Kāpēc ir vērts nekļūt par profesionāli?

Kristīnas Kārpenteres (ASV, trīscīņas jātniece) blogs, autore redzama arī raksta titulbildē

Zirgu sporta pasaulē ir daudz un dažādi profesionāļi, katrs no tiem ir svarīgs un darbu dara ar prieku! Daži rīko poniju ballītes bērniem, citi tiem māca rikšot, bet vēl citi zirgus sev audzē paši.

Kad es izlēmu nekļūt par profesionāli, man tas bija lēmums par to vai un kāpēc trenēties un piedalīties augstākā līmeņa sacensībās. Ir ļoti daudz veidu kā cilvēks var būt saistīts ar zirgiem, bet šo lēmumu man palīdzēja pieņemt manas intereses! Līdz 21 gada vecumam es strādāju pie trīscīņas jātnieka Džima Grehema un veiksmīgi piedalījos sacensībās ar zirgu Trance. Neskatoties uz to, es pametu šo darbu un atgriezos koledžā. Es zināju, ka nekad negribēšu kļūt par profesionāli.

Savā dzīvē biju vērojusi daudzus labus jātniekus un ievērojusi arī dažas būtiskas lietas, kas man palīdzēja pieņemt pareizo lēmumu.

Pirmkārt, mēs šos jātniekus apbrīnojam tad, kad tie ir redzami ar saviem labākajiem zirgiem, bet vairums laika tiem ir jāpavada arī uz zirgiem, kas labā dienā nav pārāk talantīgi, bet sliktā – var būt pat bīstami. Profesionālam jātniekam visu nosaka tā zirgu īpašnieki. Esmu arī redzējusi fantastiskus jātniekus, kuriem jāstartē ar ne parāk talantīgo īpašnieka zirgu tikai tāpēc, ka tas ir to pats izaudzējis un to ļoti mīl. Jātniekam ir svarīgi, lai tā “īpašnieki dzīvotu”. Ironiski, bet reizēm nevar būt nekā sliktāka par situāciju, kad ir jājāj netalantīgs vai nesadarboties gribošs zirgs tāda līmeņa sacensībās, kas tam nav piemērotas.

Es zināju, ka gribu jāt augsta līmeņa sacensībās tikai ar tādu zirgu, ar kuru justos droši un, kas mīlētu savu darbu. Es negribētu “labot” kāda zirgu īpašnieka dārgo vidējās klases zirgu, kuram ir talants, bet nav vēlmes šo spēli spēlēt! Es negribētu, ka mani piespiež no zirga prasīt kaut ko tādu, kas tam nav domāts. Šāda zirga vilcināšanās vai kļūme mani varētu arī nogalināt. Paskatamies uz traumām, kuras gūst augstas klases jātnieki – visbiežāk tās notiek mājas apstākļos uz citiem zirgiem vai zemāka līmeņa mačos, kur jātnieki “apmāca” nepieredzējušus zirgus, visticamāk, lai īpašnieki tos varētu pārdot par ieplānoto naudas summu. Esmu rūpējusies par šādiem zirgiem un redzējusi jātnieku dusmas, ka ir jājāj šādi zirgi un man negribas ko tādu piedzīvot.

Otrkārt, nepastāv tāds jēdziens kā ilgtermiņa plāns – jātniekam nav atpūtas un tas ir nogurdinoši. Man, protams, patīk treniņi – gan labie, gan sliktie. Bet ne par to ir runa. Kad jātnieks nolemj kļūt par profesionāli – tas nokļūst pasaulē, kas rotē 4 gadu ciklā (Olimpiskais cikls, WEG cikls) and tad tam katru dienu ir jāplāno, ko nepieciešams darīt, lai nokļūtu uz nākošajām, lielajām sacensībām. Katra diena jātniekam ir atskaites punkts. Profesionālam jātniekam nepienāk diena, kad tas var atļauties padomāt: “Ok, labi. Tagad es varu atpūsties un pavadīt dažus gadus mierīgi, lai izveidotu ģimeni!” Vai arī: “Tagad man visi zirgi ir atpūtā, nekas – varbūt nākamgad veiksies!”

