Zirgaudzēšana – tagad jādod gāzi!

Daudzās zirgaudzēšanas biedrībās valda haoss pašlaik. Daži runā par krīzi. Vai mums nepieciešama akcija „Glābiet zirgus”? Nē, labāk izmantosim krīzi kā iespēju! Varbūt te līdzēs daža laba ideja no vācu kolēģiem.

Holšteinas biedrība saviem zirgaudzētājiem sūta vēstules, aicinot palikt uzticīgiem biedrībai piederošajiem ērzeļiem, Oldenburga un Vestfāle cenšas pielabināties, Hanoverā bijuši mēreni revolūcijas mēģinājumi. Pat malā stāvošam ir skaidrs: vācu zirgaudzēšanā pašlaik kaut kas notiek. Kurp dodas zirgaudzēšana? Ir skaidrs, ka lecināšanas statistika nerada iemeslu gavilēm. Izsoles, kā jājamzirgu, tā kumeļu, noslēdzas ar visai mēreniem rezultātiem. Nepalīdz arī tas, ka, līdz ar 19% PVN ieviešanu un komisijas maksām, kas nonāk pie organizējošās biedrības, rezultātā nosolītā cena pieaug vēl par krietnu ceturtdaļu. Tā jau ir liela nauda. Ja līdz šim izsoles tika uzskatītas par tirgus barometru, nav izslēgts, ka nākotnē tās zaudēs šādas pozīcijas.

PĀRDOT NO STAĻĻA DURVJUPRIEKŠAS

Zirgu tirdzniecību raksturo konservatīvisms. Paies ilgs laiks, līdz kas mainīsies. Tomēr tieši patlaban tiek pārbaudītas gadiem piekoptās prakses zem devīzes „Mēs tā allaž esam darījuši”. Ulrike Bēlica, zirgu fotogrāfe un aktīva zirgaudzētāja, pirms pāris gadiem izveidoja interneta portālu www.fohlenboerse.de (kumeļu birža). Ar šīs mājas lapas palīdzību nu jau ir pārdoti simtiem kumeļu. Portāla īpašniece labi pārzina tirgu un nespēj piebalsot vispārējām žēlabām: „Protams, pircēju vairāk skatās uz cenām tagad, bet arī šogad ir pārdoti kumeļi, kuru cenas pārsniedz 10 000 eiro”. Viņas koncepcija: „Mēs pieņemam tikai labas fotogrāfijas un video. Visam, kas izskatās pēc kaut kādiem momentuzņēmumiem, nav nekādu izredžu. Es apstrādāju bildes, optimizēju krāsa… galu galā uz teātri es arī neeju netīros gumijniekos un džinsās”. Tā kā darba dēļ viņai nākas daudz braukāt apkārt, viņai ir iespēja novērtēt attieksmes maiņu kumeļu pircēju vidū. „Vairāk atkal iepērk zirgus stallī uz vietas, droši vien PVN dēļ”.

JAUNIE AUDZĒTĀJI

Vācu zirgaudzētāju vidū jau pasen jūtama struktūras maiņa. Zemnieki atsakās no zirgaudzēšanas, arī tāpēc, ka viņu bērni tajā nesaskata nekādas perspektīvas. Turpretī jauno audzētāju grupu veido cilvēki, kuri nav uzauguši paaudžu paaudzēs kopā ar ķēvēm un kumeļiem. Tāda ir arī Dr. Bianka Helmke – viņas un viņas tēva aizraušanās ar zirgaudzēšanu aizsākās tā, kā eksperti iesaka nekad to nedarīt: mīļā jājamķēve bija palikusi jau veca, un nu bija laiks kumeliņam. Lai gan pamatā ģimene dzīvoja Berlīnē, nedēļas nogalēm jau bija iegādāts lauku īpašums, tādējādi arī apstākļi bija pieejami – stallis, aploki, ganības. Tika sameklēts Hanoveras šķirnes ērzelis, tomēr tad sekoja vilšanās. „Kumeļš bija ārkārtīgi neglīts”, atzīst Bianka un apbrīno daudzus tālaika Hanoveras biedrības vadošos speciālistus, kuriem nācās kumeļu vērtēt skatē, nepasakot neko pārlieku skarbu. Tomēr ar biedrības palīdzību izdevās atrast kumeļam pircēju, un gadu vēlāk Biankai bija izdevība aplūkot, kas no viņas audzējuma sanācis. „Mēs braucām gar ganībām, bet viņš arī kā gadinieks izskatījās briesmīgs. Mēs nemaz neuzdrošinājāmies izkāpt, bet fiksi braucām tālāk”.

