Zirgi kā objekti?

Feminisms ir radikālais viedoklis, ka arī sievietes ir cilvēki.” Šādi ir teikusi slavenā rakstniece, redaktore un feministe Marija Šīra (Marie Shear). Tas nozīmē, ka sievietes ir kas vairāk par objektiem – mēs esam cilvēki ar subjektīvām domām, idejām, bailēm, cerībām, patikām un nepatikām, un, kas ir ne mazāk svarīgi, arī tiesībām. Mēs neesam tieši tādas, kādi ir vīrieši. Taču, gluži kā viņi, esam dzimušas, lai rīkotos un sadarbotos – ne, lai kāds izmantotu mūs.

Personas izmantošana nozīmē viņa viedokļu un neaizskaramības pakļaušanu kāda cita savtīgajiem un labi domātajiem nolūkiem. Tas nozīmē tādu izturēšanos pret kādu, it kā viņam nebūtu pašam sava viedokļa, it kā viņš nekādi nevarētu zināt, ko viņš patiesībā vēlas un it kā viņa teiktajam nebūtu nekādas nozīmes. Cilvēkiem, kas citus pakļauj un izmanto, lielākoties ir vienalga, kā citi jūtas. Viņiem varētu likties, ka viņiem nav vienalga, taču patiesībā tā ir gan.

Ja jūs brīnāties, kāds šim visam ir sakars ar zirgiem, jāsaka, ka tas ir tieši saistīts ar mūsu izpratni par attiecībām ar viņiem. Ņemot vērā, ka zirgi tiek uztverti tikai kā dzīvnieki, nevis līdzvērtīgas būtnes, viņu īpašnieki zirgus bieži redz drīzāk kā objektus. Cilvēki izturas pret zirgiem, it kā viņi būtu priekšmeti, tā vietā lai uztvertu zirgus kā rīcībspējīgas būtnes. Cilvēki izturas pret zirgiem kā pret objektiem, ar to domājot veidus, kādos zirgi tiek izmantoti – uztverot viņus kā savu īpašumu, viņus pārdodot un pērkot, ierobežojot un pakļaujot.

Bet es taču esmu tik jauks pret savu zirgu,” tā jūs, iespējams, pašlaik domājat. „Ja es par viņu nerūpētos, viņš nomirtu badā.” Un jums visticamāk ir taisnība. Šis raksts nav par to, ka mums ar zirgiem vispār neko nevajadzētu darīt. Tas ir par centieniem saprast, kad un kā mēs zirgus uztveram kā objektus, lai mazinātu šīs uztveres nodarīto ļaunumu. „Objektificēšana” parasti asociējas ar „seksuālu objektificēšanu”, kas ir visbiežākais objektificēšanas paveids, par kuru cilvēki parasti izlasa vai dzird ziņās. Taču šoreiz runa ir par visparastāko objektificēšanu, kas apzīmē uzskatu par kādu būtni, „ar kuru ir paredzēts rīkoties”, nevis „kurai ir paredzēts rīkoties”. Objektificēšana pēc savas būtības dehumanizē cilvēkus. Kad sākat domāt par kādu personu kā par līdzekli mērķu sasniegšanai, kā par kādu, kas ir mazāk cilvēcīgs par jums un ir aizstājams – kļūst vieglāk šo personu ievainot un pārņemt to, kas tai pieder. Jo mazāk cilvēks ar kādu identificējas, jo vieglāk ir ignorēt viņa ciešanas. Pie tam, šīs ciešanas sāk šķist mazāk īstas. No tā izriet, ka, ja mēs vēlamies izvairīties no neapzinātas ciešanu nodarīšanas zirgiem, mums ir jāpievērš uzmanība tam, lai mēs neizmantotu viņus kā objektus.

Bet es neizmantoju savu zirgu kā objektu. Es smagi strādāju, lai viņam nekā netrūktu.”

