Atbild eksperti: kas ir “ziloņkāja”?

Jautā Laila:

Labdien! Jau ilgāku laiku manu prātu nodarbina viena lieta – vēlos ko vairāk uzzināt par ”ziloņkāju”. Nav gadījies par šo kaiti palasīt tik daudz, cik gribētos. Jo vairāk tādēļ, ka pašai mājās jau pusotru gadu ir ķēvīte ar ”ziloņkāju” (jaunībā iegūta locītavas trauma kā rezultātā tad arī izveidojusies ”ziloņkāja”). Šajā sakarā es vēlētos dzirdēt  vetārstu domas par praktisku darbību šīs kaites kopšanā, jo rēķinos ar to ka manam zirgam ar šādu kāju būs jāsadzīvo visu atlikušo mūžu. No saviem novērojumiem esmu secinājusi, ka manai uzmanībai (vetārsta ieteiktu smērīšu, masāžu un pastaigu veidā) šeit lielas nozīmes nav – kāja te pietūkst, te atlaiž pietūkumu dies vien zina kādu iemeslu dēļ. Reizēm pat liekas, ka tas notiek… teju mēness fāžu ietekmē.

Kas tieši bijis par iemeslu, dēļ kā ķēvītei izveidojusies ziloņkāja, neviens man pateikt nevarēja. Pirms apmēram 9 gadiem, vasarā vienu vakaru zirgi no ganiem atnākuši mājās un vienam no bara pēkšņi bijusi milzīgi liela temperatūra. It kā citu slimības simptomu bijuši neesot, tikai tā lielā temperatūra. Ir bijušas lietotas antibiotikas, bet pēc pavisam neilga laika ķēvei sācis pampt tieši kreisās pakaļkājas vēzītis. Saimniece gan nav par to pārliecināta, bet ir aizdomas, ka kājā varētu būt iekodusi čūska. Tāda ir vēsture šim gadījumam.

Kas ar ķēvīti notiek tagad? Pie manis viņa dzīvo 1,7 gadus. Agrāk man pašai nav bijusi tieša saskarsme ar šo zirgu kaiti tāpēc viss ar to saistītais bija jaunums. Paklausot vetārsta norādījumiem sākumā regulāri smērēju kāju gan ar ”Eviju”, gan ar Kuhl-gel. Reizēm masēju. Pirmo vasaru zirgs vienkārši nodzīvoja diennakts ganībās. Kad gribēja, tad skrēja (pamatā rikšos), kad gribēja, tad stāvēja. Guļot zemē viņu redzēju ļoti reti un allaž gulēja uz veselās pakaļkājas pusi. Augšā pieleca ātri un liekas, bez sāpēm. Drīz ievēroju, ka manām darbībām nav itin nekāda rezultāta- kāja te pietūkst vairāk, te atlaiž satūkumu neatkarīgi no manas gribēšanas un centības kaut ko uzlabot. Brīžam tiešām jau likās ka tas notiek teju vai mēness fāžu ietekmē. Reizēm kaut kur kājā izveidojas maza atverīte un ārā sūcās vai īslaicīgi pat nāk ar strūkliņu caurspīdīgs šķidrums. Pieļauju, ka tas varētu būt no locītavas. Lai arī ķēve nekliboja un arī neklibo tagad, gaita, protams, nebija un nav tīra. Jāts ar ķēvi tiek ļoti reti un tad arī tikai soļos, neprasot pilnīgi neko no iejādes un tamlīdzīgām lietām. Šis zirgs tiek uzmanīts nepārtraukti un ļoti, tāpēc diezgan droši varu teikt ka, nudien neizskatās, ka panest jātnieku kādu gabaliņu viņai būtu kā apgrūtinājums un izraisītu sāpes. Zirgs kustās labprāt, ir enerģijas pilns. Ziemas periodā kopā ar pārējiem iet aplokā uz 4-6 stundām praktiski katru dienu (ja nu ārā ir galīgs nelaiks, tad gan tikai īsu laiciņu vai pat vispār nemaz). Dienās, kad kājai pietūkums ir lielāks, zirgs kustas lēnāk un skriet vairās, bet, kad pietūkums kļūst mazāks, tad nekautrējās arī pamest gaisā pakaļu un pakasīties ar otru ķēvi. Pa visu šo laiku, kamēr ķēve dzīvo pie manis, 2 reizes esmu redzējusi momentus, kad no zirga izturēšanās nepārprotami varēja redzēt, ka viņam tiešām sāp. Vienu reiz pagājušajā ziemā no rīta, kad boksī ķēve tikko bija piecēlusies kājās, tā kādu brīdi turēja kāju paceltu gaisā, tad nolaida zemē un strauji atkal pacēla tā atkārtojot vairākas reizes. Un otrs gadījums bija nesen aplokā – pēc uzskriešanas stāvā uzkalniņā zirgs pēkšņi apstājās un atkārtoja to pašu, ko pirms apmēram gada. Ne pirmajā, ne otrajā gadījumā pēc tam klibumu nenovēroju.

