Kā trenēt zirgus ar eksterjera trūkumiem – II daļa

Lai arī leciena tehnika vēl nav pavisam noapaļota, taču te ķēve jau krietni labāk pievelk priekškājas, paver ganašas lecienā un saglabā vieglu kontaktu.

Pirms kāda laika aizsākām tēmu par to, kā trenēt zirgu ar eksterjera trūkumiem. Piedāvājām turpinājumu rakstam.

Problēma – pārbūvēta muguras līnija

Jūtīga, dominējoša un ar savu prātu – tā Hendriks Sosāts raksturo deviņus gadus veco ķēvi Chalacorada no Chalan. „Turklāt viņa ir arī stipri pārbūvēta, un no mātes puses esošais Corrado ir nodevis savu ne pārāk labo jāšanas komfortu”, piemetina Hendriks. Jau sākot no piecu gadu vecuma, ķēve veiksmīgi startēja ar Hendrika tēvu Gerdu, tai skaitā kvalificējās Bundesčempionātam. Protams, kārdinājums bija liels veltīt zirga apmācībai mazāk laika, kā nepieciešams, atzīstas Hendriks. Taču: „Lai no Chalacoradas varētu sagaidīt stabilus un ilgstošus panākumus un vēl uzlabot viņas sniegumu, mums nācās uzlabot viņas uzvedību un nedaudz smagnējās priekškāju kustības”.

Salīdzinājumā ar optimālu muguras līniju (augšējais attēls), Chalacorada ir ievērojami pārbūvēta.

Tādēļ Sosāts jau iesildes fāzē koncentrējās uz to, lai zirgu dabūtu vairāk kopā, noslēgtāku – šim nolūkam izmanto daudz rikšu-soļu-rikšu un lēkšu-rikšu-lēkšu pārejas, pārejas rikšu un lēkšu gaitas ietvaros un arī biežu atkāpināšanu. Vēlāk treniņos tika ieviesti arī kontrlēkši. „Tieši pagriezienos zirgam tad nākas papildus pavilkt kājas zem sevis, lai saglabātu līdzsvaru. Turklāt visu laiku ir jāuzmanās, lai pakaļkājas aktīvi un atsperīgi strādātu un lai zirgs nesāktu lēkša tempu īsināt ar augsti uzstatītām pakaļkājām”, skaidro treneris. Papildus iejādes darbam programmā tika iekļautas šķēršļu rindas. „Pārbūvētiem zirgiem un tiem, kuriem ir grūtības lekt uz augšu, izcelt priekšu, lekšanā ir jāmēģina panākt, lai atspēriena brīdī tie vairāk panāktu jātniekam pretim ar skausta daļu un lektu uz augšu. Lai to sasniegtu, ieteicams daudz trenēties ar zemām (80 cm -100 cm) rindiņām. Jātniekam ir jāseko zirga kustībām, bet viņš arī nedrīkst nomest kontaktu ar zirga muti, jo t.s. „ielekšana rokās” uzlabo komandu caurlaidību, leciena tehniku un līdzsvaru. Attālums starp šķēršļiem nedrīkst būt pārāk liels – pieredzējušam konkūra zirgam pietiek ar 2,70 m attālumu. Atkarībā no zirga līmeņa, šīs rindas šķēršļus var paaugstināt. Tad gan attālumus ir jāpielāgo atbilstoši augstumam, lai saglabātos pietiekama vēlme kustēties uz priekšu (piemēram, pie 110 cm augstiem šķēršļiem attālumam starp tiem jābūt 2,90-3,00 m). Ja attālums būs pārāk šaurs, var rasties situācijas, kad zirgs sasprindzinās”.

Chalacorada mācās rindās attīstīt ritmiskus lēkšus un vairāk sakopoties starp šķēršļiem.

Chalacoradai šķēršļus lielākoties aprīkoja ar V-veida konstrukciju no kārtīm (t.s. „ūsiņas”). Tieši pārbūvētiem zirgiem ir tendence atspērienā ienirt lejup un priekškājas salocīt uz sāniem. Šāda konstrukcija iedarbojas pret doto tendenci. Tas novada zirgu uz šķēršļa vidu un rosina to lekt taisni un nedaudz vairāk uz augšu. Tādējādi zirgam ir vairāk vietas, kur salocīt priekškājas, lai nevajadzētu tās izvirzīt sāņus.

