Kas notiek ar jātnieku galvas traumām

Kādā skaistā 2008. gada februāra dienā Sallija Stjuarta devās uz jāšanas laukumu pie savām mājām Vašingtonas štatā ASV. Viņa plānoja patrenēt savu četrus gadus veco Andalūzijas šķirnes zirgu Escogido XXV, pirms doties izjādē kopā ar draugu. Uzlikt ķiveri galvā gan nebija viņai prātā. „Kāda iemesla pēc lai man vajadzētu ķiveri?” viņa teica. „Es gan nebiju FEI līmeņa jātnieks, taču ar stabilu uzsēdi. Spīdēja saule, laukums bija smilšains, un man bija jauks, mazs zirdziņš”.

Pēdējais, ko viņa atceras bija, ka Esco paspēra pāris soļus un tad paklupa. Stjuarta stāsta: „Nebija ne „āžu”, ne nešanās, nekāda brīdinājuma”. Viņa krita kopā ar zirgu. Kad viņas vīrs Maiks Kovalski nokļuva pie sievas, zirgs bija tikko novēlies no viņas nost, un viņa gulēja nekustīgi uz zemes. Konstatējis ļoti vāju pulsu, Maiks uzsāka mākslīgo elpināšanu. Kad ieradās mediķi, Sallijai bija krampju lēkme. Viņas galvaskauss bija neskarts, taču smadzeņu kreisajā puslodē un labajā pieres daivā bija iekšēja asiņošana, ko pavadīja tūska. Neiroķirurgi neatkāpās no viņas, kamēr tika atrasts īstais medikamentu kopums, lai apturētu asiņošanu. Pēc 4 slimnīcā pavadītām dienām Sallija atgriezās mājās, bet viņa neatcerējās teju neko no iepriekšējās dzīves, pat to, kas viņa pati bija.

„Viena no pirmajām atmiņām bija mans dēls, kas teica: „Mammu, tas esmu es, tavs dēls!”. Sallija neatcerējās, ka būtu bijusi stāvoklī, bet 12 gadīgais puišelis viņas priekšā bija svešs. Viņai bija nepieciešama palīdzība praktiski visā. „Mans vīrs bija īsts varonis. Viņam nācās mani barot, ģērbt, vest uz vannasistabu. No spēcīgas, visu spējošas personas es pārvērtos par piecgadīgu bērnu. Es pat runāju kā piecgadnieks. Viņi man teica: „Tavs zirgs nokrita. Tu sasiti galvu””.

Pakāpeniski atgriezās atmiņas druskas, bet Sallijai bija grūti atcerēties, kā sauca dažādus priekšmetus mājā. „Man nebija identitātes, nebija nekāda priekšstata par to, kā es dzīvoju”. Ierastas bija arī garastāvokļa maiņas. „Es mēdzu teikt vīram, ka nesaprotu, kādēļ viņu apprecēju. Viņš atteica – „Tu mani apprecēji, jo es biju tava mūža mīlestība””. Septembrī, nedaudz vairāk kā 6 mēnešus pēc negadījuma Sallija beidzot atpazina savu ģimeni.

Smadzeņu traumas

Lai gan tās sver tikai aptuveni pusotru kilogramu un ir mīkstas, cilvēka smadzenes atbild par ļoti dažādiem uzdevumiem – sākot no elpošanas funkcijas kontrolēšanu un ķermeņa kustību vadīšanu līdz sensenu notikumu atsaukšanai atmiņā. Tās ir arī ārkārtīgi trauslas. Smadzeņu traumas var rasties, ja galva pēkšņi sasitas ar kādu priekšmetu (zemi) vai saņem tiešu triecienu, vai arī kad smadzenes kādā citā veidā tiek sakratītas galvaskausā. Cerebrospinālais šķidrums, kas parasti darbojas kā trieciena šoka absorbētājs, pēkšņas paātrinājuma/palēninājuma traumas gadījumā nespēj daudz līdzēt. Lai gan galva apstājas, smadzenes turpina kustēties galvaskausā. Trauma izraisa to tūsku, brūces, pat plīsumus. Tā kā smadzenēm nav vietas, kur izplesties, maigie audi saspiežas, apgrūtinot asins un skābekļa plūsmu un potenciāli apdraudot tādas būtiskas funkcijas kā elpošanu un sirds ritmu. Rotācijas galvas traumas – kuras liek smadzenēm smagi sagriezties – ir īpaši smagas.

