Džordžs Moriss – viss vecais ir atkal jauns

Pēc Krisa Hektora raksta materiāliem, Horsemagazine

Ik reizi, kad tiek sludināts, ka Džordžs Moriss atkal pasniegs semināru, liekas, ka par tiem ir rakstīts jau vairāk kā 20 gadus, vai maz ir palicis, par ko rakstīt? Pamata vēstījums ir nemainīgs, bet Morisam piemīt unikāla spēja pasniegt sen zināmas lietas jaunā, interesantā veidā.

Katru gadu Džordžam ir kāda centrāla tēma, un šogad tā ir – cik svarīga ir iekšējā kāja pret ārējo roku, kas ir interesanti, jo šī koncepcija nereti kļūst par kaismīgu diskusiju tēmu, kuras pretinieki apgalvo, ka tās ir pretrunīgas komandas. Moriss tā nedomā…

“Kājas ir tik nozīmīgas impulsa dēļ, kas manā skatījumā ir pirmā mācība, ko pasniegt zirgam, nevis ritms. Jūs ievadājat kumeļu, jūs to atkāpināt, vai tas ies uz priekšu? Mana impulsa definīcija skan – vai zirgs domā uz priekšu? Otrs iekšējās kājas pienākums ir radīt pamatu sakopojumam. Cilvēki domā par augstas klases zirgiem, kad izdzird vārdu „sakopojums”, bet iekšējā pakaļkāja, kas tiek pavilkta zem zirga ķermeņa, ir tas, kas uzsāk sakopot zirgu no aizmugures uz priekšu. Es neesmu izgudrojis neko no tā, ko mācu citiem. Es varbūt salieku lietas kopā interesantākā iepakojumā, bet es to neesmu izgudrojis pats”.

“Iekšējā kāja uz ārējo pavadu ir sena vēsture. Viens no maniem draugiem ir ļoti aizrāvies ar baletu, un viņš man reiz teica – Džordž, dejā tieši pretstats rada līdzsvaru. Iekšējā kāja uz ārējo pavadu liek zirgam nolīdzsvaroties, tā iztaisno zirgu!”

Tātad tās nav pretrunīgas komandas?

“Es nekad neesmu ko tādu dzirdējis. Ikviens Eiropā māca šo lietu – iekšējā kāja uz ārējo pavadu, tas nav nekas jauns. Kad man bija 16 gadu, Berts de Nemetijs iemācīja man šo principu, un šo 55 gadu laikā man ne reizi nav licies, ka tās varētu būt pretrunīgas komandas”.

“Es izmantoju iekšējo kāju, lai mācītu pacelties lēkšos, lai mācītu kontrlēkšus, pieņemšanas, kājmaiņas. Kortnija Kinga-Daija tikko ir sagatavojusi rakstu žurnālam „Dressage” par pieņemšanām – kā tajās galvenais ir iekšējā kāja. Es to īpaši uzsveru kājmaiņā”.

Bet lai tikai kāds jātnieks pamēģina ar rokām novilkt zirga galvu lejā! Moriss uzreiz iejaucas:

“Nesiet savas rokas. Ja zirgs izslienas gaisā, nepazeminiet rokas, tieši otrādāk – paceliet tās, iemāciet zirgam, ka tas nevar pacelt galvu augstāk par jūsu roku. Ja zirgs velk, nevelciet pretī un atpakaļ, vienkārši savelciet dūrīti. Tā ir sena franču ideja – ja zirgs guļas un velk, savelciet pirkstus dūrītē– NEVELCIET! Nesiet savas rokas, laidiet zirga galvu lejup, rokām esot gana augstu un absolūti simetriski. Saglabājiet kontaktu un nesāciet stresot, ja zirgs uzrauj galvu gaisā”.

“Lielākais mīts jāšanā ir zemās rokas… Jums ir jānes savas rokas, un te lielisks piemērs ir Makleins Vards, viņam ir labas rokas. Es ar zirgu noslēdzu vienošanos – es nesu savu roku, viņš nes savu galvu – to man iemācīja Bils Šteinkrauss. Galvas kratīšana, skatīšanās sazin kur tālās zvaigznēs, to ir viegli izlabot – nesiet savas rokas un gaidiet, kamēr zirgs to akceptēs. Kontakts ir tiešs, stabils, konkrēts un elastīgs”.

