Problēmzonas un optimālais ekipējums

Plāna āda, kas knapi nosedz kaulus vai jūtīgi muskuļi – daudzas jūtīgās vietas zirga ķermenī atrodas tieši tur, kur saskaras ar iemauktiem, segliem utt. Vetārste Dr. Anete Virvolla skaidro, kam jāpievērš uzmanība, kādi īpašie produkti ir ieteicami un ko izmanto profesionāļi.

 I daļa – mute

Teorijā viss ir pelēkā zona – to jau būs pamanījuši jātnieki, kas gribējuši savam zirgam ko labu izdarīt un ielikuši mutē īpaši biezu trenzi, ko taču popularizē kā pašu „mīkstāko”, bet par spīti tam zirgs par to galīgi nebija sajūsmā. Katra zirga mute ir savādāka, un katrs zirgs dod priekšroku cita veida trenzēm.

Zirga mutes anatomiskā īpatnība – bezzobu žokļa daļa – ļauj tā mutē ievietot trenzi tā, lai tā negulētu uz zobiem. „Principā biezāka trenze nodrošina lielāku platību, un līdz ar to spiediens sadalās vairāk. Tādējādi šķietami biezāka trenze tiek pielīdzināta „maigākai”. Bet ir zirgi, kuriem ir maza galva vai šaura mute, un tie nemaz nejūtas labi ar tik biezu trenzi mutē”, skaidro Dr. Virvolla. Arī jautājums par piemērotāko trenzes svaru nav tik viegli atbildams. Dažiem zirgiem patīk vieglas trenzes (t.s. „tukšās”), citiem labāk tīk smagākās, jo tās mierīgāk guļ mutē. „Ja jātniekam rodas sajūta, ka zirgs nekādi nereaģē uz trenzi mutē, ir laiks izmēģināt kādu citu dzelzi”.

Lai neciestu zobi, žokļa bezzobu daļa un mutes kaktiņi, trenzei jābūt pareizi novietotai mutē – ne par zemu, jo tad tā atsitas pret zobiem, bet arī ne par augstu, jo tad tā var savainot mutes kaktiņus, kur āda ir īpaši plāna un jūtīga. Tiek uzskatīts, ka trenze atrodas mutē pareizajā augstumā, ja mutes kaktiņā veidojas viena kroka. Trenzei jābūt nedaudz garākai par mutes kaktiņiem, bet ne vairāk kā puscentimetru. Ja trenze ir par īsu, tā var iespiest mutes kaktiņus. Ja trenze ir par garu, tā atrodas par tālu no mutes un var spiest uz žokli. „Trenze drīkst radīt tikai vieglu spiedienu uz mēli un smaganām, jo tikai tad tā ierosina gremošanu”, skaidro Dr. Virvolla. Divdaļīgā trenze, kas ir pārāk gara, sliktākajā gadījuma var radīt spiedienu uz smaganām. Savukārt pārāk gara trīsdaļīgā trenze var spiest uz žokļa bezzobu daļu. Ja trenze der labi, tad nav tik lielas atšķirības, vai tā ir divdaļīgā vai trīsdaļīgā – to jau izlems zirgs, kas viņam labāk patīk.

Arī ar lauzni ir ļoti jāuzmanās, lai nesavainotu žokļa bezzobu daļu. Laužņa kājiņas kopā ar ķēdīti iedarbojas uz zirga pakausi kā svira. Abu dzelžu biezums (trenzei jābūt ne mazāk kā 10 mm biezai, bet lauznim ne mazāk kā 14 mm), kā arī laužņa izliekums nosaka to, cik „asa” ir šī kombinācija. Jo augstāks izliekums vidū, jo lielāka „mēles brīvība”, jo mazāk mēle tiek iespiesta un laužņa malas spiež uz žokļa bezzobu daļām. Uzņemot pavadas, leņķim starp mutes kaktiņu un laužņa kājiņām jābūt ap 30-45 grādiem. Ja leņķis ir lielāks, lauznis rada pārlieku spiedienu uz pakausi. Ja leņķis ir mazāks, tad spiediens savukārt palielinās uz apakšžokli.

„Nepareizi iedarbojoties ar dzelzi, var viegli radīt smagus mīksto audu bojājumus. Vieglākajos gadījumos šīs vietas ir tikai apsārtušas, vidēji smagos gadījumos veidojas asinsizplūdums, bet sliktākajos gadījumos skartā vieta var asiņot, jo rodas atvērta brūce”. Dr. Virvollas praksē diemžēl ir bijuši gadījumi, kad nepareizas trenzes iedarbības rezultātā žoklī ir veidojušies uzkauli vai pat konstatētas kaulu atlūzas.

