Slavenais konkūrists Rodrigo Pessoa: neapmierinieties tikai ar “labi”!

Olimpiskais čempions Rodrigo Pessoa nesen, 2011. gada augustā aizvadīja savu pirmo semināru Ziemeļamerikā, kurā stāstīja dalībniekiem par savām konkūra prioritātēm: efektīvām komandām, ātru reakciju un maksimālu atdevi.

Semināra sākumā likās, ka lielākās grūtības tā dalībniekiem sagādās Rodrigo uzstādītā šķēršļu rinda, taču izrādījās, ka klupšanas akmens nāk no iejādes – elements „plecs uz iekšu”. Olimpisko spēļu un Pasaules jāšanas sporta spēļu zelta medaļu īpašnieks un trīskārtējais Pasaules kausa čempions Pessoa aprakstīja šo elementu kā „elementu no pirmās lapaspuses manā iesildes un ikdienas darba grāmatā” un pielīdzināja to rīta rosmei, ko veic tikko pēc izkāpšanas no gultas.

Protams, seminārā netika aplūkots plecs uz iekšu vien. Tomēr šīs problēmas sniedza Rodrigo iespēju uzsvērt savas kā trenera prioritātes: komandu efektīva izmantošana, it īpaši kājas komandu; ātras reakcijas pieprasīšana uz šīm komandām; zirga un jātnieka „izaicināšana pārkāpt savas robežas”; un mērķtiecīga zirga trenēšana, attīstot elastīgumu, spēku un pārliecību.

“Lieciet tam notikt!” – tāds bija divu dienu garā semināra moto, sniedzot jātniekiem nepieciešamos „instrumentus”, lai pārvērstu plānus realitātē. „Galu galā sacensību arēnā esat tikai jūs un zirgs,” uzsvēra Rodrigo. „Jūsu uzdevums ir likt visam notikt tā, kā jūs gribat.”

IMG_2787

Divu dienu laikā galvenās tēmas, kas caurvija treniņus, bija vienkāršība un dabiskuma veicināšana trenēšanā, jāšanā un domāšanā. Ir būtiski baudīt jāšanas procesu. „Ja jūs to neizbaudāt, tad arī zirgam tas nesagādā nekādu prieku,” apgalvoja Rodrigo.

Sonomas Zirgu Parkā Ziemeļkalifornijas pilsētā Petalumā rīkotajā seminārā piedalījās trīs jātnieku grupas, katrā no kurām bija piecas personas. Jātnieku grupas bija sadalītas pēc to līmeņa, sākot no 115 cm līdz 135 cm augstumam.

Kas tad ir ar to plecu?

Rodrigo uzsāka katru treniņu, lūdzot jātniekiem patstāvīgi iesildīt zirgus rikšos un lēkšos abos virzienos. „Pirmās piecas, desmit minūtes darba ar zirgu jāvelta brīvām, dabiskām un uz priekšu vērstām kustībām. Mēs ļaujam zirgiem pastiepties, neprasot no tiem neko īpašu,” paskaidroja Rodrigo.

Tālāk viņš prasīja jātniekiem jāt lielā voltā, aptuveni 40 metru diametrā, un pakāpeniski uzņemt kontaktu, kas vienmēr tiek ierosināts ar kāju, lai liktu zirgam aktīvi strādāt ar pakaļkājām, un atbalstīts ar roku. „Ikvienai darbībai ir jābūt atbalstītai ar kājas komandu,” Rodrigo daudz atkārtoja šo principu.

Viņš iepazīstināja jātniekus ar vēlu vienu, labi zināmu ideju: arvien prasīt nedaudz vairāk no zirga, nevis apmierināties ar vienkārši labu rezultātu, vai vēl sliktāk – ar nekādu rezultātu. Rodrigo vēlējās redzēt aktīvākas gaitas, jātniekiem jājot rikšos lielā voltā. Tas noveda pie gaitas „saspiešanas”, izpildot plecu-uz-iekšu aptuveni vienā ceturtdaļā volta, tad izplešot gaitu, pārejot uz plašākiem rikšiem pārējā volta daļā.

