21. septembris, 2012 | Personības

Vienādi retingoti, līdzīgs jāšanas stils, neskaitāmas uzvaras – kas nosaka Bērbauma kvarteta panākumus? Šis ir stāsts par supervaroņu gēniem, stingru vadību un nepieciešamo apsēstības devu.
Bērbauma komanda:
Ludgers Bērbaums: dzimis 1963. gada 26. augustā; trīskārtējas komandu un vienas individuālās zelta medaļas ieguvējs Olimpiskajās spēlēs, divreiz ieguvis zelta medaļu, vienreiz sudraba un vienreiz bronzas medaļas Pasaules Jāšanas sporta spēlēs, divreiz ieguvis individuālo zelta medaļu un četrreiz komandu zelta medaļu Pasaules čempionātā, deviņkārtējais Vācijas čempions.
Marko Kučers: dzimis 1975. gada 2. maijā; komandu un individuālā zelta medaļa 2004. gada Olimpiskajās spēlēs, divkārtējs Eiropas čempions 2005. gadā un komandu Eiropas čempions 2011. gadā, Vācijas čempions 2003. gadā, Vācijas vicečempions 2005. gadā, bronzas medaļa 2008. gada Vācijas čempionātā, otrā vieta 2010. gada Global Champions Tour kopvērtējumā, uzvaras Pasaules kausa posmos Cīrihē un Gēteborgā 2012. gadā.
Bērbaums par Kučeru: „Marko darbojas kā Šveices pulkstenis!”
Filips Veishaupts: dzimis 1985. gada 20. jūlijā; Vācijas čempions pieaugušo konkurencē 2009. gadā, Vācijas komandas rezervists Pasaules jāšanas sporta spēlēs 2010. gadā un Eiropas čempionātā 2011. gadā, uzvaras Grand Prix Vigo 2010. gadā un 2011. gadā, uzvara Pasaules kausa posmā Bordo 2011. gadā, uzvara Nāciju kausā Hikstedā 2008. un 2011. gadā.
Veishaupts par Bērbaumu: „Ludgers spēj pareizajā momentā uzspiest un arī pareizajā momentā sajust, kad nepieciešams atbalsts. Viņš precīzi zina, kā var no mums dabūt ārā vēl nedaudz vairāk”.
Henriks fon Ekermans: dzimis 1981. gada 25. maijā; piektā vieta komandu un individuālajā konkurencē Eiropas čempionātā 2011. gadā, uzvara Grand Prix Padebornā 2011. gadā, otrā vieta Hašenburgas Grand Prix sacensībās 2011. gadā, uzvaras Bundesčempionātā sešus gadus veco zirgu klasē 2011. un 2009. gadā.
Ekermans: „Svarīgi ir nekad neatlaisties. Tikai tad var redzēt, kurš tiešām grib ko sasniegt. Gadu gaitā esmu piedzīvojis te jātniekus, kas tikai grib patrenēties, bet ar to vien nepietiek”.
Olivers Lācars: dzimis 1987. gada 26. oktobrī; otrā vieta Donauešingenas Grand Prix sacensībās 2008. gadā, piektā vieta Norten-Hardenbergas Grand Prix sacensībās 2009. gadā, kvalificējies Pasaules jāšanas sporta spēlēm Kentuki 2010. gadā.
Lācars: „Ir labi zināt, ka Ludgers tev uzticas. Tas rada drošību”.
Uz audekla uzzīmēta pasaules karte karājas birojā, kas atrodas virs manēžas. Sešas sarkanas kniepadatas iezīmē sešu Olimpisko spēļu norises vietas, sākot no Seulas, līdz Barselonai, Atlantai, Sidnejai, Atēnām un Honkongai – Ludgers Bērbaums piedalījās tajās visās. Vēl viena sarkana kniepadata gaida savu piespraušanas vietu… kā simbols četriem jātniekiem no Bērbauma staļļa, kuru godkāre ved tos uz nākamajām Olimpiskajām spēlēm.
