Stabila kājas pozīcija konkūram

Šajā rakstā mēs aplūkosim svarīgākos priekšnoteikumus, kas palīdz veiksmīgi pārvarēt šķērsļus – jātnieka uzsēdi konkūrā. Šai tēmai jāpievērš detalizēta uzmanība, jo nedroša uzsēde var būt bīstama.

Sāksim ar kādu spārnotu citātu, kuru izteicis amerikāņu jāšanas meistars Bils Šteinkrauss: „Jātnieka uzsēdei jānodrošina stabilu platformu, uz kuras pamata profesionāls jātnieks var pielietot savas komandas ar tādu pat precizitāti, kā ķirurgs savā darbā”.

Visiem labajiem, profesionālajiem jātniekiem ir kas kopīgs: teicama apakšstilba un pēdas pozīcija, kas ir tikai likumsakarīgi. Mūsu stabilitāte ir balstīta uz uzsēdi seglos, savukārt uzsēde seglos ir balstīta uz kājas apakšējo daļu. Tomēr, pirms pievērsties stabilitātes un konkūra uzsēdes analīzei, paskatīsimies, vai jūsu kāpšļu siksnu garums ir piemērots lekšanai.

Kāpšļu siksnu garums

Nepareizs kāpšļu siksnu garums var izraisīt daudzas lekšanas kļūdas, kuras iespējams novērsts ar vienkāršu paņēmienu: pēc zirga iesildīšanas apturiet to. Ja zirgs ir nemierīgs, palūdziet kādam to pieturēt. Izņemiet abas kājas no kāpšļiem un ļaujiet tām nostiepties taisni lejup. Noregulējiet kāpšļu siksnu garumu tā, lai kāpslis pieskartos vienā līmenī vai nedaudz virs potītes. Ielieciet kāju kāpslī. Šajā brīdī, ja kāds jūs nofotografētu no malas, rezultātā jums būtu jāredz 90 grādu leņķi veidojamies aiz ceļgala. (Atvieglojoties rikšos vai lekšanas brīdī paceļoties virs zirga muguras, šis leņķis sasniegs aptuveni 10 grādus).

Kad kāpšļu siksnu garums ir atbilstoši noregulēts, atkal izņemiet kājas no kāpšļiem un apdomājiet kārtīgi, kā jūs ievietojat kāju kāpslī, jo tas ir ļoti svarīgs moments, kuram nepieciešama papildus uzmanība.

Pēda kalpo kā pamatne

Zirgam joprojām stāvot mierīgi, ielieciet kāju kāpslī, ar pēdas spilventiņu uzspiežot uz kāpšļa balsta virsmas. Mazajam pirkstiņam būtu jāpieskaras pie kāpšļa ārējās malas, lai gan par šo principu nav vienprātības, un daži profesionāļi uzskata pretēji – ka pēdai jāpieskaras pie kāpšļa iekšējās malas.

Mazā pirkstiņa novietošana pie ārējās malas rada elastīgāku kājas pozīciju, tomēr dažiem jātniekiem neatkarīgi no pieliktajām pūlēm kāja tik un tā pārvietojas pie iekšējās kāpšļa malas. Tas ir atkarīgs no katra jātnieka individuālās potītes uzbūves, un nav nepieciešamības „lauzt” locītavas tikai tāpēc, lai atbilstu iedomātiem uzsēdes etaloniem.

Nofiksējot pēdu kāpslī pie iekšējās vai ārējās malas, starp zābaka zoli un pretējo kāpšļa malu jābūt aptuveni 2-3 cm atstatumam, vienlaikus starp zābaka virsmu un kāpšļa iekšējo augšdaļu jābūt aptuveni 10 cm atstatumam. Šis princips nodrošina to, ka kāpslī ir pietiekami brīvas platības, lai neveiksmīga kritiena gadījumā kāja nepaliktu, ieķērusies tajā. Kritiens jebkurā gadījumā ir potenciāli bīstams, bet, ja krītat ar kāpslī ieķērušos kāju, tad gandrīz vai garantē smagas traumas gūšanu. Pievērsiet uzmanību šiem sīkumiem, jo tiek kādu dienu var izglābt jums dzīvību.

Vēl kāds būtisks drošības apsvērums: aplūkojiet jātnieka kājas attēlus (kreisajā pusē) un papētiet piešu novietojumu – piešu siksniņas sprādze ir novietota precīzi potītes centrā. Tas maksimāli nodrošina to, ka kritiena gadījumā sprādze neieķersies aiz kāpšļa malām. Liekas, ka tāda iespēja ir pavisam niecīga, bet šo loterijas biļeti jūs noteikti nevēlaties vinnēt. Praksē šādi gadījumi ir bijuši, un katru reizi sprādze ir bijusi nepareizi noregulēta un stingri atspiesta pret kāpšļa malu, tādējādi neļaujot jātnieka kājai izslīdēt no kāpšļa. Pareiza piešu noregulēšana arī nodrošina jums labāku kontroli pār šo rīku.

Atgriežoties pie uzsēdes noregulēšanas, zirgam stāvot mierīgi, piecelieties kāpšļos it kā atvieglotos rikšu gaitā. Ļaujiet papēžiem noslīdēt lejup un purngaliem nedaudz izvērsties uz āru, lai gan necentieties ar varu noturēt pēdas kādā noteiktā leņķī pret zirga ķermeni. Vislabākā pēdu pozīcija jājot ir tādā pašā leņķī, kādu mēs ieņemam ejot ar kājām.

