Intervija ar Paulu Šokemoli: „Tas ir vājprāts”

Zirgu tirgus ir kļuvis problemātisks. Viens no iemesliem ir arī zirgu rentgenu iedalīšana klasēs. Oldenburgas zirgaudzētāju biedrība tādēļ vairs nevēlas šīs klases izmantot. Intervijā ar Paulu Šokemoli noskaidrosim, kādēļ, kā arī kuri zirgi, par spīti sliktiem rentgeniem, tika pie olimpiskā zelta.

Laiki, kad labu zirgu varēja pārdot bez īpašām grūtībām, ir pagājuši. Pat ja atsevišķi izsoļu darījumi spēj noturēt mazo audzētāju sapni par lielo naudu pie dzīvības. Ne tikai Vācijas ērzeļu īpašnieku biedrība, bet arī Oldenburgas zirgaudzētāju biedrība ir nolēmusi izbeigt vienu: uzskatu, ka zirga pieskaitīšana noteiktai rentgena klasei ir vienlīdzīga spriedumam par tā veselības stāvokli.

Oldenburgas izsoļu vietnē Vehtā ērzeļu skašu apmeklētājus vai potenciālos pircējus izsolēs informēs pēc pieprasījuma par attiecīgā zirga veselības stāvokli, bet netiks vairs nosaukta attiecīgā rentgenu klase. Skatoties no biedrības viedokļa, šis solis ir gluži loģisks. Tas, ko sākotnēji ieviesa kā interpretācijas palīglīdzekli vetārstiem, ir nu kļuvis par mārketinga un tirdzniecības šķērsli. Tā pamatā ir rentgena izmeklējumu vadlīniju klasifikācija, kuru pēc Nacionālās veterinārārstu kameras ierosinājuma ieviesa 1993. gadā. Tās aktuālajā – ceturtajā – versijā ir iekļauti 286 dažādi rentgenoloģiskie atklājumi. No tiem izriet iedalījums rentgena klasēs I-IV, iespējamas ir arī starpklases. Sākotnēji jau nebija domāts, ka šīs vadlīnijas tiks izmantotas zirgu vērtēšanai kā tādai, taču realitāte ir tāda, ka pašlaik zirgs ar II-III rentgena klasi vairs netiek uzskatīts par veselu. Lai gan šo klašu definīcija nosaka, ka rentgenoloģiskie izmeklējumi dotajam zirgam ir starp „normālo stāvokli” un „pieņemamo stāvokli”. Diemžēl, arī jaunie potenciālie vaislas zirgi tiek vērtēti un klasificēti pēc šī iedalījuma, jo tas tiek piesaukts katrā sertificēšanas skatē.

Nav brīnums, ka ērzeļu turētāji, biedrības un privātie tirgotāji stingri iebilst pret rentgena klasēm. Galu galā viņu labais produkts tiek padarīts pat sliktāku nekā tas ir, nav notirgojams.

Intervijā žurnālam Reiter Revue slavenais zirgaudzētājs Pauls Šokemole atklāja savas domas par šo tēmu.

RR: Šokemoles kungs, Oldenburgas zirgaudzētāju biedrība vēlas turpmāk savās izsolēs vairs nesaukt zirgu rentgenu klases. Kādēļ?

PŠ: Sākotnēji bija domāts, ka rentgena klases pircējiem un pārdevējiem sniegs drošību, taču iznākums ir pavisam citādāks. Sakot kā ir – tie kalpo tagad par juridisku pamatojumu zirga klasifikācijai arī attiecībā uz tā vērtību un spējām. Manā skatījumā tas ir nepareizi. Es uzskatu, ka rentgena uzņēmumi drīkstētu kalpot tikai kā papildinājums zirga klīniskajai izmeklēšanai, man klīniskā aina ir pati svarīgākā. Tagad turpretī zirga vērtējums tiek sastādīts primāri pēc rentgena uzņēmumiem. Vetārsti labprāt iedala atradumus klasēs, jo uzskata, ka juridiski tie būs nodrošinājušies tādā veidā. Tas visu noved pilnīgi nepareizās sliedēs.

