Zirga bailes! Kas izraisa tādu uzvedību?

Uzsākam sadarbību ar www.zirguskola.lv, zemāk Anitras Eglītes-Darģes sagatavots rakstiņš!

Ar zirga bailēm ir saskāries ikviens „zirdzinieks” – gan sportisti, gan hobija jātnieki, gan zirgkopēji. Parasti tas ir traucējoši un mulsinoši vai kaitinoši, turklāt zirgu bailēm un to diktētajai uzvedībai var būt arī traumatiskas sekas – visām iesaistītajām pusēm. Tāpēc ir derīgi uzzināt vairāk par to, kas zirgus motivē uzvesties tieši tā, un kādu uzvedību tie sagaida no mums.

Drošība un izdzīvošana

Visnopietnākais zirgus motivējošais faktors ir drošība – dabiska vēlme palikt dzīvam. Ja zirgs izrāda bailes, tad tas nebaidās, piemēram, publiski uzstāties, saņemt adatas dūrienu, nebaidās no sāpēm, nebaidās no dusmīgas balss – tas baidās mirt, šeit un tagad. Ne vairāk un ne mazāk. Zirgu instinkti, viņuprāt, biedējošās situācijās ir spēcīgāki par iemācīto uzvedību, jo to pieprasa izdzīvošana – primārais no dzīvas būtnes uzdevumiem. Iemācītā uzvedība ir saistīta ar domāšanu, un tā prasa laiku, bet laiku ne vienmēr var atļauties tērēt, jo mirkli vēlāk bēgšanas brīdis jau var būt nokavēts. To nevajadzētu novērtēt par zemu. Ja zirgs rūpēsies par savu drošību, tas darīs visu iespējamo. Tas gan bēgs – pāri un cauri, gan arī cīnīsies uz dzīvību un nāvi, ja aizbēgt nebūs iespējams. Domāšanu viņš atstās vēlākam laikam. Pārpratumi rodas tad, kad cilvēki, raugoties uz pasauli ar savām acīm un savu izpratnes līmeni, netic tam, ko zirgs „saka”. Un zirgi runā ar cilvēkiem – runā ķermeņa valodā. Kad zirgiem ir bail – tie izslej kaklu, iepleš acis, nemirkšķina, kļūst saspringti, dīdās, cenšas iespiesties „bara” vidū (arī tad, ja „bars” sastāv no zirga un cilvēka), atsakās tuvoties biedējošajam objektam vai vietai, tā vietā kustas visos citos virzienos, tajā skaitā – uz augšu, slienoties pakaļkājās. Ja cilvēks šīs pazīmes – zirga teikto – ignorē, vienkārši ar spēku spiežot zirgu tuvoties šim objektam, viņš zaudē zirga uzticību un sekas var būt neprognozējamas. Līdzīgi ir arī tad, ja jātnieks piebalso zirgam viņa bailēs un „pamet” zirgu, ļaujot tam darīt visu, kas zirgaprāt jādara.

Dzīve bailēs

Viens no cilvēku uzvedības modeļiem ir – maksimāli attālināt visu, kas zirgu biedē. Plēves aizvākt, bērnus apsaukt, runāt pusbalsī. Taču tas nerisina problēmu ilgtermiņā. Pirmkārt, pasaule noteikti kādreiz zirgam atklāsies visā tās skaļumā un košumā kādā pavisam nepiemērotā vietā un laikā. Otrkārt, ja zirgs nav ticis pāri savām bailēm, tikai to objekts ir aizvākts no acīm, bailes zirgā vēl aizvien mājo. Zirgs zina, ka bērni var kliegt un skraidīt, ka plēves eksistē un spēj čabēt un ka cilvēks par vicināties un bļaut, taču savu dzīvi viņš vada klusā un modrā cerībā, ka tas nekad nenotiks. Neiepazinis un neizpētījis biedējošo lietu, viņš turpina no tās baidīties. Un, uzkrājis bailes no daudzām lietām, kas varētu notikt, zirgs sāk uzvesties cilvēku acīm arvien nesaprotamāk. Turklāt zirgi pamana arī cilvēku īpašo attieksmi pret biedējošajām lietām, un tas viņus vēl vairāk pārliecina, ka notiks kas patiešām briesmīgs, ja, piemēram, suns pēkšņi skries un ries. Dzīve bailēs ir kaitīga dzīvam organismam un labāk darīt visu, lai zirga apkārtnē esošās lietas un procesi viņu nebiedē.

Vai zirgi tēlo?

