Labākie padomi stila maršrutu veikšanai

Uzvaras tiek kaldinātas mājās, tā saka. It īpaši tas attiecas uz t.s. stila maršrutu (maršrutu, kuros tiek vērtēts zirgu stils konkrētajā gadījumā) veikšanu – tajos izredzes uz uzvaru ir tikai zirgiem, kas maršrutu var veikt vienmērīgi un harmoniski. Jāšanas sporta meistars Karstens Huks (Karsten Huck) un Vācijas čempionātu tiesnesis Jurgens Ešs (Juergen Esch) sniedz jātniekiem padomus, kā optimāli sagatavoties šiem maršrutiem.

Ja ieklausās ekspertu teiktajā, viss šķiet vienkārši: „Kontrolēti ritmiska un precīza jāšana pāri šķēršļiem, tas ir stila maršruts būtībā”, tā vērtē Jurgens Ešs. Tie lieti noderi, lai pārbaudītu, vai jaunie konkūra zirgi atrodas uz pareizā apmācības ceļa. Jau sen nepietiek ar pašu leciena tehniku, lai konkūrā uzvarētu – maršruti kļūst arvien sarežģītāki, un ne tikai starptautiskajās sacensībās. „Tas, vai stila maršrutu uzvarētāji spēs plūkt laurus vēlāk arī Āhenes Lielās Balvas maršrutā, nav zināms. Taču tas arī nav pašmērķis”.

Karstens Huks, dodot padomus saviem skolniekiem par to, kā labāk jāt jaunzirgus, allaž uzsver vienu vārdu: „Uzticēšanās”. Zirgiem jāiegūst ticība sev un jātniekam, lai veidotos īstas partnerattiecības abu starpā. Tādēļ olimpiskais medaļnieks Huks ļauj zirgiem sākumā pārvarēt veselu maršrutu, kas sastāv tikai no kavaletti. Tādējādi zirgi iemācās konstanti reaģēt uz jātnieka komandām, izvairoties no tā, ka augsti šķēršļi varētu samulsināt zirgu vai jātnieku. Ja pamati ir ielikti pareizi, Huks sāk prasīt vairāk no zirgiem. Zem kavaletti un virs tiem tiek novietotas krāsainas plāksnes – tā zirgi jau no paša sākuma pieradināti pie dažādiem šķēršļiem, tai skaitā pie ūdens grāvjiem.

Karjeras sākums ar kavaletti

Zirgs uzmanīgi ieklausās jātnieka komandās un lecienu veic atbrīvoti, nesaspringstot

Teju ideāli – katrā leciena fāzē jātnieks ar zirgu ir vienoti kustībā

Karstens Huks neiesaka uzreiz sākt zirgu trenēt maršrutu veikšanai ar tādiem pašiem augstumiem, kādi būs jālec sacensībās. „Runa jau nav par augstumu. Galvenais stila maršrutos ir ritmiska lēkšošana, un to var teicami trenēt ar kavaletti maršrutiem”. Svarīgi ir attālumus izvietot attiecīgi šaurāk, jo zirgi principā tikai pārlēkšo pāri maziem šķērslīšiem un piezemējas tuvāk, nekā pārvarot augstu šķērsli. Tomēr visas maršrutā sastopamās situācijas un problēmas var trenēt mājās tādā veidā: distanču iziešana ar trim, četriem vai pieciem lēkšu tempiem (kavaletti maršrutos tas atbilst 13.5, 17 vai 20 metriem), divkāršās sistēmas (10 metri = divi lēkšu tempi) un virziena maiņas.

Vienmēr jālec taisni uz priekšu! Šauri kavaletti sniedz daudz priekšrocību, ļaujot koncentrēties uz leciena veikšanu tieši pa vidu. Zirgs mācās saglabāt ritmu jātnieka noteiktajā līnijā.

Karstena Huka padoms: „Daudzos stila maršrutos tiesneši atrodas zem segtas telts vai saulessarga laukuma vidū – arī to var teicami izmēģināt mājas apstākļos. Šādas teltis, kuras daudziem jaunzirgiem sagādā izbīli sacensībās, var iegādāties daudzos dārza un mājas preču veikalos”.

Iesildē Huks lielu uzsvaru liek uz mieru. Pirmie lecieni tiek veikti no rikšiem, pēc šķēršļa tiek veikts gana liels pagrieziens, lai neradītu lieku pretestību zirgā. Ešs papildina: „Ir jābūt skaidram ritmam un impulsam, es gribu redzēt enerģisku un aktīvu lēksi, nevis tipināšanu uz vietas. Un to var panākt tikai tad, ja zirgs ir atbrīvojies. Zirgs sevi pilnībā parādīt lecienā var tikai tad, ja nevienā no fāzēm tas nav nosprindzis. Tad zirgs var parādīt līdzsvarotu lecienu, nevis, piemēram, nevienādi paceltas priekškājas u.c. problēmas. Ja zirgs lec divās fāzēs, t.i., sadala, salauž lecienu, lai arī attālums atspērienam ir bijis ideāls, tas liecina par to, ka zirgs neatbrīvo muguru. Kontaktu ar zirgu nevar sajaukt ar noteiktu trenžu pielietošanas palīdzību. Jātnieki, kas zirgus novieto ekstrēmi ciešās, sarullētās nostādnēs, lai labāk tos kontrolētu, vienlaikus atņemot zirgiem jebkādu iespēju arī pastāvīgi domāt, ir atpalikuši no laika. Kontakts nozīmē, ka zirgs aktīvi gaida un reaģē uz jātnieka komandām, pakļaujas pavadas kontrolei, aktīvi lēkšojot, un ir regulējams. Tālāk maršrutā ir svarīga zirga iztaisnošana – zirgam jālēkšo tā, lai abas jātnieka kājas un sēža apkļautu zirgu ar vienmērīgu spiedienu, un zirgs nesagrieztos šķībi lecienā. Fiziski to ir viegli pamatot – tikai tad, ja pakaļkājas vienmērīgi, t.i., taisni kustās zem zirga smaguma centra atspēriena brīdī, ātruma radīto spēku var novadīt gan uz augšu, gan uz priekšu optimālā veidā.