Saskaņā ar Jāšanas sporta medicīnas drošības asociācijas datiem, smadzeņu traumu var izraisīt pat kritiens no nepilna metra augstuma (jātnieks zirga mugurā atrodas aptuveni 2,4 metru augstumā), un cilvēka galvaskausu var salauzt trieciens ar 6-9 km/h lielu ātrumu. Neatkarīgi no iemesla, smadzeņu traumas izraisītie bojājumi var būt īslaicīgi vai pastāvīgi. Vieglos gadījumos var rasties īslaicīgas pārmaiņas garīgajā stāvoklī. Ja trauma ir vidēji smaga, apziņas zudums var ilgt vairākas stundas, lai arī fiziskie, apziņas un emocionālie/psiholoģiskie bojājumi var turpināties pat mēnešiem ilgi. Smagu smadzeņu traumu gadījumā var iestāties dienām, nedēļām vai mēnešiem ilga koma.

Smadzeņu satricinājums ir visbiežākais un vieglākais smadzeņu traumas veids, kas var izraisīt nelabu dūšu, vemšanu, apjukumu un galvas reiboņus, kā arī depresiju, atmiņas zudumu un personības pārmaiņas, kuras var ilgt no pāris dienām līdz pāris gadiem. Simptomi gan var parādīties pāris dienas vēlāk. Īpašu uzmanību ir jāpievērš jaunāku jātnieku piedzīvotiem smadzeņu satricinājumiem, tā kā pētījumos noskaidrots, ka bērnu un pusaudžu smadzenēm nepieciešams ilgāks laiks, lai atjaunotos. Kā visu galvas traumu gadījumā galvenais ir nekavējoties nodrošināt medicīnisko palīdzību.

Atkārtots smadzeņu satricinājums, ja iepriekšējais vēl nav pilnībā sadzijis, var būt fatāls. Uzstājoties Riders4Helmets Drošības Simpozijā Dr. Allens Sills, neiroķirurgs no Vanderbilta Universitātes Tenesijā, apliecināja, ka nav tādas lietas kā „viegls” smadzeņu satricinājums. „Smadzeņu trauma ir smadzeņu trauma”, viņš teica. Sills ir veicos Tūlītējo pēc-satricinājuma novērtējumu un Kognitīvās pārbaudes vairākiem nacionāla līmeņa trīscīņas jātniekiem. Datorizētie vērtējumi nodrošina pamatu, kas var palīdzēt noteikt, kad sportists ir pilnīgā atguvis tādu veselības stāvokli, kāds bijis pirms traumas.

Olimpisko spēļu dalībniece Debija Makdonalda no personīgās pieredzes zina, cik nopietns var būt smadzeņu satricinājums. Pagājušajā februārī viņu nometa kāda klienta zirgs, un viņa piezemējās ar galvu uz zemes, zaudējot apziņu uz vairākām minūtēm. Kopš kolēģes Kortnijas Kingas-Daijas traumas 2010. gada martā, Makdonalda nēsā ķiveri jāšanas laikā un ir pārliecināta, ka tas glābis viņai dzīvību. „Uz ķiveres naga bija smiltis no manēžas seguma apakšējiem slāņiem un visa ķiveres iekšējā čaula bija nobīdījusies sāņus. Es nodomāju – tur bija mana galva!”. Vairākus mēnešus pēc negadījuma Makdonalda joprojām cieš no galvassāpēm un noguruma. „Es neteiktu, ka esmu pilnībā atguvusies, bet es jūtos daudz labāk”.