Pieceļoties seglos, pārliecinieties, ka jūsu potītes nav sasprindzinātas. Mēģiniet iztēloties, ka kāpšļi paceļ jūsu purngalus, nevis jūs ar varu spiežat papēžus lejup. Vēl kāds noderīgs paņēmiens ir domāt par to, ka jūs nespiežat papēžus lejā, bet gan piepaceļat mazo pirkstiņu. Šīs metodes palīdzēs iegūt atbrīvotāku un elastīgāku potītes locītavu. Iesēdieties atpakaļ seglos, saglabājot vienmērīgu svaru uz abiem sēžas kauliem, plecus noregulējot nedaudz pirms gūžas kauliem – tādējādi iegūstot nedaudz atvieglotu uzsēdi.

Strādājiet pie uzsēdes

Uzsēdi jāsāk uzlabot no zemes, šajā gadījumā jūsu zeme ir kāpšļi.

Sēžot seglos, jūsu apakšstilbiem ir mierīgi jāpieguļ zirga sāniem. Zirga lēciens var būt diezgan spēcīga kustība; lai neatdalītos no zirga, ir jābūt zināma mēra saķerei. Šai saķerei jāizriet no ceļgala locītavas iekšpuses un apakšstilba iekšpuses (šenkeļa). Ja sāksies ķerties ar ceļgalu priekšējo daļu, apakšstilbs aizvirzīsies atpakaļ un jūsu uzsēde kļūs vāja un nestabila.

Kājas apakšdaļas pozīcija ietver sevī arī otru saķeres faktoru – papēžu „saslēgšanu”, ko jūs izmantojat kā signālu zirgam, lai uzturētu vai palielinātu impulsu. Jātnieki ar vāju uzsēdi nereti jauc šos divus atšķirīgos uzsēdes elementus. T

Pāriesim pie uzsēdes augšējās daļas. Lai gan jūsu augšstilbi ir pieslēgušies zirga mugurai, kamēr jūs sēžat seglos, tie nevar nodrošināt saķeri, kamēr esat lecienā vai atvieglojaties rikšos. Jūs tomēr varat uzlabot savu uzsēdes pozīciju, sasprindzinot augšstilbu ārējo daļu, tādējādi radot nepieciešamo saķeri, lai paliktu zirga mugurā lēciena laikā.

Uz šķērsli uzejot, ir jāieņem vai nu atvieglotā uzsēde (nejaukt ar puspiesēdi) vai jāsēž manēžas rikšos. Saglabājot šādu kontaktu ar zirgu, nedaudz izlieciet uz priekšu muguru jostasvietā. Šis izliekums dabiski atbilst cilvēka mugurkaula formai. Tāpat arī tas ļauj pareizi un efektīvi pārnest zirga muguras pacilājošo kustību uz jūsu ķermeņa augšdaļu. Droši vien savulaik konkūra treneris jums ir teicis, lai ļaujat zirga kustībām izveidot jūsu uzsēdi lēcienā. Tas izdosies labāk, ja ķermeņa augšdaļas poza būs atbilstoša.

Turpinot izpēti augšup, jums jātur savs ķermenis stalti, pleciem jābūt vienā līmenī un krūšu kurvim paceltam augšup. Zods jāpaceļ, skatiens jākoncentrē uz zirga ejamo trajektoriju. Rokām jāveido taisna līnija no elkoņa līdz zirga mutei, skatoties no sāna vai no augšas. Turiet pavadas starp zeltnesi un mazo pirkstiņu, īkšķus pagriežot nedaudz uz iekšu. Berts de Nemetijs, ilggadējais ASV konkūra komandas treneris, reiz teica, ka mums jānes rokas tā, it kā nestu tajās zupas šķīvi.

Noregulējiet pavadu garumu tā, lai varētu vienlīdz kustēties ar elkoni uz priekšu un atpakaļ. Šāda pozīcija iekārtos jūsu elkoņa iekšpusi pirms jūsu gurnu kaula izvirzījuma. Kontrolējiet pavadu garumu, ar īkšķi pieturot tās no augšpuses, nevis savelkot plaukstu dūrē.

Kad esat paveikuši visu iepriekš minēto, jums un jūsu zirgam ir vislabākie pamati un iespējas harmoniski un sekmīgi izpildīt visas piecas leciena fāzes: uziešanu, atsperšanos, lidojumu, piezemēšanos un aizvirzīšanos tālāk.

Kāpšļu svars un garums

Pēdējo gadu laikā parādījusies modes tendence lietot ļoti vieglus kāpšļus, kas turklāt ir daudz platāki par ierastajiem. Vieglsvara konstrukcija ir bīstama, jo kritiena laikā kāpslis var nenoslīdēt no jātnieka kājas; par platumu nav tik viennozīmīga viedokļa. Praktiskie novērojumi gan liecina, ka pārāk plati kāpšļi spiež jātniekam novietot kājas pārāk dziļi kāpšļos, attiecīgi zaudējot elastīgumu potītē un bloķējot jātnieka trieciena absorbēšanas mehānismu. Šī iemesla dēļ ir ieteicams izmantot kāpšļus, kas izgatavoti no smaga materiāla, un kuru kāpšļa virsma nav platāka par 5 cm.

Džims Vofords, Practical Horseman

Rakstu sagatavoja Sigita Eitcena.