14. februāris, 2012 | tēma: Zirgam iesaka
Nu bet, protams, protams, šodien sirsniņdienas noskaņās! Tas nekas, ka ideja aizgūta no ārzemēm un tradicionāli nav mūsu platuma grādos raksturīga parādība, tomēr nekad nebūs par daudz mīlestības un sirsnības! Nav jau obligāti jākaras kaklā katram svešiniekam un jādāvā sintētiskas plastmasas sirdis, bet šī ir diena (ja nevar saņemties visas pārējās 364 dienas), kad pateikt saviem mīļajiem, ka viņi ir svarīgi! Tas var būt zirgs, mamma, suns, tētis, brālis, māsa, mīļotais. Darīsim viņiem prieku un paši būsim laimīgi!
Pavisam nesens traģisks atgadījums lika aizdomāties par to, cik patiesībā mums laika maz, ka rītdiena var arī nepienākt, ka daudz kas var palikts nepateikts, neizdarīts.
Tādēļ Zirgam.lv komanda vēlas dāvāt Jums visiem sārtas sirdis un pateikt saviem atbalstītājiem un lasītājiem, ka Jūs visi mums esat svarīgi!
Turpinot šādā noskaņā, mēs gribētu zināt, kādēļ iemīlējāt zirgus, kas lika un liek Jums lielu savas dzīves daļu pavadīt to sabiedrībā? Padalieties ar savām sajūtām un ieprieciniet arī mūs!
Ielādējas ...
”
Māris Kādēļ iemīlēju? Patiesībā, ja jāatbild pavisam godīgi, ir pagrūti vārdos noformulēt, kādēļ tieši zirgi. Viss aizsākās, kad man bija, šķiet, kādi 7-8 gadi, un vecāki paņēma mani pirmo reizi līdzi uz Burtnieku zirgaudzētavu un blakus esošo Briedes krogu ( zirglietu muzeju). Toreiz vēl man, kā jau tipiskam Rīgas bērnam, bija visai miglains priekšstats par zirgiem. Un, kamēr vecāki pļāpāja ar citiem un gaidīja Burtnieku zirgaudzētavas guru, ja tā drīkst izteikties, Vili Stukulu, tikmēr manu uzmanību piesaistīja blakus, aplokā esošais kumeļš. Nemāku teikt, cik vecs viņš bija, atceros vien, ka bērs ar lauku pieri un baltiem zābaciņiem. Tikmēr centos kumeļu samīļot un noglāstīt, kamēr viņš, domādams, ka nesu viņam kārumu, saspieda man pirkstu mutē. Šādi, īpatnēji romantiskā veidā, ar asarām un sāpēm, aizsākās mana zirgu ēra. Bet īstā mīlestība sākās tajos pat Burtniekos, aizgūtnēm klausoties Viļa Stukula stāstus par zirgu uzvedību, zirgu kopšanu un stiķiem/niķiem, kā arī par to, ka Krievijas imperatore Katrīna II, jājot, nekad nelietoja steku, lai zirgam nenodarītu pāri. Un vakarā, kad pār ezeru sāka klāties dūmaka, mūs aizveda parādīt ganībās esošos zirgus, kur vidū jo īpaši manās acīs izcēlās ( nezinu,kāpēc) kumeļmāte Sendija ar savu meitu. jaukāku, paklausīgāku un saprātīgāku zirgu par Sendiju neesmu saticis vēl šobrīd. Tikai pusgadu vēlāk uzzināju, ka viņa gāja bojā, iestiegot ezera purvainajā daļā. Tas laikam bija impulss, bet es zināju, ka kādreiz man noteikti būs zirgs, un iemācīšos jāt. Un tikai šobrīd, pēc 26 gadu pārtraukuma, kad nopietni pievērsos jāšanas sportam un zirgiem vispār, sapratu, kādēļ es mīlu zirgus un pavadu kopā ar viņiem tik daudz laika. Jo uzticamāka drauga, kā zirgs, man dzīvē nav bijis. Var jau, protams, tam visam oponēt, bet uzsākot treniņus kādā no staļļiem ( neminēšu šeit kurā ētisku apsvērumu dēļ), sapratu, uz ko ir spējīgs šis skaistais un cēlais dzīvnieks. Var panākt, lai zirgs klausa uz pusvārda un izpilda visu,ko no viņa vēlas jātnieks, ar varu un spēku, bet tieši treniņu procesā sapratu, ka to visu un vairāk var panākt, ar mīlestību un sapratni pret zirgu. Un tad viss rit savu gaitu. Un zirgs pilnīgi noteikti, mani ir draugs, kurš nekad nenodos, un uz kuru var paļauties. Un vai tad nav patīkami un mīļi, kad jau tuvojoties aplokam, tu dzirdi viņa pieklusināto bubināšanu, sveicinot tevi? Vai, vienkārši aprunājoties ar savu zirgu (atzīstos, man ir ērzelis), viņš tev pieglauž galvu, un pēcāk maigi nolaiza plausktu, kā vēlēdamies sacīt, ka viņš ir laimīgs, vienkārši satiekot tevi. Šīs ir tās izjūtas, kuru dēļ pavadu laiku pie zirgiem, kuru dēļ esmu pieņēmis vienu no vislielākajiem izaicinājumiem dzīvē - nebūdams pēc izglītības zirgkopis vai treneris, iegādājos izkropļotu ērzeli, lai viņu nenodod gaļas kombinātā, kuru dēļ esmu atsācis skatīties uz pasauli plašāk pavērtām acīm, kuru dēļ vakarus un brīvdienas ziedoju, lai dotos izjādē pa mežu vai vienkārši aprunātos ar savu ērzelēnu. Un tāda uzticība ir īstas mīlestības un visas dzīves vērta.