Bērbauma stallis starptautiskajās sacensību arēnās ir tā pārstāvēts kā reti kurš cits. Galvenos jātniekus – Lugeru Bērbaumu, Marko Kučeru, Filipu Veishauptu un Henriku fon Ekermanu var atpazīt ne tikai pēc vienādi pelēkajām žaketēm ar oranžas krāsas krādziņām. Arī līdzīgais jāšanas stils liek domāt par kopīgiem treniņiem. Pagājušā gada Eiropas Čempionātā Madridē trīs no pieciem vācu jātniekiem – Bērbaums, Kučers un rezerves jātnieks Veishaupts – nāca no Rīzenbekas staļļa, ceturtais Bērbauma jātnieks pārstāvēja Zviedriju – Henriks fon Ekermans, kuram līdz pat finālam vēl bija izredzes uz Eiropas čempiona titulu un kurš beigās palika piektajā vietā. Turklāt ar zirgu, ko pāris nedēļas pirms čempionāta bija saņēmis no sava priekšnieka. Citas valsts atbalstīšana – tīras labdarības vārdā, lai jaunam jātniekam dotu iespēju piedzīvot to, par ko sapņo visi sportisti? „Muļķības”, saka Ludgers Bērbaums. „Es neesmu labsirdīgais samarietis. Protams, man prieku dara tas, ja visi gūst panākumus, bet galu galā tas padara spēcīgāku visu mūsu uzņēmumu. Ja Coupe de Couer pie manis bija kā piektais ritenis pie ratiem un tajā pat laikā es redzēju, ka pie Henrika viņam būtu labākas iespējas parādīt visu savu potenciālu, tur nebija ko zaudēt”. Džinsos un pelēkā džemperī ģērbies, „Bērbauma staļļu” priekšnieks sēž pie apaļā galda, kas parasti tiek izmantots komandas apspriedēm. Pirmdienās pēc sacensībām te tiek ieslēgts televizors, lai izanalizētu atsevišķo jātnieku sniegumu. Iepriekšējo gadu DVD diski krājas plauktos, sašķiroti pēc datumiem. Video analīzes pēc treniņiem gan nenotiek. „Tam mums nav laika”, saka Bērbaums un nosmīn: „Tas tā, vairāk kafijas pauzēm paliek, godīgi sakot”. Atklātība ir viņa priekšrocība – kā arī perfekcionisms, akurātums, precizitāte. To viņš nodod tālāk arī saviem kolēģiem.
Bērbaums nav nekāds sprediķotājs
Viņš atzīst: „Iespaids, kāds uz āru radiem, kas es uzspiežu kādu sistēmu vai noteiktu jāšanas stilu, ir maldīgs. Jātnieki katrs individuāli izprot šo precizitātes ideju. Ir svarīgi neatņemt katrai personai savu individuālo jāšanas stilu. Tāpat, kā arī zirgus nedrīkst visus iespiest vienā šablonā”. Patiesībā, tā spriež četrkārtējais Olimpiādes uzvarētājs, panākumu pamats ir rakstura īpašības, kas apvieno viņa jātniekus un kurām jābūt katra izcila sportista pamatīpašībām. Turklāt viņš nebūt nedomā par kaut kādiem supervaroņu gēniem: „Jātniekam gan jābūt vairāk kā viduvēji talantīgam, tomēr talants nav viss. Viņam ir jābūt ārkārtīgi motivētam visā tajā lietā piedalīties par 100%. Ar maziem trūkumiem var sadzīvot. Jo ar nepieciešamo apsēstību daudz ko iespējams izveidot”.