Runājot vispārināti – jātnieki dzīvo nelielā panikā, satraukumā. Tie satraucas, ja zirgiem iet labi (Vai īpašnieki to redz? Cik ilgi man tā veiksies?), tie satraucas, ja iet slikti (Vai tā ir mana vaina? Vai zirgu īpašnieki no manis neatsacīsies? Vai man vēl būs skolnieki?), un tie nervozē arī visu savu dzīvi – īpaši, kad vecums paliek lielāks un aktuāls kļūst jautājums par iztiku vecumdienām. Specifika slēpjas tur, ka jātniekam vienmēr ir jājāj, lai spētu samaksāt rēķinus. Kad jātnieks vairs nespēj “ģenērēt” uzvaras, vairums gadījumu tā skolnieki un zirgu īpašnieki izvēlas citu uzlecošo zvaigzni!

Es domāju, ka ļoti daudzi jaunie jātnieki, kas pielūdz zirgu sporta “zvaigznes” noteikti būtu šokā, ja saprastu, cik daudz stresa ikdienā šīm zvaigznēm ir jāiztur. Pat pasaules labākajiem jātniekiem ir problēmas apmaksāt degvielu vai arī jāatsakās no kādiem sapņiem. Daudzi pārdod savus labākos zirgus turīgiem audzēkņiem, cerot, ka atradīs viduvēju zirgu un to apmācīs līdz top līmenim, lai izdevīgi pārdotu. Kad šiem jātniekiem paliek 50 gadi, daudziem nav laba zirga un sponsora. Tie, protams, varētu pasniegt dažādus seminārus un apmācības, lai nosegtu rēķinus, taču ar laiku apmeklējums noplaktu. Paturēsim prātā, šie jātnieki nekļuva par profesionāļiem, lai tikai varētu pasniegt seminārus, bet gan pārvietoties ar 570 m/minūtē ātrumu pa Rolex Kentukī trīscīņas parku vai lektu sarežģītus konkūra maršrutus, tāpēc nekas nevar aizvietot to, ko šie jātnieki ir darījuši visu mūžu.

Tiklīdz profesionālā sporta lauciņā ir jau kādu laiku pabūts, visas ilūzijas izgaist. Es joprojām mīlēju šo sporta veidu, gribēju jāt top līmenī, taču ne kā profesionāle. Es gribēju turpināt mīlēt trīscīņu, nevis to vainot! Daudzi man ir teikuši: “Kaut es varētu pavadīt vairāk laika ar bērniem. Kaut es varētu pavadīt vairāk laika ar savu dzīvesbiedru. Kaut es…”. Tā, lūk, ir panākumu otra puse!

Kā pieaugušajam, man tagad ir citas perspektīvas, kas ir tikai apstiprinājušas manu izvēli – palikt par jātnieku amatieri. Vairāk kā puse manu labāko draugu ir profesionāli jātnieki un ir bijis interesanti vērot mūsu dzīves ritumu! Pirmais, būt amatierim un sacensties augsta līmeņa sacensībās – tas ir iespējams! Man ir savs uzņēmums (apmācību firma), kuru nodibināju pirms pieciem gadiem. Šis uzņēmums man dod perspektīvu! Rītu es pavadu stallī, jājot 2-3 zirgus, tad uz dušu, lai pusdienas laikā/vakarpusē dotos uz darbu. Šāds ritms dienu dara garu, bet man tas patīk.

Ja mani zirgi sāk klibot, mana dzīve nebeidzas – es pavadu vairāk laika ar ģimeni un draugiem, dzeru vairāk vīna un guļu, jo nejūtu spriedzi, kas būtu jāizjūt profesionālam jātniekam. Ja sacensībās liekas, ka kaut kas nav kārtībā – es nemaz nestartēju. Un man par to nevienam nav jāatskaitās!