Lai kāds tiktu objektificēts, nav nepieciešams burtiski uzskatīt kādu personu vai dzīvnieku par priekšmetu. Tas ir daudzpakāpju process, slīdoša skala. Amerikāņu filozofe un Tiesību un ētikas profesore Marta Nusbauma (Martha Nussbaum) ir definējusi septiņas objektifikācijas izpausmes, kuras ir plaši atzītas šo fenomenu studējošo socioloģijas speciālistu vidū:

1) Instrumentalitāte ir attiekšanās pret personu kā pret instrumentu objektifikatora mērķu sasniegšanai.

Ir viegli uztvert kā zirgi tiek objektificēti šajā pakāpē. Zirgu īpašniekiem zirgi lielākoties pieder tieši tāpēc, lai ar viņiem jātu, viņus pavairotu vai viņus izmantotu citiem atpūtas vai profesionālajiem mērķiem. Zirgi, kas ir par vecu vai par klibu, lai spētu funkcionēt kā instrumenti, bieži tiek iemidzināti. Nīderlandē kā labus iejādes zirgus raksturojošs jēdziens sludinājumos tiek izmantots vārds „gangmaskine”, kas tiešā tulkojumā nozīmē „gaitu mašīna”. Ja internetā uzmeklēsiet šī vārda tulkojumu angļu valodā – „gait machine” – atklāsiet, ka arī Anglijā tas tiek šādi izmantots, lai gan ne tik bieži kā Nīderlandē. Vārdu „collection” regulāri izmanto zirgu izsoļu darbinieki un masu mediju pārstāvji, lai raksturotu pārdošanā esošu zirgu grupu. Vārdnīcā var pārliecināties, ka „collection” nozīmē: „objektu vai darbu grupu, kas tiek apskatīta, pētīta vai turēta kopā”. Vai: „Produktu līnija, kas ražota vienai sezonai, kā to paredzējis tās dizaineris.”

2) Autonomijas noliegšana ir attiekšanās pret personu, it kā tai nebūtu autonomijas un pašnoteikšanās iespēju.

Mājas zirgi var pieņemt ļoti maz personīgo lēmumu. Mēs nolemjam, kad un ko viņi ēd, kas ir viņu draugi un kur viņi dzīvo. Viņu viedokli mēs vēlamies uzklausīt ļoti reti. Mēs pārvaldām viņu termoregulāciju, viņu vairošanos un mēs nosakām viņu dzīves ilgumu.

3) Inertums ir attiekšanās pret personu, it kā tai būtu ierobežota lemtspēja un rīcībspēja.

Būt kāda pārstāvim nozīmē rīkoties kāda vārdā. Būt ar brīvo gribu nozīmē rīkoties pašam savā vārdā. Lielākā daļa zirgu īpašnieku to uzskatītu par nevēlamu sava zirga uzvedību. Atliek vien ieiet jebkurā zirglietu veikalā, lai redzētu papilnam inventāra, kas paredzēts, lai ierobežotu zirga iespējas rīkoties pašam savā vārdā. Parasti mēs neuztveram zirgus kā rīcībnespējīgus, taču daudzi cilvēki uzskata, ka mums ir tiesības ierobežot viņu darbības, zirgus ieslēdzot stallī vai ganīties laižot bez kompanjoniem. Savas vajadzības – jāt, startēt sacensībās, pavairot, pārdot – mēs vērtējam augstāk, nekā zirga pamatvajadzības. Tā ir tipiska objektifikācija.

4) Aizvietojamība ir attiekšanās pret personu kā aizstājamu ar citiem objektiem.

Daži zirgu īpašnieki ir tik ļoti pieķērušies savam zirgam, ka nemūžam viņu nemainītu pret jebkuru citu zirgu pasaulē. Citi maina zirgus kā zeķes un nemitīgi aplūko pārdošanā esošos zirgus, sapņojot par to, kāds gan būs nākamais. Ņemot vērā statistikas datus par zirgu nonākšanu kautuvēs vai pamešanu, ir jāpieņem, ka lielākā daļa zirgu īpašnieku savus zirgus uzskata par aizvietojamiem. Lai arī nav pieņemts sekot katrai iegribai, pērkot un pārdodot mazākus mājas mīluļus, darīt tieši to pašu ar zirgiem tiek uzskatīts par normālu praksi lielākajā daļā ar zirgiem saistītu cilvēku aprindās.

