Taisni pretim panākumiem!

Šķēršļu pārvarēšana principā ir ļoti vienkārša – ja vien ir pareizi ielikti pamati: ritms, līdzsvars un taisnas līnijas. Pasaules čempions Markus Enings skaidro divām jātniecēm, kas jāievēro treniņos – varbūt padomi noder arī Jums?

Pamata darbs: taisnā līnijā uz šķērsli

Taisni – tas ir viens no izšķirošajiem vārdiem Markusa Eninga krājumā, kad runa iet par konkūra zirga treniņu pamatiem. Ja nav pareizi pamati ielikti, tālākajos zirga treniņos agrāk vai vēlāk pienāk brīdis, kad vairs nekas nesanāk vai sanāk ļoti slikti. Eningam, kurš pats tiek uzskatīts par stila meistaru maršrutā, ir ļoti svarīgi, lai jātnieks pedantiski strādātu pie sīkumiem. Pie tā pieskaitāma arī šķēršļu pārvarēšana taisnā līnijā. Ir ne tikai jāuzjāj taisnā līnijā uz šķērsli, bet arī virs šķēršļa jātnieks un zirgs nedrīkst sašķiebties! „Uzjāšanas fāzē zirgam jābūt iztaisnotam un stabilā kontaktā vienmērīgi jālēkšo. Jātnieks „ierāmē” zirgu, izmantojot sēžas un šenkeļa komandas un vienmēr mērķē uz šķēršļa vidu”, skaidro Enings. Arī pēc šķēršļa trajektorija nemainīgi ved taisnā līnijā, it kā šķērslis būtu bijis tikai plašāks lēkšu temps.

Tieši tā ir holandiešu jātnieces Silvijas van de Vēles un viņas ķēves Voulijas vājā vieta – viņas bieži nonāk pie šķēršļa slīpi, zirgs lielākoties piezemējas kontrlēkšos. Enings dod padomu: „Šajā gadījumā piezemēšanās ar nepareizo kāju pēc šķēršļa ir otršķirīga. Vispirms mērķis ir izlabot ceļu uz šķērsli. Lai to sasniegtu, nākas reizēm spert soli atpakaļ treniņos”.

Maršrutā un treniņos ieteicams jāt kādu metru vai divus no manēžas sienas, tas liek jātniekam visu laiku turēt zirgu „rāmī”.

Silvijas gadījumā tas nozīmē: atjaunot ritmu. Ritmiskos lēkšos ir vieglāk zirgu saturēt taisnu un atrast piemērotāko atsperšanās punktu. „Ja jātnieks par daudz saīsina lēkšus, lēkšo uz vietas, ritms zūd. Maršrutā ir krietni vieglāk atrasts vienmērīgu ritmu, jājot uz priekšu”. Diemžēl daudzi jātnieki neuzdrošinās pārslēgt ātrumu uz augšu, jāt aktīvi uz priekšu. Daudzi mēģina distances neredzēšanu kompensēt ar pārspīlētu jāšanu atpakaļ. Taču arī Silvija konstatē: aktīvākā tempā, turot rokas mierīgi, ritms uzlabojas, zirgs uzņem vienmērīgu kontaktu un ļauj sevi labāk ieturēt taisnu.

Lai treniņos attīstītu distances sajūtu un ritmiskus lēkšus, pietiek arī pārvarēt divas lēkšu kārtiņas (aptuveni 14 metru attālumā viena no otras) pārmaiņus ar trim, četriem un pieciem lēkšu tempiem. „Divas kārtiņas ir pietiekami, lai efektīvi trenētos, nepārslogojot zirgu. Jātnieks mācās kārtīgi manipulēt ar sava zirga lēkšu tempu – to attiecīgi saīsināt vai paplašināt. Tāpat arī viņš mācās uzjāt uz kārtiņu tā, lai sanāktu distance”, skaidro Enings. Arī zirgam ir savs labums no darba ar kārtiņām: tas veicina elastīgumu un atslābinātību. Zirgs iemācās nolīdzsvaroties un domāt līdzi.

Tā ne! Zirgs nelec pa vidu, atspēriena punkts ir nepiemērots, jātniece atpaliek no zirga kustības.

Ja lēkšos ritms ir nostabilizēts, jāķeras pie otras problēmas risināšanas: ceļš līdz šķērslim. „Svarīgākais ir – pagriezt pareizajā brīdī”, uzsver Enings, „pat ja esmu maršrutā, pagrieziens ir jāizjāj absolūti iejādnieciski”. Silvijas problēma slēpjas tajā, ka pagriezienos ķēve izgāž ārējo plecu un jātniece mēģina to atrisināt, pārlieku iedarbojoties ar ārējo pavadu. Rezultātā ķēve kaklā sakrīt uz leju, zaudē līdzsvaru un izgāžas ārējā nostādnē. Zirgs un jātnieks pārvar šķērsli šķībi, kā rezultātā zirgs piezemējas ar nepareizo kāju. Enings skaidro: „Nedrīkst pagriezienā un pēc tā krampēties ārējā pavadā, bet ir jāmāk arī pabrīvot, padot pavadu un ļaut zirgam visumā lēkšot brīvāk. Zirgam ir jābūt iespējai pietiekami agri saskatīt šķērsli, pretējā gadījumā tas zirgs jutīsies pēkšņi pārsteigts, saprotot, ka ceļā atrodas šķērslis”.

