīgi un priecīgi.
Šarlote Dužardēna, Karls Hesters un Laura Behtolšeimere ar savām zelta medaļām Londonas Olimpiskajās spēlēs 2012. gadā.
Tas ir gluži tradicionāls angļu stallis, ar pulksteņa torni, vējrādi un vaļējiem staļļa logiem visās pusēs, lai uzlabotu ventilāciju, bet kas uzkrītošākais – tas stāv teju tukšs. Karls neuzskata, ka zirgi būtu jātur kā vistas putnu fabrikās, iespundēti 3x3m boksos. „Es reiz ieliku Facebook portālā fotogrāfiju ar savu zirgu Nip Tuck, jeb Barney, kurš ganās lielā pļavā, ar nosaukumu „Vai tas ir vienīgais Lielās Balvas zirgs, kas dzīvo ārā 24 stundas diennaktī?”
„Vācieši tur zirgus iekšā, un pat Spāņu jāšanas skola Vīnē, kura mani uzaicinājusi uzstāties kopā ar viņiem šoruden tūre laikā pa Lielbritāniju, uzskata, ka zirgiem jādzīvo iekšā; tie ērzeļi ir praktiski balti, citādāk sasmērēšoties. Esmu dzirdējis, ka viņi tīra boksus ik pēc 20 minūtēm. Pirms kara zirgi baidījās pat nogulties savā boksā, jo zirgkopējus sodīja, ja kādam no zirgiem bija kaut mazākais pleķītis uz kažoka. Tagad viss mainās. Jaunie treneri jāšanas sportā sāk domāt arī par zirgu labklājību”, stāsta Karls.
Divas Olimpiskās zvaigznes var satikt ārā, aplokos – tie ir vieni no slavenākajiem un droši vien vērtīgākajiem zirgiem pasaulē – Valegro un Uthopia. Abi ganās saulītē. Valegro ir ietērpts kājsargos, lai pasargātu kājas, bet abi kārumnieki stiepjas pāri aploka žogam pēc savas piparmētru konfektes.
Ir nedaudz pārsteidzoši, ka abi zirgi vēl joprojām ir pie Karla stallī pēc Olimpiskā zelta uzvarām. „Es būtu varējis tos pārdot, piedāvājumu bija daudz. Esmu Valegro līdzīpašnieks, un man pieder Uthopia. Es būtu varējis nopelnīt gana naudas, lai dzīvotu mierīgi atlikušo dzīvi un atmaksātu kredītu”.
Karls apgalvo, ka viņam nav ne jausmas, cik izmaksā viņa staļļa uzturēšana – degvielas un transporta izmaksas uz ārzemju sacensībām var viegli sasniegt pat 1500 mārciņas, bet viņš joprojām nespēj to uztvert tikai kā biznesu.
‘Abi zirgi ir daļa manas ģimenes, un es būtu salauzis Šarlotes sirdi, ja viņai nāktos šķirties no Valegro. Es viņu iegādājos 3,5 gadu vecumā par 3500 mārciņām; mūsdienās tādu nauda prasa par poniju. Ja jūs būtu samaksājuši miljonu par zirgu, jūs visticamāk to ietītu vates polsteros. Ja mani zirgi būtu auguši Vācijā, tie būtu pie tā pieraduši, bet tagad tie ir pieraduši pie tāda dzīvesveida, kāds tiem ir pie manis – viņi iet ārā aplokos katru dienu. Mani zirgi strādā tikai stundu dienā, četras dienas nedēļā. Viņi dodas izjādēs divreiz nedēļā. Valegro pārmaiņas būtu pārāk smagas”.