Ne visiem piemīt šāds ķēriens. Sapnis – trenēties izcilā Ludgera Bērbauma stallī – daudziem jau ir izrādījies par smagu pārbaudījumu. „Reizēm gadās, ka cilvēks pasaka – viņam vairs nav nekādas intereses”. 48 gadus vecajam Bērbaumam tas nesagādā problēmas. Ne jau viņam ir jāmeklē sev jātnieki. Tie paši nāk pie viņa. „Ludgers allaž ir bijis mans elks”, stāsta zviedrs Henriks fon Ekermans. „Agrāk es ar saviem vecākiem vienmēr braucu uz Gēteborgu uz sacensībām un redzēju viņu tur jājam. Viena mana laba paziņa savulaik strādāja Bērbauma stallī par zirgkopēju. Es viņu vienkārši uzrunāju un palūdzu noskaidrot, vai es drīkstētu kādu mēnesi pavadīt pie Bērbauma stallī – paskatīties un palīdzēt ar darbiem”. Viens mēnesis, kura laikā pašlaik 30 gadus vecajam jātniekam radās apetīte. Pēc īsas atgriešanās tēvzemē viņš atbrauca atpakaļ pie Bērbauma un palika. „Ar Henriku sākumā tas tā nemaz nebija plānots”, atzīst Bērbaums. „Viņš tikai jāja jaunzirgus, bet laika gaitā labi progresēja un pārliecināja ar savu jāšanu, ka nu jau pat zirgu īpašnieki saka, ka ieguldīs viņā līdzekļus ar domu par čempionātiem un Olimpiskajām spēlēm”. Godkāres zviedram nepietrūkst. „Viņš ir tiešām apsēsts un sākumā tādēļ radīja lielu spiedienu sev”, atceras priekšnieks. „Pašlaik tas ir pārvērties par pašpārliecību. Piemēram, visu pagājušo vasaru viņš apgalvoja, ka ar Tolouse uzvarēs Bundesčempionātā. Un tas viņam izdevās!”. Uz īsu laiku zviedru jātnieku no ierindas izsita smags kritiens no zirga, kurā viņš salauza atslēgas kaulu. Jāšanas pauze gan nekavēja viņu nākt uz stalli. „Es daudz skatos, kā citi jāj”, saka Ekermans. „Visu laiku ir jābūt apritē”.
Mazais puika no Bavārijas
Filips Veishaupts pie Bērbauma nonāca, pateicoties savam tēvam. „Tajā laikā es vēl dzīvoju Bavārijā”, atceras Bērbaums. Pavisam netālu Veishauptu ģimenes galvai bija savs tirdzniecības stallis. „Viņš ieradās pie mums ar mazu puišeli, kas gribēja saņemt autogrāfu, un teica – klau, kad tas puika pabeigs skolu, viņš nāks pie tevis jāt!”. Mazais puika izauga, un Ludgers pārcēlās uz Rīzenbeku. „Es jau biju aizmirsis, bet, kad biju Āhenē Vācijas Junioru čempionātā kopā ar savu pameitu Viviānu, pēkšņi pa trepēm augšā uzkāpa Veishaupta tēvs un teica – Nu, kā tad tur paliek? Puika jau ir pabeidzis skolu. Tikai tad man iešāvās prātā, ka vajadzēja izdomāt kādu atrunu”, Bērbaums smejas. Veishaupta tēvs neatlaidās un pāris nedēļas vēlāk telefona sarunā saņēma piekrišanu, ka viņa dēls kādu brīdi var pajāt Bērbauma stallī. „Es sākumā gribēju palikt tikai pusgadu, no tā sanāca gads un tagad jau ir pagājuši deviņi gadi”, atminas Filips.
Aptuveni 30 S klases sacensībās jaunais jātnieks bija uzvarējis tajā gadā, kad pārvācās uz Rīzenbeku, bet viņš atzīst, ka tikai tad ir sapratis, ka starp S klases sacensībām un patiešām pasaules klases līmeni ir milzīga atšķirība. „Man gan bija nepieciešamā izjūta, bet es vairāk jāju uz sajūtām, pēc intuīcijas. Tas viss tika nolikts kājām gaisā”. 26 gadus vecais jātnieks smīn: „Man šķiet, kādu pusotru gadu es vispār nelecu nevienā S klases maršrutā. Es domāju – man tas ir jāiztur, un galu galā tas atmaksājās”. Bērbauma stallī valda veselīga konkurence. „Kad ieradās Henriks, Filips mēdza izmest pa kādai frāzei, no sērijas: „Kamēr tu vēl čāpo, es jau sēžu pie alus krūzes”, priekšnieks padalās kādā stāstā. „Tagad savukārt Henriks – labi, viņš nedzer alu – jau ir pasūtījis pirmo kafijas krūzi, kamēr Filips no rīta vēl staigā apkārt sarkanu ģīmi”.
