M.Teodoresku: problēmu cēlonis ir jātnieks

Vadoties pēc lasītāju atsauksmēm, piedāvājam ieskatu vācu olimpiskās iejādes jātnieces Monikas Teodoresku vadītajā seminārā ASV 2006. gadā.

Monika Teodoresku apmeklē ASV tikai retumis, viena no tādām reizēm bija Morningside Farm rīkotais seminārs Velingtonā, Floridas štatā. Šī jaukā staļļa mierīgā apkārtne lieliski saskanēja ar treneres rāmo stilu, kurā galvenais uzsvars tika likts uz vieglumu, ritmu un mierīgu kontaktu un saikni ar zirgu ne tikai caur pavadām. Monika devīgi dalījās personīgajos un profesionālajos uzskatos par iejādes mākslu.

Teodoresku sāka treniņu sesiju ar apgalvojumu, ka lielākā daļa problēmu, kas rodas ar kādu zirgu, ir jātnieka atspoguļojums – iespējams, jātnieks bloķē zirga kustības ar pavadām vai pats nav līdzsvarā. Viņasprāt, tā nekad nav zirga vaina. „Katram jātniekam ir jākoncentrējas vispirms par sevi, nevis zirgu. Mums var likties, ka darām pareizi, pareizi iedarbojamies uz zirgu ar savu svaru, komandām, rokām un uzsēdi, bet bieži vien tā nav”.

monika

Jāstrādā pie kontroles pār savu ķermeni

Teodoresku paskaidroja, ka labs treneris gan var palīdzēt no zemes, taču jātniekam ir jābūt labam vispārējās fiziskās sagatavotības līmenim, un tam jāattīsta izteikta savu atsevišķo ķermeņa daļu izjūta. Jātniekam jāspēj saglabāt šīs ķermeņa daļas atbrīvotas un tur, kur tām jābūt, vai tās būtu dibens, pleci vai kājas. Pareiza uzsēde uz zirga ir pirmais solis, lai radītu elastīgumu, ritmu un galu galā – apmierinātu zirgu. „Iejāde ir gan disciplīna, taču tāpat tās būtība ir harmonija un vieglums. Lai to sasniegtu, nākas smagi strādāt. Bieži vien pareizā atbilde ir jāt ar vieglākām rokām un domāt vairāk virzienā uz augšu”.

Tā bija viena no biežākajām korekcijām, kuru Teodoresku pielietoja jātniekiem – sēdēt vairāk augšup un vieglāk. Lai izlabotu viena zirga neizteiksmīgos, plakanos lēkšus, viņa ierosināja jātniekam sēdēt vairāk uz augšu, pretstatā tam, lai sagumtu ar pleciem lejup vai vilktu zirgu lejup ar pavadām. Tas viss ir saistīts ar vispārējo jūsu uzsēdes „attieksmi”, kā skaidroja Monika. Ja jūs prezentējat savu zirgu lejup, „ierokot to zemē”, nospiežot rokas lejup un ar pleciem sakrītot uz priekšu, zirgs, protams, lielāko daļu sava svara pārnesīs uz priekšu. Lai jātu vairāk augšup un atbrīvotu zirga plecus, jums jāsēž dziļāk un pleci jāatvirza atpakaļ. „Ja jātnieks jāj ar noapaļotiem pleciem, zirgs būs smags pavadā, sakritis uz priekškājām un nespēj izpildīt daudzas lietas, ko mēs no tā prasām jebkurā līmenī, ne tikai Lielajā Balvā. Ja zirgu jāj vairāk augšup, viņš „izaugs lielāks” priekšā un spēs vairāk pavirzīties zem smaguma centra aizmugurē. Tieši tā ir jāprezentē savs zirgs – lepni un korekti!”