Vēl viena no lietām, ko Džordžs necieš, ir smaga uzsēde: “Nesāciet jāt pēc kaut kādām dogmām, ieklausieties zirgā – zirga mugurai patīk viegla uzsēde. Saliecieties ar ķermeni nedaudz uz priekšu un nedaudz ārā no segliem, bet tikai tik daudz, lai atrastos virs savām pēdām, un tad desmit soļus atvieglojieties rikšos, desmit izsēdiet manēžas rikšos, un tā izjājiet serpantīnu četrās cilpās. Man patīk serpantīni, tie maina ieliekumu, un jums nākas domāt par savu iekšējo kāju. Mēs liecam zirgu, lai aktivizētu iekšējo pakaļkāju. Noapaļošanās pamats ir zirga iekšējā pakaļkāja. Lai panāktu ieliekumu, pārliecinieties, ka jūsu ārējā kāja atrodas vismaz plaukstas platumā aiz vēderjostas”.

“Kādēļ Džons Vitekers ir tik labs jātnieks? Jo viņš sēž ļoti viegli uz zirga muguras. Smaga uzsēde ļoti sāpīgi atsaucas uz zirga mugurkaulu. Izcelieties no segliem un ļaujiet zirgam atbrīvot savu muguru. Eiropā varbūt to nemāca, bet praktizē gan!”

Darbs lielā voltā kļūst arvien sarežģītāks: “Uztaisiet nedaudz plecu uz iekšu, pakaļkājas uz iekšu, pārmaiņus desmit soļus plecā, desmit soļus ar pakaļkājām uz iekšu, lai zirgs sāk dejot aizmugurē. Kā teica Kira Kirklunda – iedomājieties pleca elementu kā vingrinājumu kājām. Pēc šī vingrinājuma iztaisnojiet zirgu un ļaujiet tam paplašināt gaitu – un re, pēc pleca/pakaļkāju vingrinājuma pat nenākas stumt zirgu uz priekšu, tie ir lieliski vingrinājumi zirga pakaļkāju aktivizēšanai”.

Kad semināra gaitā pienāca laiks domāt jau par šķēršļiem, Džordžs pacēla vienu no savām iemīļotākajām tēmām – kā izmantot šķērsli, lai zirgs panāktu atpakaļ, sāktu domāt un pats atrastu sev optimālo pozīciju lēciena veikšanai:

“Es gribu panākt, lai kavaletti tā kā liktu zirgam panākt atpakaļ, lai tas nesteigtos uz šķērsli. Es gribu, lai zirgs knapi velkas, pienākot uz kavaletti, lai zirgam ir pašiniciatīva, lai viņš saistītu šķērsli ar palēnināšanos un sagrupēšanos. Es izmantoju kavaletti ikdienas darbā kā sava veida tiltiņu uz lekšanu. Uzejot uz kavaletti, sastingstiet nedaudz un zirgs vienkārši palēnināsies”.

Atgriežoties pie iesildes darba, uzsvars atkal tika likts uz jātnieka iekšējo kāju: „Mēs gribam lēkšus, kontrlēkšus un kājmaiņas – visu no jātnieka iekšējās kājas. Iemāciet zirgam pacelties lēkšos no soļiem ar iekšējo kāju. Jājot kontrlēkšos, ieturiet tos ļoti lēnus un saīsiniet zirga ķermeni. Kad pieliekat kāju, NECELIET augšā papēdi. Jūsu kāja paliek neefektīva, ja papēdis ir augšā, tas liek jūsu ikru muskuļiem atslābt. Kāpsli vietā notur tieši jūsu papēdis. Kāpšļa ārmalai jābūt nedaudz priekšā iekšējai malai”.

