Jāšanas skola – pārejas gaitā

Enerģiski jāt uz priekšu, tad pārslēgt par vienu ātrumu mazāk – pārejas gaitā ir lietderīgas ikvienam zirgam, tās palīdz attīstīt kā stumšanas spēku, tā nešanas spēku, bet tikai tad, ja jātnieks pievērš uzmanību zirga iztaisnošanai. Olimpiskā iejādniece Doroteja Šneidere dod vērtīgus padomus šajā jomā.

1. JAUNZIRGS

Dorotejas Šneideres četrgadnieka apmācību plānā ir iekļauts punkts – attīstīt stumšanas spēku. Īpaši jaunzirgam, viņas skatījumā, svarīgākais ir enerģisks, stabils pamata temps visās trijās gaitās, kas ļauj zirgam tā izmantot pakaļkāju motora radīto enerģiju, kas novadīta caur muguru, lai jātnieks sajustu spiedienu pavadas otrā galā – kad zirgs atspiežas pret trenzi. Jau agrīnajās zirga iestrādāšanas stadijās var sākt spēlēties ar tempu. Pilnīgi pietiek prasīt zirgam aktīvāk stumties ar pakaļkājām un galu galā tikai nedaudz uzņemt radīto enerģiju un tempu, lai zirgs vairāk sakopotos virzienā no aizmugures uz priekšu. Tā sāk izstrādāt kā stumšanas, tā nešanas spēku. Tikko kā zirgs labprātīgi reaģē uz šīm prasībām, Šneidere slavē to, papliķējot ar roku pa kakla pamatni: „Labs, tieši to es vēlējos panākt”. Novērojot treneri darbā, ir redzams, cik svarīga ir šī pozitīvā reakcija zirgam: par labo ir uzreiz jāslavē! Jaunzirgus Doroteja daudz strādā atvieglotajos rikšos. „Tas atbrīvo muguru, un zirgs var vieglāk pienākt pie rokas, ļaujot mugurai iešūpoties”. Turklāt ir svarīgi koncentrēties, nevis tikai rikšināties apkārt manēžai: no pašiem sākumiem zirgam ir vienmērīgi jāklausa izsūtošajām komandām un jāmeklē kontakts ar trenzi. „Ja zirgu izsūtot plašākā gaitā, tas sāk nobīdīties ar pakaļpusi, tas nozīmē, ka zirgs vēl neuzņem uz pakaļkājām svaru, un tad nav jēgas prasīt nekādus paplašinājumus”. Zirgs, kas ir vēl šķībs pats par sevi, nespēj vienmērīgi uzņemt kontaktu, jo tā pakaļkājas vēl nesperas zem smaguma centra. Jātniekam ir jāspēj sajust, kura ir zirga „tukšā” puse un kura – saspringtā. Uz saspringto pusi ieteicams vairāk strādāt vieglā „pleca” elementā ar pavisam vieglu pakauša nostādni. Galvenais mērķis šajā procesā ir panākt, lai ārējais plecs vairāk panāktu pirms iekšējās pakaļkājas, un iekšējā pakaļkāja sāktu vairāk nest svaru, stiepjoties ZEM ķermeņa, nevis sāniski ārpus tā. Uz „tukšo” pusi turpretī ir svarīgi, lai zirgu varētu godīgi vest ar ārējo pavadu. Vienlaikus jāuzmanās, lai iekšējā pakaļkāja neizvirzītos uz āru. Ar iekšējo šenkeli jātnieks notur iekšējo pakaļkāju uz kustības līnijas un iesūta zirgu ārējā pavadā. Ieteicams šim nolūkam strādāt pāris metrus no manēžas malas.

Īsa, bet izteikta komanda zirgam dod tūlītēju efektu: zirgs enerģiskāk atsperas un labāk uzņem kontaktu ar jātnieka roku.

Darbā ar jaunzirgiem Šneidere iesaka jāt plašākās trajektorijās: gar manēžas perimetru un lielos voltos. Voltā īpaši lietderīgas ir pārejas lēkšu gaitas ietvaros. Visvienkāršākais ir izsūtīt zirgu volta vaļējā malā un uzņemt, nonākot pie manēžas sienas, jo tā jaunzirgam sniedz nepieciešamo atbalstu un stabilitāti. BET: jātnieks nosaka, kad zirgam jāizvirzās un kad atkal jāsamazina temps, nevis zirgs pats! Neļaujiet zirgam diktēt savus noteikumus, jo jātnieks ir tas, kas nosaka precīzas pārejas un prasa no zirga tūlītēju reakciju.