Atbild veterinārārste Aija Pavlovska

Slimība raksturojas ar kāju zemāko daļu palielināšanos apmēros uz saistaudu saviešanās rēķina.To izraisa limfas un venozo asiņu sastrēgums. To sekmē dermatīti, lēni dzīstošas brūces, ieilgušas flegmonas, limfvadu un limfmezglu iekaisumi. Ilgstošo procesu rezultātā, ādā un zemādā saaug saistaudi, kuri savukārt spiež uz limfas vadiem un venoziem asinsvadiem. Tā ietekmē audos uzkrājas audu vielmaiņas produkti, kuri kavē limfas atplūšanu.Viena patoloģija sekmē otras attīstību. Neizzūdošās tūskas rezultātā attīstās tā saucamā “ziloņkāja” jeb elefantiāze. Slimība ir hroniska. Sākumā tūska ir nesāpīga, mīklveida konsistences. Vēlāk, attīstoties saistaudiem, tūska kļūst cieša un cieta. Āda zaudē elastību, uzspīlējas, locītavu saliecamās pusēs rodas plaisas, no tām tek izdalījumi, kuri var būt gļotaini, strutaini. Klibumu parasti nenovēro. Gaita izmainās, jo traucēta locītavas kustība. Prognoze ielaistos gadījumos slikta, bet slimības sākumā – laba. Par ārstēšanu jākonsultējās ar veterināru, kurš arī novērtēs slimības stadiju. Zirgam jānodrošina regulāras kustības, var izmantot vieglā darbā, labi palīdz masāža, uzsūcošās ziedes, viegli spiedošs pārsējs. Pilnīga izārstēšana šajā gadījumā praktiski nav iespējama, jo kā rakstīts vēstulē, šī slimība zirgam jau ir sen.

Atbild veterinārārsts Juris Tolpežņikovs

Ziloņkāja ir kājas hroniska paresnināšanās limfas aprites traucējumu dēļ. Tās medicīnisks nosaukums – hroniska limfedēma, arī limfangīts. Visbiežāk skarta ir pakaļkāja, priekškājai ziloņkājību novēro tiešām ārkārtīgi reti.

Ziloņkāju var pazīt uzreiz. Kāja ir stipri paresnināta, pietūkusī kāja ir cieta, stingra. Zirgs parasti neklibo vai tikai nedaudz “pievelk” slimo kāju. Daži zirgi pat samērā labi spēj sportot. Tajā pat laikā nereti ir slimības saasinājumi – atsevišķās vietās caur ādu sāk sūkties šķidrums, dažkārt tas ir strutains. Dažkārt gan pakaļkājas ir vienkārši pietūkušas, parasti tas sastopams mazkustīgiem zirgiem. Tā ir mīksta, tajā viegli ir “iespiest bedrīti”, kura ļoti lēnu izlīdzinās, un pietūkums pāriet, zirgam paskraidot.

Parasti cēloņi ziloņkājai ir divu veidu: vai nu dažāda veida infekcijas – celulīts, flegmona, hronisks dermatīts, vai plašas kāju traumas. Pie tam, visbiežāk – infekciozi procesi. Ziloņkāja parasti ir sekas tam, ja kāda no minētām kaitēm ir sākotnēji neārstēta vai arī nav līdz galam izārstēta. Šai gadījumā zem ādas rodas jauni audi (saviešas tā saucamie saistaudi, kuri vēl vairāk apgrūtina limfas atteci).

Ārstēšana. Parasti jau saka tā – profilakse ir labākā ārstēšana. Tātad, ja kājai ir nopietna kaite, ko pavada liela tūska – sauciet talkā veterinārārstu. Ja attīstās ziloņkāja, parasti iesaka zirgam vairāk kustēties un stallī turēšanas laikā kāju silti, bet pēc iespējas vaļīgi apsaitēt. Tradicionālā medicīna nereti iesaka hormonālo terapiju (uzmanīgi – dažkārt ir bīstamas blaknes).

Nereti daudz labāki rezultāti ir homeopātiskai ārstēšanai. Ja izvēlaties to – labāk lūdziet padomu speciālistam. Attēlos redzamā kāja ir skarta samērā viegli, kā jau zirga saimniece raksta, šķiet – ķēvīte jūtas labi. Jāņem gan ir vērā – kamēr vien kāja ir tik stipri paresnināta, vielu maiņa tajā ir apgrūtināta, līdz ar ko tā pakļauta lielākam saslimšanas riskam.

Paldies Aijai un Jurim par palīdzību atbildes sagatavošanā!