5) Ievainojamība ir attiekšanās pret personu kā nepilnvērtīgu personīgajās robežās un integritātē.

Atšķiriet lappusi jebkurā preses izdevumā par zirgiem, un ir ļoti ticams, ka atradīsiet padomus par to, kā likt zirgam „respektēt jūsu personīgās robežas”. Raksti par to, kā cilvēki var apgūt cieņu pret savu zirgu personīgajām robežām gan ir retums. Fakts, ka zirgiem tiešām ir šādas robežas, nav populārs sarunu temats. Zirgu īpašnieki konstanti bradā pāri savu zirgu personīgajām robežām, izmantojot palīgierīces un metodes, lai panāktu no zirgiem noteiktu uzvedību, neskatoties uz to, ka viņi skaidri izrāda savu nevēlēšanos to darīt. Zirgi, kas cenšas pastāstīt par savām personīgajām robežām, piemēram, atglaužot ausis vai saliecot pakaļkāju, bieži par to tiek sodīti.

6) Īpašuma tiesības ir attiekšanās pret personu kā pret kaut ko, kas pieder citam un var tikt pirkta vai pārdota.

Šo nav nepieciešams paskaidrot. Zirgi ir īpašums.

7) Subjektivitātes noliegums ir attiekšanās pret personu kā pret kaut ko, kā pieredze un jūtas (ja tādu eksistence tiek atzīta) nav ievērības cienīgas.

„Ak tu, dumjo zirdziņ, tas ugunsdzēsības pumpis nemaz nav biedējošs.” „Neesi nu muļķis, tā taču ir tikai jaka, kas pakārta uz laukuma sētas.” „Tu nu gan esi princese, ja atsakies lēkt pāri ūdens šķērslim.” „Nu kāpēc tu esi tik stūrgalvīgs? Sasodīts, tas taču ir tikai treileris!”

Šīs ir septiņas Martas Nusbaumas definētās objektifikācijas izpausmes. Vai kāda no tām neatsauc atmiņā jūsu attiecības un uzskatus par zirgiem?

Ja nē, ir vēl trīs izpausmes, par kurām vērts padomāt. Tās sarakstam 2009.gadā ir pievienojusi Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta profesore Rae Langtone (Rae Langton):

8 ) Reducēšana līdz ķermenim ir attiekšanās pret personu, identificējot to ar tās ķermeni vai ķermeņa daļām.

Masu medijiem, tai skaitā, arī Epona.tv, tik ļoti patīk publicēt zirgu tuvplāna fotouzņēmumus un videoierakstus, lai apjūsmotu, cik viņi ir skaisti. Ja apmeklēsiet kādu iejādes ziņu lapu, redzēsiet sapītu krēpju, izliektu kaklu vai augsti paceltu priekškāju tuvplānus. Ja pavērosiet FEI televīzijas promocijas video rullīti, tajā var redzēt vien kūpošus zirgu ķermeņus, kājas, kas piezemējas pēc lēciena, trenzi gremojošas mutes un tamlīdzīgus kadrus. Epona.tv dod priekšroku zirgu skropstām un pūkainām ausīm. Būtu bezgaumīgi šo parādību saukt par zirgu pornogrāfiju, tāpēc tā nedarīsim.

9) Reducēšana līdz izskatam ir izturēšanās pret personu primāri atkarībā no tā, kā persona izskatās vai cik lielā mērā apmierina maņas.