Jaunam, vēl nenolīdzsvarotam zirgam ir grūti ar iekšējo pakaļkāju spert soli zem smaguma centra (attēls pa kreisi). Viņam gan attīstās stumšanās spēks, bet pietrūkst nešanas spēka. Jāšana vieglā pleca nostādnē gar garo malu (pa vidu) palīdz zirga ārējo plecu nostādīt pirms tā iekšējās pakaļkājas. Pēc tam zirgs ir labāk iztaisnots (pa labi).

2. RIKŠI PA TAISNO

Trīs soļi izteikti uz priekšu, pēc tam trīs soļi atpakaļ – tam jākļūst par jūsu ikdienas treniņu sastāvdaļu! Svarīgi atcerēties – jātnieka roka nekad nedrīkst bremzēt!

Pat tad, ja zirgs jau ir vecāks un labāk apmācīts, Doroteja lielu vērību pievērš enerģiskam pamattempam. Rikšos sākumā viņa gan nesāk strādāt pie gaitas pārejām, jo vispirms ir jāpanāk, lai zirgam attīstās stabils ritms. Tālākajā darbā Šneidere iekļauj daudzas ātras pārejas starp izsūtīšanu un uzņemšanu. „Tam vienmēr jānotiek saistībā ar zirga iztaisnošanu”, viņa uzsver. Ar vecāku zirgu jāievēro tas pats princips, kas ar jaunzirgu – daudz strādāt „plecā”, vislabāk pāris metrus no manēžas sienas, tas palīdz zirgu iztaisnot. Variējot tempu, var aktivizēt zirga pakaļkājas un vienlaicīgi uzlabot tā līdzsvaru. Uzņemot tempu, jātnieks nekad nedrīkst sākt jāt lēnāk, jo mērķis ir panākt sakopojumu – zirgam ir „jāsakopojas sevī” un pakaļkājām jāsāk aktīvāk kustēties. Tādēļ temps tiek uzņemts, jātniekam dziļāk iesēžoties seglos, lai nebloķētu zirga pakaļkājas ar pavadām. Jātnieka rokas nedrīkst pārāk ilgi atrasties statiskā, nekustīgā pozīcijā vai pat vilkt atpakaļ! Lai zirgs padotos kaklā un pakausī, jātniekam ieteicams to pārvest soļos vai apstādināt, pakustināt un atbrīvot plaukstas locītavas, un tad uzreiz „atvieglot” roku. Tikai tad zirgs spēs izsūtīšanas radīto impulsu pārvērst enerģiskā sakopojumā. Pārāk ilgi fiksēta, noturoša jātnieka roka tikai bremzē zirga pakaļkājas un neļauj tām uzņemt svaru. To var viegli sajust, sēžot seglos – jo dziļāk zem zirga pavirzās pakaļkājas, jo ērtāk jātniekam ir sēdēt, zirgs sevi nes un rodas sajūta, ka priekšā tas panāk pretim jātniekam.

3. RIKŠI LIEKTĀS TRAJEKTORIJĀS

Volti ir lietderīgi zirgam ar nosacījumu, ka jātnieks spēj zirgu stabili „ierāmēt” ar šenkeļiem un pavadām. Ieteicams voltā dažādos daudzas ātras pārejas starp izsūtīšanu un uzņemšanu, tādējādi uzlabojot zirga reakciju un virzību uz priekšu. „Tieši tā arī var stabilizēt kontaktu! Pārejas gaitā ļauj jātniekam ātrāk iedarboties uz zirga pakaļkājām, un zirgs kļūst īsāks, kompaktāks ķermenī”. Tomēr nedrīkst sajaukt enerģiskumu ar ātrumu! Tāpat arī daudzas pārejas gaitā ir lielisks veids, kā trenēt spēku un attīstīt impulsu. Protams, šāds darbs zirgam ir diezgan smags, tādēļ jāievēro mērenība – noguruši zirgi nespēj strādāt ar pilnu atdevi! Beidziet treniņu ar garu pavadu!

4. LĒKŠI

Spēka treniņi zirgam: pārejas gaitā, it īpaši lēkšos, nostiprina zirga pakaļkājas un uzlabo lēkšu tempu un ritmu.