Rodrigo ļoti mīl izmantot plecu-uz-iekšu vairāku iemeslu dēļ. Zirgam tas ir lielisks elastību attīstošs un muguru nostiprinošs, kā arī līdzsvaru veicinošs vingrinājums, kas vienlaikus arī iemāca un pastiprina reakciju uz jātnieka komandām. Jātniekam savukārt, tas iemāca sajust, kur atrodas zirga kājas un ķermeņa daļas.

Šis vienkāršais iejādes elements tiek izpildīts rikšos, apliecot zirga ķermeni ap jātnieka iekšējo kāju un nedaudz pagriežot tā galvu ieliekuma virzienā. Kustoties vienlaikus sāniski un uz priekšu, zirga nagi rada trīs taciņas, jo iekšējā pakaļkāja un ārējā priekškāja pārvietojas uz vienas taciņas.

Jātnieka dominējošā komanda ir spēcīga iekšējā kāja, kamēr ārējā kāja kontrolē zirga pakaļkājas, lai tās nenovirzītos nost no taciņas. Rodrigo lika jātniekiem plecus un skatienu vērst uz priekšu. Uzsverot kāju komandu nozīmīgumu, viņš maz komentēja par komandām ar pavadām šī elementa izpildē – pietiek ar vieglu iekšējo pavadu, lai kontrolētu ieliekumu, un ieturošu ārējo pavadu.

Volts dabiskā veidā sagatavoja zirgu un jātnieku dotajam uzdevumam. Vēlāk jātniekiem lika plecu izpildīt uz taisnas līnijas pie laukuma žoga, novirzoties aptuveni 45 grādu leņķī. „Zirgs nav krabis, kuram jākustas tikai sāniski,” atgādināja Rodrigo. Pāris reizes viņš pieturēja iekšējo pavadu no zemes, liekot jātniekam koncentrēties tikai uz kājas komandām. Viņš lika izpildīt elementu pareizā leņķī no taisnās līnijas, uzsverot, „Neapmierinieties tikai ar mazumiņu!”

IMG_2835

Tikai daži no jātniekiem izpelnījās vērtējumu „gandrīz labi” par savu pleca izpildījumu. Rodrigo minēja, ka divi no 15 zirgiem, ieskaitot vienu no augstākā līmeņa, nekad mūžā nebija spēruši nevienu soli sāniski. Izplatītākā problēma bija impulsa zudums, pārāk sekls leņķis, un visvairāk – pretošanās kājas komandai.

Rodrigo paskaidroja, ka vairāku zirgu izrādītā pretestība ir normāla parādība. „Viņiem tas ir krietni grūtāk, taču, ja jūs turpināsiet uzstāt un ja zirgs ir gana apķērīgs, tas sapratīs, ko jūs vēlaties un ka tas nāk viņam par labu.” Rodrigo nespēja iedomāties, ka kāds jātnieks un zirgs spētu piedalīties sacensībās noteiktajos augstumos, nespējot pareizi izpildīt pleca elementu.

“Man nevajag 30 viduvējus soļus plecā,” viņš skaidroja. “Labāk uztaisiet četrus vai piecus labus soļus.” Labi trenētam zirgam ikdienas treniņā pietiks ar diviem pleca elementa izpildes piegājieniem katrā virzienā.

Kad rikšos un lēkšos lielā taisnstūrī iesildījās profesionāļu grupa, kas lec 135 cm augstus šķēršļus, Rodrigo uzstādīja uzdevumu – pārbaudīt zirgu reakciju pēc brīvas izvēles. „Iedomājieties, ka pēkšņi jums virsū krīt milzīga uguns bumba, vai priekšā jums ir pārāk liela siena vai plats grāvis, lai tos pārlektu.” Pamatdoma bija – vai jātnieks spēj momentā apturēt, pagriezt un no jauna izsūtīt zirgu.