Šādā veidā ķēvi aptuveni divus gadus sagatavoja maršrutu lekšanai. Tad tika pievienotas rindas, lai uzlabotu leciena tehniku un arku. „Es uzstādīju rindu no sešiem stāvajiem šķēršļiem ar 6,2 m attālumu. Šķēršļi sastāvēja tikai no 2 kārtiņām, bez kārtiņas uz zemes, lai ķēve vairāk koncentrētos uz augšējo kārti, saglabātu uzmanību un panāktu atpakaļ. Lai zirgam būtu vieglāk, es noliku vienu kārti pa vidu starp šķēršļiem. Šīs kārtiņas vēlāk var aizstāt ar kavaletti, lai palielinātu vingrinājuma sarežģītības pakāpi. Šajā laikā ķēvei jau bija 8 gadi un pieredze augstākos maršrutos. Viņai mēs rindas cēlām līdz pat 135 cm augstu”. Pateicoties šādiem treniņiem Chalacorada iemācījās vairāk pārnest svaru uz pakaļkājām un spēcīgi atsperties. „Viņai šāda treniņu programma tīri labi patika. Jau 2011. gadā es ar šo zirgu varēju uzvarēt Gēras Lielās Balvas izcīņā”. Pašlaik ķēve ir pārdota uz Kanādu, kur Spruce Meadows sacensībās ieguva godalgoto vietu 150 cm maršrutā.

Treniņu programmas saturs:

1. Iejādes darbs (pārejas starp gaitām un gaitas ietvaros, atkāpināšana, kontrlēkši)

2. Šķēršļu rindas

3. Šķēršļi ar V-veida kārtiņu konstrukciju priekšā ( t.s. „ūsiņas”).

Problēma: īss kakls

Optimālas formas kakls (kreisajā pusē) un salīdzinājumam Baloubas kakls, kas ir uzkrītoši īss.

Pašu audzētā astoņus gadus vecā ķēve Balouba no Baloubet de Rouet ir Oldenburgas šķirnes zirgs ar uzkrītoši īsu kaklu. „Pateicoties tam, pēc šķēršļa viņa man metās prom, saspringa pakausī, sasprindzinājās visā ķermenī, nekustējās brīvi no pleca un vispār gaitas palika „plakanas”, kas bieži vien izprovocēja gāztus šķēršļus”, atminas Sosāts.

Apmācības sākumā ķēve vēl lec „plakani” un nelīdzsvaroti.

Kad ķēvei vēl bija četri gadi, viņa nonāca pie Sosāta, kurš priekšplānā treniņos izvirzīja iejādes darbu. „Tā kā Balouba vienmēr bija salīdzinoši nervoza un bailīga, viņa sasprindzināja muskuļus pakauša un kakla daļā. Lai viņu nepārslogotu, pirmās sešas nedēļas es viņu pārmaiņus te jāju, te kordoju. Atpūtas nolūkā viņa arī daudz staigāja aplokā”. Pirms kartas jāšanas reizes Sosāts ķēvi kordoja desmit minūtes ar palīgierīci gogu (Gogue). „Gogs vienkārši neļauj zirgam pārāk brīvi turēt galvu. Zirgs nejūtas nedz ierobežots, nedz nofiksēts. Kordojamam aplim jābūt ar ierobežojumu, sētu, lai zirgu „ierāmētu” no ārpuses. Tāpat arī es ieteiktu izmantot trenzi ar olīvveida riņķiem. Tā pasargā zirga lūpas no savainojumiem, turklāt nodrošina sānisku ierobežojumu”. Treniņu mērķis bija nostiprināt uzticēšanos un iemācīt zirgam kustēties zem jātnieka kā uz priekšu, tā arī atpakaļ.

 

Lai veicinātu zirga uzmanīgumu un elastīgumu, bet vienlaikus arī trenētu tā acumēru attālumu novērtēšanai, Sosāts jau no paša sākuma ieviesa treniņos kārtiņas. Sākumā viņš izmantoja vienu kārtiņu, tad pakāpeniski palielināja to skaitu un mainīja dažādus attālumus un gaitas (rikšos: 1,10-1,40 m, lēkšos: 2,80-3,30 metri. Attālumus individuāli jāpielāgo zirgam, lai viņš nekluptu vai nelektu pāri kārtiņām). Papildus darbam ar kārtiņām treniņos uzsvars tika likts uz rikšu-soļu pārejām. Pamatā Sosātam bija svarīgi, lai Balouba kustētos, stiepjoties pretim trenzei un stiepjot arī kaklu uz priekšu un atpakaļ. Pēc darba ķēve pārmaiņas pēc brīvdienās dabūja izlēkšoties – vai nu plašajās ganībās vai zem segliem uz auļošanas apļa.