Es paskaidrošu, izmantojot vienu piemēru: ja vetārsts izmeklēšanā neko neatrod, viņš piešķir zirgam rentgena klasi I. Zirgs tiek pārdots. Nākamais vetārsts kaut kur atrod kādu novirzi vai tumšu pleķi bildēs, kas neko nenozīmē, bet saka: „Pag, stop! Te kaut kas ir, tā taču nav pirmā rentgena klase. Jūs esat iegādājušies citas vērtības zirgu, nekā domājāt”. Kāds tiesnesis, kuram nav nekādas nojēgas par zirgiem, var nolemt, ka ir jāmaksā kompensācija par kaitējumu vai jānodrošina cits zirgs. Tas ir neloģiski, rentgena klases jau var mainīties.

Galīgi netiek ņemtas vērā vecuma atšķirības – piemēram, ir jau atšķirība, vai tiek konstatēts špats divgadniekam vai 15 gadus vecam zirgam. Ja man ir astoņus gadus vecs zirgs, kas jau lec S klases sacensībās un tiek galā ar slodzi, es rēķinos, ka viņš leks arī 12-13 gadu vecumā. Taču, ja piecgadnieks ar perfektiem rentgeniem, jau viegli pieklibo, tad man rodas bažas.

Tā nav vienīgā šīs sistēmas kļūda. No dažām klasifikācijām arī nav nekādas jēgas. Ja zirgam, piemēram, naga kaulā ir neliela cista, tam nav nekāda sakara ar locītavu, bet automātiski tiek piešķirta rentgena klase IV (slikta). Esmu pārliecināta, ka ar to zirgs nodzīvos vēl līdz 25 gadu vecumam! Bet tik un tā ieraksta IV klasi. Kas tas par murgu?

RR: Ņemot vērā pusklasi turp vai atpakaļ, var runāt par interpretāciju iespējām, bet rentgenoloģiskie atklājumi ir skaidri iedalīti klasēs. Tik un tā runā par vetārstiem, kuri savas pieredzes dēļ mēdz būt „devīgāki”.

PŠ: Atklājumu interpretācijā tiešām mēdz būt atšķirības, kā te, tā ārzemēs, tāpat arī Vācijas dienvidos un ziemeļos. Problēma ir tāda, ka mums ir ne tikai nedrošs pircējs, bet arī nedrošs vetārsts. Daudziem ir bail, ka kaut kad vēlāk varētu pierādīt, ka zirgs ir nepareizi ieklasificēts un tad nāksies maksāt par zaudējumiem. Ir tik daudz atklājumu, kurus nemaz nevar visus ieklasificēt. Sakarīgs vetārsts spēs tos interpretēt. Turklāt jāņem vērā, vai zirgs klibo vai nē. To jānovērtē, bet to jau nevar izdarīt pēc rentgeniem. Katastrofa rodas tad, kad pilnībā nepieredzējuši vetārsti uzņemas vērtēt rentgena bildes, un tad apvienojumā ar nezinošiem tiesnešiem rodas visfantastiskākie spriedumi, uz kuriem tad atsaucas daudzi juristi. Daudziem vetārstiem rentgenoloģisko atklājumu vērtēšanas vadlīnijas ir tikai izeja no situācijas.

Esmu pārliecināts, ka zirgu pircēji ceļ iebildumus citu iemeslu dēļ, nevis zirga veselības, un es galu galā esmu pārdevis vairāk kā 20 000 zirgu. Iemesls lielākoties ir tāds, ka tie nespēj tikt galā ar zirgu. Protams, tad tiek meklētas jebkuras iespējas, tai skaitā rentgenu uzņēmumi, lai tiktu no zirga vaļā.

RR: Vai šajā sakarā problēmas rada arī pirkuma tiesības?

PŠ: Tādam zirgu tirgotājam kā es pirkuma tiesības nerada problēmas. Tā kā man ir tik daudz zirgu, man allaž ir iespēja pircējam piedāvāt citu zirgu, kuru tam arī jāapskatās.

RR: Tas nozīmē, ka jums vienmēr ir iespēja „pārvietoties”, kā to saka juristi – tā teikt, piedāvāt apmaiņu. Citiem šādas iespējas nav.