Viņš atzīmēja, ka Amerikas hanteru klases bieži vien rada jātniekus, kuriem gan ir glīta uzsēde, taču nereti jātnieki ir kā sastinguši šajā uzsēdē, „gaidot, kad viss notiks pats no sevis, nevis ietekmējot notikumu gaitu.”

Galvenais ir kājas!

Lielākā daļa zirgu pretestības izskaidrojama ar nepareizu reakciju uz jātnieka kāju komandām, sākot no nulles reakcijas līdz pārliekai jūtībai. “Lielākā problēma, ko novērojam, ir nespēja pareizi vai pietiekami izmantot kāju,” skaidroja Rodrigo. Piemērs ir jātnieki, kas nespēj pielikt kāju pat nedaudz, kad zirgs jau metas prom no spiediena, kā arī jātnieki, kas meklē arvien asākus piešus, lai motivētu zirgu reaģēt kaut kā.

Pareiza kājas pozīcija ir ļoti būtiska. Rodrigo definēja, ka „dot kāju” nozīmē apskaut zirgu ar visu augšstilbu, apakšstilbu un papēdi. Visu trīs kājas daļu izmantošana padara signālu zirgam krietni skaidrāku. Pārāk bieži novērojams ir piespiests ceļgals, kas neļauj kāju novietot pareizā pozīcijā, kavē efektīvu komandu došanu un veicina nestabilu uzsēdi.

Rodrigo vēlējās redzēt „vibrējošu kāju”, kas tiek pielikta un noņemta pēc vajadzības, nevis nepārtraukti piežmiegta zirga sānam. Jātniekiem, kuriem bija zirgi ar pārlieku jūtīgiem sāniem, ir jāiemāca tiem akceptēt kājas komandu. Ja zirgi pretojās pleca elementā spēcīgajai iekšējās kājas komandai, metoties uz priekšu vai sānis, Rodrigo ieteica jātniekiem ļaut vai likt zirgiem virzīties uz priekšu, taču kontrolēt tos, paturot voltā. Tad jātniekam bija jāatgūst kontrolēti, bet aktīvi rikšu, vēlreiz jādod kājas komanda plecam-uz-iekšu, atkārtojot to cik vien nepieciešams, lai panāktu progresu. Nākamajā dienā bija jāprasa vēl nedaudz vairāk.

Nejūtīgu zirgu jātniekiem vispirms tika ieteikts nedaudz atvirzīt kāju atpakaļ, meklējot jūtīgāku vietu uz zirga sāniem. „Ja viens labs spēriens pa sāniem nedod efektu, izdariet vēl vienu,” teica Rodrigo. „Ja nepieciešams, piespiediet un/vai iedodiet kāju kārtīgi, lai zirgs pilnos lēkšos aiziet pa laukuma garo malu, lai tam būtu pilnīgi skaidrs, ko jūs no viņa sagaidāt, dodot tādu komandu.”

Rodrigo pats nēsāja mazus piešus ar noapaļotiem galiem. Apvienojumā ar pareizām kāju komandām šādi pieši ir pilnīgi pietiekami vairumā situāciju. Viņš ieteica ikvienam jātniekam novietot piešus virs zābaka papēža, tieši tur, kur tiem jābūt.

Vairākiem dalībniekiem viņš lika „izvilkt rokas no vēdera”. Lielākoties tas notika, kad jātnieki centās palēnināt vai apturēt savus zirgus, parasti arī izslienoties no segliem un saliecot ķermeņa augšdaļu uz priekšu. Tas ir tiešs pretstats tam, ko Rodrigo gribēja redzēt kā palēnināšanas vai apturēšanas komandu – dziļāku iesēšanos seglos un paceltu roku un ķermeņa augšdaļu. Viņš lika saglabāt iztaisnotu, bet dabisku un atbrīvotu ķermeņa augšdaļas pozīciju ar piepaceltu roku un saliektiem elkoņiem, plūstoši saglabājot kontaktu ar zirgu un spējot uzņemt pavadas pēc vajadzības. Bieži Rodrigo atgādināja jātniekiem skatīties uz priekšu un turēt plecus atpakaļ.