Tieši šī iemesla dēļ daudzi cilvēki tiek pie sev nepiemērotiem zirgiem. Mēs taču negribam mazus zirģeļus ar strupām kājiņām, kuriem to vien vajadzētu kā doties laiskās apvidus izjādēs un apēst kārumus, kurus slēpjam kabatās. Nē, nē… Mēs pirksim lielos, iespaidīgos siltasiņus, kas cieš no pēctraumatiskā stresa sindroma un ir atklājuši kā no segliem izmest jebkuru jātnieku, kas ir gana neapdomīgs, lai mēģinātu jāt. Tas sakņojas cilvēku vēlmē vērtēt ārējo izskatu augstāk par jebkuru citu faktoru. Tas ir tikai cilvēcīgi. Taču arī tā ir objektifikācijas izpausme, kas, kā pierādīts zinātniskos eksperimentos, ietekmē mūsu sociālās izziņas spējas (LINKS uz vienu no šādiem pētījumiem).

10) Apklusināšana ir attiekšanās pret personu, it kā tā nebūtu spējīga runāt.

Zirgu gadījumā mums pat nav nepieciešams izlikties. Viņi tik tiešām nespēj sevi aizstāvēt runājot. Un, izmantojot visu mums pieejamo inventāru, apspiest jebkurus zirgu saucienus pēc palīdzības nemaz nav tik grūti. Attiecīgi, izdomāt attaisnojumus frustrācijas pazīmēm zirga uzvedībā ir objektifikācijas paveids. „Ak, viņš tā vienmēr ar savu asti dara.” „Viņš šodien vienkārši ir visai jestrs.” „Viņš niķojas.”

Ar šiem argumentiem vajadzētu pietikt, lai saprastu, ka cilvēki tik tiešām attiecas pret zirgiem kā pret objektiem, lai arī lielākā daļa droši vien uzskata, ka zirgus uztver kā indivīdus. Bet kāpēc lai tas būtu nepareizi? Neviens zirgs taču nekad nav guvis zinātnisku grādu ne socioloģijā, ne studijās par sievietēm. Viņi nemaz nenojauš neko par šīm tēmām – kāpēc gan lai tās viņus uztrauktu?

Par to drīzumā raksta otrajā daļā.

Tulkojums – Laura Krastiņa
Dabiskās Pieejas komanda
https://www.facebook.com/DabiskaPieejaZirgiem

Avots – http://epona.tv/blog/2014/january/objects-of-desire

Atpakaļ

29 Comments

  • up

    up Interesants raksts, varbūt nedaudz kategorisks, bet uzrunā daudzus patiesus problēmjautājumus. Izlasot iedomājos vēl kādu lietu- cilvēki mēdz ne tikai objektificēt zirgus, bet bieži tos arī pārāk personificē (piešķir cilvēka īpašības). Respektīvi, bieži redzēts, ka cilvēks no zirga sagaida tādu pašu domu gājienu kā no cilvēka vai gaida tādas emociju izpausmes, kādas raksturīgas cilvēkam. Atmiņā iespiedies viens teikums no pazīstama jātnieka pēc neveiksmīga starta "Zirgs mani speciāli izgāza, viņš lieliski zināja, ka neesam vairs iesildē, bet uz sacensību laukuma". Cilvēkiem bieži aizmirstas, ka zirgs kā tāds, nekad nekaļ konspirācijas teorijas un atriebības plānus.

    21. maijs, 2014 @ 18.16
  • Bamboocha

    Bamboocha Man arī gadās aizmirst, ka zirgs gluži kā visi citi dzīvnieki dzīvo tagadnē, šajā mirklī. Un pilnīgi neko neplāno uz priekšu, gluži tāpat kā nedomā par to, kas bijis pagatnē.

    21. maijs, 2014 @ 19.19
  • busuls

    busuls Jaa, uz zirgu konkreti attiecas visas shiis "shanas". Attiecas un attieksies. Dehumanizeeti un mazaak cilveeciigi nav padariiti tikai savvalas zirgi, varees iet sestdien balsot taapat kaa sievietes.