Kinga-Daija pastāstīja par savu pieredzi otrajā Riders4Helmets simpozijā: „Pirms 16 mēnešiem es jāju 6 gadus vecu zirgu, kuram es parasti kāpu mugurā ar ķiveri galvā, jo viņš bija jauns. Tajā dienā es steidzos uz sacensībām, un, tā kā viņš nekad nebija darījis neko sliktu, es nepacentos uzlikt ķiveri. Mēs jauki lēkšojām gar garo malu, un viņš vienkārši paklupa pats uz savām kājām un nokrita. Es iemācījos, tāpat kā, cerams, daudzi citi, gaidīt negaidāmo. Drošībai nav nekāda sakara ar jātnieka prasmju līmeni. Žēl, ka bija nepieciešams negadījums, lai to apliecinātu, bet mans mērķis ir padarīt šo visādi citādi drausmīgo negadījumu par lielisku lietu, veicinot ķiveru nēsāšanu un drošību. Man joprojām ir grūti runāt. Es noteikti nevaru pārvietoties pati saviem spēkiem vai daudz ko darīt pati, bet man ir paveicies, jo varēja būt vēl daudz sliktāk”.

Ķiveres faktors

1980’to gadu vidū jātnieku kopiena lūdza Amerikas Testēšanas un Materiālu Savienībai izstrādāt jāšanas ķiveru standartu. Sertificētas ķiveres ir veidotas tā, lai absorbētu un izkliedētu enerģiju no trieciena galvaskausam, tomēr neviena galvassega nevar pasargāt no visām galvas traumām. „Visgrūtāk ir pasargāt galvu no tā, lai leņķa un rotācijas paātrinošie spēki netiktu novadīti uz smadzenēm, un tas vēl nav īsti atrisināts jautājums”, savā viedoklī dalās ASV Jāšanas sporta komandas ārsts, kā arī FEI Medicīnas komitejas priekšsēdētājs Dr. Kregs Ferrels. „Līdz kāds izdomās veidu, kā apturēt smadzenes no tā, lai tās turpinātu pārvietoties galvaskausa dobumā pēc tam, kad galva apstājas, mums joprojām būs darīšana ar smadzeņu satricinājumiem. Taču mēs turpinām cerēt, ka atradīsim veidus, kā palēni9nāt šo procesu pietiekami, lai smadzeņu satricinājuma sekas nebūtu tik smagas”.

Labākā ķivere jūsu galvai ir tā, kas der labi. Zirglietu veikala „LA Saddlery” īpašnieki Renē Spurdžs un Tabita Knauba stāsta: „Neviens nevar pateikt, ka viena sertificētā ķivere ir drošāka kā cita, vai tā maksā 30 dolārus vai 1000, jo tās visas ir testētas pēc viena standarta. Labāk doties uz zirglietu veikalu, kur personāls ir apmācīts ķiveres pielāgošanā. Tiem ir jāpaskaidro, kā pareizi nomērīt un atrast sev ķiveri”.

Atrast piemērotu ķiveri bērniem var būt grūti. Populāras ir regulējamās ķiveres, taču Spurdžs brīdina iegādāties pārāk lielu ķiveri ar domu, ka bērns „ieaugs” tajā. „Var izvēlēties brīvākus zābakus, bet nekad ķiveri!”.

Pareizi derošai ķiverei ir jāatrodas uz galvas vienmērīgi, aptuveni 2.5 cm virs uzacīm. Sprādzēm un siksnām jābūt cieši piestiprinātām tā, lai, pavelkot tās uz priekšu un atpakaļ, siksniņa nesniegtos līdz zoda malai. Ķiverei jābūt pietiekami ciešai, lai jums kustoties uz priekšu un atpakaļ, piere kustētos līdzi, bet nekad nedrīkst rasties sāpes vai apsārtums.