Lai zirgs labprātīgi pieņemtu trenzi un apmierināti to gremotu, dažādi ražotāji ir izdomājuši neskaitāmus trikus un paņēmienus: ir trenzes ar ābolu garšu, ar vara piemaisījumiem, no argentāna, ar mangānu utt. Ņemot vērā šādu piedāvājuma dažādību, Dr. Virvolla iesaka vienkārši izmēģināt, kas zirgam labāk iet pie sirds: „Varš un siekalas rada savādāku garšu mutē kā mangāns un siekalas. Katram zirgam ir savas garšas izjūtas. Tas ir kā cilvēkiem – vienam patīk šokolāde, otram labāk sālsstandziņas”.

Papildus dažādiem metālu sakausējumiem, kuriem būtu jābūt īpaši „garšīgiem”, ir arī īpaši materiāli, kas domāti zirgiem, kuriem ir alerģija uz metālu. Šādas situācijas nerodas bieži, bet tomēr mēdz gadīties – āda ap muti iekrāsojas neierastā tonī, bet mutē manāmas apsārtušas vietas. „Šajā gadījumā noder anti-alerģiskās trenzes. Bet arī trenzes riņķiem jābūt izgatavotiem no šāda materiāla”. Vēl viena iespēja ir jāt bez trenzes, piemēram, ar hakamoru. „Tomēr klasiskā jāšanas mācība pieņem, ka jāts tiek ar trenzi, lai ar vieglu spiedienu uz mēli ierosinātu zirgu gremot”, skaidro vetārste.

Trenze pēc katras jāšanas ir jānotīra, un tas nav saistīts tikai ar higiēnas apsvērumiem – piekaltušas ēdiena atliekas var savainot mutes kaktiņus. Tīru trenzi var vieglāk pārbaudīt, vai tai nav kādi bojājumi.

Trenžu materiāli

Daudziem trenžu metālu sakausējumiem ir viena kopīga lieta: to mērķis ir rosināt siekalu izdalīšanos, gremošanu un līdz ar to atbrīvošanos žoklī, pakausī un kaklā.

Trenzes ar „ābolu” garšu: daži ražotāji savas trenzes pārklāj ar materiālu, kas it kā garšojot pēc āboliem. Šīs trenzes ir regulāri jāpārbauda, jo plastmasa ir diezgan mīksta un viegli sagraužama.

Argentāns: sakausējums, kas sastāv no 65% vara, 12-15% niķeļa un nedaudz cinka. Šī kombinācija ir salīdzinoši cieta, līdz ar to trenzi nevar tik viegli sagrauzt. Niķelis ir „aizdomīgs” materiāls, jo uzskata, ka tas mēdz izraisīt alerģijas, tomēr zirgiem tas līdz šim nav pierādīts.

Aurigāns: firma Sprenger ir izstrādājusi šo metālu, kas sastāv no vara, cinka un nedaudz silīcija. Daudziem zirgiem patīk tā garša.

Cyprium-90: sakausējums ar lielu vara saturu, nedaudz alumīniju un pavisam nedaudz dzelzs.

Nerūsējošais metāls: sakausējums no dzelzs, hroma un niķeļa; šīs trenzes ir gludas un izturīgas, bet tām nav nekādas garšas, līdz ar to tās nerosina īpašu siekalu izdalīšanos.

Gold Medal: sakausējums no vara, alumīnija, dzelzs, mangāna un cinka; nesatur niķeli.

Gumijas trenzes: daļai zirgu tās patīk labāk kā metāla trenzes. Gumija ir ļoti mīksta, līdz ar to ātri bojājas. Ja zirgs neizdala daudz siekalu, gumija mutē iedarbojas kā dzēšgumija – tā ir pārāk sausa, un zirga var radīt sāpes.

Plastmasas trenzes: atkarīgas no temperatūras – mīkstas vasarā un cietas ziemā. Ieteicamas zirgiem, kas ir „cietāki” mutē. Intensīva gremošana bojā trenzi, tādēļ tām bieži ir iestrādāti metāla kodoliņi.

Vara trenzes: tīrs varš ir ļoti mīksts, bet tā kā tas daudziem zirgiem „garšo”, tad tiek izmantots sakausējumos ar citiem materiāliem, kas sacietina trenzi.

Ādas trenzes: ja tiek koptas, tad ir mīkstas, pielāgojas mutes formai, rosina gremošanu. Tomēr tās ātri nolietojas un prasa rūpīgu kopšanu, eļļošanu utt.

Sensogan: jaunākais Sprenger izgudrojums, kas sastāv no vara, mangāna un cinka, solot zirga apmierinātību un labāku sportisko sniegumu. Mangāns ir svarīgs saistaudu, muskuļu un enerģijas vielmaiņai, kā arī likvidē histamīnu (alergēns).

Sweet Iron / Blue Steel / Black Steel / Brown Steel: dzelzs trenzes, kas mēdz aprūsēt, tādējādi rosinot siekalu izdalīšanos, vienlaikus pastāv ātras nolietošanās risks.

Kas tad notiek zirga mutē galu galā?

Dr. Peters Vicmans uzsver, ka ne tikai trenzei ir nozīme, bet arī pareizi pielāgotai purnenei, neatkarīgi no tā, vai jātnieks dod priekšroku meksikāņu, zviedru vai kādai citai purnenei.