Nākamais solis: kavaletti darbs liektās līnijās. Sākumā tika izmantoti divi kavaletti ar 2 lēkšu tempiem starpā (9 līdz 10 metri). Pakāpeniski vingrinājuma sarežģītību palielināja līdz 4-5 kavaletti rindā ar 3-3,30 m atstatumu. Balouba sāka noapaļot muguru, pastiept garāku kaklu un vairāk padoties rokai. „Svarīgi ir, lai jātnieks arī ļautu zirgam pastiepties pretim rokai. Viņam jākustas līdzi zirgam ar roku, nenometot kontaktu vienlaikus. Pavada ir „jāpiepilda”, un kontaktam jākļūst stabilam”, Sosāts pamato. Konkrēti tas nozīmē – ja zirgam ir īss kakls, jātniekam vairāk jācenšas panākt stabilu, jūtamu kontaktu ar spiedienu pret trenzi un rokās, bet vienmēr arī jāspēj ir padot pavadu zirgam”. Sosāts skaidro: „Pretējā gadījumā maršrutā šādi zirgi atkal ātri vien izraujas uz augšu”.

Galu galā Balouba bija nonākusi tik tālu, lai pārvarētu nelielus šķēršļus – krustiņu no rikšiem. „Jau no pirmā leciena pēc rikšu kārtiņas viņa pastiepās rokās, un tam sekoja noapaļots lēciens. Lēcienu pēc lēciena viņa kļuva arvien drošāka un varēja labāk sevi nolīdzsvarot. Lai vēl vairāk uzlabotu kontaktu, mēs nolikām vēl vienu kārtiņu aiz šķēršļam lai lecienā un piezemējoties viņa piefiksētu to un pastieptu lejup kaklu”. Šķēršļa augstums ir jāizvēlās tā, lai zirgam būtu izaicinājums, bet tas nejustos pārforsēts. Svarīgi ir uzmanīties, lai zirgs atkal nesaraujas īsāks kaklā, jo tas var negatīvi ietekmēt lēciena arku.

Lai arī leciena tehnika vēl nav pavisam noapaļota, taču te ķēve jau krietni labāk pievelk priekškājas, paver ganašas lecienā un saglabā vieglu kontaktu.

Pēc pusgada Balouba maršrutā uzrādīja ievērojami labāku lēciena tehniku. Taču viņa joprojām bija un palika bailīga. „Šī iemesla dēļ mēs turpinājām strādāt ar šķēršļu rindām. Vispirms uzstādījām trīs šķēršļus rindā, tad uzlikām 6,2 metrus aiz tās vienu stāvo šķērsli. Svarīgi ir, lai attālumi nebūtu pārāk šauri un lai zirgs saglabātu tieksmi kustēties uz priekšu un varētu pietiekami stiepties. Vēlāk pievienojām arī okseri 9,5 metrus aiz stāvā. Šķēršļus nelikām augstāk par metru, izvairījāmies no kāpjošajiem okseriem”.

Kad ķēve bija 5 un 6 gadus veca, Hendriks šādus treniņus apvienoja ar sakopojošu darbu un uzjāšanu uz šķēršļa no šauriem pagriezieniem. Piemēram, viņš jāja plašos lēkšos apkārt visam laukumam, pagrieza zirgu lielā voltā ar diviem kavaletti un pēc tam turpināja jāt pa lielo apli. „Tā zirgi iemācās panākt atpakaļ paši no sevis”.

Septiņu gadu vecumā Balouba veiksmīgi startēja M un S* klases konkūra sacensībās, bet 2012. gadā jau guva godalgas S*** sacensībās.

Treniņu plāns (iejātam, labā kondīcijā esošam zirgam, kas tiek strādāts aptuveni 3 mēnešus)

1. līdz 4. nedēļa – tikai korda

5.-10. nedēļa – divreiz nedēļā jāt, lēnām palielināt skaitu līdz trim reizēm, pārējā laikā kordot.

Sākot no šī brīža vienmēr izkordot pirms jāšanas.

11. un 12. nedēļas – iejādes darbs

13.-16. nedēļa: kārtiņas, vēlāk kavaletti

Trīs nedēļas pauze ar kordošanu un staigāšanu aplokā.

20. un 21. nedēļa – iejādes darbs, kārtiņas un kavaletti.

22. nedēļa – pirmie mazie šķēršļi no rikšiem, vēlāk no lēkšiem.

23.-25. nedēļa – pamīšus mainīt kārtiņas un kavaletti ar maziem šķērslīšiem.

26. nedēļa – sistēmas.

27. un 28. nedēļas – maršruta daļas (trīs līdz četri šķēršļi).

29. nedēļa – pirmais pilnais maršruts.

4 nedēļas pauze.

35. nedēļa – šķēršļu rindas.

Rakstu sagatavoja Sigita Eitcena pēc St.George materiāliem.

Titulbildes atsauce

Atpakaļ

RSS feed for comments on this post.

Leave a comment

Zirgam.lv
Draugiem.lv pase