Kā zirgi izrāda pieķeršanos?

Zirgi ir ļoti sirsnīgi dzīvnieki. Ja pavēro tos savvaļā, tie šrubina, kasa viens otru, pat nedaudz pagrūstās, ļoti tuva izpausme ir elpas dalīšana (zirgi saliek kopā degunus, kopīgi elpojot). Šīs darbības liecina par pieķeršanos. Ķēves un kumeļi vienmēr viens otru pakasa un pavisam mazie kumeļi vienmēr berzējas gar savu mammu. Dažreiz zirgi saliek kopā kaklus un pat „apskaujas“. Ja zirgs kaut vai nedaudz virza savu galvu cilvēka virzienā, to vada pieķeršanās un atzinības jūtas (ja vien neturat rokā kārumu, tad zirgs visdrīzāk stiepjas pēc kāruma). Tomēr mīlestība ir tas lielais burkāns un kārums. Patiesa un beznosacījumu mīlestība ir pieķeršanās skaistākā izpausme un lielākā dāvana, ko mēs saviem zirgiem varam sniegt.

Bet kas notiek no cilvēka skatu punkta? Mēs neapzināti sniedzamies pie dzīvnieka sejas, vēlamies to paglāstīt un aiztikt tā mīksto deguntiņu. Ja es tagad nekavējoties stieptos pie kāda cilvēka sejas, lai paglāstītu degunu, tas būtu ļoti rupji, nepārdomāti un necienīgi. Bet ar zirgiem mēs to darām visu laiku. Mēs domājam, ja zirgs stiepj galvu mūsu virzienā, tas nozīmē, ka ir OK, ka mēs aiztiekam tā degunu. Ja zirgs mūs apošņā, lai izpētītu un iepazītu, tad arī mums liekas, ka ir OK aiztikt zirga degunu. Zirgiem nav roku un plaukstu, kā arī tie viens otru tādā veidā kā mēs neaiztiek. Zirgs nemaz nav aicinājis mūs šādas darbības veikt. Mēs pieskaramies to sejām tāpēc, ka mēs tā vēlamies. Vairums gadījumu zirgs galvu pagriezīs sāņus, lai izvairītos no tuvojošās rokas. Zirgs var galvu arī uzraut augšā vai nolaist uz leju, šīs darbības tiem ir jāveic, lai izvairītos no rokas „uzbrukuma“. Tas ir normāli. Problēma slēpjas tur, ka mēs šai reakcijai nepievēršam uzmanību. Mēs gribam samīļot mīksto deguntiņu un gribam to darīt ar visiem iespējamiem līdzekļiem, zirga reakcija tajā brīdī mums nav svarīga. Šāda rīcība attiecībā pret zirgu ir negodīga un dzīvnieku necienoša.

Kad mēs „nekontrolēti ieejam“ zirga uzmanības laukā, tādā veidā mēs nedodam zirgam iespēju paust tā pieķeršanos mums. Zirgi spēj fokusēties tikai uz vienu lietu. Tie vai nu reaģē vai saņem informāciju, bet ne abas lietas reizē. Ja zirgs cenšas parādīt pieķeršanos (ko tie tiešām arī vēlas darīt), un mēs šo iespēju liedzam (tos neaicināti aiztiekot vai samīļojot), tad mēs tā apturam zirga centienus mums pieķerties. Šādi izveidojas „riņķa dancis“ ar cilvēkiem un zirgiem, jo cilvēks vienmēr pirmais dod informāciju, kas viņaprāt ir pieķēršanās un samīļošana. Tajā pat laikā zirgs, nekad tā arī neiegūst iespēju izpaust savas emocijas cilvēkam. Tāpēc stāviet mierā un saņemiet sava zirga emocijas, pieķeršanos. Rokas un plaukstas turiet gar sāniem. Ļaujiet zirgam sevi ošņāt, čubināt un galvu stiept jūsu virzienā. Ja vēlaties būt uz viena viļņa ar savu zirgu, esiet mierīgs un kluss. Saņemiet jūtas, kuras jums sniedz zirgs. Zirgi dzīvo sirsnīgu un „atvērtu“ dzīvi, tie meklē sev kompanjonus. Tas gan nenozīmē, ka nedrīkstat savu zirgu apskaut, aplikt tam apkārt rokas, pakasīt to vai „uzsist pa plecu“. Zirgs zinās, ka cilvēks mēģina izrādīt pieķeršanos. Labāk gan, protams, būtu pagaidīt kamēr zirgs ar savu uzvedību uzaicina šīs jūtas jūs izpaust.

