11. janvāris, 2012 | tēma: Zirgam iesaka
Katrs no visas sirds pieķeras savam mīlulim, skumīgs ir tas brīdis, kad jāšķiras, bet cik gan tālu cilvēki ir gatavi iet, lai savu draugu “iemūžinātu”. Kāda sieviete ASV, kura bija nu ļoti saskumusi par sava suņuka Trouble (Problēma) zaudējumu, devās uz Dienvidkoreju (kur gan suņus parasti ēd) samaksāja 50 tūkstošu dolāru (ap 25 tūkstošiem latu), lai savu draugu klonētu.
Suņa saimnieces mājā uz sienas piestiprināta bilde ar viņas suņuka attēlu, līdzīga bilde arī uz viņas gultas pārklāja. Viņa nevis atvadījās no sava drauga, turpinot dzīvot tālāk, bet gan paņēma un suni noklonēja.
Pati saimniece saka, ka šis process nav piemērots visiem, bet viņa to ir gribējusi, tādēļ viss bijis kārtībā.
Klonējot dzīvnieku nenozīmē, ka tiks nokopēta suņa personība, bet personība un niķi ir tas, kas katru mīluli padara unikālu. Doma klonēt dzīvnieku no sākuma var šķist laba, bet ja padomā, cik tas maksā, tad labāk šo naudu ziedot labdarībai. Kāds ir jūsu viedoklis?
Te video no šova, kurā piedalījās Trouble saimniece.
Avots un bilde: Animal Planet
Ielādējas ...
”
Dace Neklonētu es gan, lai cik mīļš, tas tāpat nebūs vairs tas. Katrs ir tikai viens savā eksemplāra, neatkārtojams un īpašs!
Jātniece Klonēšana diemžēl nav tik vienkārša padarīšana gan no ētiskā, gan no profesionālā viedokļa, jo to veic ievadot kāda cita dzīvnieka olšūnā ievadot klonējamā dzīvnieka somatiskās šūnas DNS, kura diemžēl jau ir "novecojusi" līdz ar to klonētais dzīvnieks piedzims jau ar klonētā dzīvnieka "šūnu vecumu", piemēram, ja klonēts 6 gadus vecs dzīvnieks, tikko piedzimušajam īpatnim būs jau 6 gadus veca dzīvnieka fiziskās problēmas un ja viņš dzīvos aptuveni 2 reizes īsāku dzīvi, jau mazotnē saskaroties ar vecu dzīvnieku slimībām. Un no ētiskā viedokļa, viņš diezvai būs tas pats dzīvnieks un ja ticam tam, ka mūsos mīt dvēsele, diezvai klonētajam dzīvniekam būs tā pati dvēsele. Es noteikti neklonētu savu dzīvnieku.