Karls apzinās furoru, kas saistās ar zirgu gaļas skandālu un lielo zirgu skaitu, kurus pamet vai aizsūta uz gaļas kombinātu ik gadu, jo tie vairs neder sportā vai arī izmaksā pārāk daudz. ‘Nesen es piedalījos kādā diskusijā, tur bija sieviete no auļotāju aprindām, tāda vecās skolas pārstāve. Viņa mani sāka kaunināt par iejādi, bet es viņai atteicu: „Vai esat redzējusi tās auļotāju rindas, kuri ir atsijāti kā sportam nederīgi, un gaida, kad tos pie miesnieka nošaus? Ikviens ir atbildīgs par saviem zirgiem līdz mūža galam. Es ņemu savus kādreizējos zirgus atpakaļ pie sevis, kad viņi iet pensijā. Es vienkārši mīlu zirgus”.
„Es reiz biju pašā apakšā. Nekad nedomāju, ka tikšu līdz pašai augšai”.
Cilvēka vērtību var noteikt pēc viņa attieksmes pret dzīvniekiem, un pie Karla mīt daudzi laimīgi un apmierināti dzīvnieki. Ir Lulu, vienacainais suns. Vilovs, vēl viens nesen no patversmes paņemtais. Deksters, vecs rotveilera un Džeka Rasela terjera jauktenis, kurš guļ pie Karla gultā. Un vistas. Papagailis vārdā Sniedziņš. Karla māja, kas atrodas blakus stallim, ir ļoti jauka, bet viņš apgalvo, ka labāk pavada visu dienu pie zirgiem, nekā mājās, skatoties televizoru.
Būdams 47 gadus vecs, Karls ir teju vecākais zelta medaļnieks, kuru pārspēj tikai britu konkūristu komanda. „Es plānoju vairāk pievērsties trenera darbam kā jāšanai pēc nākamajām Olimpiskajām spēlēm. Protams, ja mani tur ņems pretī. Valegro ir tikai 12 gadi, Uthopia ir 13 gadus vecs. Iejāde nav tik bīstama kā auļošanas sacīkstes, bet tā daudz prasa no zirgiem un jātniekiem: tu iejāj manēžā, un pūļa radītais troksnis burtiski uzgāžas tev virsū, bet tu prasi zirgam, kurš ir sportiski labākajā formā, stāvēt pilnīgā mierā kā piemineklim. Zirgam ir jākoncentrējas, nezaudējot to dzīvesprieku. Tas gan nav iemesls, kādēļ es gribu attālināties no sacensībām – vienkārši būtu jauki pavadīt vairāk laika šeit, stallī. Gūt panākumus ar zirgiem nozīmē pavadīt laiku kopā ar tiem, iepazīt tos visos sīkumos”.
Karls savu darba dienu sāk plkst. 7 no rīta, jāj zirgus, sākot no plkst. 8, trenē audzēkņus no visas pasaules pēcpusdienās. Šarlote sāka strādāt pie Karla 2007. gadā, un kopš tā laika ir viena no viņa audzēknēm. „Šarlote pie manis sāka kā zirgu kopēja, un, lai gan viņa nebija pati elegantākā jātniece, toties gatava eksperimentēt. Ikvienam, kas pie manis strādā, ir jābūt uzticamam”.
Pirms tikšanās ar Dailymail žurnālisti, britu jāšanas sporta žurnāla „Horse & Hound” lasītāji nupat bija iebalsojuši Valegro par vāka modeli žurnāla 130. izdevumam. Arī Karls ir šī žurnāla lasītājs jau kopš pusaudža gadiem. Viņš atminas savu „brīnišķīgo bērnību” Sarkas salā, kur nebija mašīnu, bet transportam izmantoja zirgus. Viņa pirmais jājamzirgs patiesībā bija ērzelis, ar kuru viņš jādelēja uz vietējo ciema veikalu. „Es nekad nebaidījos no zirgiem. Es sēdēju mugurā ponijam bez segliem, kad man bija tikai pieci gadi”.
Viņa vecākiem nebija nekāda sakara ar zirgiem. Karls piedzima viņa mātei, kura strādāja par istabeni, 16 gadu vecumā, un viņa izšķīrās no Karla tēva neilgi pēc tam. Karls daudz laika pavadīja pie savas vecmammas, pirms viņa patēvs nosūtīja zēnu uz internātskolu Gērnsijā. „Es teicu viņam – „No tā nav nekādas jēgas, es strādāšu ar zirgiem, tādēļ man nav skaidrs, kādēļ jūs tērējat naudu uz mani”. Visi zēni Sarkas salā jādelēja ar zirgiem. Tas likās gluži normāli.