    21. maijs, 2014 @ 21.00
  • knabis

    knabis un pat izdevās pierunāt Albrehtu ilustrēt raxtu, tak vecais Nirnbergas perdelis sajaucis un dehumanizējis jātnieku

    21. maijs, 2014 @ 22.09
    • Virsaitis

      Virsaitis » knabis Kāds nav labi mākslas vēsturi mācījies :D - tā ir Leonardo da Vinči zirga un jātnieka studija.

      21. maijs, 2014 @ 22.47
  • knabis

    knabis doma jau bija tāda, ka nav labi nelikt atsauces uz autoru, pat ja šamais atmetis sandales, ko šī kļūda arī uzskatāmi demonstrē

    22. maijs, 2014 @ 0.21
  • knabis

    knabis savukārt, ja runājam par raxtu - pilnīgs sviesc, jo, ja rokam pa šo līniju dziļāk, pati nehumānākā rīcība sanāk - padarīt savvaļas dzīvnieku par mājdzīvnieku, tobiš - lopu, tā tad arī ir pati kriminālākā zirga dezirgošana. un tad nu sadosimies rokās un palaidīsim visus savus dezirgotos zirgus savvaļā, daži izdzīvos un nodzīvos savu dzīvi zirdziski, viss pārējais ir tikai tāda .iršana, piedodiet.

    22. maijs, 2014 @ 0.33
    • Virsaitis

      Virsaitis » knabis Rakstā taču pat speciāli tiek uzsvērts - " Šis raksts nav par to, ka mums ar zirgiem vispār neko nevajadzētu darīt. Tas ir par centieniem saprast, kad un kā mēs zirgus uztveram kā objektus, lai mazinātu šīs uztveres nodarīto ļaunumu. "

      22. maijs, 2014 @ 0.42
  • knabis

    knabis būtiskākā atšķirība starp dzīvu būtni kā subjektu un objektu ir brīvas gribas realizācijas iespēja un iespēja mainīt savu viedokli (izvēli): ja Tev ir zirgs, jādomā, ka viņš ir skaidri un nepārprotami izteicis brīvu gribu būt par Tavu zirgu, ja tā nav, tad jau Tu izturies pret viņu nehumāni un dezirgojoši, ja nu viņš grib būt mans zirgs vai doties uz Rio (pirms vecums vēl nav klāt), bet Tu neļauj, Tu atkal izturies nehumāni un dezirgojoši; bet pa lielam, mēs ne1 ne s*** nezinam, ko ta šamais grib, un izdomājam visādas muļķības un nekādi nevaram izvairīties no dezirgojošas izturēšanās

    22. maijs, 2014 @ 1.20
  • up

    up nevajag jau braukt otrā grāvī, protams, zirgs ir kādreiz bijis savvaļas dzīvnieks, bet zirga vajadzību ievērošana nebūt nenozīmē, ka to obligāti tagad ir jāizmet pļavā dzīvei bez kontakta ar cilvēku. Tieši tāpat, kā tas nenozīmē, ka mums ir ar viņiem nav jāstrādā un jāmāca, par katru spērienu un kodienu nosmaidot "re, cik mans zirdziņš brīvi pauž savu gribu". Domāju, ka raksta doma ir ar zirgiem nerīkoties kā somiņu sunīšiem, kuri tiek tīti pamperos, nēsāti somās un tūcīti jaciņās- tā absolūti nemaz nav suņa dzīve, tāpat kā zirga dzīve nav īsta zirga dzīve, ja tas savu mūžu nodzīvo boksā, bez kontakta ar citiem zirgiem un iespējas ganīties. Diemžēl daudz ir nācies redzēt kā mazas, bossy meitenes rausta savus zirdziņus, krāmē tiem ar steku par to, ka viņš nav uzminējis, kur viņa vēlas jāt un tā tālāk. Šie cilvēciņi visticamāk nav veltījuši pat stundu savā dzīvē, lai mērķtiecīgi mācītos saprast elementārākās zirga vajadzības un domāšanas veidu. Tā nav cieņa pret dzīvnieku, pat nerunājot par viņa nostādīšanu vienlīdzīgā pozīcijā. Būtu fantastiski, ja šo jautājumu nebūtu nepieciešams pacelt, bet domāju, ka raksta autore ir uzrunājusi patiesi aktuālu problēmu.

