9. decembris, 2011 | Trenēšana
Pirmo reizi veicot lecienu pāri šķērslim, zirgi lielākoties ir nedroši. Viss tiem liekas uztraucošs un jauns. Jaunzirgiem vieglāk apgūt jaunus uzdevumus mierīgā atmosfērā manēžas četrās sienās.
Veicot pirmos lēcienus, ir svarīgi, lai nepieredzējušais zirgs varētu koncentrēties uz savām kustībām un leciena norisi un tā uzmanību nenovērstu citi faktori. Turklāt zirgam jājūt prieks par lekšanu un jāgūst pozitīva pieredze, tādēļ pirmos lēcienus labāk sarīkot kādā mierīgā dienas daļā manēžā. Ja manēža nav pieejama, jāmēģina nodrošināt, lai uz jāšanas laukuma nebūtu pārāk daudz citu zirgu. Parasti sākumā gar manēžas vai laukuma garo malu tiek uzstādīts zems krustiņš, aptuveni 60-80 cm augstumā. Sakrustotās kārtiņas vidū veido zemāko šķēršļa punktu. Tādējādi zirgs iemācās jau no paša sākuma šķērsli ievērtēt un pārvarēt pa vidu. Viegli uz ārpusi izvilkta kārtiņa šķēršļa priekšā palīdz novērst to, ka zirgs pienāk par tuvu šķērslim. Zirgam vieglāk saglabāt līdzsvaru, it kā „piespiežoties” sienai, tā neļauj zirgam aizvirzīties sāņus no izvēlētās trajektorijas. Ja savukārt sienu veido slīpi borti, trīscīņas eksperte Betina Hoja dalās ar saviem novērojumiem, ka šāda konstrukcija atstāj pretēju efektu – veicina zirga līdzsvara zaudēšanu. Tādā gadījumā Hoja iesaka šķērsli novietot tālāk no borta. Ierobežojumi šķēršļa atvērtajā malās slīpi novietotu kārtiņu veidolā palīdz zirgu „uzvadīt” uz šķērsli un novērš zirga iespējamu aizvirzīšanos sāņus. Ja jātnieks pārvar pirmo šķērsli ar zirgu virzienā uz laukuma vai manēžas izeju, daudziem zirgiem tas kalpo par papildus motivāciju. Ja zirgs izturas pret šķērsli skeptiski un atsakās iet tam tuvumā, var izmantot „paraugzirgu” – vecāku, pieredzējušu zirgu, kas jaunulim parāda, kā pārvarams šķērslis. Konkūrists Karstens Huks apraksta pirmo lecienu stratēģiju – uz šķērsli zirgs tiek uzvadīts rikšos. Vairums zirgu spēj rikšos labāk atrast līdzsvaru un tiem ir vairāk laika, lai savāktos pirms šķēršļa, jo rikšu solis ir īsāks par lēkšu soli. Turpretī daudziem jātniekiem ir grūtāk rikšos saglabāt pareizo ritmu pirms šķēršļa un neatpalikt no zirga. Sākumā pirmos lēcienus ieteicams veikt, neizmantojot pirms šķēršļa priekšā novietotu kārtiņu, jo tā tikai samulsinās zirgu. Ja jaunzirgs jau ir pārvarējis pāris krustiņus, var novietot pirms šķēršļa kārtiņu aptuveni 2.20 m attālumā, lai palīdzētu zirgam izvērtēt atspēriena punktu. Jātniekam jāmēģina pēc iespējas mazāk zirgam traucēt. Pirmie nepieredzējuša zirga lecieni lielākoties ir neveikli, tādēļ jātniekam jāspēj un jābūt gatavam neērtās kustības kompensēt ar savu uzsēdi. Leciena fāzē jātniekam jāpadod roka tik tālu, lai zirgs varētu saglabāt līdzsvaru un noapaļot muguru. Nekādā gadījumā jātnieks nedrīkst atpalikt kustībā ar roku, savelkot to uz sevi. Tas zirgam ir nepatīkami, sliktākajā gadījumā arī sāpīgi. Pēc veiksmīgi pārvarēta leciena zirgs ir noteikti jāslavē. Pēc pusapļa jātnieks pārved zirgu rikšos, vairākas reizes atkārto lecienu no rikšiem, arī virzienā prom no izejas. Pēcāk uz šķērsli zirgu var uzvest lēkšos – sākumā bez kārtiņas priekšā, vēlāk novietojot kārtiņu aptuveni 3 metrus pirms šķēršļa. Svarīgi ir saglabāt vienmērīgu ritmu un enerģisku lēksi. Ja zirgs labprātīgi uztver lekšanu, krustiņu var pārveidot par nelielu stāvo šķērsli.