16 gadu vecumā Karls pieteicās darbam, strādājot ar jātniekiem-invalīdiem Hempšīrā. ‘Mans patēvs teica, ka viss, man tad jāpelna pašam sava nauda”. Viņa nākamais darbs bija kādā stallī iejāt un trenēt problemātiskos zirgus. „Šajā laikā es apguvu patiesos zirdzinieka pamatus – kā atrast sadarbību ar zirgu, balstoties uz iejūtību, pacietību un laipnību… ļaut zirgiem domāt pašiem par sevi, nevis apspiest viņu dabas doto raksturu ar skarbu attieksmi. Tā tas pie manis arī palicis”. Bet kādēļ viņš izvēlējās iejādi? „Man patīk domāt un izmēģināt, kura mana ķermeņa daļa kā var ietekmēt zirgu”.
Viņa karjera iejādē aizsākās, kad viņš pievienojās Dr. Behtolšeimera stallim, uzņemoties trīsarpus gadus ilgu praksi, kas galu galā noveda viņu pie dalības 1992. gada Barselonas Olimpiskajās spēlēs. „Es esmu bijis pašā apakšā. Un tas bija interesants laiks. Toreiz es pat iedomāties nespēju, ka tikšu tik augstu”.
Karlam ir pieci krustbērni, bet pašam bērnu nav. Vai zirgi viņam aizstāj bērnus? „Es viņus uztveru kā sportistus; tie nav mani bērni vai mājdzīvnieki, bet gan tādi paši sportisti, kā es. Bet es nebūtu sasniedzis to, ko esmu pašlaik, ja būtu bijis kāda vīrs vai tēvs. Man nebūtu bijis tik daudz laika vai iespējas koncentrēties. Šarlote nupat tikai ir nonākusi slavas saulītē. Viņai nāksies iemācīties, kā tas ir – būt bez Valegro kādu dienu”.
Karls pavada žurnālisti līdz vārtiem, kur greznojas naktī izgaismota zirga statuja. „Es neilgojos pēc ģimenes, bet, protams, es aizdomājos – kam es to visu atstāšu? Šarlotei tā visa slava, kas nāca pēc Olimpiskajām spēlēm, likās nedaudz nomācoša. Viņa bija pieradusi, ka es vienmēr runāju par mums abiem, un te pēkšņi viņa pati bija uzmanības centrā. Es apsveru domu atstāt visu viņai. Manuprāt, zirgi būs ļoti labās rokās”.
Rakstu sagatavoja Sigita Eitcena pēc Dailymail.co.uk materiāliem.
Avots: Dailymail.co.uk, foto Chris O’Donovan
Favis Iejāde, šo cilvēku izpildījumā, patiešām ir bezgala baudāma! Un tas droši vien ir skaidrs pierādījums tam, ka attieksme pret zirgu ir tieši tāda, kā tā tiek aprakstīta. Jācer, ka šāds jāšanas un zirgu turēšanas stils kļūs arvien populārāks.
Irbe Jauks raksts un gan Valegro, gan Uthopia abi ir mani favorīti no mūsdienās slavenākajiem zirgiem! Vienīgi par šo frāzi apsmaidījos - "Golly sabīstas, kas liecina tikai par to, ka šis zirgs nav ar varu pakļauts un iebiedēts padevībā." - traki, laikam manējais ir pakļauts un iebiedēts padevībā, jo no lietussargiem nebaidās ne par ko. :D
M (noņem cepuri un noliecas) - malači, Hesters ir sasniedzis neiespējamo, ne vairāk un ne mazāk. Cerēsim, ka neiespējamais kļūs par standartu. Lai tas notiktu, viņiem vienkārši jāturpina uzvarēt :-)