Protams, amatieri netiek uz Olimpiskajām spēlēm vai WEG, bet atcerieties pilnas slodzes ugunsdzēsēju Emiju Taironi – viņa tika. Pati esence slēpjas tur, ka man nav jāveido komanda, lai gūtu dzīves piepildījumu, kuru es uzskatīju par galveno 20 gadu vecumā. Es atgriezos skolā, ieguvu maģistra grādu vēsturē, specializējoties genocīda jomā. Šī tēma man iemācīja, ka dzīvē ir vēl kas, bez sacensību arēnas. Jā, sacensībās ir dzīve, bet tā nav visa dzīve. Man ir vīrs un mums kādu dienu būs bērni, bet es turpināšu treniņus, lai piedalītos augsta līmeņa sacensībās.

Ir ļoti daudz laimīgu un veiksmīgu profesionālu jātnieku, kuriem viss sanāk un tie noteikti tādi arī būs tad, kad vairāk pievērsīsies trenēšanai!  Dzīvē ir ļoti daudz ceļu uz laimi. Man tās bija sacensības, bet es sekoju citām kaislībām un esmu beidzot atradusi līdzsvaru starp tām un jāšanu ar zirgiem! Es apbrīnoju profesionālus jātniekus, to talantu un apņēmību, tie noteikti nebūtu laimīgi darot kaut ko citu! Mana pārliecība – noteikti ir vairāk kā viens ceļš uz augsta līmeņa sacensībām un zāle nav zaļāka citur. Atrodiet to, kas ir svarīgs jums un pārējais atrisināsies pats no sevis!

Avots

Foto

 

Atpakaļ

8 komentāri

  • _draugiem_445435

    Evita Baradovska Ká naglai uz galvas! Pateikts tik vienkársi, nevienu neaizvainojot, bet tik precízi!

    1. jūlijs, 2013 @ 8.33
  • Sigita

    Sigita Gluži manas domas pēdējā laikā! Perfekti izklāstīta patiesība.

    1. jūlijs, 2013 @ 9.16
  • Laila

    Laila Kad man bija ap 20 tad es arī gribēju tik ''zvaigznēs'' bet tagad; vēl pēc 20 esmu liktenim pateicīga par to ka esmu tur, kur esmu un daru to, ko daru.

    1. jūlijs, 2013 @ 9.54
  • Ilze

    Ilze jau sen dzīvoju ar šādu lozungu! ir jāgūst prieks no tā ko dari un man ir tas prieks!

    1. jūlijs, 2013 @ 16.53
  • Bubis

    Bubis Par "profesionāla"jātnieka karjeru sapņoju tikai bērnībā,bet pēc tam tieši kā rakstā,ātri sapratu,ka man patīk tas ko daru,nevis tas,ko man liek darīt. Jā,arī man dzīve vienmēr ir bijusi saistīta ap,caur un pie zirgiem,bet tas vienmēr ir bijis caur pozitīvu gandarījumu,ja neskaita vienkāršas,sadzīviskas problēmas,kas tajā visā mēdz notikt arī zirgojoties tikai savam priekam.

    1. jūlijs, 2013 @ 23.54
  • jolanta

    jolanta tiesaam precizi pateikts, paldies

    2. jūlijs, 2013 @ 8.02
  • prērija

    prērija Super , manas domas , es esmu apmēram tādā pašā līmenī, kur autore

    3. jūlijs, 2013 @ 13.18
  • Profi

    Profi Jā ... jāatzīst,ka viņai taisnība. Kaut kā pat neaizdomājoties '' kļuvu'' pat to profesionāli.Bija gan gandarījumi, gan asaras,gan traumas, gan īpašnieku neapmierinātība un pressings pēc neveiksmēm... bērni izauga nemanot - nepamanot... Tagad 20 profesionāli gadi ir aiz muguras, veselība sašķobījusies - nja ... sāku aizdomāties...

    7. jūlijs, 2013 @ 11.09

Komentējiet

Zirgam.lv
Draugiem.lv pase