Mums, cilvēkiem, ir grūti noticēt, ka plēve, kas uz zemes jau piecreiz apostīta, var pēkšņi kļūt biedējoša, ja to uzklāj uz sētas. Mūsu cilvēciskajā dabā ir redzēt lietas pēc to būtības. Zirgi daudz vairāk redz nianses un detaļas, būtība ir sekundāra, un plēvi, kas atrodas uz sētas, tie var nesasaistīt ar plēvi, kas atrodas uz zemes. Plēve uz sētas kustas citādi, čab citādi, tajā saule atspīd citādi, tāpēc, zirgaprāt, tā ir pavisam jauna un neiepazīta lieta. Atkal – ieslēdzas galvenais uzvedības motivators – drošība, kura priekšā citi motivatori (jātnieka spiediens, kārumi) kļūst nenozīmīgi, zirgs tos pat var nejust, jo tobrīd zirgs darbojas instinkta vadīts, nepielietojot iemācītās prasmes – saprast jātnieku. Vai arī tā pati plēve zirgam var izskatīties biedējoša desmit reižu pēc kārtas, ja zirgs nav varējis ar to iepazīties savā izpētes ātrumā, izmantojot laiku, kas tam nepieciešams. Zirga bailes cilvēkam var šķist iracionālas arī tāpēc, ka zirgs var saistīt kādu vietu vai procesu (vai kādu līdzīgu vietu vai procesu), ar tur agrāk bijušu biedējošu lietu, par kuru cilvēks pat nenojauš. Šādās situācijās cilvēki notic, ka zirgi tēlo satraukumu, lai gūtu no tā kādu labumu sev. Tas gan ir apšaubāms pieņēmums, jo bieži cīņa un bēgšana zirgam prasa daudz vairāk spēka un radošuma, nekā konkrētā uzdevuma izpilde. Turklāt zirgi nemēdz tēlot izpausmes savā ķermeņa valodā. Tie netēlo izvelbtas acis, trīcēšanu, krākšanu, saspringtu kaklu un žokli, mīņāšanos. Ja par bailēm liecina zirga ķermenis (ne tikai kāda konkrēta viena uzvedība, kas patiešām var būt iemācīta), cilvēkam ir jātic tam, ko zirgs mēģina pavēstīt. Arī ja tas notiek desmito reizi pēc kārtas. Katrai šai epizodei ir jāpievērš uzmanība un attiecīgi jārīkojas, ņemot vērā, ka tās ir īstas nāves bailes (tās var ilgt gan tikai mirkli, gan pusstundu), kas zirgā rada lielu stresu.

Bara uzvedība

Uzskatu, ka zirgs tēlo, veicina arī zirgu atšķirīgā uzvedība ar dažādiem jātniekiem. Taču nevajadzētu domāt, ka ar šo jātnieku zirgs „neākstās”, jo zina, ka nedrīkst. Šīs atšķirības izskaidrojamas ar zirgu uzvedību barā. Paraudzīsimies uz to šādi. Zirgi, kas ir bara dzīvnieki, notiekošo vienmēr redz un uztver bara attiecību kontekstā. Vēlams, lai izjādes laikā „bars” būtu zirgs un tā jātnieks, nevis izjādē devušies zirgi savā starpā. Arī tad, ja šie zirgi ikdienā dzīvo kopā, jātniekam būtu jācenšas zirgu piesaistīt sev. Kad tas izdodas, zirgs savu „baru” cenšas izprast – saprast, kur tā hierarhijā zirgs pats atrodas. Atrašanās vietu nosaka uzvedība, un uzvedību nosaka atrašanās vieta. Tāpēc, ja kāds vēlas atrasties kādā konkrētā hierarhijas vietā, viņš sāk atbilstoši uzvesties. Piemēram – noteikt, uz kuru pusi bars dosies un kādā gaitā. Bara vadoņa uzdevums ir lēmumu pieņemšana. Ja zirgs bara vadoņa uzdevumu ir uzņēmies sev, viņš pats izlems, kad baidīties un bēgt, kad cīnīties, bet kad justies droši. Ja šī loma ir tikusi jātniekam, zirgs gaidīs jātnieka norādījumus. Bet ne mūžīgi – jātnieks līdera lomu var viegli zaudēt. Piemēram, neiesaistoties „sarunā” – nereaģējot uz zirga signāliem, reaģējot nekonsekventi, izturoties nervozi, emocionāli, kas gandrīz vienmēr nozīmē – arī neloģiski. Zirgs līdera lomu neuzticēs arī cilvēkam, kurš nesaprot robežu, kuru zirgs šī brīža emocionālajā stāvoklī nav spējīgs šķērsot. Bet viņš cienīs un izvēlēsies par līderi cilvēku, kurš sapratīs viņa sajūtas un neizdarīs spiedienu, kamēr zirgs vēl nav gatavs konkrētai darbībai. Līdera lomu var zaudēt arī nepamanot, ka zirgs jau ir gatavs vajadzīgajai darbībai, un šajā gadījumā neuzstājot uz vēlamo uzvedību. Līderis ir sarunas uzturētājs, virzītājs, viņš ir konsekvents (taču arī elastīgs), modrs un viegli saprotams.