Jāt uz priekšu un pabrīvot pavadas

Viens no semināra dalībniekiem bija pirmā līmeņa jātnieks, kura zirgs bija apveltīts ar plašām kustībām; Monika ieteica viņam jāt zirgu vairāk uz priekšu, lai zirgs uzņemtu kontaktu, un pabrīvot pavadas. „Ja jums ir jauns zirgs, kas kustas tik plaši, jums ir vienkārši jādod viņam telpa, kur kustēties. Ierobežot zirga kustības būtu pretrunā ar zirga dabu. Ar to ir jāmāk tikt galā, ir jābūt pietiekamai pārliecībai un izturībai, lai ļautu zirgam iet un ietu līdzi tam. Ir svarīgi mācēt jāt jaunzirgus ar garākām pavadām, jo tiem nepieciešams kakls, lai līdzsvarotu sevi. Turklāt jātniekam jānosēžas augšup, nevis jāsakrīt uz priekšu, un jāpadod, nevis jābloķē ar pavadām: tikai tad jūs sāksiet redzēt atbrīvotību un ritmu”.

Semināra treniņu laikā jātniekam bija jāveic vienkārši uzdevumi, piemēram, pārejas, izpildot tās mierīgi un ļaujot zirgam brīvi kustēties uz priekšu. „Kustībai ir jānāk no zirga pakaļkājām un jāplūst cauri zirga mugurai”, skaidroja Monika, „tālāk uz tā kaklu, pakausi un galu galā uz muti. Tas darbojas tikai, ja zirgu jāj uz priekšu. Ja jūs bloķējat zirga muti, tad pakaļkājas tūlīt „atslēdzas”.”

Lielās Balvas līmeņa jātniecei Lisettei Milnerei Monikas norādes treniņa laikā sniedza jaunatklāsmes brīdi, līdz perfektumam noslīpējot lēkšu piruetes ar viņas 11 gadus veco Holandes šķirnes ērzeli Eminence. Teodoresku palīdzēja jātniecei uzlabot impulsu piruetes laikā, liekot vairāk koncentrēties uz elastīgumu pašas ķermenī un jāt vairāk uz priekšu no iekšējās kājas, nevis turēties ar to. Milnere atzina, ka tas bija lielisks uzdevums – sūtīt uz priekšu ar iekšējo kāju un vienlaikus padot pavadu bija pareizais risinājums, jo līdz šim jātniece bija pārāk ieturējusi zirgu neīstajā brīdī un vairāk norullējusi lejup, nevis izvirzījusi uz priekšu. Brīvākas tendences un vieglāku komandu izmantošana palīdzēja uzlabot pāra ritmu piruetē, atvieglojot šo darbu zirgam.

Serpantīni

Elizabetes Vēberes treniņa laikā Monika atkal norādīja uz to, cik vērtīgi ir jāt augšup un viegli. Jātniekam ir jābūt vieglam priekšdaļā, lai zirgs varētu būt pilnībā sakopots un ieliekts, izpildot sāniskās kustības. Teodoresku skaidroja: „Ja pavērosiet zirgu darbā, jūs redzēsiet, ka, lai panāktu ieliekumu, iekšējai pakaļkājai ir jāpavirzās zem zirga ķermeņa. Daudz volti un serpantīni palīdz aktivizēt šo iekšējo pakaļkāju”. Ja iekšējā pakaļkāja nevirzās zem zirga (piemēram, ja jātnieks bloķē ieliekumu, krampējoties iekšējā pavadā), un jātnieks joprojām prasa zirgam ieliekumu, rezultātā zirgs zaudēs ritmu un sāks gāzties uz iekšējā pleca. To var izlabot, iesūtot zirgu ar iekšējo kāju ārējā pavadā, lai pabrīvotu iekšējo pakaļkāju. Piemēram, jājot serpantīnā pa labi:

  1. Atvirzot plecus atpakaļ un paceļot rokas nedaudz uz augšu, paprasiet zirgam nostādni pa labi ar iekšējo (labo) pavadu.
  2. Pielietojiet iekšējo kāju, līdz zirgs uzņem normālu kontaktu caur ārējo pavadu. Tas palīdz ieliekt zirgu pa labi visā ķermenī. Ārējo kāju aizvirziet nedaudz atpakaļ, lai novērstu zirga pakaļkāju izbīdīšanos uz ārpusi.
  3. Vediet zirgu pa labi ar abām rokām, lai izpildītu pirmo pusvoltu pa labi. Primārā pavadu komanda tiek dota ar ārējo (kreiso pavadu). Ja izmantosiet iekšējo pavadu kā galveno griešanas rīku, zirgs sakritīs uz iekšējā pleca un tā rezultātā arī sagāzīsies uz priekškājām.
  4. Ļaujiet zirgam kustēties pilnībā taisni, šķērsojot viduslīniju.
  5. Nomainiet virzienu uz kreiso, prasot zirgam nostādni pa kreisi. Pielieciet nedaudz kreiso kāju, lai ieliektu zirgu un nodibinātu kontaktu ar jauno ārējo (labo) pavadu. Aizvirziet ārējo kāju nedaudz atpakaļ, lai zirga pakaļkājas būtu vienā līmenī ar priekškājām. Grieziet zirgu ar jauno ārējo pavadu.
  6. Tuvojoties viduslīnijai, atkal nodibiniet taisnu kontaktu ar abām pavadām, tad paprasiet nostādni pa labi.

Pusietures īstā brīža izvēle

Izmantojot Lielās Balvas jātnieci Tamiiju Hoagu un viņas ķēvi Coco Chanel kā paraugu, Monika nodemonstrēja, cik vērtīga ir pareizi izpildīta pusieture. Viņa vēlējās, lai zirgs aktīvāk kustētos no pakaļkājām un labāk uzņemtu kontaktu; Monika palūdza Tamiju pārstāt celt zirgu augšup ar kontaktu, izpildot pasāžu. Tā vietā jātniecei lika paņemt abas pavadas vienā rokā un jāt vairāk uz priekšu, lielākiem soļiem, pielietojot vairāk pusietures un vairāk iekšējās kājas. Jāšana ar vienu roku lika Tamijai uzlabot savu līdzsvaru un arī viņas veiktās pusietures. Vairāk iekšējās kājas, ko papildināja pieskāriens ar steku uz ķēves krustiem, nozīmēja, ka zirgs nevar zaudēt tempu. Nākamajā semināra dienā Coco demonstrēja krietni labāku virzību uz priekšu pasāžā, labāku ritmu un aktīvāku pakaļkāju darbību. Teodoresku piezīmēja: „Pasāžā saturiet zirgu kopā ar augšup vērstām pusieturēm, kuras tiek pielietotas soļa vidū, nevis tad, kad solis jau ir veikts un noslēgts”.

Galu galā Monika uzsvēra, cik svarīgi ir slavēt zirgus bieži. Tā ir svarīga iespēja uzlabot zirga pašpārliecību un arī padarīt vieglāku jātnieka roku. Monika ieteica paglāstīt zirgu ar iekšējo pavadu elementa izpildes laikā, nevis tikai tā noslēgumā. Slavējot zirgu, jātnieks šādi vienlaikus pabrīvo iekšējo pavadu, ļaujot zirgam pašam sevi drošāk nest un saturēt.

Monikas Teodoresku padomi:

Kā pareizi izpildīt pusieturi?

Pareiza pusieture nebloķē zirga kustības, tā patiesībā pārnes zirga svaru uz pakaļkājām. Pareizi pusieture izpildāma sekojoši:

  1. Ar izsūtošām komandām aktivizējiet zirga pakaļkājas un panāciet tādu stāvokli, kurā zirgs spēs labāk uzņemt svaru uz pakaļkājām.
  2. Uz sekundi iesēdieties dziļāk (smagāk) seglos. Saturiet enerģiju vai kustību, saglabājot kontaktu ar abām pavadām (nedaudz vairāk ar ārējo).
  3. Turiet kājas pie zirga sāniem; jūsu uzdevums ir saīsināt zirga soli, vienlaikus saglabājot tādu pašu ritmu.
  4. Pabrīvojiet kontaktu, padodot rokas, ļaujot zirgam atbrīvot muguras muskuļus un zirga kaklam pacelties no skausta augšup.

Šādi izpildītas pusietures ļauj zirgam kļūt vieglākam un brīvākam priekšdaļā, saglabājot aktīvu pakaļkāju darbību.