Marko Kučers, kuru Ludgers uzskata jau par savu partneri, ir ekstrēms piemērs iepriekš aprakstītajai precizitātei, kura pēc Bērbauma vārdiem, raksturo Kučeru kā visā viņa izturēšanās stilā, tā arī jāšanas veidā. „Citiem tad automātiski rodas vēlme un tieksme to atdarināt”, uzskata Bērbaums. „Manuprāt, tas pat ir lielāks stimuls, nekā tad, ja es kādam teiktu, kas viņam jādara”. Skatīties, kā citi dara, problēmas pārrunāt, uzlabot un atrast pašam savu ceļu uz panākumiem – tā tas notiek Rīzenbekā. „Ja tu katru dienu trenējies kopā ar labākajiem, protams, līmenis ir augstāks nekā tad, ja tu mājās savā manēžā kaut ko jādelē un neviens tevi nekoriģē”, Filips Veishaupts uzliek punktu uz i. Ar kritiku Bērbaums neskopojas. Kritika, kas vienlaikus vienmēr ir arī uzmundrinājums un nenoved pie sevis apšaubīšanas: „Ir iespējams sasniegt ļoti daudz, ja ir absolūta ticība tam, ko dara. Tas man ir svarīgi. Neskatoties uz visu manu kritiku, es pilnīgi nešaubos par manu jātnieku gribasspēku, apņēmību un spējām”.
Marko Kučers pieder pie Bērbauma komandas jau 12 gadus. „Tolaik viņam bija patstāvīgs bizness Rīzenbekas otrā galā, un, kad mans toreizējais jātnieks Dirks Ālmans aizgāja prom, viņš man teica – nu tu varētu Kučeram izteikt piedāvājumu”, stāsta Bērbaums. Nedaudz vēlāk tika nodibināta Audi-Quattro komanda, pie kuras piederēja arī Kristiāns Ālmans un Mailēna Didrihsmeijere. „Uzreiz bija skaidri redzams, ka Marko un Kristiānam ir ne tikai izcils talants, bet arī vispārīgās dotības bija atbilstošas”. Bērbaums atzīstas, ka nezina daudz jātnieku, kas ir tik pilnīgi iedziļinājušies un nodevušies zirgu trenēšanai kā Kučers. „Šo pārliecību viņš nodod arī zirgu īpašniekiem”. Uzticēšanos, ko bauda arī Ludgers Bērbaums. Vispirms jau no Madeleines Vinteres-Šulces, kas pašlaik apgādā ar augstas klases zirgiem visus četrus Bērbauma komandas jātniekus. 70 gadus vecā dāma atbalsta Vācijas augstākās klases sportistus kā neviens cits, it īpaši Bērbauma stalli. To jātnieki labi apzinās. „Tam, kas te savu darbu labi paveic, ir iespējas izsisties tālāk”, apgalvo Marko Kučers.
Dienā viņš jāj vidēji astoņus līdz deviņus zirgus. „Tas ir luksuss. Tādējādi mums ir daudz laika, lai kārtīgi trenētu zirgus. Tam, kas ir pats sev priekšnieks, reizēm nākas jāt līdz pat 15 zirgiem dienā un paralēli vēl tikt galā ar visādām citām lietām”. Rīzenbekā Bērbaums nestaigā kā vagars pakaļ saviem jātniekiem, un viņu var pat biežāk sastapt birojā nekā manēžā. Filips Veishaupts uzsver: „Mums te nenākas rūpēties ne par barību, ne par to, lai laukumi tiktu līdzināti vai būtu pietiekami materiālu šķēršļiem. Mēs varam pilnībā koncentrēties uz sportu un zirgiem”. Protams, arī zirgu kvalitātei ir jābūt atbilstošai, lai varētu jāt pašā augstākajā līmenī. Pēc Bērbauma domām produkts „zirgs” nereti gan tiek pārlieku augstu vērtēts attiecībā uz panākumiem: „Bieži vien skatēs zirgus nopērk par vairākiem simtiem tūkstošiem eiro, un tad īpašnieki meklē jātnieku, kas to zirgu jās par 500 eiro mēnesī. Tas jau ir slimi!:”. Protams, zirgam ir nepieciešams potenciāls, bet galu galā zirgs ir tikai tik vērts, par cik to prezentē apkalpojošais personāls – jātnieks, menedžeris, treneris… „Pretējā gadījumā tas gan var būt skaists zirgs, bet arī nekas vairāk”.