Didi » Māris Piekrītu visam teiktajam. Lai gan pašai vēl nav sava zirga.
Linda Iemīlēju pateicoties vectēvam, kura jau 15gadu nav šai saulē. Pēc omes nostāstiem - opis mani mazu jau vadājis no vienas muižas uz lauku mājām, mani no zirga neesot varējuši nocelt, sākusi esot raudāt. Tā arī caurām dienām esot dzīvojusies pa kaimiņu kūti, ar kaimiņu zirgu. Pašreizējo zirgu iemīlēju pirmo reizi uz viņu paskatoties. Pēc tam uzzinot viņas ne tik pozitīvo dzīvesstāstu, lika pieķerties viņai vēl vairāk. Lai arī zirgam jau ir 17 gadu, un galvassāpes sagādā ne mazākās, nevaru iedomāties sev labāku draugu un dvēseles radību :) Mīļu Jums visiem šo dienu!! :)
Favis Nevar pateikt, kāpēc iemīlēti ir tieši zirgi. Laikam jau katram individuāli sēž iekšā kādas īpašas simpātijas pret kādu dzīvās radības sugu. Tā vienkārši bez iemesla. Varbūt liekās skaistāks, varbūt cēlāks, varbūt vienkārši saprotamāks dzīvnieks par citiem. Es nezinu kāpēc mīlu tik ļoti tieši zirgus. Tā ir un viss. Vienalga, vai viņš ir ar šiku izcelšanos vai īsts lauku darba rūķis, mīlīgs vai nešpetns, vesels vai nevesels, bet tamdeļ vien, ka viņš ir zirgs, viņš ir mīļš.
Liena Man bija aptuveni 3 gadiņi, kad pirmo reizi ieraudzīju baltus, neizsakāmi skaistus dzīvniekus cirkā TV ekrānā. Tā es iemīlējos un nekad neesmu spējusi pārstāt domāt par zirgiem. Savu zirgu pirmo reizi satiku, kad viņu nopirka un uz stalli atveda mana draudzene. Tāds kaulains, pasaules nesaprasts mežonēns, kam par visu vienmēr bija viedoklis. Ieraugot viņu boksā nepievērsu uzmanību, bet kopš pirmās reizes, kad izvedu viņu laukā no boksa viņš bija VISA mana pasaule. Pateicoties lieliskiem cilvēkiem man apkārt nu jau teju 4 gadus viņš ir mans zirgs un no tā mežonēna, no kā sākotnēji atteicās visi, man ir vislabākais un uzticamākais draugs, izjāžu partneris, skolotājs, vimazāko jātnieciņu, kā arī jauno pāru vizinātājs. To cik stundas savas dzīves un cik kilogramus sava darba un mīlestības viņā esmu ielikusi izmērīt grūti, tāpat kā to cik no tā visa saņemu atpakaļ ik dienas. Un man nevajag daudz, vien aizbraukt pie viņa, izbāzt galvu pa mašīnas logu, pasaukt un redzēt vienu zirgu, kas zibensātrumā atraujas no siena kaudzes aplokā un saspicētām ausītēm meklē, no kurienes nāca TĀ balss. Man Tavas bučas, mazais, kas sen vairs nediedelē kārumus, nozīmē visu... :)
Katrīna Iemīlējoss pavisam viegli un ātri. Uz manu septīto dzimšanas dienu māsa uzdāvināja jāšanas ķiveri un, tad nu nolēmu aizbraukt uz savu pirmo treniņu. Atceros - aizbraucu, uzsēdināja mani sirmā kastrātā ar vārdu Kolorīts. Neko daudz par viņu neatceros, bet to, ka mammai atpakaļceļā lūdzos, lai man Kolorītu nopērk gan atceros ļoti labi! :) Tā braucām uz vēl vienu treniņu un vēl vienu un tā jau es iemīlējos. Tā es turpinu pie savām tiešām mūža milestībām jau septiņus gadus