Īpaši gadījumā ar slinku zirgu Šneidere silti iesaka izmantot pārejas gaitā jau iesildes darbā, lai vairāk aktivizētu zirga pakaļkājas un rosināt zirgu darboties līdzi. Tālākajā darbā viņa iesaka daudzas ātras pārejas lēkšu gaitas ietvaros – voltā ieteicams pāris lēkšu tempus jāt uz priekšu, pāris uzņemt atpakaļ. Šīs ātrās pārejas uzlabo zirga reakciju un lēkšu kvalitāti. Protams, par zirga līdzdarbošanos ir noteikti jāslavē! Lai kontrolētu, vai zirgs sevi nes, ik pa brīdim var nomest pavadu un pārbaudīt, vai zirgs „nonirst” aiz pavadas vai izslienas gaisā. Ja zirgs nemaina lēkšu tempu un formu, tad vingrinājums ir izdevies.

Lēkšu paplašinājumos gar garo manēžas malu jātnieks var īpaši labi pārbaudīt zirga iztaisnošanos. Arī lēkšos ieteicams pastiprināti strādāt vieglā plecā, kas uzlabo līdzsvaru. Pieredzējušiem zirgiem var pamēģināt tempu saīsināt tiktāl, ka var izjāt ceturtdaļpirueti (trīs lēkšu tempi), no kuras atkal zirgu enerģiski izsūtīt uz priekšu taisnā līnijā.

Ar pieredzējušāku zirgu ieteicami arī lēkšu paplašinājumi uz diagonāles: 1) Zirgs ir jāiztaisno; svarīgi ir neuzņemt zirgu pārāk ātri, bet gan izjāt paplašinājumu līdz pat pienākšanai pie manēžas malas un tikai tad sākt ņemt atpakaļ (2). Uzņemot zirgs kļūst īsāks un kompaktāks. To papildus atvieglo manēžas siena un tai sekojošais stūris (3). Stūri ieteicams izjāt kontrlēkšos un kājmaiņu prasīt pēc tam (4), lai zirgs un jātnieks varētu koncentrēties uz pašu paplašinājumu un tai sekojošo uzņemšanu.

5.SOĻI

Daudzi jātnieki baidās „aiztikt” soļus, jo bieži vien rodas problēmas ar ritmu. Tomēr soļos galvenais ir enerģiska virzība: „Zirgam vispirms jau ir jāiemācās no aizmugures, caur visu ķermeni pienākt pie trenzes un kārtīgi iesoļoties”. Zirga kakls šajā procesā darbojas kā līdzsvarošanas instruments, tādēļ jātnieks ar savu roku nedrīkst bremzēt galvas kustības un ierobežot soli. Šneidere piesardzīgi brīdina no vēlmes pārāk ātri sākt sakopot soli, un noteikti ne ātrāk kā ar piecus vai sešus gadus vecu zirgu. Turklāt sakopotos soļos nedrīkst jāt lēnām! „Zirgs nedrīkst pazaudēt impulsu un enerģiju, kā arī jāsaglabā kontakts”. Tikai tad uzņemšanai ir kāda jēga!

6. Jātnieka uzsēde

Šneidere lielu vērību velta ikdienas darbam pie jātnieka komandām, kā arī centrētai uzsēdei. Izmantojot šādu uzsēdi, jātnieks var noteikt zirga ritmu un mainīt to. Tas sākas jau iesildes darbā ar pirmajiem atvieglotajiem rikšiem – slinkam zirgam ar atviegloto rikšu palīdzību var iemācīt attīstīt spēcīgāku stumšanos uz priekšu. Pārāk karstasinīgu zirgu jātnieks var ieturēt, atvieglojoties mierīgāk un „lielāk”. Arī vēlākajā darbā manēžas rikšos un lēkšos, izmantojot iegurņa signālus, jātnieks var precīzi iedarboties uz zirga tempu un ritmu.

Lēkšos ieteicams laiku pa laikam pāriet uz puspiesēdi, lai ļautu zirgam pabrīvot muguru, tomēr Šneidere iesaka to darīt tikai plašākās trajektorijās, jājot uz priekšu. Svarīgi ir, lai jātnieks uzturētu izstrādātu enerģiju un impulsu, savā uzsēdē kustoties līdzi zirgam, nevis bremzējot to.

 Sagatavojs Sigita Eitcena pēc St.Georg materiāliem.

Atpakaļ

Komentējiet

Zirgam.lv
Draugiem.lv pase