Peters Vicmans uzskata, ka ir obligāti jāievēro vispārīgie priekšraksti – mutes kaktiņā jāveidojas vienai krokai, starp purneni un deguna kaulu jābūt iespējai iebāzt divus pirkstus. Praksē diemžēl bieži vien viss izskatās savādāk: „Lielākās problēmas, kontrolējot zirgus pirms sacensībām, mums rodas ar mutēm. No tiem izriet 80% mutes kaktiņu savainojumu”. Mutes kaktiņi jāšanas laikā nepārtraukti tiek kairināti pat, ja trenze ir pareizi novietota un jātnieka roka ir mierīga. Šo kairinājumu var izraisīt arī pārāk īsas iemauktu sānu daļas vai rupjāka iedarbība ar roku.

To visu var redzēt no malas, bet kas notiek mutē, kad jātnieks uzņem pavadas? Jājot ar garu pavadu, mēle mierīgi guļ zirga mutē. Ja jātnieks uzņem pavadas, palielinās spiediens uz mēli, un tā sasprindzinās. Zirgs atver muti tiktāl, cik to pieļauj purnene. Jo brīvāka ir purnene un ja nav arī apakšējās siksniņas, tad zirgs mēģina atvērt muti, cik vien plaši iespējams. Purnene nodrošina to, ka trenze zirga mutē guļ stabili un mierīgi. Ja tā ir par vaļīgu, tad šī tiešā trenzes iedarbība uz zirga muti vairs nav nodrošināma. Savukārt, ja purnene ir savilkta par ciešu, zirgam tiek atņemta žokļa kustības brīvība, tas nespēj nedz gremot, nedz īstenot dabisko mutes atvēršanas refleksu, reaģējot uz spiedienu. Jātnieka rokas radītais spiediens tiek tiešā veidā pārnests uz mēli un žokļa bezzobu daļu un tas kļūst par nemainīgi stingru spēku. Galvenie punkti, uz kuriem purnene spiež, ir deguna kauls, pazode un apakšējā žokļa mala.

Ko iecienījuši profesionāļi?

Helēna Langehānenberga, olimpiskā čempione iejādē: „Es dodu priekšroku biezām, trīsdaļīgām trenzēm vai t.s. „bēbīšu” laužņiem”.

Filips Veishaupts, konkūrists, strādā Ludgera Bērbauma stallī: Filips uzskata, ka problēmas jāšanā nedrīkstētu risināt, mainot trenzes uz asākām. Pēc viņa domām ir jāspēj katrs zirgs jāt ar visparastāko divdaļīgo trenzi. Turklāt viņš dod priekšroku trenzēm ar „olīvriņķiem”, kas pasargā zirga mutes kaktiņus. Galu galā neesot tādas īpašas trenzes, ar kuru būtu apmierināts ikviens zirgs un jātnieks, tādēļ, izvēloties trenzi, ir jāvadās pēc tā, kas patīk zirgam.

Hubertus Šmidts, iejādnieks: dod priekšroku divdaļīgās trenzes. Viņaprāt, zirgi uz to reaģē labāk un smalkāk. Zirgiem, kam ir tendence gulties rokās, viņš izmanto arī asākas trenzes. „Izšķirošais ir, vai jātniekam ir maiga roka un viņš spēj ar trenzi precīzi iedarboties”. Jājot ar lauzni mērķis nav zirgu notrulināt, bet gan padarīt jūtīgāku vai saglabāt šo jūtīgumu. „Ja zirgs pēc jāšanas ar lauzni jūtīgāk reaģē arī uz trenzi, tad viss ir pareizi”. Tāpat arī viņš uzskata, ka trenzes nedrīkstētu būt pārāk vieglas, jo tas rosina zirgus sākt spēlēties ar tām ar mēli.

Andreass Dibovski, olimpiskais trīscīņnieks: „Lietojot gumijas trenzes, jāsmērē tās ar vazelīnu, savādāk, ja zirgs neizdala daudz siekalu, trenze sāk berzt kā dzēšgumija”.

Makss Kūners, konkūrists: „Ir dažādi sakausējumi, kas veicina trenzes gremošanu. Katram zirgam tas ir savādāk”. Kūners ir izmēģinājis arī trenzes ar „kājiņām”, kurām ir dažādi sakausējumi. Īpaši labi rezultāti viņam bijuši ar tie zirgiem, kam ir „paslinka” mute, vai ar zirgiem, kuriem ir tendence virināt muti vaļā. Viņš labprāt lieto ābolu šķēlītes kā kārumu un siekalu veicinātāju, tādējādi radot putas mutē, kas aizsargā jūtīgos mutes dobuma audus. Kūners uzskata, ka vazelīns un līdzīgas smēres ātri nolietojas un neko nedod. Viņš labprāt arī lieto ādas trenzes, kuras viņam ieteicis Franke Slothāks. Ar to izdodas panākt stabilu un vienmērīgu kontaktu arī ar grūtākiem zirgiem.

Avots: St. Georg.