braukt un tieši šogad, 2012. gadā mamma iegādājās mīlestību (zirgu), ko tiešām varu saukt par SAVU. Tā ir divus gadus jauna ķēvīte, ko pazīstu jau no viņas pirmajiem soļiem šajā pasaulē, kurai pirms dzimšanas domāju vārdu un, kuru ļoti iemīlēju. Tad kad mazā meitene piedzima, nekādi nevarēju iedomāties, ka pēc diviem gadiem viņa būs mūsu ģimenes mīļums. Tas manā sirdī bija sapnis jau teju divus gadus, un tagad, kad tas ir piepildījies es par savu mīlestību (zirgu) rūpēšo, mīlēšu un mēs kopā mācīsimies ar vien jauna. Mīlu Tevi Dilaila!
Jātniece Cik sevi atceros vienmēr esmu dievinājusi zirgus, tas sākās jau gada vecumā, lai gan neviens no manas ģimenes nav nekādā veidā saistīts ar zirgiem. Mamma saka, ka jau gada vecumā, kad vienkārši bildītē iereaudzīju zirgu uzreiz "iemīlējos" un ar saviem bērna zīmējumiem centos šos fantastiskos dzīvniekus attēlot. :) Taču pilnībā viss tapa skaidrs, kad 2,5 gadu vecumā mani pirmo reizi zooloģiskajā dārzā uzsēdināja zirgam mugurā, vēl tagad atceros to sajūtu, tas bija tāds WOW. :) Un kopš tā laika nav pagājusi neviena diena kad nesapņotu par zirgiem un visu, kas ar tiem saistīts, man daudzi teikuši (arī zirdzinieki), ka nekad mūžā nav redzējuši cilvēku kam tik ļoti patiktu zirgi kā man, un tā jau laikam tas ir esmu burtiski kā "slima un traka" uz zirgiem :D Un pašlaik esmu ļoti laimīga sava mīļākā zirdziņa īpašniece un priekš manis tas ir sapņa piepildījums, kuru piepildu no jauna ik dienas zirgu satiekot :) Paldies zirgam.lv par šādu jauku ierosinājumu :) Priecīgu visiem Valentīna dienu! :)) Mīliet savus zirdziņus!
up Šodien sanāca noskatīties plaši zināmo Steve Jobs runu Stenfordas absolventiem, savas 20min uzstāšanās laikā viņš vēlreiz un vēlreiz atkārtoja- atrodi to, ko mīli un neapstājies, kamēr neesi to atradis. Es savu mīlestību atradu jau agri. Kā mazs bērns stundām ilgi sēdēju šūpolēs un sapņoju par zirgiem, pie sienām līmēju plakātus un katros Ziemsvētkos prasīju zirgu vai vismaz poniju. Tagad, kad manā stallī stāv četras brīnišķīgas būtnes un kopā pavadīta jau desmitgade, es saprotu, ka šī ir iespējams vienīgā lieta, par ko man nekad nav bijušas šaubas. Mīlestību vispār ir grūti izskaidrot, bet es teiktu, ka man ir tā laime jau gadiem saglabāt tādu kā iemīlēšanās stāvokli, kad viss liekas tikpat fascinējošs, skaists un nebeidzami aizraujošs kā pašā sākumā. Es joprojām varu stundām ilgi stāvēt un skatīties, kā mani zirgi ganās, pēc darbdienas vairāk par visu gaidīt mūsu tikšanos stallī, sajust neizsakāmu prieku katru rītu dzirdēt bubināšanu, man ienākot stallī... Esmu sapratusi, ka dzīvē viss mainās neticamos ātrumos, taču šī ir tāda kā mana mazā drošības saliņa- mana nebeidzamā mīlestība pret zirgiem, zinot, ka ar viņiem kopā man vienmēr būs labi un, ka es vienmēr būšu viņu tik nepieciešamais cilvēks.