Daudzi zirgu īpašnieki sapņo par to, lai varētu redzēt savu četrkājaino īpašumu starptautiskajās sacensībās, un vislabāk, ja to var panākt teju par baltu velti. „Ar mazāk par 2500 eiro mēnesī tas nemaz nav iespējams”, Bērbaums atzīstas un rausta plecus. „Tur nu tie graudi no pelavām atsijājas un deviņi no desmit pasaka – nē, tas man ir par dārgu. Un tas arī ir saprotami”. Ar to beidzas ne tikai zirgu īpašnieku sapņi, bet gan arī jātnieku. Tā bija arī Oliveram Lācaram, kurš pēc pāris citos staļļos pavadītiem gadiem ir atgriezies pie Bērbauma. Diendivāfrikā dzimušais jātnieks, kas vairākus gadus trenējās Rīzenbekā, sapņoja par Pasaules čempionātiem un Olimpiskajām spēlēm, mēģinot kur citur izsisties. Maldīgi solījumi un vilšanās gan atgrieza viņu realitātē. „Panikas uzplūdā es piezvanīju Ludgeram un sacīju – man vajag palīdzību, vai tev ir kāds darbs priekš manis? Dienu vēlāk es ierados un viņš teica – pašlaik gan es tev nevaru piedāvāt nekādas lielā sporta iespējas, bet pajāj jaunzirgus”. 24 gadus vecais jātnieks ilgojas pēc stabilitātes darbā, tomēr pasmīn, kad viņam jautā par cerībām tomēr vienu dienu jāt kopā ar pasaules labākajiem jātniekiem. To ir piefiksējis arī priekšnieks. „Pašlaik viņš jās ar jaunajiem zirgiem, tādējādi paliks apritē un prezentēs sevi, un varbūt pēc gada vai diviem uzradīsies kāds zirga īpašnieks, kas viņu atbalstīs tālāk. To mēs paturam prātā”. Lācars uztver šīs izredzes kā labāko motivāciju. „Es gribu olimpisko medaļu”, viņš saka un smaida vēl platāk. „Tas ir mans lielākais sapnis”. Bērbauma stallī tas varētu piepildīties. Sarkanā piespraude ir gatavībā.
Rakstu sagatavoja Sigita Eitcena “Reiter Revue” materiāla.
Evita Baradovska Ak jel, cik labs raksts. Tik daudz patiesíbas pateikts skali.
equine Kautrīgs jautājums - tie 500 EUR, ko tam jātniekam grib maksāt par uberzirga jāšanau - tas skaitās ļoti maz vai ļoti daudz? Grūti saprast, ņemot vērā atšķirīgos ienākumu līmeņus EU.
Olga Keiša » equine maz
Iveta Tas jau Latvijā ir maz - stallis+darbs utt
Evita Baradovska Tas ir nekas :)
dgt Ak, kā šo rakstu vajadzētu izlasīt tiem zirgu īpašniekiem, kas uzskata, ka nopirkuši par lielām naudiņām zirgu un uberkrutu inventāru domā, ka no tā vien jau zirgs paleksies augstāk par citiem. Bet kad jāsamaksā kādam par zirga ikdienas ne tikai pabarošanu, būdas iztīrīšanu un ārā izvešanu, bet arī kvalitatīvu trenēšanu, tad naudiņas izdot šausmīgi žēl. Gadās jau gan arī otrādi, kad saņemot naudiņu, aktivitātes tiek izrādītas tikai saimnieka klātbūtnē. Piekrītu rakstā teiktajam, ka zirgs, kamēr ar viņu nestrādā, labākajā gadījumā ir vienkāši skaists zirgs!