Konkūra zirgu trenēšana kopā ar Sorenu Pedersenu

Interneta žurnāla Horsemagazine redaktors Kriss Hektors apmeklēja dāņu konkūra jātnieka Sorena Pedersena stalli. Piedāvājam šīs intervijas un treniņu padomu tulkojumu latviešu valodā.

Sorens jau vairāk kā 20 gadus ir starptautiska līmeņa konkūra jātnieks, kurš piedalījās 1999. gada Eiropas Čempionātā ar zirgu Carlo Colucci – un pēdējā laikā guvis daudz panākumu ar Landor S dēlu vārdā Lobster.

Sorenam ir diezgan unikāla situācija. Visi viņa 40 sporta zirgi pieder norvēģietei Katrinai Lundai, kuras zirgu vārdiem ir allaž pievienots priedēklis “Tailormade”; tie visi ir vai nu ķēves vai ērzeļi, un neviens no tiem netiek pārdots… un, par spīti faktam, ka ērzeļi cēlušies no tādām zvaigznēm kā Cassini, Darco un Stakkato, tie nav vaislinieki, bet Sorens saka, ka viņa stallis varbūt kādu dienu varētu pārvērsties par audzētavu.

Sorena stallis ir viena no tiem necilajām vietām, kas dveš ar savu būtību nevis ārišķības, bet īstu zirdzinieku garu, un arī Sorena jāšanas stils ir līdzīgs. Nekas samākslots, tikai pārbaudītas un patiesas ģimnasticējošās metodes, lai gan Sorenam pašam piemīt īpašs veids, kā izmantot savu muguru un ķermeņa augšdaļu, un, iespējams, ka tas nav pārsteidzoši, ka viņa palīgam-jātniecei Sašijai Astrupai-Jensenai ir līdzīgs stils.

Pirmais zirgs, ko Sorens nodemonstrēja, ir iegādāts pie Paula Šokemoles – sešus gadus veca ķēve La Centa no Landcap un Centaur Z ķēves, bet fonā manāmi divi ērzeļi, kas atstāja lielu ietekmi uz Šokemoles zirgaudzēšanas programmu – Continue un Sandro. Patiešām, Lundas kundze acīmredzami ir bijusi laba kliente PSI staļļos, jo nākamais zirgs – bērs septiņgadnieks, ir cēlies no Chacco Blue un Baloubet ķēves.

La Centa tika gatavota Bundesčempionāta kvalifikācijas sacensībām nākamajā dienā. Sorenam viņa patīk – „Viņa ir uzmanīga, bet pārāk stīva; lūk, to var redzēt rikšos, tāds neliels stīvums ķermenī”. Ķēve bija tikko pārradusies no atvaļinājuma, kad tika trenēta tikai apvidū, bez lekšanas, tāpēc Sašija pievērsa uzmanību tam, lai ķēve samīkstinās un atbrīvojās, jājot apkārt konkūra laukumam, pārejot no vienas gaitas otrā un mainot ātrumu.

Nav nekāds pārsteigums, ka tiek izvilktas kārtiņas, un Sašija vispirms rikšo, tad lēkšo pāri tām- vispirms ar diviem tempiem, tad vienu. „Šādu darbu mēs varam darīt katru dienu, nepārslogojot zirgus – tā ir kā neliela spēle, kas nerada nekādu slodzi zirga organismam”.

Galu galā viņi pārleca pāris šķēršļu virknes un tad arī maršrutu. Sašijas (un arī Sorena) uzsēdes un iedarbības stils lecienā izskatās tik elastīgs un zirgam draudzīgs, patiešām rosinot zirgu noapaļot muguru.

Sorens: “Es nevedu savus jaunzirgus uz pārāk daudzām sacensībām. Šis jaunais, jaukais zirgs no Cassini II/Singular Joter nav nekāds iejādnieks, bet tas ir elastīgs un apveltīts ar fantastisku lecienu. Šogad viņš aizbrauks uz vienu vai divām sacensībām, ne vairāk. Man šis ir ļoti īpašs zirgs, kurš nav paredzēts pārdošanai, tad kāpēc lai es viņu tik ļoti noslogotu?”

Pirmo reizi lecot rindu, jaunais ērzelis tik entuziastiski pārvarēja pirmo mazo šķērslīti, ka Sorens pielika otrā pusē vēl vienu kārtiņu, kas jaunajam jātniekam atviegloja darbu.

“To es tur noliku, lai rosinātu viņu piezemēties un nelekt tik milzīgiem lēcieniem un tad kaut kur aizskriet”.

“Ir svarīgi, lai zirgi saglabā veselību, tāpēc viņam programmā ir vēl tikai divas sacensības šogad – un tad prom, uz pļavām. Tas pats būs, kad viņš sasniegs piecu gadu vecumu: ja viņš labi leks un viss ritēs raiti, tad sekos vēl viena pauze – nevis tikai nepārtraukti braukt uz sacensībām. Tieši tas pats attiecas arī uz sešgadniekiem – kārtīgas atpūtas pauzes, divi mēneši – protams, mēs turpinām jāt zirgus, tie nedaudz tiek trenēti iejādē, pavada daudz laika aplokos vai soļojamā mašīnā, bet tie neredzēs šajā laikā nevienu šķērsli! Ar saviem zirgiem es daudz strādāju iejādes jomā, jo, manuprāt, tas ir ļoti svarīgi”.