Varētu domāt, ka ar to zirgaudzēšanai bija pielikts punkts, bet tas bija tikai sākums panākumiem pilnam stāstam. Tikmēr Bianka ar saviem vecākiem bija pilnīgi pārvākusies uz dzīvi laukos. „Mums iepatikās audzēt zirgus, bet gribējām pamēģināt ar kārtīgu ķēvi šoreiz”. Izmeklēta tika valsts prēmēta Hanoveras šķirnes elites ķēve. Nebija viegli tikt pie tādas zelta pīles, bet Biankai veicās. Ķēve Bellis no Bolero, kas pārstāvēja ļoti modernu jājamzirgu tipu, bija piedāvāta izsolē, bet netika pārdota. Izsoles darbinieks piedāvāja ķēvi Biankai par 8000 vācu markām. „Dārgākais zirgs, ko mēs līdz šim bijām nopirkuši”. Bija iespēja ķēvi aplecināt ar tā gada Bundesčempionu Weltmeyer. „Mēs nodomājām – Weltmeyer? Kādēļ gan nē, ja reiz eksperti viņu par labu atzina”. 1990. gadā pasaulē nāca Well Done un izauga per elegantu, kaitīgu rudu ķēvi, kas trīs gados saņēma valsts prēmiju un vēlāk kļuva par nelielas zirgaudzētavas pamata vaislinieci, dodot vairākus izsolēs pārdotus kumeļus, veiksmīgus jājamzirgus un trīs sertificētus dēlus – Danone I un II iegādājās Burkhards Vālers, kuram piederēja kumeļu tēvs De Niro no Donnerhall. Abus ērzeļus izmantoja vaislā audzētavā „Klosterhof Medingen”. Danone II, kā viņa tēvs, bija ļoti talantīgs iejādē un daudz sasniedzis, diemžēl šā gada aprīlī pēc sarežģīta kājas lūzuma nācās viņu iemidzināt. Čeku par lielāku summu Biankas tēvs Jurgens varēja saņemt 2008. gadā pēc sertificēšanas skates. 130 000 eiro deva Pauls Šokemole par prēmēto kumeļu Der Designer no De Niro un Well Done, lai pēc trim gadiem to pārdotu tālāk izsolē par 1,1 miljonu eiro uz Krieviju.

Paveikties kādreiz var, bet ilgtermiņa perspektīvā uz to zirgaudzēšanas stratēģiju nevar balstīt. „Mēs izglītojāmies, interesējāmies pie ekspertiem, apmeklējām lekcijas, bet galu galā lēmumus pieņēmām, vadoties pēc saviem iespaidiem skatēs, sacensībās vai čempionātos”. Gatavība mācīties un laimīga roka – tā laikam ir īstā kombinācija tādu zirgaudzētāju kā Bianka Helmke panākumiem.

NEPIECIEŠAMS DRAUDZĪGS PLECS ATBALSTAM

Ne visiem ir sava ferma kā Helmkes ģimenei. Faktiski ir divi dažādi audzētāju veidi: vieniem ir pašiem savs stallis, paši vāc sienu un salmus un naudu tērē tikai par spēkbarības iepirkšanu un minerālvielām. Tam pieskaitāma noteikta summa gadā par elektrību, ūdeni, apdrošināšanu vai citām papildus izmaksām. Citi, kas nereti ir t.s. „jaunaudzētāji”, ir spiesti izmantot pansijas staļļu pakalpojumus. Viņi maksā vairāk, jo galu galā arī staļļu turētāji vēlas pelnīt, bet toties viņiem ir garantija, ka nākas rūpēties par maz ko, atkarībā, protams, no tā, kas stāv rakstīts līgumā.

Paaudžu nomaiņa nereti nostāda sākotnējos audzētājus, kas nekļūst jaunāki, problēmas priekšā, kuru risināt tiem varētu jaunaudzētāji. Ielādēt ķēvi piekabē braucienam uz skati, iemācīt ķēvei un kumeļam rikšot pie rokas un parādīt tos skatē, sapīt krēpes un vēl daudzas lietas, kurās jaunākie jaunaudzētāji var pielikt roku, palīdzot audzētavas īpašniekam. Roka roku mazgā, varbūt no tā atlec kāds finansiāls labums arī.