Džordžam nupat apritēja 75 gadi, bet viņš joprojām jāj ikdienā, un seminārā izvēlējās ietrausties seglos kāda dalībnieka zirgam. Bērais zirgs saņēma gana ātru mācību par virzību uz priekšu no kājas:

“Tā ir pirmā mācība – mācība par kāju, jo tieši impulss ir tas, kas liek zirgam nolaist galvu lejup, ne jau vilkšana aiz pavadām. Manas rokas ir cieši kopā un nedaudz augstāk par zirga muti. Es nesatraucos, ja tā galva izslienas augšup, es vienkārši saglabāju kontaktu taisnā līnijā ar zirga muti. Ja zirgs pretojas, nenometiet rokas lejup, bet gan ievērojiet trīs soļus: sakļaujiet roku, sakļaujiet pirkstus un nogaidiet. Noslēpums, kā panākt, lai zirgs noapaļojas, ir jūsu ikros un kājās, ne jau „špruntā” vai palīgpavadās, ko es ciest nevaru”.

“Re, zirgs nolaida galvu lejup. Es to neprasīju, viņš piedāvāja – tā ir zirga ideja, pastiepties manā rokā. Vērojiet zirga prātu, ne tikai tā ķermeni. Jums jāredz apmierinātība ikvienā zirga solī, paskatieties uz tā purnu – vai tas izskatās apmierināts?”

Patiesi tā ir viena no vienkāršākajām lietām, ko spēj parādīt Moriss – pēc tam, kad viņš kādu brīdi ir jājis zirgu, tas sāk izskatīties arvien gudrāks…

Kā jau allaž, Džordžam patiesi patīk zirgi – „Brīnišķīgs zirgs”, viņš noteic, atdodot to atpakaļ jātniekam un pēc mirkļa jau pievēršas tā uzsēdei lecienā: “Ejot uz šķērsli, samīkstiniet roku, un padodiet plaukstas virzienā uz zirga muti.”

Un kā ir ar tiem voltiem?

“Voltus mēs veicam pēc katra leciena, lai sakopotu zirgu. Volts, tad lēciens pāri baļķim, volts, tad pāri plāksnei, volts, tad stāvais, pusvolts, pāreja uz rikšiem, pāreja uz soļiem, apstāšanās, atkāpināšana. Un pasarg Dies’, ja jātnieks pēc pēdējā šķēršļa atslābinās, nomet pavadas un aizjāj kur pagadās. „Arī pašās beigās pēc pēdējā šķēršļa izdariet kaut ko – jūs vienmēr trenējat un mācat zirgu, vai arī graujat tā treniņus un apmācību”.

“Turiet zirgu taisnu un zirgs pats pienāks pie šķēršļa, liek tam saīsināties. Ja ļausiet zirgam novirzīties pa labi vai pa kreisi, tā viņi tikai iemācās nevis saīsināties, bet izvairīties no problēmām. Nepalīdziet zirgam ar rokām, nofiksējiet tās un ļaujiet zirgam iemācīties būs pašpietiekamam. Nesatraucieties, ja zirgs kādreiz nogāž šķērsli, tas liek zirgam mācīties”.

“Pie pirmā piezemēšanās tempa ieturiet zirgu nedaudz, pavisam mazliet, kaut vai ar balsi, lai liktu zirgam saprast – panāc atpakaļ! Bet, lai panāktu atpakaļ, vispirms jums ir jāļauj zirgam iet uz priekšu”.

Nākamās semināra dalībnieces zirgs bija angļu tīrasinis: “Ar tik karstasinīgu zirgu kā šis, jums ir jājāj kopā ar zirgu, nevis jāiepaliek aiz tā. Centieties nesteigties pārāk ar savu jāšanas stilu, neesiet agresīvi, bet gan virzieties uz priekšu un turiet līdzi zirgam. Daudzi mūsdienās saka – pirms šķēršļa SĒDIET TAISNI… bet Niks Skeltons, Rodrigo Pessoa, Eriks Lamāze to nedara! Viņi ir jātnieki, kas virzās uz priekšu. Tāpat kā Marko Kučers un Enings – tie ir pavisam „viegla” tipa jātnieki”.