Šķēršļu rinda

Turpinot „vienkāršības” tēmu, Rodrigo uzstādīja tādu šķēršļu rindu, kādu viņš izmanto mājās pats. „Tā ir vienkārša, taču nodrošina daudzus vēlamos efektus.” Pirmais rindas elements bija trīs rikšu kārtiņas, kurām sekoja divi mazi krustiņi bez tempa pa vidu, tad viens stāvais un divi bokseri, starp kuriem bija viens lēkšu temps veicams. Vingrinājums ir viegli piemērojams, lai palīdzētu attīstīt zirga leciena tehniku vai labotu problēmas, piemēram, lekšanu pa labi vai pa kreisi, regulējot augstumu un pievienojot kārtiņas uz zemes vai sānos. Tāpat kā jebkuru citu vingrinājumu, arī šo nevajadzētu pārvērst par nepārtrauktu atkārtošanu. „Ja viss iet labi, parasti pietiek izlekt katru rindas augstumu divas reizes”, teica Rodrigo. Viņš iesāka vingrinājuma izpildi katrai grupai ar pieticīgu augstumu, paceļot to divas reizes.

Rikšu kārtiņas palīdzēja nodibināt mierīgu ritmu. Ja zirgs piesita pie rikšu kārtiņas ar nagu, parasti tas signalizēja, ka jātnieks, zirgs vai abi divi steidzās tikt cauri vingrinājumam; tad Rodrigo ieteica, „Nesteidzieties, leciet katru elementu atsevišķi.”

Rindu izpildot, jātniekiem lika ļaut zirgiem lekt, skatīties uz priekšu un augšu un dot zirgiem nepieciešamo laiku, lai tie pārlektu šķēršļus, nevis forsēt to lecienu, pārāk ātri izlienot no segliem vai gluži pretēji – iekrampējoties pavadās. Pārliekas kustības ar ķermeni kaitēja kā lecienā, tā arī iesildē. „Ja augšā ir nemiers un knosīšanās, tad tas pats būs arī apakšā,” Rodrigo komentēja, vērojot vienu no jātniekiem, kas nekādi nespēja paturēt savu ķermeni un rokas mierā, savukārt zirgs mētājās turpu šurpu rindā.

Rindā galvenais bija izjūta un ātra reakcija. Jātniekiem bija jābūt gataviem pielikt kāju, ja tie juta kādu vilcināšanos no zirga puses vai bija jāpiesūta zirgs. Tāpat jātniekiem bija jāspēj pavērt savs gurnu leņķis, lai sakopotu zirga soli piezemējoties, ja distance sanāca šaurāka. Jo augstāki kļuva šķēršļi, jo svarīgāka bija līdzsvarota, vienmērīga, aktīva uziešana uz rindu.

Rodrigo aizrādīja, ka nav nekāda attaisnojuma nevīžīgai, „nejaušai” jāšanai. Pāris piesitieni šādā rindā var viegli pārvērsties par 12 soda punktiem maršrutā, kas nozīmētu lieki izšķiestu laiku un spēkus.