Protams, nevar dot pilnīgu pauzi bez darba, jo tad pazustu visi muskuļi.

Tālāk Sorens pats demonstrē bēru ērzeli no Quidam’s Rubin un Grannus / Weltmeister ķēves. Septiņus gadus vecais Quinnus jau četras vai piecas nedēļas nav bijis ne uz vienām sacensībām. Sorens ir izplānojis viņa programmu šai sezonai: „Redefinā viņš leca uz zāles laukuma, un bija tiešām pārbijies, nogāza divus šķēršļus; tad viņš piedalījās sacensībās Hamburgā, nogāza pirmo šķērsli, jo paskatījās uz telti blakus un pienāca par tuvu. Mans plāns ir aizvest viņu uz dažādām vietām: uz sacensībām Klattes stallī, uz Dānijas jaunzirgu čempionātu, tad uz Poliju un Šveici, kādas piecas vai sešas sacensības kopumā, bet starp tām vienmēr jābūt nedēļas pārtraukumam”.

“Iejāde un „konkūra iejāde” varbūt arī ir divas dažādas lietas. Bet man, tas, ko parādīju šodien ar divām kārtiņām uz zemes – tā arī ir iejāde, tas ir kas tāds, ko varam strādāt katru dienu – mums nav jālec ar zirgu tik ilgi, kamēr tas sāk klibot. Tā vietā piestrādājiet daudz pie iejādes, daudz darba ar kārtiņām un citiem sīkumiem. Vienu dienu veltiet izjādēm apvidū; arī apvidū var mācīt zirgam pieņemšanas – tā arī ir iejāde, ja zirgs kustās prom no kājas, un to jūs varat darīt lauka vidū. Šādā darba režīmā zirgi ir laimīgi, jo jūs vienkārši spēlējaties ar iejādi – jājat pa ceļu, te nedaudz pa labi, te nedaudz pa kreisi”.

Kas ir ietekmējis jūsu leciena stilu – vai jūs uzaugāt, nodarbojoties ar lekšanu Dānijā?

“Pirmos 20 savas dzīves gadus es dzīvoju Dānijā, un vairāk kā 20 gadus jau dzīvoju Vācijā. Manam tēvam un mātei bija neliela saimniecība ar zirgiem. Es sāku jāt, kad man bija 12 gadu, sākumā ar ponijiem. Divas vai trīs reizes uzvarēju Dānijas konkūra čempionātā, un tad man likās – kaut kam ir jāmainās, ja es gribu iedziļināties šajā sportā. Dānija nav tik liela… tā nu es devos un divus gadus nostrādāju pie Hugo Simonsa, pēc tam man ļoti paveicās un es dabūju darbu pie ļoti laba jātnieka Gerda Viltfanga, pie kura pavadīju divus gadus. Pēc tam es nodibināju savu stalli”.

Kāds bija Viltfanga stils?

“Viņam bija ļoti laba zirgu izjūta; viņš to nevarēja vārdos pastāstīt, bet viņš to sajuta, un no viņa varēja mācīties, skatoties vien”.

Jūs apstādinājāt zirgu pirms tā dzeltenā šķēršļa un teicāt – viņam ir jāklausās manī…

“Viņam ir jāpaliek pie manis, lai viņš nenokļūdītos ar attālumu. Es cenšos pievest viņu pareizā attālumā, lai viņš varētu lekt – viņam ir jāklausās, vai es gribu, lai viņš virzās uz priekšu vai nogaida. Es esmu izstaigājis šo maršrutu, viņš ne. Tas ir mans darbs – pievest viņu pareizajā attālumā”.

Jūsu jātniece Sašija ir ļoti jauka – vai viņa jau sen ir pie jums?

“Viņa te ir jau divarpus gadus. Arī viņa nāk no Dānijas, un, manuprāt, ir ļoti laba jātniece. Viņai ir ļoti daudz zirgu, kurus viņa ir sākusi apmācīt no maziem līmeņiem, un nu tie ir gatavi parādīt sevi nopietnāk”.

Vai jums pašlaik ir kādi Grand Prix līmeņa zirgi?

“Man ir divi Grand Prix zirgi – Tailor Made Esperanto de Revel un Tailor Made Cavetta, un Sašijai ir viens.”

“Mēs pieņemam arī jātniekus apmācībā, bet tiem ir jānāk pašiem ar saviem zirgiem un jābūt gataviem palikt te ilgāk. Mums ir viena dāņu meitene, kas te ir jau gadu ar diviem vai trim zirgiem. Pagājušā gadā mums bija meitene no Prāgas ar pieciem zirgiem, tad bija arī meitene no Indonēzijas ar sešiem zirgiem. Mēs tos trenējam un kārtojam visu nepieciešamo sacensībām, principā visu”.

Jums ir ļoti paveicies, ka jūsu zirgi netiek pārdoti, jo vairums jātnieku parasti uztraucas, ka viņu zirgu pārdos…

“Pašlaik es ceru, ka mani zirgi te paliks vēl ilgi. Mums ir ļoti labs sponsors un tā ir tiešām veiksmīga situācija, kādas nav daudziem jātniekiem”. Jāpiebilst, ka tikai nedēļu pēc raksta tapšanas Sorens uzvarēja Dānijas konkūra čempionātā ar zirgu Cavetta (Careful / Grannus).

Horsemagazine.com materiālu sagatavoja Sigita Eitcena