Kad bara līderis vēlas uzmanību un pieķeršanās momentus no cita zirga, tas pagriezīsies sāņus un šo zirgu ignorēs (vienaldzīgi turpinot ganīšanos). Barvedis ļaus otram zirgam tam tuvoties un tā izrādīt atzinību un pieķeršanos. Fizisks kontakts zirgiem nav tik ļoti aktuāls. Atzinības un pieķeršanās jūtas tie demonstrē ar ķermeņa valodu, pozu un savstarpējo saprašanos.

Iedrošinu cilvēkus kļūt vairāk zirdziskiem, kā arī saprast, ka mazāk patiesībā nozīmē vairāk (attiecībā uz zirgiem). Ar to es domāju, ka mēs varētu nebūt tik tieši pret saviem zirgiem. Savas vēlmes mēs varētu pasniegt kā lūgumus nevis kā prasības. Mēs varam izvēlēties – būt tādiem līderiem kā Gandijs: mīlošiem, apņēmīgiem, klusiem. Vai mēs varam būt kā Musolini: skaļi un kontrolējoši; īstenojot uz bailēm bāzētu, diktatorisku režīmu. Tagad es saprotu tos cilvēkus, kas vēlas būt kopā tikai ar zirgiem. Jo starp cilvēku un zirgu nav vietas pašmotivētam ego, viltībām vai negodībai. Nav arī drāmas. Zirgs vienkārši ir fantastisks, tas ir godīgs! Visiem zirgiem ir savas personības un īpatnības (tāpat kā mums), bet tiem nav ego!

Mēs taču zinām, ko nozīmē, ka mūs mīl un mums pieķeras. Mīloši pieskārieni ir pilnīgi citi kā vienkāršs rokas spiediens vai uzsišana pa plecu. Pievērsiet uzmanību mirkļiem, kad zirgs jums izrāda uzmanību. Saņemiet uzmanību/pieķeršanos un vienkārši tad pasakiet – lāāāābs zirgs. Vairāk neko nevajag, jo abi sapratīsiet, kas ir noticis.

Kā stiprināt savienību ar zirgu un kopējo pieķeršanos? Nodibiniet ar zirgu savstarpēju uzticēšanos, to iespējams izdarīt, ja būsiet labs „bara vadonis“/zirga vecāks. Lai kļūtu par labu “mammu vai tēti” savam zirgam, jums ir jārespektē zirga vajadzība pēc drošības un uzticības. Kas gan var būt labāks par uzmanības pievēršanu tam, lai jūsu zirgs justos labi. Kas gan var būt labāks par labsirdību? Pat sastopoties ar visbaisāko un potenciāli bīstamāko zirgu, labsirdība ir visa atslēga, lai šāds zirgs spētu rehabilitēties (tieši tāpat kā ar cilvēkiem). Pats labākais, ko zirgs var dot – ir savas darbaspējas un pieķeršanās.

Nobeigumā: ja liekas, ka zirgs jums izrāda pieķeršanos un rokā jums nav burkāns, tās noteikti ir patiesas jūtas. Nemēģiniet zirgus pārāk daudz analizēt, labāk “piedzīvojiet” tos un ķeriet emocijas. Šis padoms ir atslēgu atslēga.

Avots