Atpakaļ pie dabiskuma. Kā laika gaitā mainījušies jāšanas stili un zirgu tipi

Pēdējā laikā iejādes sports ir atmirdzējis jaunā gaismā, par ko var tikai priecāties, taču ir vērts arī palūkoties pagātnē, kur bijis daudz gaismas un daudz ēnu momentu.

Ir pienācis laiks palūkoties uz iejādes sportu optimistiskāk; nevis caur rozā brillēm, jo tomēr sportā joprojām ir nekorektas jāšanas piemēri atrodami, bet arī ne tik ļoti nosodoši. Ir jāatrod vidusceļš un jāpriecājas par pozitīvajām tendencēm. Atcerēsimies, kā Šarlote Dužardēna rikšoja apkārt laukumam Londonas Olimpisko spēļu laikā ? Cik brīvi un glīti sevi pasniedza vācu komanda ar Doroteju Šneideri, Kristīnu Šprehi un Helenu Langehanenbergu priekšgalā?

Londonā svaru kauss nosvērās par labu harmoniskai ainai. To burtiski apliecināja galvenais tiesnesis Stefens Klarks – holandiešu Parzival (sudraba medaļa) gan piafē augstāk cilāja kājas, kas, tehniski skatoties, ir labāks izpildījums, bet Valegro un Šarlote sniedza harmoniskāku jāšanas priekšnesumu, par ko tika atalgoti ar zelta medaļu.

„Par Valegro vērtējumu nav ko sūdzēties”, priecājās vācu iejādniece Uta Grēfa. Viņai lēmums par labu harmonijai un dabiskumam nav nekāds jaunums, bet gan konsekventas attīstības rezultāts. „Manuprāt, bundesčempionātos tiesneši jau vairākus gadus vērtē krietni stingrāk un soda jātniekus ar saspringušiem zirgiem”.

„Trīs vācu komandas jātnieces ir pārnesušas Londondas vieglumu arī uz Vārendorfu”, tā uzskata Bundesčempionāta tiesnese Elke Eberta no Berlīnes. „Piemēram, Bavārijas šķirnes ķēve Novia ar jātnieci Viktoriju Mišalku – ir prieks uz tādu zirgu skatīties, kas kustās tik dabiski. Tā arī vajag būt, jo bundesčempionāts ar savu profesionālo publiku ir lielā mērā paraugs”.

Elke Eberte skaidro tiesnešu redzējumu: vērtējot jājamzirgus un iejādes zirgus, indikators ir elements „atdot pavadas” – vai, izpildot šo elementu, mainās zirga līdzsvars un tas pastiepjas līdzi pavadai, atbilstoši savam apmācības līmenim? Tas atspoguļojas atzīmē par caurlaidību.

Dr. Uve Šulten-Baumers Juniors ar zirgu Madras 80’tajos gados.

Arī daudzkārtējā Olimpisko spēļu uzvarētāja Monika Teodoresku, kura kopš šā gada oktobra ir arī Vācijas nacionālās iejādes komandas trenere, uztver šīs pēdējā laika pozitīvās tendences. „Bundesčempionātos tiek ļoti stingri vērots un sekots. Ir pareizi, ka tiek vērtēta jaunzirgu caurlaidība un dabiskums. Arī Lielajā Balvā ir atpazīstama tendence, ka dabiskās gaitas tiek vērtētas augstāk”.

Tātad atkal ir pieprasījums pēc dabiskuma. Šī tendence jau gadiem ilgi tiek ņemta vērā Pasaules čempionātā jaunajiem iejādes zirgiem – „Viss, kas bija acīmredzami nosprindzis, netika priekšgalā”, uzskata starptautiskā tiesnese Angelika Fromminga.

