SĀP! – I daļa

Viss, kas jāzina par to, kad un kā zirgam sāp un ko darīt.

Meklējot sāpju definīciju, filozofiem to atrast izdevies vieglāk kā zinātniekiem: „Nevienas sāpes nav ilgas, ja tās ir stipras”, piemēram, tā uzskatīja senais romiešu dzejnieks Seneka. Zinātne pret sāpēm izturas krietni nopietnāk – vienalga, cilvēks vai dzīvnieks, kam sāp, tas jūtas slikti.

Pasaules Veselības Organizācijas oficiālā definīcija terminam „sāpes” skan sekojoši: „Sāpes ir nepatīkama maņu un jūtu pieredze, kas ir saistīta ar aktuāliem vai potenciāliem audu bojājumiem vai šo bojājumu novēršanu”. Starptautiskā Sāpju pētniecības sabiedrība skaidro šo terminu šādi: „Sāpes ir nepatīkama sensoriskā vai emocionālā pieredze, kas saistīta ar akūtiem vai potenciāliem audu bojājumiem, vai arī sāpes tiek uztvertas kā tādas”. Tas nozīmē: sāpes var būt saistītas ar audu bojājumiem, bet tas nav obligāti.

Sāpes izraisa dažādi kairinātāji, kurus uztver ādā esošie sāpju receptori. Sāpju receptori atrodas nervu šķiedru galā, tos sauc par „brīviem nervu galiem”. Dažādi sāpju receptoru veidi reaģē uz termiskiem kairinājumiem kā karstums vai aukstums, uz ķīmiskām vielām kā iekaisušos audos izdalošās skābes, vai uz mehāniskiem kairinājumiem kā spiediens, piemēram, ko izraisa nepiemēroti segli. „Šie īpašie sāpju receptori novada sāpju impulsu tālāk uz muguras smadzenēm. Tur notiek pārslēgšanās uz neironu ceļiem, kas novada nervu impulsus uz galvas smadzeņu garozu, kur savukārt tiek uztverts sāpju kairinājums – šī iemesla dēļ sāpju uztvere notiek tikai nomodā”, skaidro profesore Dr. Sabīne Kestnere no Hanoveras Veterinārās augstskolas. Zinātnieki sauc sāpju kairinājuma pārveidošanos nervu impulsos par „nocicepciju” – bez tās sāpes nevar rasties. Tomēr nocicepcija var rasties tikai tad, ja kairinājumam ir noteikta enerģijas robežvērtība. Vienkārši sakot – tikai, sākot ar noteiktu kairinājuma intensitāti, to uztver kā sāpes.

„Lai apzināti izjustu sāpes, tiek iesaistīta noteikta galvas smadzeņu garozas daļa, ko mēs dēvējam par neokorteksu. Tas ir visiem zīdītājiem, arī zirgiem”, skaidro Kestnere. Ja smadzenēs attiecīgie rajoni, kas ir atbildīgi par samaņu, piemēram, tiek izslēgti negadījuma vai apzinātas anestēzijas rezultātā, sāpes nevar tikt uztvertas. Nocicepcija, t.i., sāpju kairinājumu novadīšana, notiek arī bezsamaņā (piemēram, narkozē), un var izraisīt „sāpju atmiņas” veidošanos. To var salīdzināt ar mācību procesu.

Tādēļ ir svarīgi, sāpēm rodoties, nevis nogaidīt, bet gan tās efektīvi apkarot, lai sāpju atmiņa nemaz neizveidotos.

Akūtas sāpes ir dzīvībai svarīgas – galu galā tās pilda brīdinājuma un aizsardzības funkciju. Dabā nav iespējama izdzīvošana bez sāpēm, jo sāpes liek dzīvniekiem izvairīties no kaitīgiem kairinājumiem. To, ka zirgi mēģina izvairīties no sāpēm, pierāda vienkāršs piemērs: elektriskais gans ap aplokiem. Reiz dabūjuši sitienu ar elektrību, zirgi pārsvarā izvairās pieskarties lentai atkal. Tomēr sāpes pasargā arī no smagākām saslimšanām – pateicoties sāpēm, zirgs sāk klibot un sargā savainoto kāju.

Sāpes padara ātras kājas

Ja zirgam sāp, ķermenī izdalās stresa hormoni. Tādējādi paātrinās sirds ritms un pieaug asinsspiediens. Dr. Kestnere skaidro: „Uz īsu brīdi tas var būt labi, jo zirgs tādējādi kļūst spējīgāks panest slodzi un reaģēt uz attiecīgo situāciju, piemēram, bēgt no ienaidnieka. Savvaļā tas var viņam izglābt dzīvību”.

Šis organisma iekšējais process arī izskaidro, kādēļ savainoti zirgi, pateicoties tūlītējai adrenalīna izdalīšanai organismā, turpina skriet tālāk vai īslaicīgi spēcīga satraukuma brīdī pārstāj klibot. Visi šie ķermeņa procesi, kurus nodrošina nervu sistēma, ir tīri sensoriskas darbības.

Sāpju stāvokļi ir dažādi – virspusējās sāpes (ārējie savainojumi), dziļās sāpes, kas tiek dēvētas arī par somatiskajām, iekšējo orgānu sāpēm, kuras noris ķermeņa iekšienē.