    22. maijs, 2014 @ 7.20
  • knabis

    knabis visa šī pupstēšana par zirga smalkajām vajadzībām un domāšanu ir jēdzienu pārprašana - mēģinājumi HUMANIZĒT zirgu (nevis dehumanizēt). pilnīgi ticu, ka Jūsu zirgs galvenokārt interesējas par zvaigžņu ceļiem un kosmisko vibrāciju, bet man zināmie galvenokārt grib pierīties un no***** (tieši kā 92 % cilvēku) un tad vēl izcīnīt labāku vietu barā (kas ļautu labāk pierīties utt utml). un, ja gribam ko nebūt ar zirgu pasākt, nākas zirgu dezirgot humanizējot - izvirzot papildus prasības un uzliekot pienākumus izturēties pretēji viņu interesēm un mērķiem. vai to darām ar rupju spēku, vai izmantojot manipulējošas viltības, ir cits jautājums, kas nemaina būtību.

    22. maijs, 2014 @ 8.40
    • Virsaitis

      Virsaitis » knabis knabi, kamdēļ piktojies? Raksts taču nebija jālasa piespiedu kārtā un ar to neviens nemēģina likt tev mainīt domas. Kam vajadzēs - jēgu uztvers un aizdomāsies. :)

      22. maijs, 2014 @ 9.07
  • M

    M Zirgi ir pieradināti dzīvnieki, parasti dzimuši nebrīvē, pērkami un pārdodami, un savu maizīti, burkāniņu un sieniņu pelna ar gatavību sadarboties ar kompetentu cilvēku. Problēmas rodas, ja par dzīvnieka iekšējo pasauli spriež, salīdzinot viņu ar citas sugas pārstāvjiem - vienalga, cilvēkiem vai suņiem (cik nav dzirdēts "zirgam nav tādu pieķeršanās, mīlestības jūtu kā sunim, tikai parīt, pacelt asti un reizēm pakopoties"), un no tā secināt, ka pret viņu ir jāattiecas citādi. Tobiš zirgu var sist, suni ne. Nevis pārdot, bet tieši sist.

    22. maijs, 2014 @ 11.37
  • mežazirgs

    mežazirgs Jāatzīst, rakstiņu līdz galam neizlasiju, bet laikam pārāk labi dzīvojam un pārāk daudz cilvēkiem brīvā laika, ja līdz kautkam tādam aizdomājas, raksta un galā atrodas kāds, kas vēl ņem un tulko. Tad jau jāsaka, beidziet mocīt govis, atņemt teļam mammu un pienu, un vistām arī - brīvību un attodiet nozagtās olas. :D Sāciet tik iedziļināties un rodas jautājums priekš kam tas cilvēks no koka vispār nolīdada? Pret visiem radijumiem ir jāizturas daudzmaz jēdzigi, bet nu šitādas domas kā rakstiņā tomēr rodas aiz pārāk vieglas dzīves un nekodarīt. Nu protams- tikai mans viedoklis. ;)

    22. maijs, 2014 @ 11.45
    • zelma

      zelma » mežazirgs "beidziet mocīt govis, atņemt teļam mammu un pienu, un vistām arī - brīvību un attodiet nozagtās olas." lieliska ideja! pasaulē ir daudz cilvēku, kuri tieši šādu izvēli ir izdarījuši - vegāni. un nekad nav par vēlu pievienoties viņu pulkam.

      22. maijs, 2014 @ 13.21
    • Paradīze

      Paradīze » mežazirgs esmu par vegānismu, kāpēc gan ne ? šis raksts nav par to, ka visi iesim dzīvot mežā, neizmantosim dzīvniekus utt. šis raksts ir par elementāru savstarpēju cieņu, zirgs ir dzīvs, nevis objekts, ar kuru "kā gribu, tā mauju", jo tas ir MANS.