Uzlabojiet savu paš-apzināšanos

Monika Teodoresku pastāstīja par kādu sevis piedzīvotu jaunatklāsmes momentu jāšanas jomā, kuru guva no diezgan neparasta avota: golfa spēles instruktora. „Viņš man lika pagriezt gurnus”, Monika atceras. „Man likās, ka es griežu gurnus, taču viņš aizrādīja, ka es patiesībā tos tikai izstūmu uz sāniem”. Tāda pati apzināšanās pakāpe ir nepieciešama iejādē. „Jums nepieciešams treneris, kas saprot, ka zirgs spēj kaut ko darīt labi tikai tiktāl, cik jātnieks zirgam ļauj to darīt. Piemēram, vai jūs krampējaties pavadās? Varbūt jums liekas, ka nevelkat pavadas, taču patiesībā tomēr nedaudz velkat. Vai esat atbrīvojies? Sēžat pareizajā vietā? Šīs ir tās lietas, ko sev visu laiku prasu, un kam pievēršu uzmanību, mācot savus audzēkņus. Ja tas viss saskan, zirgam nav problēmu būt atbrīvotam un elastīgam”.Monicaneu

Mājās pie Monikas Teodoresku

Ja Monikai Teodoresku pavaicātu, kurš ir bijis visietekmīgākais cilvēks viņas jāšanas karjerā, viņa bez šaubīšanās atbildētu: viņas tēvs Georgs Teodoresku. Monika uzauga divu zirdzinieku ģimenē, abiem vecākiem bija ievērojama jāšanas karjera. Rumānijā dzimušais Georgs ieradās Vācijā 1959. gadā, kad viņam bija 31 gads. Monikas māte Inge savulaik bijusi čempione konkūrā.

Georgs un Inge nodibināja savu jāšanas skolu un stalli „Gestüе Lindenhof”, kas atrodas netālu no zirdziniekiem tik tuvās un pazīstamās Vārendorfas pilsētas. Stallis kļuva par mazās Monikas spēļu laukumu bērnībā. Viņas pirmais zirgs – angļu tīrasiņu ķēve vārdā Meise – bija dāvana no vectēva. Tēva modrās acs uzraudzīta, Monika iemācījās saprast un jāt zirgus. Viņa apguva ne tikai zirgu izjūtu, bet arī vēlmi tos godāt, balstoties uz klasiskās iejādes principiem. Viņa iemācījās prasīt zirgiem strādāt bez spiediena vai spēka pielietošanas. Viņa attīstīja sevī pacietību virzīt zirgu uz nākamo līmeni tikai tad, kad zirgs pats izrāda gatavību apgūt jaunas lietas.

Gūdama panākumus junioru klasēs, Monika apceļoja Eiropu, piedaloties sacensībās uz pašas iejātiem zirgiem. Viņa kļuva par trīskārtēju Olimpisko spēļu zelta medaļu ieguvēju, pārstāvot Vāciju, un starptautiski atzītu treneri, kas pasniedz treniņus piecās valodās.

Pašlaik Monika arvien vairāk uzņemas atbildību pār vecāku stalli, kurā mācās audzēkņi no daudzām pasaules valstīm. Monikas filozofija ir vienkārša: „Zirgs ir mans partneris, nevis darbarīks. Nav svarīgi, kādā līmenī jūs jājat. Svarīgākais ir, kā jūs izturaties pret savu zirgu, vai rūpējaties par to, lai zirgs būtu laimīgs!”

Sagatavots pēc Dressage Today žurnāla materiāliem, Sigita Eitcena

Atpakaļ

4 komentāri

  • Rosalinda

    Rosalinda Lielisks raksts!!! Paldies!!!!! :)

    5. februāris, 2012 @ 10.03
  • Katrīna

    Katrīna Vēlviens ļoti noderīgs un izcils raksts! PALDIES ZIRGAM.LV ! (:

    5. februāris, 2012 @ 10.50
  • Elina

    Elina Lielisks raksts!Vairāk un vairāk tādu!

    6. februāris, 2012 @ 9.20
  • Sintija

    Sintija Paldies, ļoti noderīgs raksts!!!

    6. februāris, 2012 @ 9.59

Komentējiet

Zirgam.lv
Draugiem.lv pase