Džordžs it nemaz nebija priecīgs, kad dalībniece distanci izjāja ar tempu mazāk: „Nemaz nedomā par diviem tempiem, es gribu, lai zirgs panāk atpakaļ un veic trīs tempus. Nākamreiz pārlec otro šķērsli un apturi zirgu. Domā, tas ir asi? Protams, ka tas ir asi, un tā tas arī būs, kamēr zirgs sāks domāt tev līdzi un ieklausīties rokā. Ir svarīgi, lai tavas komandas nebūtu pretrunīgas. Pārliecinies, ka tavs papēdis ir nospiests lejā un tu nesūti zirgu ar kāju tajā brīdī. Zirga apturēšana distances vidū ir ātrs veids, kā panākt maigu pusieturi. Nebaidies lietot savas rokas. Tu drīksti apturēt zirgu pirms šķēršļa, bet NEKAD netaisi voltus, ja tev nepatīk distance. IZLABO to, bet nekad nevolto pirms šķēršļa”.

Viena no lietām, ko Džordžs nožēlo, ir, ka no mūsdienu konkūra maršrutiem ir pazuduši dabiskie šķēršļi. Toties semināros viņš tos izmanto labprāt, piemēram, grāvi. Kādēļ? Lai pārbaudītu impulsu. Šoreiz jātniekiem tiek dots uzdevums sēdēt dziļi, vismaz līdz brīdim, kad tie ir pārliecināti par zirga reakciju uz grāvi: „Sēdiet dziļāk, augšējo ķermeņa daļu turiet taisni, līdz varat uzticēties, ka zirgs leks. Tā ir impulsa pārbaude – impulsam nav nekāda sakara ar ātrumu. Tas viss ir zirga smadzenēs – vai zirgs domā „uz priekšu”? Man patīk, ja impulss ir vispirms. Tā nav tā pati kārtība, kā vācu treniņu skalai, bet bez impulsa neko nevar panākt. Vispirms zirgam jāatbild uz manu kāju. Pēc tam zirgam jāreaģē uz manu roku. Es viņam iemācu, ka viņš nevarēs izmukt no manas rokas, izslienot galvu gaisā, jo es vienmēr varu roku pacelt augstāk, līdz mums rodas kontakts. Kontaktam jārodas ar mutes kaktiņiem, nevis mēli vai žokli, zirgiem tas nepatīk”.

“Mana iekšējā pavada ir tā, kas prasa ielocīties, un mans uzdevums ir dot, nevis ņemt.”

“Pat, kad soļoju zirgu garā pavadā, ir jābūt impulsam. Lai arī zirgs var atpūsties, tas nenozīmē regresēt, ir jāturpina apmācība. Lekšana ir tikai jāšanas atspulgs, tā nekad nebūs un nevar būt labāka par ikdienas jāšanu”.

„Ja zirgs krusto lēkšos, neleciet nākamo šķērsli – uztaisiet voltu un pielieciet iekšējo kāju. Nepārlociet zirgu voltā, vai arī viņš sāks mukt no komandām. Kājmaiņā nedrīkst locīt zirga kaklu – tā jāprasa ar iekšējo kāju pret ārējo pavadu, tādējādi zirgs kājmaiņā paliks taisns”.

“Pēc tam, kad zirgs piezemējas, nesēdieties atpakaļ seglos, tas tikai liek zirgam ieliekt muguru. Jums nav jāiesēžas dziļi seglos, vienkārši viegli ieslīdiet tajos. Ja iesēdīsieties dziļi, zirgs sāks steigties un sasprindzinās muguru. Saglabājiet savu ķermeni uz priekšu, tikai viegli pieskaroties segliem. Ikviens zirgs labprātāk noapaļosies, ja jūs paši paliksiet uz priekšu. Mana sistēma balstās uz kājām un rokām, uzsēde pati par sevi parūpēsies”.

Sagatavoja Sigita Eitcena.

Avots un bildes: Horsemagazine.com

Atpakaļ

2 komentāri

  • bimbi

    bimbi super raksts.paldies :)

    2. septembris, 2013 @ 1.40
  • jolis

    jolis taadu treneri ikdienaa...paldies

    2. septembris, 2013 @ 20.31

Komentējiet

Zirgam.lv
Draugiem.lv pase