Nākamajos lekšanas treniņos krustiņš ar sāniskiem ierobežojumiem abās pusēs tiek novietots uz viduslīnijas vai diagonāles. „Ja šķērslis stāv uz viduslīnijas, pēc tā pārvarēšanas es turpinu jāt tajā virzienā, ar kuru kāju zirgs piezemējas, lai nevajadzētu mainīt kāju lēkšos. Jau lekšana pati par sevi ir pietiekami grūta lieta zirgam”, iesaka Betina Hoja. To pašu viedokli apstiprina Karstens Huks, runājot par lēcieniem uz diagonāles: „Kājmaiņa lēkšos zirgam var būt par grūtu. Ja zirgs piezemējas ar nepareizo kāju, es to izlaboju caur rikšiem. Pārvarēt šķērsli uz diagonāles zirgam ir vieglāk, jo pagrieziens nav tik šaurs. Sākumā atkal pirmie lecieni tiek veikti virzienā uz izeju. Jātniekam ir jāsatur zirgs stingrāk ar vienmērīgu šenkeļu spiedienu, jo šajā gadījumā zirgam trūkst borta vai manēžas sienas, kas kalpotu par atbalstu.
Kavaletti
Kārtiņas, kas piestiprinātas pie koka krustiņiem vai blokiem, ir variējamas augstumā no 20-50 centimetriem. Jo garākas ir kārtiņas, jo grūtāk ir tās pārvarēt tieši pa vidu. Kavaletti kārtiņas var būt izgatavoti no koka, alumīnija, plastmasas un putuplasta. Zirgam pieskaroties pie alumīnija kārtiņām, rodas skaļš troksnis, kas nepieredzējušus zirgus var sabiedēt. Plastmasas kavaletti bieži mēdz aizslīdēt, taču tām ir mazāks traumēšanās risks, tāpat kā putuplasta kavaletti.
Kavaletti pārvarēšana no lēkšiem
Divi kavaletti var palīdzēt trenēt leciena kustības, koncentrēšanos, sparu un vēlmi kustēties uz priekšu. Tie tiek uzstādīti 13-14 metru attālumā viens no otra, sākumā pavisam zemi, vēlāk pacelti nedaudz augstāk un aprīkoti ar sāniskiem norobežotājiem. Kavaletti tiek pārvarēti lēkšos no abām pusēm. Karstens Huks iesaka: „Ja zirgam ir plašs lēksis, attālumu var paplašināt par metru vai diviem”. Jātniekam jāpārliecinās, ka attālums starp kavaletti ir piemērots zirga kustību plašumam, lai iemācītu zirgam uzticēties un pārliecinoši veikt uzdevumu. Betina Hoja papildina: „Svarīgi, lai zirgs starp abiem kavaletti turpinātu kustēties ritmiskos un elastīgos lēkšos, bet jātnieks saglabātu maigu kontaktu ar zirga muti, sēžot seglos”. Ja zirgs pēc pirmā kavaletti piezemējās ar nepareizo kāju, Hoja iesaka turpināt lēkšot un izlabot to tikai pēc otrā kavaletti, ja nepieciešams.
Kājmaiņas lēkšos
Betina Hoja māca zirgiem kājmaiņas lēkšos, izmantojot kārtiņu, kas tiek novietota uz īsās viduslīnijas pie X burta. „Kad zirgs gatavojas veikt lecienu, es dodu komandu kājmaiņai – pārlieku jauno ārējo šenkeli nedaudz aiz vēderjostas un piesūtu ar jauno iekšējo šenkeli pie vēderjostas, ieturot zirgu ar jauno ārējo pavadu. Mana svara komanda tiek pielietota vienpusēji. Zirgs ir viegli ieliekts jaunajā kustības virzienā. Mana ķermeņa augšdaļa nemaina savu pozu. Daudzi jātnieki metas ar ķermeņa augšdaļu jaunajā kustības virzienā, sašķiebjas, taču tādējādi tie tikai izjauc zirga līdzsvaru un traucē tam samainīt kāju”.
Kājmaiņu var mācīt arī, novietojot kārtiņu stūrī. Zirgs savā ziņā ielec pagriezienā, tādēļ tam ir vieglāk samainīt kāju. Turklāt manēžas vai laukuma mala ierobežo zirgu un pastiprina jātnieka ārējo komandu iedarbību. Ja zirgs pēc kājmaiņas grib mesties prom ātrā tempā, stūris vienlaicīgi palīdz zirgu piebremzēt. Karstens Huks izvēlas kājmaiņas mācīšanas stratēģiju pēc izjūtām: „Ja es jūtu, ka zirgam ir labs līdzsvars, tad mēģinu samainīt kāju. Tas ir atkarīgs no zirga. Reizēm jau četrgadnieks pats no sevis maina kājas, un reizēm tas prasa ilgāku laiku, kamēr zirgs to iemācās. Nedrīkst zaudēt pacietību vai kļūt rupjam, jo tā var sabojāt vairāk, ja kājmaiņas netiek mācītas ļoti pārdomātā veidā”.