Tā ne! Pretošanās rokai (augšējais kreisais attēls) noved pie nelīdzsvarota leciena (vidējais kreisais attēls). Labāk mierīgi sakārtot kontaktu, nevis lēkšot kā pagadās, bet ka tik virsū šķērslim! Ja kājmaiņas vēl sagādā problēmas, ieteicams virziena maiņas trenēt, izmantojot kavaletti (vidējais labais attēls), vai pārvest zirgu rikšos (augšējais labais attēls) un tad pacelt lēkšos pretējā virzienā.

Pat sakopojumu tiesnesis Ešs var skaidri atpazīt: „Īpaši piezemēšanās brīdī es vēlos redzēt, ka zirgs ātri atgūst līdzsvaru uz kājām, ātri spēj pārnest svaru uz pakaļkājām un turpināt kustēties lēkšos”. Vēl papildus kritērijs – kājmaiņa lēkšos: pat ja jaunzirgs starp šķēršļiem vienu vai divus tempus lēkšo krustojot, bet pēc tam nolīdzsvarojas, Ešs to neieraksta kā negatīvu vērtējumu maz pieredzējušiem zirgiem. „Labāk, protams, ir mierīgi pāriet rikšos un no jauna pacelt zirgu lēkšos”.

Ko darīt, ja zirgs ir jau vecāks, bet jājamība pieklibo? Ir jāstrādā tālāk, bet pamatā pie jājamības, nevis leciena attīstīšanas! Huks piezīmē, ka visu laiku ir jācenšas panākt, lai zirgs vairāk svara uzņem uz pakaļkājām. Ja zirgs maršrutā kļūst nevadāms, pretojas pavadai vai nometas no tās, tas ir jākoriģē, tomēr, aizraujoties ar kontroli, nevar aizmirst par ātrumu. Ešs norāda, ka pamatā maršruts jāveic ar 350 metriem minūtē, diemžēl maršrutu sastādītāji nereti atzīmē tik plašas līnijas starp šķēršļiem, ka laika normā iekļaujas arī jātnieki, kas teju vai rāpo pa maršrutu. Arī Karstens Huks allaž pievērš uzmanību ātrumam, dodot padomu: „Ja rodas šaubas, izvēlieties jau iepriekš nomērītu attālumu un izjājiet to tā, kā darītu maršrutā, tas attīsta ātruma izjūtu. Mājās netrenējiet vienmēr maksimālos augstumus; divkāršajās sistēmās mierīgi pirmo šķērsli var atstāt kavaletti augstumā, tas palīdz zirgiem saglabāt lekšanas prieku”. Īpaši tas noderēs tālākajos maršrutos, kur parādās trīskāršās sistēmas un ūdens grāvji; Huks atzīst, ka šādās situācijās tie, kas ir pārlieku sagatavojušies un satrenējušies mājās, ne vienmēr atrodas labākajās pozīcijās.

Laimīgs ir tas, kas var savam zirgam uzticēties. Taču, ko darīt, ja garākās lēkšu distancēs zirgs tikai uzņem ātrumu vai pretojas jātnieka rokai, ignorējot visas komandas? Ir jārīkojas konsekventi – ja zirgs pēkšņi uzņem ātrumu un raujas prom  distancēs starp šķēršļiem (1), palīdz tikai apturēšana, atkāpināšana (2), atkal apturēšana (3), un atkārtota, kontrolēta pacelšana lēkšos. Ja zirgs pretojas pavadai vai pēc piezemēšanās pēkšņi aizauļo, kur acis rāda, ieteicams sagriezt zirgu voltā un atkal atjaunot kontaktu ar pavadu, izmantojot izsūtošās komandas ar kāju. Turklāt ir jāievēro konsekvents miers, nekad nedrīkst to darīt rupji! Ķeršanās pie asākām trenzēm tikai ļoti retos gadījumos attaisnojas kā pareizais risinājums!

Galvenais ir jājamība!

Jurgens Ešs apgalvo, ka zirga apmācības un treniņu skala ir piemērojama arī stila maršrutos. Protams, tajos tiek līdzi vērtēta arī saskaņa starp jātnieku un zirgu, jo – tas, kas izskatās harmoniski, nevar būt nemaz tik slikts pēc būtības.

Par jājamību var spriest arī pēc virziena maiņām – zemākajās klasēs kājmaiņu var veikt arī divās fāzēs, un pāreju uz rikšiem, pēc kuras zirgu no jauna paceļ lēkšos, nevar vērtēt negatīvi. Nav tik būtiski, vai zirgs ir augstā vai dziļā sakopojumā, svarīgākais ir – vai zirgs lēkšos padodas trenzes spiedienam un ļauj sevi regulēt bez īpašas piepūles. Jurgens Ešs atzīmē, ka maršrutā negribētu redzēt nepieredzējušus jātniekus ar „asām” trenzēm zirgu mutēs, pat ja tās neaizliedz sacensību nolikums, taču, viņaprāt, tādas tiek lietotas pārāk bieži stila maršrutos. „Parasta, vidēji bieza trenze, varbūt vēl trīsriņķu trenze ir pieļaujami, bet viss pārējais manā skatījumā ir lieks”.

St.Georg materiālu sagatavoja Sigita Eitcena