Kā izveidot zirgam apaļu kaklu?

Klasiskais iejādes treneris Čārlzs de Kunfijs dalās savā pieredzē par to, kā izstrādāt zirgam apaļu kaklu un uzlabot sakopojumu.

„Būdams jauns jātnieks Ungārijā, es atminos, kā trīs revolucionāras atklāsmes mainīja visu manu izpratni par jāšanu. Tāpat kā uz visiem jaunajiem jātniekiem, arī uz mani atstāja iespaidu pieredzējuši zirgi, kas kustējās ar lieliem, noapaļotiem kakliem pretstatā tiem tievajiem, izliektajiem auļotāju zirgu kakliem. Būdams pragmatisks un pieradis visu darīt ātri, vieglākais risinājums, kā panākt apaļu kaklu man likās to manipulēt tā, lai tas izskatītos apaļš. Mani treneri mani nostrostēja, atstājot manī tikai izmisuma sajūtu. Ja ne aktīvi piestrādājot pie zirga kakla, kā lai es dabūju to augstā sakopojumā un apaļu?

Sava neatlaidīgā trenera atbalstīts, mans eksperimentālais zirgs ātri vien man lika atklāj ko pārsteidzošu: es varu ietekmēt zirga kakla pozīciju no pakaļkājām, nevis ar pavadām! Šī atklājuma princips ir līdzīgs tam, kā ar slotu ieslauka šaufelē putekļus. Slaukot šaufele tiek pavirzīta uz priekšu, lai uzņemtu netīrumus. Līdzīgi arī zirgs tiek sakopots no aizmugures, aktivizējot tā pakaļkājas un dodot tam pietiekamu brīvību priekšā ar pavadām, lai kakls varētu brīvi izpausties. Cenšoties panākt sakopojumu tikai strādājot ar zirga kaklu, burtiski „nogriež” zirgu priekšā. Ierobežojošās pavadas neļauj pakaļkājām spēcīgi balstīt jātnieka svaru un nodrošināt zirga līdzsvaru, paceļot to augšup. No tā es izsecināju, ka zirgs sastāv no trim arkām:

1. Kakls (visvieglāk pieejamais un manipulējamais);

2. Mugura (kuras iedarbināšanai nepieciešams vairāk zināšanu un prasmju). Ja zirgam ir tā saucamā „siltā” mugura – elastīga, atbrīvota un šūpojoša, viņš spēj nest jātnieku. Sajūtas ir kā sēdēt uz iesūcošas tasītes – tā paceļas un atbalsta jātnieka iegurni. No otras puses, ja zirgam ir „auksta” mugura – zema un stīva, jātnieks neko nepanāks, tikai novecos, mēģinot uz tās nosēdēt.

3. Pakaļkājas (pakaļkājām ir jāizstumj iegurnis uz priekšu, lai krusti nolaistos lejup un iedarbinātu jostasvietas-krustu locītavu). Šī pēdējā arka ir tā, kuru jātnieki visvairāk ignorē. Ja to atrisinātu, mēs redzētu vairāk zirgus, kas nosēžas uz pakaļkājām, sperot elastīgus soļus. Zirgi, kuriem nav pareizi strādātas un trenētas pakaļkāju locītavas, kustās stīvi, ar augsti uzstutētām pakaļkājām. Zirgi, kuriem ir vāji attīstīti muskuļi, trūkst spēka un elastīguma, var izskatīties tā, it kā tiem būtu apaļš kakls, bet virsējā līnijā tik un tā nav savienojuma.

Tikko kā es apzinājos, ka zirga kakla vietā ir jāstrādā ar pakaļkājām, es arī sapratu, ka jāšana ir kā dejošana kopā ar zirgu. Katram zirgam ir noteikts ritms, kas ir gluži kā pirkstu nospiedumi cilvēkam. Tikai tad, kad jātnieks uztver zirga soļu ritmu, viņš spēs zirgam saprotamā veidā dot savas komandas. Zirgi nesaprot bakstīšanu un spārdīšanu ar kājām, kas nesakrīt ar to soļu ritmu, lai gan jātnieks var izmantot asāku kājas komandu šad un tad, lai „pamodinātu” zirgu. Zirgs, kas tiek izgrūsts no sev raksturīgā ritma, sāk skriet arvien ātrāk un nespēj izpildīt atbrīvotus, relaksētus paplašinājumus.

Mums treniņos lika jāt atvieglotajos rikšos un pateikt trenerim, kad esam uzķēruši zirga ideālo ritmu. Tikko kā tas bija noteikts, mēs varējām stimulēt zirgu uz lielāku aktivitāti, nemainot tā ritmu. Tā rezultātā rodas dejojoša, brīva, uz priekšu vērsta, pacilāta un ritmiska kustība, kuras laikā zirgs nav ierobežots priekšpusē.

Trešais svarīgākais princips bija izprast, kā saturēt zirgu kopā, neierobežojot tā pakaļkājas ar pavadu darbību. Mans treneris uzstāja, ka pavadas var izmantot tūkstoš dažādos nolūkos, bet tikai ne, lai ierobežotu pakaļkājas vai ietekmētu kakla formu. Labi skolots zirgs spēs sakopoties piafē vai lēkšos pat ar nomestu pavadu. Nav nepieciešams to turēt kopā, tikai vien iesūtīt no kājas un uzsēdes uz priekšu. Konsekventa un prasmīga pusieturu pielietošana iemāca zirgam saprast kājas komandas ne tikai kā komandu iet uz priekšu, bet arī kā komandu kļūt aktīvākam, nesākot skriet ātrāk.

Domājot par zirgs sakopošanu, daudzi jātnieki aizdomājas tikai par tā garenisko sakopošanu – no pakaļkājām līdz galvai. Tomēr ir jāapzinās, ka jātnieks arī satur zirgu laterāli – no iekšējās kājas uz ārējo pavadu un no ārējās pavadas uz iekšējo kāju, kā X burtu. Piemēram, pieņemšana un plecs ir vingrinājumi, kas izmanto šo ideju par zirga laterālu sakopošanu. Pieņemšanā, kad zirgs ir pareizi noslēgts, viņš nolaiž zemāk ārējo gūžu un izstumj iegurni pleca virzienā. Plecā savukārt iekšējai lecamajai locītavai ir jāstiepjas tik dziļi – ne tikai krusteniski, bet arī dziļi uz priekšu – lai tā sasniegtu vienu līmeni ar ārējo ceļgala locītavu. Jātnieks, kas nespēj zirgu saturēt kopā kā gareniski, tā laterāli, nekad nespēs sasniegt patiesu sakopojumu.

Šie trīs principi ir ļāvuši man sasniegt augstākos jāšanas mākslas līmeņus. Es novēlu jums atrast sava zirga dabisko ritmu, saturēt to kopā no pakaļkājām un panākt to, ka zirgs ir spēcīgs, elastīgs un atbrīvojies!”

Čārlzs de Kunfijs

Pēc Dressage Today materiāliem

Avots: Dressage Today

Bildes atsauce

 

Atpakaļ

1 komentārs

  • Aija

    Aija Interesants raksts. :) Labs atgādinājums par ikdienā ik pa laikam piemirstām lietām.

    25. oktobris, 2013 @ 12.31

RSS feed for comments on this post.

Leave a comment

Zirgam.lv
Draugiem.lv pase