Lēkšiem cauri vēsturei

Iejādes sporta aizsākumi: Kopš 1860. gada Berlīnē tika ieviestas t.s. „iejādes pārbaudes”; 1873. gadā Presburgā notika pirmās „Balvas izcīņas jāšanā”, 1884. gadā – pirmās sacensības Itālijā, kam sekoja 1886. gadā arī Holande. 1905. gadā tika nodibināta „Pusasiņu zirgu audzētāju biedrība”, kas kalpoja kā Vācijas Jāšanas sporta federācijas priekšgājēja. 20’tajos gados hipologs Gustavs Rau formulēja: „Vācu zemnieks ar pašaudzēto zirgu – tādam ir jābūt mūsu sporta kodolam”. Mūsdienās šāds apvienojums gan ir ļoti rets.

Olimpiskā lāpa: 1912. gadā iejādes, konkūra un trīscīņas disciplīnas tika uzņemtas Olimpisko spēļu programmā. Individuālā iejādes konkurence tika ieviesta 1914. gadā.

Iejādes zirga siluets: 20. gadsimta pirmajā pusē sadūrās divi jāšanas stili – romāņu princips jeb franču skola, kas balstījās uz minimālu sakopojumu, izstieptu rāmi, daļēji absolūtu augsto nostādni ar nekonkrētu kontaktu – un vācu skola ar absolūtu pakļāvību un relatīvi augstu sakopojumu. Ģenerālis Makss Freihers rakstīja: „Iejādes galvenais mērķis ir zirga dabisko gaitu zināma veida pārveidošana un uzlabošana. Atkarībā no sakopojuma pakāpes, tām ir jākļūst izteiksmīgākām, pacilātākām… tomēr šo uzlabošanu var arī pārspīlēt. Gaitas tad rada mākslīgi sastellētu un bezmērķīgu iespaidu. Centība pārvēršanas par sasteigtību… brīva kustība no pleca pārtop par priekškāju mētāšanu. Liekas, ka šādas kļūdas mēs pašlaik pieļaujam…. romāņu skolas pārstāvji grēko pretējā virzienā – to gaitas kļūst neizteiksmīgas un blāvas”.

Vēsture atkārtojas – ja pirms pāris gadiem dominēja tādi zirgi kā Matine un Totilas ar pārspīlētām gaitām, tagad tendence vēršas uz dabiskumu, ko demonstrē Valegro.

Tomēr cilvēkus piesaista iespaidīgi skati, tas allaž tā ir bijis, kā to pierāda vēsture. Iespējams, tādēļ tik slaveni kļuva 19. gadsimta jāšanas meistari Fransuā Bošērs un Džeimss Fillis, kas izgudroja, piemēram, lēkšus uz trīs kājām vai atpakaļgaitas lēkšus. Pret Bošēru vērsās tolaik Berlīnes staļļa vadītājs Luiss Zēgers, pie kura vēlāk mācījās Gustavs Šteinbrehts. Zēgers rakstīja sekojošo par „Bošēra kungu un viņa talantiem”: „Es aicinu vācu jātniekus – nekad neaizmirstiet, ka kustība uz priekšu ir jāšanas mākslas dvēsele un šīs kustības impulss nāk no zirga pakaļkājām”. Viņa vārdi ir tikpat aktuāli arī šodien.

Ir arī kļūdainas parādības, kas, par laimi, tiek atpazītas un labākajā gadījumā arī novērstas. „Villijs Šultheiss man reiz stāstīja, ka laikā starp abiem pasaules kariem iejādes zirgi kustējās tik kadencēti, it kā skrietu pāri karstām oglēm. Varētu domāt, ka tolaik arī bija saspringuši zirgi”, apgalvo Angelika Fromminga. Viņa ir sarakstījusi grāmatu par jāšanas sporta attīstību un tādēļ labi zina: „Pēc Otrā Pasaules kara kādu laiku modē bija tīrasiņi, un tad pastāvēja pilnīgi citi gaitu ideāli, tad vēl vairāk punktus deva par neizteiksmīgām priekškāju kustībām”.

No 60’tajiem gadiem ir pieejami daudzi attēli, kuros zirgiem gan deguna līnijas ir pirms vertikāles, bet muguras ir ieliektas. „Dr. Uve Šultenbaumers novēroja 70’tajos gados, kā zviedri mēdza jāt savus zirgus, noapaļojot muguras”, skaidro Fromminga.