Svarīgi ir kopt ķiveri. Tā kā temperatūras svārstības var noārdīt ķiveres čaulas un oderes sastāvdaļas, tā ir jāsargā no karstuma ietekmes. Ja ķivere ir cietusi negadījumā, to nekavējoties ir jānomaina.

Jauna ēra iejādē

Kustība, kas ierosina ieviest stingrākus noteikumus par galvassegas lietošanu iejādē, aizsākās pēc Kortnijas Kingas-Daijas negadījuma, daļēji pateicoties Riders4Helmets kampaņai. „Doma bija radīt kaut ko pozitīvu no Kortnijas negadījuma, un nu tas ir uzsācis pats savu dzīvi”, saka Lindsija Vaita, kas ir organizējusi nacionālas un starptautiskas ķiveru apzināšanās dienas, kā arī divus ķiveru drošības simpozijus.

Iejādnieces Sūzana Blinka un Žaklīna Brūka allaž nēsā ķiveres sacensībās, tāpat kā Šanona Petersa. „Es atzīšos, ka pirms Kortnijas negadījuma es ne vienmēr liku ķiveri galvā un noteikti nejāju sacensībās ar to”, saka Petersa. „Bet Kortnijas gadījums tiešām satricināja visus. Es ne tikai vairs nekad nekāpšu zirgam mugurā bez ķiveres, bet arī netrenēšu nevienu, kuram tādas nebūs. Nav vērta neviena reize, kad neuzliekat ķiveri galvā”.

Kad kritiķi apgalvo, ka nekad nav redzējuši, ka iejādnieks gūst traumas sacensību laukumā, Makdonalda atbild: „Tas reiz notiks, un tam nav jākalpo par attaisnojumu nenēsāt ķiveri”. Viņa prasa saviem skolniekiem nēsāt ķiveri. Ja tie pretojas, tad vaicā: „Kas ir svarīgāk – jūsu frizūra vai treniņš?”

Ilgais ceļš uz veselību

Trīsarpus gadus pēc negadījuma Sallija Stjuarta visu uztver pakāpeniski, dienu pa dienai. Lai gan viņa piedzīvoja brīnumainu atveseļošanos, viņai nācās no jauna iemācīties darīt lietas, ko viņa agrāk darīja pat nedomājot. „Divus gadus es nespēju iekraut traukus mazgājamā mašīnā, es nespēju koncentrēties”. Atgriešanās pie jāšanas palīdzēja viņai kā fiziski, tā garīgi. Viņa gan atminas: „Atkal iemācīties staigāt, runāt un saglabāt līdzsvaru nebija tik grūti kā pieņemt faktu, ka tas varētu notikt vēlreiz”. Viņa saka paldies iejādes trenerim Maikam Osinskim, kas palīdzēja viņai pārvarēt bailes, sakot: „Bailes ir ikdienas dzīves daļa. Tiksimies rīt”.

Stjuarta saka, ka nekad vairs nebūs tāda, kā agrāk. „Smadzeņu trauma nav vienreizējs pasākums, no kura var izārstēties; tas ir paliekošs uz visu mūžu. Es vēlos, kaut varētu atgriezties un pārdzīvot visu vēlreiz – ar ķiveri galvā”.

Dārga trauma

Slimību kontroles un profilakses centrs ir aplēsis, ka katru gadu no smadzeņu traumām cieš 1,7 miljoni cilvēku ASV vien. Pētījumā par hobija sporta veidiem laika posmā no 2001. līdz 2005. gadam jāšanas sportā tika gūti 11,7 % visu smadzeņu traumu – tas ir augstākais rādītājs no visiem sporta veidiem. No 2009. gadā notikušajiem 14 446 ar zirgiem saistītajiem negadījumiem bija 4958 smadzeņu satricinājumi un 97 galvaskausa lūzumi. Saskaņā ar Jāšanas sporta medicīnas drošības asociācijas datiem galvas traumas ir galvenais nāves iemesls ar zirgiem saistītajās nodarbēs.

Pēc interneta vietnes Riders4helmets.com materiāliem.

Bildes atsauce