Tomass Kaspers ir Vācijas Ērzeļu īpašnieku biedrības prezidents. Savu zirgaudzētavu Birkhof viņš ar jaunām idejām ir sagatavojis sliktiem tirgus apstākļiem, piemēram, rīkojot īpašus seminārus zirgiem, kuru tēvi savulaik bijuši Birkhofas zirgaudzētavas ērzeļi, vai sacensības šādām pašām grupām. Iegādāties „Birkhofas zirgu” – tā ir ideja, kas saista jātnieku, tādējādi arī potenciālo pircēju, pie šīs audzētavas. Kaspers lūkojas nākotnē optimistiski, turklāt spēj to arī pamatot: „Federācijas stends Equitana zirgu izstādē parādīja, ka ir notikusi ideju pārvērtēšana. Uz fotogrāfijām bija redzami ne tikai slavenākie sporta zirgi, kuri gan joprojām ir vajadzīgi un ir nozīmīgi, bet arī bērni, kas lēkšo gar jūras malu. Mērķa grupa ir ambiciozie hobija jātnieki, kuri var būt atkal atsākuši jāt pēc gadiem, kas šad un tad vēlētos piedalīties kādās sacensībās, vai cilvēki, kuri vienkārši grib sev jāšanai veselu un viegli jājamu zirgu – ilgus gadus šo mērķa grupu apkalpoja citu šķirņu audzētāji, bet ne vācu zirgu šķirņu audzētāji. Tagad viss ir savādāk. Iniciatīva „Piedzīvot Hanoverāņus” ir izdevies piemērs šai tendencei”.

Kaspers savus vārdus ir pierādījis darbos. Viņš ir pārliecināts, ka sliktākais ir aiz muguras un drīzumā tirgū būs pieprasījums pēc jauniem zirgiem, jo 2012. gadā viņam izdevies pārdot tik daudz kumeļu, kā vēl nekas iepriekš.

Jārīkojas pretēji ciklam, t.i., – jāražo daudz tad, kad citi neuzdrošinās, un jāpeld pret straumi, tāda ir arī Hanoveras šķirnes zirgu audzētāja Heinriha Meijera politika. „Mēs šogad aplecinājām desmit ķēves, no tām trīs trīsgadnieces, kas nākamgad tiks apjātas un vēlāk pārdotas. Mēs rēķināmies, ka piedāvājums nākamajos gados saruks, bet pieprasījums pieaugs. Tādēļ ceram, ka zirgus pārdot būs vieglāk. Mums ir pietiekami ganību, visu darām paši, ieskaitot ķēvju izmeklēšanu uz grūsnību un apsēklošanu. Tādējādi mēs ietaupām lielu daļu no izmaksām”.

Taupīt izmaksas un zināt, ko grib pircējs – tādas ir jauno laiku pazīmes, kas jāizzina. Pircējs grib primāri vienu – veselu zirgu. Neiedziļinoties rentgenoloģisko izmeklējumu problemātikā, kas samazina šķietami veselu zirgu skaitu arvien vairāk, tomēr arī šajā jomā var vinnēt pircējus. Caurspīdīgums un godīgums ir lielākie trumpji. Pats par sevi saprotams, ka ir regulāri jāattārpo zirgi. Jāpiefiksē datumi, kuros tiek veikta vakcinācija: kumeļa pircējs uzreiz redz – par šo dzīvnieku labi rūpējas.

JĀPREZENTĒ VISĀ PASAULĒ

Viens no mūsdienīgākajiem zirgaudzētājiem ir Gerds Sosāts, kurš savā darbībā arī saskāries ar mūsdienu laiku izaicinājumiem: „Šogad mums ir pārsteidzoši daudz jaunu klientu, jaunu audzētāju, bet arī novērojams, ka vecie audzētāji tam atmetuši ar roku. Pirms diviem gadiem mēs zaudējām aptuveni 25-30%, šogad gan man liekas, ka mazāk nav kļuvis, tieši otrādāk. Lielā mērā par to varam pateikties savai interneta lapai, kuru vada mana meita Janne – tur ir atrodama ne tikai plaša informācija, bet mēs arī palīdzam reklamēt savu ērzeļu pēcnācējus, izveidojot zirgu un kumeļu tirgus vietni ar sludinājumiem. Tāpat arī saviem klientiem regulāri izsūtām jaunumu laikrakstu. Mēs cenšamies savus klientus apkalpot ar ilgtermiņa perspektīvu, radīt tiem sajūtu, ka mēs atbalstām tos ar padomu un darbiem, nevis tikai pievilinām un izmantojam savā labā. Katrā audzētavā mūsdienās ir labi ērzeļi, ne tikai pie mums, tur nu nevar neko sev iestāstīt un sadomāties. Mūsu priekšrocība ir tā, ka mūsu ērzeļi stabili startē sacensībās, reizēm veicas labāk, reizēm sliktāk, ar to jāmāk sadzīvot un arī klienti to saprot”. Izveidojot īpašu aplikāciju, Sosāta audzētava bija pirmā, kas to piedāvāja viedtālruņu lietotājiem. Ar tās palīdzību mobilo tālruņu lietotāji regulāri tiek informēti par atvērto durvju dienām, pārdošanas dienām, kumeļu skatēm, treniņu dienām vai citiem pasākumiem.