PŠ: Tā ir, un arī izsoles variantā tas neder. Zemnieks, kurš zirgu pārdevis izsolē, vairs nespēj piedāvāt pienācīgu zirgu vēlreiz. Tādā ziņā tiesiskais regulējums rada problēmas mazajiem audzētājiem.

RR: Jautājums zirgu tirgotājam ar gadiem ilgu pieredzi – mūsu zirgu sagrupēšana pēc rentgena klasēm tiecas arvien uz sliktākām? Vai mēs audzējam slimus zirgus? Vai to var norakstīt uz to, ka smalkās rentgenoloģijas metodes rada nedrošību un vetārsti arvien vairāk baidās?

PŠ: Viennozīmīgi to izskaidro labākās tehniskās iespējas un arvien pieaugošās vetārstu bailes. Tieši pēdējo 10-15 gadu laikā ērzeļu skatēs tika ieviestas rentgenoloģiskās izmeklēšanas prasības, un zirgi ar „sliktiem” rentgeniem – es nerunāju par IV klasi šeit – netiek sertificēti. Es tomēr uzskatu, ka rentgena klases tikai daļēji ir ģenētiski noteiktas. Arī citiem faktoriem, kā audzēšanas apstākļiem un barošanai, ir liela ietekme.

RR: Jūs runājat par tā saukto OCD jeb čipu problemātiku?

PŠ: Jā, tieši tā. Es varu teikt tikai šo – holandieši jau trīs vai četrās paaudzēs audzē zirgus bez čipiem – citi zirgi gluži vienkārši netiek pielaisti vaislas darbam – un tik un tā holandiešu zirgiem nav mazāk čipu kā mūsējiem. Vajadzētu taču būt otrādi!

Mani principā čipi nesatrauc, ja vien tie neatrodas ceļa vai lecamajā locītavā. Šiem čipiem būtu jāpaliek kā izslēdzošam faktoram arī skatēs. Bet čips vēzīša locītavā vai vēzīša aizmugurē parasti nerada nekādas problēmas. No tiem zirgiem, ko esmu pārdevis, aptuveni pusei noteikti bija čipi, bet man bija labi ja trīs zirgi, kuriem tie tiešām radīja problēmas. Pēc manām domām iespēja, ka zirgs, kuram ir čips pakaļkājā, klibos, ir 1 pret 1000. Iespēja, ka zirgs kaut kad saklibosies stiegras plīsuma dēļ, ir krietni lielāka. Tik un tā Levicā mēs esam veikuši jau 1000 čipu operācijas, jo tad čips vairs netraucē pārdošanai.

RR: Vai Jūs savus zirgus arī iedalāt rentgena klasēs?

PŠ: To es saviem vetārstiem esmu aizliedzis. Manam personīgajam vērtējumam vetārstiem ir jāpiefiksē atklājumi un jāsniedz to novērtējums.

RR: Tagad arī Oldenburgas zirgaudzētāju biedrība vēlas līdzīgi rīkoties un turpmāk vairs nenoteikt rentgena klases saviem zirgiem. Vai to iespējams īstenot?

PŠ: Tas attiecas kā uz skatēm, tā arī uz izsolēm. Ir atbilstošs lēmums.

RR: Un ja pircējs ierodas kopā ar savu vetārstu?

PŠ: Tad viņš pats var sastādīt savu viedokli. Mums ir tā jārīkojas, pretējā gadījumā mēs netiksim galā ar juridiskām problēmām.

RR: Runājot par pircējiem. Vai arī pircēju slānis nemainās?