Jozefs Nekermans ar Mariano 1968. gada Olimpiskajās spēlēs Meksikā

80’tajos gados tika ieviestas iejādes zirgu shēmas, kurās figurēja tāds termins kā „potenciāls” saistībā ar iejādes zirga nākotnes perspektīvām. Jau tolaik dažas gaitas tika dēvētas par „iespaidīgām”.

Vēl pavisam nesen, 2006. gadā sirmā ķēve Matine ar dāņu jātnieki Andreasu Helgstrandu Pasaules Jāšanas Sporta spēlēs Ahenē tika pie sudraba medaļas, pateicoties ļoti izteiktai kustību kadencei. Kā tiesneši, tā skatītāji jutās aizkustināti, taču vienlaikus aizsākās diskusijas par pārlieku zirga saspringumu. 2009. gada Eiropas Čempionātā parādījās Totilas. Vindzorā melnais ērzelis vēl bija pārlieku satraucies, kā atzina viņa tā laika jātnieks Edvards Gals. Tad šo jāšanas stilu daži sāka vērtēt kā „cirkus jāšanu”. Fromminga uzskata, ka pašlaik šīs tendences nedaudz nomierinās. Arvien lielāka nozīme tiek piešķirta pakaļkāju „motoram” un kustībām caur visu ķermeni, kā arī muguru, rāmja paplašināšanai un impulsa caurlaidībai pretim jātnieka rokai. „Tieši tas bija tik forši Londonā – visiem labajiem zirgiem bija koordinēta priekškāju un pakaļkāju darbība”, jūsmo Fromminga. Jo par spīti visādām modes tendencēm – zirga veselība ir augstākā prioritāte.

Rainers Klimke un Ālerihs – gan dabiski, gan iespaidīgi

„Tas arī iedvesmo publiku”, uzskata Uta Grēfa, kas bieži vien tiek pie izsoles zirgu jāšanas un prezentēšanas. „Ja es zirgam palaižu degunu uz priekšu, skatītāji sāk aplaudēt. Pirms desmit gadiem viņi plaudētu, ja zirgs sev ar priekškājām sistu pa ausīm!”

Acīmredzot jāšanā ilgi ir bijis par daudz „spiests” un „žmiegts”. „Tā tas notiek, ja zirgam nav pietiekami talanta, bet jātnieks mēģina izspiest no tā vēl un vēl kaut ko. Tas zūd harmonija, jo zirgam šīs lietas nepadodas viegli. Svarīgi ir vienkārši uzstādīt tādus mērķus, kas ir piemēroti konkrētajam zirgam”, uzskata Grēfa.

Protams, arī zirgaudzēšanas attīstība ir devusi savu artavu. „Ja es iedomājos par agrāko laiku skolas zirgiem, kuriem bija grūtības tikt galā ar savām neveiksmīgajām ķermeņa proporcijām… jātniekam varbūt izdevās ar grūtībām, pēc 45 minūtēm kaut kā dabūt zirgu kontaktā”, atminas Elke Eberta. Mūsdienās eksperti atzīst, ka ir palicis maz tādu būtisku eksterjera kļūdu, kas apgrūtinātu jātnieka darbu. Kādu laiku šis ķermeņa kults arī tika pārspīlēts – vienubrīd tendence bija uz gariem kakliem – kas rada problēmas kontrolēt pakausi un nodrošināt stabilu kontaktu, savukārt tagad valda uzskats, ka labākais ir vidēji garš kakls ar izteiktu pakausi. No kļūdām mācās.

Angelika Fromminga uzskata, ka veselīgu kustību indikators ir soļu secība. „Ja, piemēram, zirgam ir ļoti saspringti lēkši ar virzību uz augšu, pastāv risks, ka var zaudēt diagonālo soļu secību. Tā nedrīkst būt, jo ritmiska soļu secība palīdz saglabāt zirga veselību un vienmērīgu ekstremitāšu noslogojumu”. Līdzīgi ir ar rikšu pieņemšanām, kurās priekškājas tiek ekstrēmi izmestas uz priekšu. Tādā situācijā diagonālā kāju pāra pakaļkājai uz kādu brīdi nākas nest visu zirga svaru. To iespējams konstatēt, palēninot zirga kustību video datorā vai televizorā.