      22. maijs, 2014 @ 16.33
  • Linda

    Linda Ir cilvēku kategorija, kam nav lielas atšķirības, vai viņi strādā ar gludekli vai ar zirgu. Domāju, ka raksts ir par šo atšķirību, nevis par to, ka jāver vaļā aploki un jālaiž visi zirgi mežā.

    22. maijs, 2014 @ 11.49
  • FB_1845746699

    Evita Baradovska Vegānisms ar saukli, dzīvību un brīvību visai dzīvai radībai ir prasta divkosība. Kamēr stūķējam kājās ādas zābakus, velkam vilnas/kašmira mētelīšus un jaciņas, tā ir divkosība! Drasējam mītiņos pret kažokzvēru izmantošanu, bet kājās ādas tupelītes. Naivi domāt, ka to āda noģērēta dabiskā nāvē brīvā vaļā augušam bullim.

    22. maijs, 2014 @ 20.13
    • Bamboocha

      Bamboocha » Evita Baradovska Cik nu esmu iedziļinājusies tēmā - vegānisms, tik zinu, ka tie, kas īsteni vegāni, arī mugurā nevelk neko no dzīvnieku valsts Viss pārējais ir no sērijas - esmu veģetārietis, bet ēdu vistu, jo tas tak dumjš putns nevis dzīvnieks.

      22. maijs, 2014 @ 23.39
    • zelma

      zelma » Evita Baradovska pirms bļaustīties būtu ieteicams noskaidrot, kas slēpjas zem vārda "vegānisms" - citāts no Vikijas: "Vegānisms ir filozofiska nostāja un dzīvesveids, kura atbalstītāji cenšas neizmantot dzīvniekus pārtikai, apģērbam, izklaidei vai jebkādiem citiem nolūkiem. Vegāni izvairās no jebkāda veida dzīvnieku izcelsmes produktu lietošanas. Visbiežākie šādas izvēles iemesli ir ētiski apsvērumi saistībā ar dzīvnieku tiesībām vai labturību, apkārtējo vidi un veselību, kā arī garīgi un reliģiski apsvērumi." vēl derētu atcerēties, ka labāk darīt mazāk, nekā vispār necik. nepazīstu daudz tādu cilvēku, kas vienā dienā spētu kā ar nazi nogriezt visus vecos ieradumus un sākt pilnīgi jaunu dzīvi. labāk, piemēram, protestēt pret kažokādām un kaut vienreiz nedēļā aizstāt gaļas maltīti ar vegānisku ēdienu, bet godīgi novalkāt līdz galam savus jau sen iegādātos ādas zābaciņus, nekā dzīvot savā komforta zonā visam uzspļaujot - ai, ko nu es liekuļošu, man pofig par citu ciešanām, es atsakos par tām domāt un lauzīt galvu, jo tas man nav ērti un izdevīgi.

      23. maijs, 2014 @ 0.38
  • Jaroslavs Es brīnos!

    22. maijs, 2014 @ 22.08
  • FB_1845746699

    Evita Baradovska zelma, es neilgojos pēc citātiem no "vikijas", es zinu kas ir vegānisms. Tikai neesmu sastapusi Latvijā saistītu ar zirgiem, nevienu cilvēku, kurš tiešām būtu vegāns. Viss pārējais ir variācijas par tēmu, filozofiski savārstījumi, tieši tādi paši, kā augstāk lasošais raksts.