Tirgus pētniece Dr. Kristīne Minha apgalvo, ka tieši šī sajūta, ka par klientu rūpējas, ir ārkārtīgi svarīga. Viņas pētījumi „Horse Future Panel” ietvaros rāda, ka cilvēki, kas pirmo reizi uzdrošinās piedalīties lielākā vaislas skatē vai pasākumā, netiek sagaidīti atvērtām rokām uzreiz. Vairāk atvērtības, vairāk iespēju piedalīties – arī tā var iegūt jaunas pircēju grupas.

Zirgaudzētājus kopumā saliedēt un padarīt spēcīgākus arī starptautiskajā jomā var kopīga stratēģija. Holandē, kuru allaž labprāt piesauc kā valsti ar pārdomātu un gudru tirgus stratēģiju, ir izveidota savienība, kurā piedalās dažādas interešu grupas: iejādes treneri un ērzeļu turētāji, kā arī kumeļu pircēji un zirgu barību tirgotāji. Šī sadarbības grupa radās, kad vairāki holandiešu audzētāji sāka sūkstīties, ka lidmašīnas ar zirgu pircējiem no ārzemēm lido pāri Holandei un piezemējās Vācijā.

Veterinārārsta komentārs: Dr. Jozefs Genns uzskata, ka trīs svarīgākās lietas, uz kurām audzētāji nedrīkst taupīt, ir – barība, kustības un kalējs. „Veselus zirgus ir vieglāk pārdot. No čipiem pilnībā izvairīties nevar, bet tos var lielā mērā samazināt, tāpat kā izmaiņas nagos, ja kumeļi tiek savlaicīgi pietiekami apgādāti ar minerālvielām un saņem iespējas daudz kustēties. Piebarošana ir obligāta, jo daudzas ganības nemaz nenodrošina pietiekami barības vielu. Pamanot agrīnas nostādņu problēmas, nevar vilcināties, līdz jau ir par vēlu. Nepareizi ir domāt – ak, tās kājas jau iztaisnosies pašas no sevis! Labāk katru nedēļu piestrādāt ar nagu vīli, to var izdarīt kalējs vai arī pats audzētājs, ja ir gana pieredzējis – pāris milimetru tur novīlēt, kur „skatās” nadziņš. Uzreiz būs redzams, ka kumeļš savādāk liek kājas. Bez īpašām pūlēm tādējādi var nodrošināt pamatu pareizai augšanai, pirms ir noslēgušies kauli un stiegras, un tad jau korekcijas pasākumiem ir mazas izredzes”.

Zirgu trenera komentārs: Lai labi pārdotu kumeļu, tam ir jābūt labi audzinātam. Audzināšana sākas jau no pirmās kumeļa mūža dienas, mācot tam ļaut sev pieskarties un glāstīt. Līdz kumeļa atšķiršanai tam jābūt apguvušam labas uzvedības ābeci, ko jāturpina izkopt nākamo 2-3 gadu laikā. Lai jaunzirgi šajā laikā barā nekļūtu par mežoņiem, ik pa laikam tiem jāuzliek apauši, jāvadā pie rokas, ne tikai tad, kad ierodas kalējs vai vetārsts uz vakcinēšanu. Šīs pūles vēlāk atmaksāsies, jo katrs treneris ir pateicīgs, ja apmācībai saņem jaunzirgu ar labām manierēm, kas uzticas cilvēkam, nevis dzīvnieku, kas boksā uzvedās tā, it kā tikko būtu noķerts savannas klajumos. Trīscīņnieks Andreas Dibovskis, kuram katru gadu atved gana daudz jaunzirgu uz strādāšanu, novelk skaidru līniju šajā ziņā: „Tā kā mežonīgu jaunzirgu apjāšanai nepieciešams krietni ilgāks laiks, zirga īpašniekam šis pasākums attiecīgi maksā krietni vairāk”.

Materiālu sagatavoja Sigita Eitcena pēc “St. Georg”.

Bildes atsauce

Atpakaļ

1 komentārs

  • domiga

    domiga Paldies. ļoti labs raksts!

    22. oktobris, 2017 @ 17.49

RSS feed for comments on this post.

Leave a comment

Zirgam.lv
Draugiem.lv pase