Labu zirgu ir daudz, toties izcilu, olimpiskā līmeņa zirgu joprojām ir maz. Piemēram, Valegro ir visai kompakts zirgs, kurš ir teicami nolīdzsvarots un apveltīts ar dabisku līdzsvaru. Viņš nav pārāk liels, nav pārāk garš, nav pārāk īss, un viņa kustības jau dabiski ir vērstas uz augšu. Monika Teodoresku uzskata, ka šo iemeslu dēļ dotais zirgs ir teju ideāls. Reta parādība, kas gan nav sastopama tikai mūsdienās. „Es atceros vēl pirms daudziem gadiem, kā Hamburgas derbijā dāniete Annegrete Jensena jāja ar visai asinīgo zirgu Marzog. Toreiz es vaicāju savam tēvam, vai mēs to zirgu varētu iegādāties – tam zirgam pakaļkājas allaž atradās zem smaguma centra, un viņu nenācās pat īpaši piesūtīt”.

Dabisko sakopošanās spēju iespējams atpazīt, piemēram, ja Lielās Balvas shēmā pāreja pēc plašajiem lēkšiem uz sakopotajiem izdodas pavisam viegli. Teodoresku skaidro – „Jātnieks vienkārši sēž un zirgs ar nemainīgu kakla pozīciju pastumjas vairāk zem smaguma centra”. Protams, tikai ar dabas dotajiem talantiem nepietiek: ir nepieciešama arī disciplīna un ģimnasticēšana. Vienmēr ir bijuši un būs jātnieki, kas izceļas ar savām spējām korekti skolot zirgus. Fromminga uzskata, ka viena no tādiem ir Doroteja Šneidere, kas plašākai publikai kļuva pazīstama kā viena no Londonas Olimpisko spēļu medaļniecēm. „Nedrīkst aizmirst arī, ka jāšana ir grūta lieta, bet pareiza un panākumiem bagāta jāšana ir vēl daudz grūtāka”, uzsver Fromminga.

Karls Hesters & Uthopia

Pie tās piederas arī korekta zirga apmācība, par kuru gan nav vienota viedokļa dažos aspektos. Kas ir korekta apmācība? Vācijā tā ir noteikta Vācijas Jāšanas sporta federācijas izdotajās Vadlīnijās, kuras Fromminga uzskata par jāšanas Bībeli. Un tomēr viņa apgalvo: „Ne katra metode derēs katram zirgam”. Viņa uzskata, ka savulaik Rembrantam (Nikola Uphofa) bija pieņemama dziļā kakla nostādne, jo pretējā gadījumā šis zirgs bija nekontrolējams. Problēma radās tad, kad šo dziļo nostādni sāka kopēt un atdarināt citi.

Stresa pētījumi par dziļo kakla nostādni

Pašlaik sabiedriskā doma ir tā mainījusies, ka bieži dzirdami aizrādījumi, ja zirga deguna līnija ir aiz vertikāles, neņemot vērā, vai zirgs ir uzņēmis trenzi un ir konstatējama impulsa caurlaidība caur muguru.