PŠ: Tas vismaz samazinās, jo zirgs kā īpašums mūsdienās rada pārlieku lielas izmaksas. Ja uz to visu skatās no hobija jātnieka ekonomiskās perspektīvas – Hamburgā vai Minhenē boksa īre maksā 450 eiro, tad vēl jāmaksā par treileri sacensībām, ekipējumu, jāšanas drēbēm, vetārstu, tā jau mēnesī saskrien 1000 eiro par zirgu. Tāpēc zirgs, kas neatbilst kādām īpašām sportiskām prasībām, bet ir vienkārši glīts hobija partneris, vairs nekad nemaksās lielu naudu. Tāpēc vien, ka nav tādu pircēju vairs. Saprotams taču, ka vecāki bērnam, kas grib zirgu, pateiks labāk: „Ak, klausies, tenisa rakete taču arī ir laba lieta. Ir taču arī sporta klubs, tur ir jauka sabiedrība, feini puiši, un tenisa raketi nevajag svētdienu rītos barot, tīrīt un vest aplokā”.

RR: Atgriezīsimies pie rentgeniem. Jūs pats esat jājis ilgu laiku ar dažādiem zirgiem. Vai ir augsta līmeņa sporta zirgi ar sliktiem rentgeniem?

Piemēram, tāds bija El Paso (ar El Paso Šokemole cita starpā uzvarēja 1979. gada Āhenes Lielās Balvas sacīkstēs un bronzas medaļu Vācijas čempionātā Berlīnē). Tas leca līdz 18 gadu vecumam ar visiem sliktajiem rentgeniem. Viņam ne tikai bija problēmas ar naga locītavu, bet arī trīs čipi. Tolaik domāja, ka tās ir kaula atlūzas.

Bija zināms, ka El Paso ir slikti rentgeni, un tolaik vēl nebija aizliegts pārgriezt nervus. Runāja arī, ka es šad tad mēdzu iepirkt kādu zirgu ar sliktiem rentgeniem, veikt operāciju, un tad atgriezt zirgu sportā. Cilvēki domāja, ka El Paso bija šāds gadījums. Es viņu vēlāk pārdevu Edijam Makenam. Kad viņš ar šo zirgu ieradās uz kādām sacensībām Šveicē, kur šāda veida operācijas ir aizliegtas, viņu arestēja, tomēr vēlāk bija spiesti palaist vaļā, jo nevarēja atrast nekādus grieztos nervus.

Daudzus zirgus es esmu iegādājies arī bez vetārsta pārbaudes, liku tikai parikšot manā priekšā un uztaisīju fleksijas. Protams, ne vienmēr man bija taisnība, bet es iegādājos Walzerkonig, kurš pirms tam trīs reizes bija izkritis veterinārajā pārbaudē, un Orchidee ar divreiz neizietu pārbaudi. Un šie zirgi uzvarēja olimpiādēs!

RR: Vai rentgenu problēmu varētu atrisināt, ieviešot garantijas noteiktiem atklājumiem?

PŠ: Bieži vien es dodu čipiem garantijas, un tās praktiski nekad netiek izmantotas. Reizēm jau mēģina, ja netiek galā ar zirgu, bet tad es parasti saku: „Varbūt jums vajadzētu pamēģināt jāt”.

RR: Secinājums – tātad mēs tomēr audzējam veselus zirgus?

PŠ: Jā, bet vetārstiem vienkārši ir vairāk iespēju, kā kaut ko atklāt. Mūsu zirgi ir veselīgāki, kustīgāki un vieglāki nekā agrāk. Jo smagāks ir zirgs, jo biežāk tas saklibojas. Tas, ka tāds „kamielis” kā mana brāļa kādreizējais zirgs Warwick Rex neturēs līdz 18 gadu vecumam pilnā slodze, ir skaidrs. Taču ne tikai zirgi tiek audzēti labāki, arī jāšana uzlabojas. Tajos laikos, kad vēl jāja Vinklers un Tīdemans, pasaulē varbūt bija kādi 10 jātnieki, kas varēja vinnēt Pasaules Čempionātā, tagad tādu ir 100. Katru labo zirgu ir jāizveido par tādu. Hansa Gintera Vinklera Halla vai Deisters, ar kuru es kļuvu par trīskārtējo Eiropas čempionu, ar kādu hobija jātnieku nevinnētu pat 110 cm klasi. Pēc viņu rentgeniem, starp citu, neviens neprasīja.

Sagatavoja Sigita Eitcena pēc Reiter Revue materiāliem.

Bildes atsauce

Atpakaļ

Komentējiet

Zirgam.lv
Draugiem.lv pase