Pie sāpēm pieder arī psihiskās sastāvdaļas. Kestnere stāsta, ka daļa zinātnieku apšauba, vai zirgiem tās ir tikpat spēcīgi izteiktas, kā cilvēkiem, taču šajā ziņā var tikai izteikt netiešus secinājumus, precīzi novērojot dzīvnieku izturēšanos. Klīnikās to veic ar dažādiem indikatoriem. Zirgu novēro boksā un, izmantojot dažādus rādītājus, mēģina noskaidrot, cik sāpīgas ir tā saslimšanas vai traumas.

Pie spēcīgākajām sāpēm ir pieskaitāmas koliku sāpes, kuras spēj atpazīt pat neprofesionālis: zirgs vārtās, izturas nemierīgi, staigā boksā turpu šurpu, visu laiku mēģina nogulties, elpošana ir smaga, stenoša. Spēcīgu sāpju ietekmē zirgs pat var sevi savainot, viņa asinsrite ir traucēta, dzīvnieks pārklājas ar aukstiem sviedriem. „Spēcīgu koliku gadījumā sāpes izpaužas ļoti ārēji, ekstroverti. Tomēr ir iespējami arī pretēji gadījumi, kad zirgs, kuram sāp, vienkārši apātiski stāv boksā, ieņēmis nekustīgu pozu. Liekas, ka tas vēlas paslēpties, tur galvu zemu un ausis nolaidis, nereaģē, ja to pasauc. Šie indikatori palīdz noteikt, cik sāpīga ir saslimšana”, Kestnere stāsta.

Vislabāk zirgu var novērtēt tā īpašnieks vai tās personas, kas diendienā ar zirgu saskaras. Katrs zirgs izturas savādāk; tāpat arī sāpju gadījumā – kā zirgs izturas, kad tam sāp, ir individuāli noteikta lieta. Kestnere piemetina, ka tādēļ nereti īpašnieks var precīzāk pateikt, cik ļoti zirgam sāp, nekā vetārsts.

Fakts ir un paliek: sāpes sastāv ne tikai no automātiski notiekošām, neietekmējamām nervu sistēmas reakcijām, bet gan arī no sajūtu vērtējuma. Tas ir tikpat individuāls un subjektīvs, kā kairinājuma uztvere. Starp citu, nervu šķiedras pārnes kairinājumus ar ātrumu līdz pat 120 metri sekundē.

Ja, pretstatā akūtām sāpēm, sāpes ir ilgstošas, tad runa ir par hroniskām sāpēm. Tās lielākoties pavada neveiksmīga ārstēšana, kustību traucējumi un fiziskas un psihiskas problēmas. Zirgi, kuri cieš no hroniskām sāpēm, lielākoties slikti ēd, zaudē apetīti un arī svaru. Tie kļūst arvien vājāki, spalva paliek blāva. Tā kā šādi zirgi mazāk kustās, arī muguras muskulatūra sarūk, kas izraisa tālākas sāpes un saspringumu. Ātri vien izveidojas apburtais loks – kā, piemēram, nagu karsoņa gadījumā. Pastāvīgi saudzējot kājas, tiek pārslogotas stiegras un var rasties stiegru iekaisums, kā arī spēcīgi muguras muskuļu sasprindzinājumi, kas papildus nogurdina un novājina zirgu.

Hroniskas sāpes nereti rada arī artrozes un ar tām saistītās kaulu deformācijas. Hronisku sāpju pacientu raksturo depresīva izturēšanās un samazināts aktivitātes līmenis.

Pārbaudes saraksts – kā atpazīt sāpes?

Ar zirgiem ir tāpat kā ar maziem bērniem – tie nevar ne precīzi, ne skaidri pateikt, kur un kā tiem sāp. To ķermeņa valoda parāda mainītas pazīmes, kuras liecina par sāpju stāvokli. Ja ir aizdomas par slimību vai traumu, zirgu ir rūpīgi jānovēro; vislabāk to darīt tai personai, kas labi pārzina zirga normālo izturēšanos. Atkarībā no sāpju intensitātes, var tikt novērotas sekojošas izmaiņas uzvedībā:

– Samazinātas sociālās un/vai motoriskās aktivitātes – sākot no pieaugoša nemiera līdz apātijai, nemierīgas skraidīšanas pa boksu, vārtīšanās, līdz pilnīgi nekustīgai stāvēšanai boksā, nekādi nereaģējot uz apkārtējo vidi;

– Nošķiršanās no bara;

– Izmaiņas sociālajā sadzīvošanas spējā, pieaugoša agresivitāte;

– Vērošana, laizīšana, kasīšanās, kārpīšanās, košana vai speršana ir sāpju reakcijas;

– Stenēšana, zobu griešana, augšlūpas atiešana;

– Izmaiņas ķermeņa pozā, piemēram, sāpošo rajonu atbrīvošana – zirgs sēž kā suns, ja tam ir kolikas, pievelk vēderu, izloka muguru, savādāk tur kaklu un galvu; atbrīvo sāpošo kāju, izstiepj priekškājas vai pakaļkājas (nagu karsonis);

– Izmaiņas barības uzņemšanā – samazināta apetīte, novājēšana, iekrituši sāni, izmaiņas izkārnījumu konsistencē un biežumā;

– Samazināta ūdens uzņemšana, par ko liecina dehidratācija, ādas kroku veidošanās, iekrituši acu āboli;

– Izmaiņas fizioloģiskajos rādītājos – elpas biežums, elpas dziļums, asinsspiediens, sirds ritms un ķermeņa temperatūra.

Sagatavoja Sigita Eitcena, izmantojot “St. Georg” materiālu.

Atpakaļ

Komentējiet

Zirgam.lv
Draugiem.lv pase