Rollkurs, hiperfleksija vai „gari-dziļi-noapaļoti” – tie visi ir termini, kas pašlaik jau skan negatīvi. Lai zinātniski pamatotu un atrisinātu strīdu par pareizo kakla pozīciju, tiek veikti attiecīgi pētījumi. Tomēr profesore Kristīne Auriha no Vīnes Universitātes zina teikt: „Ir ārkārtīgi grūti pārnest zirga pozas no pētījumiem, kas tiek veikti uz trenažiera vai kordā, uz situāciju ar jātnieku seglos. Protams, nav nekāda runa, ka rollkūrs ir visai neglīta parādība, kas ir pretrunā ar klasisko jāšanas mācību. Bet es gan arī neuzskatu, ka zirgiem tas ir tik milzīgs stress”. Vīnes Universitātē veiktajā pētījumā zirgi tika kordoti diezgan divās pozīcijās – gan dziļi ierullēti, gan arī salīdzinoši brīvām atsaitēm. Stresa līmenis tika noteikts pēc kortizona rādītājiem asinīs. Tomēr abās pozīcijās šie rādītāji bija diezgan neatkarīgi no galvas-kakla pozas un krietni zemāki, nekā citās tipiskās stresa situācijās: „Piemēram, apjāšanas laikā zirgiem ir paaugstināts stress ar rādītāju „4”, transportējot tas ir vēl lielāks – „8”. Tomēr visaugstākais stresa līmenis ir kumeļiem dzimšanas laikā, tad šī vērtība var sasniegt pat „150””, skaidro profesore Auriha.

Un atkal atgriežamies pie garām pavadām…

Par spīti nerimstošajām diskusijām, profesore Auriha saskata pozitīvas tendences. „Kādu laiku zirgi tika pakļauti spēcīgam spiedienam. Izejot no sacensību laukuma, tie bija nosvīduši galīgi slapji un gāja saraustītos soļos, tik ļoti vēl tie izjuta shēmas laikā esošo spiedienu. Toties Londonā pierādījās, ka var arī savādāk. Zirgi mierīgi izsoļoja no laukuma garā pavadā. Ir jūtamas pārmaiņas. Tomēr ir jāatceras – mums ir jādod zirgiem vairāk laika apmācības procesā, tas ir jāiekaļ apziņā. Tāpat kā fakts, ka zirgam ir nepieciešama sava brīvā telpa. Pie tās piederas izjādes apvidū, aploki un ganības un sociālais kontakts ar boksa kaimiņiem”.

Šīm tendencēm ir jāaptver visas jātnieku aprindas. „Ir pārāk daudz jātnieku, kas grib jāt augstā līmenī, lai gan viņi to nemaz nevar. Tie parasti arī ir tie, kas ķeras pie dažādiem līdzekļiem, kas neatbilst klasiskajai apmācībai”, sūdzās Auriha.

Vardarbība un agresija nav pieļaujamas. Cerams, ka šādos brīžos reaģēs kā skatītāji, tā arī tiesneši.

Intervijas ar pazīstamiem jāšanas meistariem

Ferdi Eilbergs – britu iejādes jātnieks un nacionālais treneris. Viņa dēls Mihaels 2012. gada Pasaules jaunzirgu čempionātā pārliecinoši uzvarēja ar zirgu Woodlander Farouche.

– Vai Jūs ticat jaunam vieglumam iejādē?

FE: Pašlaik mēs iejādes arēnās varam vērot priekšnesumus, kuros ir apvienots spēks un harmonija. Tas ļauj zirgam un jātniekam izmantot augstāko enerģijas pakāpi un vienlaikus arī viegli saglabāt kontroli. Tieši to mēs vēlamies panākt iejādē.

– Kādu lomu spēlē mūsdienu zirga tips šajā viegluma tendencē?

FE: Nav šaubu, ka mūsdienu sporta zirgu kvalitāte ir krietni augusi. Tomēr tiem joprojām ir nepieciešama korekta apmācība un korekta trenēšana, un ir jāvelta pietiekami daudz laika, lai dabiskās gaitas izkoptu un saglabātu arī augstākajos līmeņos. Es neticu, ka mūsdienu zirgi ir paši par sevi viegli jājamo, jo līdz ar kvalitāti ir pieaudzis arī to jūtīgums. Jātnieka uzdevums mūsdienās ir neiznīcināt zirga dabiskos talantus ar savu vēlmi dominēt pār zirgu.

– Vai nākotnē tiesneši labāk vērtēs dabiskumu?

FE: Iespaidīgās lietas, šķiet, ietekmē kā tiesnešus, tā arī skatītājus. Ja jums būtu jāizvēlas starp satriecošu un ne tik izteiktu sniegumu, droši vien jūs dotu priekšroku satriecošajam. Taču, ja tagad ir iespējama kombinācija, kas apvieno fantastiskas dabiskās gaitas ar izteiksmīgumu un iespaidu, turklāt Lielās Balvas līmenī, tad ir skaidrs, ko tiesneši un skatītāji vēlas redzēt un ko attiecīgi novērtē.