Markusa Eninga padomi Silvijai:

• Treniņu maršrutos pēc iespējas biežāk jāt metru vai divus nost no manēžas sienas, tas liek jātniekam zirgu ierobežot ar ārējās puses komandām pēc šķēršļa un saturēt taisnu.
• Ievērot taisnas līnijas.
• Ievērot šķēršļa vidu.
• Pēc šķēršļa zirgu uzreiz ierobežot ārējā pusē.
• Bieži treniņos izmantot lēkšu kārtiņas, lai attīstītu ritmu.
• Ne vienmēr izdodas piezemēties ar pareizo kāju? Apbruņojieties ar pacietību! Kad zirgs iemācās lekt taisni, parasti šī problēma pazūd pati no sevis.

Zirgs un jātniece skatās koncentrēti uz priekšu, pārvar šķērsli pa vidu.

Spēks slēpjas mierīgumā

Mierīgi pārvarēt šķēršļus un virzīties starp tiem – tā ir viena lieta, ko Enings ļoti augstu vērtē konkūra zirgu apmācībā. „Es cenšos lekšanā visu darīt tik vienkārši, cik iespējams. Pie tā pieder arī samērīga komandu došana un mierīga jāšana. Zirgs spēj savu talantu parādīt tikai tad, ja jātnieks viņam netraucē – vienalga, vai runa iet par metra maršrutu vai Grand Prix”. Netraucēt zirgam nozīmē, ka jātnieks jebkurā kustības brīdī atrodas saskaņā ar zirga kustībām, nodrošina zirgam iespēju noapaļot muguru lecienā. Tas ir iespējams tikai tad, ja jātnieks ar roku iedarbojas tikai tik daudz, cik nepieciešams, un tik maz, cik iespējams.

Enings skaidro: taisni uz priekšu ir īstais ceļš!

Tieši tas tik grūti padodas Mojai Rautenbergai. 17 gadus vecā zviedriete gan spēj pierādīt labu distances izjūtu, atrodoties maršrutā ar savu Holšteinas šķirnes zirgu Chaparro, tomēr virs šķēršļa visas darbības zaudē saskaņu. Jātniece sakrīt ar ķermeņa augšdaļu zirgam uz kakla un viņas rokas ir visur kur, tikai ne tur, kur tām būtu jābūt – tā secina Enings. Lielākoties Moja savas rokas lecienā tur zemu un plati, kas traucē Chaparro kārtīgi atbrīvoties un pastiepties lecienā, lai gan leciena tehnika un talants zirgam ir nenoliedzams. Platā roku pozīcija pārlieku ierobežo zirgu, tas nometas, sažmiedzas ganašā un sasprindzina muguru. „Lai lēciens sanāktu optimāls, zirgam ir jābūt iespējai noapaļot muguru un izmantot kaklu kā līdzsvara kārti. Tas iespējams tikai tad, ja ar rokām tiek saglabāts viegls kontakts, taču tās tiek padotas tik daudz uz priekšu, pretim zirga mutei, cik nepieciešams”, tā pamāca Enings. Ja Moja atstātu rokas vairāk pie skausta, tam būtu vienlaicīgi divi pozitīvi efekti: tādējādi viņa mazāk traucētu zirgam un automātiski ar ķermeni paliktu vairāk virs zirga.

Plati novietotas rokas bloķē zirga muguru lecienā.

Moja un viņas zirgs zaudē saskaņu ne tikai lecienā, bet brīžiem arī starp šķēršļiem. Zirgs ļoti labprātīgi un elastīgi jebkurā brīdī izpilda kājmaiņu lēkšos, klausot jātnieces komandām. Un tieši to Moja prasa ikvienā piemērotā brīdī: iesildē, starp divām lēkšu kārtiņām vai arī tad, ja Chaparro ir garākā distancē piezemējies ar nepareizo kāju.

Enings brīdina: „Nepārtraukta kājmaiņu prasīšana ietekmē arī lēkšu tempu, tas saīsinās. Ar laiku tādējādi tiek zaudēts impulss un ritms”.

Tādēļ viņš iesaka kājmaiņas maršrutā izpildīt tikai tad, ja tās ir absolūti nepieciešamas. Principā Enings ievēro sekojošu likumu: „Ja zirgs pēc šķēršļa piezemējies ar nepareizo kāju, to pēc iespējas ātrāk jāizlabo, vislabāk – ja zirgs to ir apguvis un spēj bez problēmām veikt – caur kājmaiņu lēkšos. Taču distancē es koncentrējos uz nākamo šķērsli. Ja zirgs piezemējas ar nepareizo kāju, ko tur vairs darīt! Apzināti pieprasīta kājmaiņa tikai izjauks lēkšu tempu un distanci līdz nākamajam lēcienam”.

Treniņos Enings ir vēl skopāks ar kājmaiņām. Ja zirgs tās ir apguvis principā, viņš iesaka labāk biežāk izmantot pāreju caur soļiem, tādējādi tiek taupīts un saglabāts lēkšu impulss, kā arī pārejas uzlabo zirga elastīgumu un caurlaidību.

Markusa Eninga padomi Mojai:

• Lecienā rokas vairāk turēt pie zirga skausta, pašai savu ķermeņa augšdaļu atstāt virs zirga.
• Veikt daudzas kājmaiņas caur soļiem, nevis lēkšos.
• Iejādes treniņos pastiprināti jāt kontrlēkšos, tādējādi uzlabojas zirga līdzsvars, lēkšu temps paliek elastīgāks un vienmērīgāks.

Harmonija lecienā: tā zirgs var pastiepties lecienā, jātniece paliek mierīgi sēžam, vienīgi apakšstilbs ir par daudz uz aizmuguri aizvirzīts.

St. Georg, sagatavoja Sigita Eitcena