Maršrutā

Otrajā semināra dienā tika uzstādīts maršruts no 11 šķēršļiem – tajā bija trīs saistītās līnijas, viena no kurām bija liekta piecu vai sešu tempu līnija, kā arī pāris vietas, kur lēkšot uz priekšu vai nogriezt pagriezienu, lai iekļautos 69 sekunžu laika normā. It visur un it īpaši šajā pēdējā līnijā skaidri bija redzami iemesli iepriekšējās dienas iesildes darbam un rindai. Pēdējā līnijā jātniekiem bija jāveic aptuveni 22 metru distance starp oksera-stāvā sistēmu un pēdējo bokseri ar sešiem tempiem. Parasti Grand Prix maršrutā, kā skaidroja Rodrigo, vairumam zirgu labāk būtu izvēlēties piecu tempu distanci, taču treniņu nolūkos viņš vēlējās, lai jātnieki to veic ar sešiem tempiem.

Daudziem tas padevās grūti, it īpaši, ja zirgam bija plašs lēkšu temps. „Jums ir jādara kaut kas, jāietekmē katrs temps,” Rodrigo mācīja. Šajā konkrētajā līnijā jātniekiem bija jānosēžas taisni, jāpaceļ rokas, jāizmanto uzsēde un kājas, lai saīsinātu zirgu otrajā, trešajā un ceturtajā tempā, ne tikai piektajā un sestajā.

Jātniekiem, kuru zirgiem nepieciešams ātrāks temps, lai iekļautos laika normā, vai pārvarētu šķēršļus „tīri”, nācās pagriezienos jau uzņemt pareizo lēkšu tempu, nevis prasīt no zirga veikt pēdējos tempus pirms atspēriena plašos, bieži vien izmisumā izspiestos lēkšos.

Neskaitot sistēmas, Rodrigo neatbalsta tieksmi pārlieku aizrauties ar tempu skaitīšanu it visur: „Skaitīt vairāk par pieciem vai sešiem tempiem ir smieklīgi!”

Teju visiem jātniekiem bija ieteicams enerģisks lēkšu temps. „Ja maršrutā jebkas atgadās, tāds temps var palīdzēt jums izkļūt no nepatikšanām,” stāstīja Rodrigo. „Turpretī tieksme vilkt un ņemt uz sevi var krietni apgrūtināt izlekšanu no tuvas distances.”

Rodrigo nenācās daudz koriģēt, jo visi semināra dalībnieki pārliecinoši veica maršrutu. Viņš īpaši uzslavēja kādu amatieri-jātnieci, kuras ķēve apstājās četras reizes pirms iesildes šķēršļa un pirmajā 115 cm maršruta piegājienā. Taču rezultātā, panākot tūlītēju zirga reakciju no kājas, nosakot stabilu tempu tā vietā, lai ļautu zirgam pašam to izvēlēties, un pielietojot efektīvas, laicīgas kāju komandas, viņai vienīgajai savā grupā izdevās maršrutu izlekt bez soda punktiem. “Jūs parādījāt lielu apņēmību,” atzina Rodrigo. „Ja kaut kas neizdevās, Jūs uzreiz mainījāt stratēģiju. Pārkāpjot savas robežas nedaudz, Jūs vienlaikus pārvarējāt arī zirga robežas.”

Pēc “Practical Horseman” materiāliem sagatavoja Sigita Eitcena

Avots

Bilde

Atpakaļ

4 Comments

  • Keria

    Keria Labs!

    7. oktobris, 2011 @ 11.10
  • me

    me paldies, par ļoti noderīgo informāciju :)

    7. oktobris, 2011 @ 14.15
  • daiga

    daiga ļoti labs raksts, tiem, kas saprot, par ko ir runa

    11. oktobris, 2011 @ 12.01
  • laura

    laura Ļoti labs raksts, liels paldies zirgam.lv par to! Ļoti patīk Rodrigo un ceru, ka publicēsiet vēl kādu interesantu rakstu par viņu. Lasot rakstu man radās būtisks jautājums, tā jau it kā saprotami, bet tomēr pajautāšu 100% skaidrībai - vai ar "plecu-uz-iekšu" ir domāta "pieņemšana"??

    18. novembris, 2011 @ 22.52

RSS feed for comments on this post.

Leave a comment

Zirgam.lv
Draugiem.lv pase