– Kāds ir jūsu moto jāšanā?

FE: Mājās jātniekam vajadzētu pieturēties pie pamata treniņu skalas, lai attīstītu zirgā elastīgumu un atlētiskās spējas. Tas ļauj jātniekam sacensībās parādīt maksimālo sniegumu. Zirgi ir dzīvas būtnes, un jātnieka pienākums ir pareizi novērtēt, cik daudz drīkst prasīt, lai nepārslogotu zirgu.

– Kuri ir jūsu etaloni jāšanā?

FE: Dr. Raineram Klimkem esmu lielu pateicību parādā – viens no varenākajiem meistariem, pie kuriem es varēju ilgu laiku mācīties.

– Vai ir kādas nacionālas atšķirības starp jāšanas stiliem?

FE: Katrā valstī ir savas īpatnības, bet sports ir kļuvis starptautisks. Man ir prieks, ka es pavadīju Vācijā to laika posmu, kas veidoja manu attīstību un sapratni par trenēšanu, kā arī to, ka piedzīvoju britu iejādes uzplaukumu, kas noveda līdz šā gada panākumiem Londonā.

Harijs Boldts – jāšanas meistars un kādreizējais Vācijas nacionālais iejādes treneris, kas pašlaik dzīvo Austrālijā un vada „Konnica Park Dressage Training” stalli.

– Vai 2012. gada Olimpiāde nozīmēja klasiskās jāšanas uzvaru?

HB: Tā tas bija; pirmie pieci līdz seši jātnieki individuālajā konkurencē sniedza ļoti skaistus priekšnesumus. Manuprāt, iejāde Londonā ir atkal atgriezusies pie vieglas, bet arī izteiksmīgas jāšanas. Kā agrāk to demonstrēja Nikola Uphofa vai Margita Otto-Krepina. Zirgi ar pārspīlētām rikšu gaitām, pārāk sarullētiem kakliem un deguniem aiz vertikāles vairs nedominēja.

– Mūsdienu jājamzirgiem bieži vien skausts ir augstāks par krustiem. Kad tomēr tiek pārkāptas eksterjera robežas?

HB: Es neesmu nedz vetārsts, nedz zirgaudzēšanas eksperts, lai to novērtētu. Es bieži vien esmu strādājis ar zirgiem, kuriem skausts bija augstāks par krustiem, tie bija labi zirgi, kas kustējās augšup. Iejādniekam nekas nevar būt ļaunāk par to, ja zirga krusti ir augstāki par skaustu.

– Kā ir mainījies iejādes zirga tips?

HB: 50’tajos un 60’tajos gados iejādes rezultātu tabulās dominēja kavalērijas virsnieki no Zviedrijas, Šveices, Francijas vai Padomju Savienības. Atbilstošs bija arī zirgu tips. Daudz bija redzami masīvi zirgi. Laika gaitā iejāde no vīriešu sporta pārvērtās pakāpeniski par sieviešu sporta veidu, un attiecīgi mainījās arī zirgaudzēšanas rezultāti.

– Attēlos no 50’tajiem un 60’tajiem gadiem gan zirgi ir redzami ar nenoapaļotām mugurām kā mūsdienās.

HB: Lai gūtu panākumus, mēs sekojām tā laika FEI Iejādes komitejas uzstādītajam ideālam. Bija laiki, kad zirga degunam bija jābūt krietni pirms vertikāles. Jebkura pozīcija aiz vertikāles tika stingri sodīta.

– Kādai jābūt iejādes nākotnei?

HB: Tādai, lai to, ko Londonā parādīja labākie jātnieki, novērtētu arī tiesneši un turpinātu attīstīt.

Materiālu sagatavoja Sigita Eitcena.

Avots: Reiter Revue

Bilžu atsauces 1, 2