Krustu šķērsu
Nu zirgs ir jau iepazinies ar kārtiņām un pārvarējis pirmos šķēršļus – tālāk var doties uz lielo konkūra laukumu, gūt pieredzi, pārvarot dažādus šķēršļus. Vienkārši krustiņi palīdz uzlabot leciena plūsmu un tehniku, pieradināt zirgu pie veicamajiem uzdevumiem un attīstīt spēku un izturību. Pēc iesildes jātnieks sāk pārvarēt zemus krustiņus (60-80 cm) no rikšiem. Atspērienu palīdz koriģēt kārtiņa, kas novietota pirms šķēršļa 2.20 m attālumā. Šķērsli var ierobežot no sāniem ar slīpi novietotām kārtiņām.
Ja jātnieks atrodas uz āra laukuma, ir jārēķinās ar to, ka zirga uzmanība jebkurā brīdī var tikt novērsta. Svarīgi ir pirms leciena saglabāt sūtošās komandas, lai zirgs koncentrētos uz šķērsli un tā pārvarēšanu.
Betina Hoja uzskata, ka jau pašā lekšanas treniņu sākumā ir ieteicams šķēršļus pārvarēt no rikšiem bez kārtiņas priekšā: „Tā zirgi labāk iemācās paši atrast atspēriena punktu un koordinēt savas kustības pirms šķēršļa. Jo ātrāk jaunzirgs pie tā pierod, jo vieglāk tam vēlāk būs lauka krosa treniņos”.
Lecienā jātniekam jāatbalsta zirgs tikai tik, cik nepieciešams. Principā zirgam pašam ir jāvelk uz šķērsli un jāatrod atspēriena punkts. Tā jātnieks audzina jauno zirgu domāt patstāvīgi. Ja pirms leciena pietrūkst impulsa vai pārliecības, ja zirgs uz šķērsli iet šķībi vai ieliec muguru, jātniekam jāiejaucas. Grūtas situācijas atrisināt zirgam palīdz vienmērīgs abu šenkeļu spiediens, mierīga, stabila roka un viegls kontakts starp segliem un jātnieka sēžu.
Ja lecieni no rikšiem padodas, var pārvarēt tos no lēkšiem, kā ar, tā bez kārtiņas šķēršļa priekšā. Zirgam ir jāpārvar šķērslis bez lielas piepūles, it kā tas būtu tikai plašāks lēkšu temps. Ja jātnieks vairākas reizes pēc kārtas lec krustiņu, zirgs galu galā iemācās turpināt lēkšus pēc krustiņa. Jātniekam jāizvairās strupi pārvest zirgu rikšos 2-3 tempus pēc šķēršļa; zirgi – kā jaunie, tā vecākie – to ātri iemācās, un beigu beigās sāk paši pāriet rikšos pēc leciena, nevis turpināt darbu arī pēc šķēršļa – tā brīdina Karstens Huks. Tādēļ jātniekam pēc piezemēšanās jau jādomā par nākamo lecienu vai arī jāturpina strādāt ar zirgu lielā voltā, pirms pārvest rikšos.
Lai uzlabotu ritma sajūtu, Betina Hoja iesaka kārtiņu pirms šķēršļa atvirzīt par vienu tempu (6.5-7 metri) tālāk. „Ja jātniekam ir grūtības sajust ritmu vai viņš pārāk spēcīgi darbojas ar roku, nereti iemesls slēpjas pārāk garos kāpšļos. Ar īsākiem kāpšļiem ir vieglāk saglabāt virzību uz priekšu un sajust attālumu” – iesaka Hoja.
Regulāri trenējoties pārvarēt krustiņus (2-3 reizes nedēļā), zirgs iegūst zināmu rutīnu un uzlabo fizisko kondīciju, ļaujot muskuļiem un stiegrām pamazām pierast pie jaunajām prasībām.
Pilnie šķēršļi
It kā nepietiktu jau ar krāsainām kārtiņām, ikvienā maršrutā ir sastopami dažādi pilnie šķēršļi: žogi, šauri un plati ūdensgrāvji, mucas, mūri, plāksnes papildina šķēršļu konstrukcijas. Tas viss nepieredzējušam zirgam var sagādāt bailes, un pat pārliecinātākie konkūra iesācēji mēdz uz tādiem skatīties ar neuzticību. Betina Hoja iesaka pēc iespējas ātrāk treniņos ieviest pilnos šķēršļus, lai zirgam radītu krāsu dažādību – vislabāk šos elementus kombinēt ar vienkāršiem šķēršļiem, kurus zirgs jau pazīst un pārvar bez problēmām.
St. Georg, materiālu sagatavoja Sigita Eitcena
