Stāsts no Lielbritānijas: zirgi izglāba Sjū dvēseli

Viņa pazaudēja savu karjeru, savu slaveno vīru un gandrīz arī savu dzīvi. Tikai viena lieta palīdzēja Sjū Duglasai atkal atrast dzīves jēgu. Piedāvājam interesantu stāstu no Lielbritānijas:

Manā telefonā ir bilde, kas ar mani paliks uz mūžu. Šī bilde atrodas starp manu bērnu fotogrāfijām. Dīvainākais ir pats bildes kadrējums – bildi esmu uzņēmusi es, kas atrodas starp divām lielām, spalvainām ausīm. Ausis pieder zirgam uz kura es atrodos, un šī bilde ir manas dzīves enkurs, jo pasaule starp šīm ausīm ir tā, kas mani vada.

Es nekad neesmu bijusi lielā sajūsmā par zirgiem, kad biju maza – es ar tiem „nepinos” un arī jāt pārāk labi nemācēju. Pirmo reizi nokrītot no niķīga un resna ponija, es noliku malā savu ķiveri un zābakus, lai turpmāk pievērstos skolas darbiem. Pēc tam sportam un vēl vēlāk – puišiem.

Mana otrā „zirgu iespēja” radās tad, kad biju vecāka par 20 gadiem. Tiku ielūgta uz kādām kāzām ASV, Floridā, kur kāzu viesiem bija plānots jāt ar zirgiem. Tad nu es ar draugu šo izaicinājumu ņēmām nopietni un apmeklējām sāpīgas un pazemojošas jāšanas stundas, lai varētu, matiem plīvojot, jāt pa Floridas pludmali. Es nekad neaizmirsīšu to sajūtu, kad pilnā ekipējumā ieradāmies pie citiem kāzu viesiem, kas, plikām kājām un peldkostīmos, jāja pa smiltīm un smējās par mūsu centieniem rikšot.

Vinstons Čērčils reiz teicis: „Zirga ārienē ir kas tāds, kas ir noderīgs cilvēka iekšienei.” (There is something about the outside of a horse that is good for the inside of a man). Viņš to saprata un tagad arī es, jo mana 20 gadus ilgā eksistence tika apdraudēta pirms 10 gadiem.

Ne vienmēr viss notiek tā, kā iecerēts

Es domāju, ka mana laulība ir brīnišķīga, bet patiesībā mēs ar vīru (vēsturnieks Nials Fergusons) daudz strīdējāmies. Man ne pārāk patika darbs prestižā kompānijā, kas izdod žurnālus. Tur bija ļoti daudz slavas, bet man ļoti pietrūka ikdienas prese. Kad pirms 10 gadiem lidmašīnas ietriecās Dvīņu torņos, es biju gatava par to rakstīt – manas ambīcijas bija milzīgas, bet šie žurnāli par to neko negribēja dzirdēt. Tad no Ņujorkas piezvanīja mans vīrs un teica: „Kāda ir sajūta strādājot šādā kompānijā?”

Kas bija mana dzīve?

Man bija trīs mazi bērni, kurus es reti redzēju, lieliska māja, kurā es uzturējos maz. Kas bija pirms tam? Biju strādājusi leģendārā pretrasisma žurnālā Dienvidāfrikā un veikusi redaktores darbu britu nacionālajā avīzē, kur līdz šim redaktori bijuši tikai vīrieši. Tas viss – nu jau pagātnē. Tagad man bija gudrs vīrs, kurš tikai kāpa pa karjeras kāpnēm un es viņam uzticējos, ļāvu doties uz ASV, lai viņš varētu turpināt savu karjeru tur. Kaut kas man nelika mieru, kaut kas nebija pareizi.

Es izlēmu sākt jāt un vēroju, kā pasaule manā priekšā atklājas. Es jāju un zināju, ka tā es varu atbrīvoties no nomācošajām domām. Es jāju arvien vairāk un biežāk, lai atbrīvotos no grūtībām vai nekontrolējamām lietām manā personīgajā un profesionālajā dzīvē. Katrā ziņā – tad es jau jāju labi un ignorēju citas problēmas, jo viss tika kontrolēts – vismaz man tā likās. Es devos medībās ar zirgiem, devos uz dažādām izstādēm. Tad es mācījos iejādi, trīscīņu un konkūru. Vienu brīdi man bija pat 13 zirgi. Mans izaicinājums bija kontrolēt zirgus, es biju ļoti viegla un smalka – tāpēc spēks nevarēja būt risinājums. Man nācās domāt. Ļoti bieži es iegādājos tīrasiņus, kas bija daudz skaistāki, bet mazāk uzticami par pārējiem zirgiem. Man tas patika, man patika šie izaicinājumi.

Tad notika TAS – es jāju pa pludmali un pēkšņi manas sudraba uzticamās ausis saslējās divkājās, nenoturēja līdzsvaru un uzgāzās man atmuguriski virsū, izraisot asinsizplūdumu smadzenēs. Ar šo viss varēja beigties..

Es pamodos slimnīcā un atcerējos notikumus, kas risinājušies tikai pirms diviem mēnešiem. Pazaudēju darbu, vīrs paziņoja, ka viņam ir cita un vēlas šķiršanos. Viņš aizgāja, tad atkal atnāca un atkal aizgāja. Nomira mans tēvs. Pēkšņi man vairs nebija arī naudas. Bērni par visu notiekošo bija satriekti, divi pat izlēma pārvākties un dzīvot skolas kopmītnēs.

Un tad es atkal jāju. Sākumā lēnām, slepus. Es biju nobijusies, bet vēlējos saviem bērniem un sev parādīt, ka spēšu uzveikt visus savus dēmonus, ja tikšu atkal zirgā. Negadījums notika pirms 3 gadiem, šobrīd es cenšos salikt dzīvi atkal pa plauktiņiem. Bieži vien saku, ka zirgs ir daudz labākas zāles par psihiatru. Tu vari ar to runāt, stāstīt tam visas savas problēmas, un tas nekad neko nerunās pretī. Toties tas uzvedīsies savādāk un pieņems tevi, ja tu sēdēsi pareizi un kustēsies līdz ar to, nevis būsi nekustīgs klucis un traucēklis zirga mugurā.

Tu redzēsi pasauli sev apkārt tā, kā to nevar ieraudzīt sēžot birojā. Tu sāksi pamanīt lietas. Kad es pirmo reizi pēc negadījuma, pēc vīra zaudēšanas, pēc finansiālā kraha atkal nokritu no zirga, es paskatījos debesīs un domāju – neesmu vēl beigta, ne tagad. Es piecēlos, noskurināju dubļus un devos pāri laukam pie sava zirga, kas uz mani nedaudz aizdomīgi lūkojās.

Ir kāds lielisks meksikāņu teiciens – vīram nepietiek ar to, ka tas māk jāt, viņam jāmāk arī krīst. Esmu kritusi vairākas reizes, bet vai uzkāpšu atpakaļ – tas ir atkarīgs no manis. Te nu arī ir īstā dzīve. Tagad manas dienas ritums nav tik straujš, bet es vienmēr jāšu, jo bez riska mēs neesam dzīvi.
Avots