    23. maijs, 2014 @ 7.18
    • Agrita

      Agrita » Evita Baradovska Man gan ir gadījies Latvijā sastapt pāris cilvēkus, kuri ir ceļā uz vegānismu. Jā, viņiem visticamāk vēl ir ādas segli un tml., bet kā jau Zelma teica - ne vienmēr var sākt visu pilnīgi no jauna vienas dienas laikā. Atgriežoties pie paša raksta - cik gan viegli ir nosaukt ko tādu par filozofiskiem savārstījumiem, nolikt mapītē "sviests" un dzīvot tālāk, neķerot kreņķi. Tīri cilvēcīgi es tādu nostāju, protams, saprotu, jo, ja sāktu ņemt vērā visu rakstā pateikto, paliktu vēl kādam neērti izmantot zirgus sportā un izklaidei, kā līdz šim, un ko ta tad darītu. Jo naudiņa jau kaut kā ir jāpelna un ir taču tik pierasts to darīt uz zirga rēķina. (Paldies Laurai par raksta tulkojumu! Redzot cilvēku reakcijas uz šādām tēmām, tā vien šķiet, ka kā reiz vajag vairāk tml. informācijas.)

      23. maijs, 2014 @ 11.13
    • meda

      meda » Evita Baradovska Es gan neskaitos kā lielas saimniecibas vadītājs, bet savi 3 zirğeļi pie mājas ir. Vegans esmu jau 10 gadus, tādēļ arī gribējās iebilst pa tēmai. :) kādēļ es, kā cilvēks, kas nodarbojas ar jātnieku sportu, nevarētu būt vegāns?

      23. maijs, 2014 @ 14.21
    • zelma

      zelma » Evita Baradovska ja Tu neilgojies pēc citātiem, tad jau pēc idejas Tev vajadzētu būt arī vienalga par to cik ļoti patiess vegāns ir tas, kurš protestē pret kažokādām vai, kuram mājās tumšā skapja stūrī ir paslēptas vilnas zeķes. daudzi sevi sauc par kristiešiem, bet tāpat nepilda ne pusi no 10 baušļiem. protams ir labi dažos jautājumos, īpaši tādos kas skar ētiskas lietas, pieturēties pie definīcijām, bet vēl labāks ir tas ikdienas darbs, ar kuru mēs katrs nodarbojamies, lai kāptu ārā no komforta zonas un mainot sevi, savus paradumus un atteiksmes, padarītu pasauli labāku.

      23. maijs, 2014 @ 15.20
  • FB_1845746699

    Evita Baradovska ceļā uz vegānismu arī es šorīt brokastīs biju...

    23. maijs, 2014 @ 11.49
  • mežazirgs

    mežazirgs Nu cienijamiem vegāni, diezvai jūs esiet labāki par gaļēdājiem, jo jebkuru salātu audzē dobē, kurā potenciāli varētu ganīties meža zaķis un ruksis, par lauksaimniecības pasticīdiem nerunājot. Nu ir tas cilvēks parazīts un punkts. ;) Es tikai gribēju teikt, ka nevajag jau ieslīgt galējībās, nu ja mēs tam zirgam Latvijā nodrošinātu zaļu zāli zem kājām vasarā, pilnu punci ziemā un, ja vēl kādu kārumu, nu būtu jau gana laimīgi zirgi mums Latvijā, diemžēl lai runātu par nezikādām zirga ēteriskajām vajadzībām, līdz tam ir jānonāk, jo Latvijā zirgi netiek nodrošināti ar pašu elementāro.

    23. maijs, 2014 @ 17.40
    • Virsaitis

      Virsaitis » mežazirgs Es gan domāju, ka savas attieksmes pārskatīšana/maiņa ir iespējama reizē (un saistīta) ar zirga fizisko dzīves apstākļu pilnveidošanu, un nav jāgaida, lai mītiskā "sabiedrība" līdz tam nonāktu, ja ir iespēja un atbildība katram pašam to sākt kaut vai no mazumiņa. Tās nav nez kādas "zirga ēteriskās vajadzības", bet gan elementāra cieņa gan pret sevi, gan pret būtni, kas cilvēkam reizēm ir gatava atdot sevi visu - bez jelkāda pienākuma un reālas vajadzības to darīt.

      23. maijs, 2014 @ 17.52

RSS feed for comments on this post.

Leave a comment

Zirgam.lv
Draugiem.lv pase