Pareizais atspēriena punkts

Precīza piezemēšanās prasa precīzu atsperšanos, taču nav nemaz tik viegli precīzi pievest zirgu pie šķēršļa. Pieredzējušais konkūra jātnieks Aloizs Pollmans Švekhorsts dalās savos padomos, kā saglabāt ritmu un atrast perfektu atspēriena punktu pirms leciena.

Aloizs demonstrācijas nolūkos ir palīgā aicinājis vienu no Paula Šokemoles staļļa jātniekiem Francu Grūberu ar astoņus gadus veco ērzeli Quantity. Viņš noliek uz zemes divas kārtiņas ar aptuveni 13 metru attālumu vienu no otras, pār kurām jātniekam ir jāpārved zirgs rikšos. Zirgu menedžmenta meistars Pollmans Švekhorsts skaidro, ka zirgam pašam ir jāskatās, lai „trāpītu” uz kārtiņām. Trīs soļus pirms kārtiņas un trīs pēc kārtiņas ir jāizsēž manēžas rikšos, tādējādi tiek veicināta „nesoša” kustība – no stumjošā spēka rodas nesošais spēks, kas ir ļoti svarīgs šķēršļu pārvarēšanā.

Nākamais solis – pārvarēt tās pašas kārtiņas lēkšos, bez iepriekš noteikta lēkšu tempu skaita. Tas nozīmē, ka jātniekam pašam jāizlemj, vai jāt uz priekšu vai paņemt zirgu atpakaļ. Tādējādi tiek skolota „acs” jeb spēja saskatīt atsperšanās punktu.

Aloizs Pollmans-Švekhorsts atgādina, ka uz kārtiņu nedrīkst uzjāt tāpat kā uz šķērsli: lēkšu temps paliek nemainīgs un zirgs nekur neatsperas. Ir jāiedomājas sekojošais: ja kamera filmētu tikai zirga kāju karpālās locītavas un lecamās locītavas, nerādot zemi, zirga kustībā nekas nedrīkstētu mainīties un skatītājs nedrīkstētu nojaust, ka zirgs lēkšo pāri kārtiņai.

Aloizam ļoti svarīga ir tehnika un pareizā izjūta: „Jātnieks nedrīkst sēdēt uz zirga kā uz kaut kāda svešķermeņa, viņam ir jāreaģē uz zirga vajadzībām”. Kāds tam sakars ar pareizo atsperšanās punktu? To parādīs nākamais uzdevums – dzeltenmelnas krāsas krustiņš, pirms kura aptuveni 12 metru attālumā novietota kārtiņa. Mierīgā tempā Franks piejāj pie kārtiņas, vienmērīgi uz to trāpot. Tiklīdz kā kārtiņa ir palikusi aiz muguras, zirgs sāk spēji vilkt uz priekšu un izvēlētā distance nojūk. Aloizs pārvieto kārti par pusmetru atpakaļ – attālums ir jāpielāgo katram zirgam individuāli.

Pirmais

Nav viegli pārrikšot un pārlēkšot pāri vienai kārtiņai, taču tas ļauj jātniekam pārbaudīt, vai viņš spēj saskatīt pareizo attālumu. Zirgam ir jāsaglabā plūstoša kustība uz priekšu. Ja tas izdodas, var mēģināt ar divām kārtiņām, kas atrodas aptuveni 12-13 metru attālumā viena no otras.

Pirms krustiņa var zirgu apturēt vai uztaisīt voltu pa kreisi vai pa labi, tas palīdz zirgam koncentrēties uz jātnieka komandām. Aloizs Pollmans Švekhorsts iesaka jātniekam skatīties nevis uz kārtiņu, bet uz šķērsli.

Zirgam nu šī distance kļuvusi pašaura, un jātniekam ir jānosaka ritms, kādā pāris virzīsies uz kārtiņu. Ja viņš lēkšos tikpat mierīgi pirms kārtiņas, kā pēc tās, problēmām nevajadzētu rasties. Aloizs skaidro: „Tikko kā zirga redzeslokā nonāk šķērslis, tas rada papildu motivāciju un nojauc izvēlēto distanci. Taču no šīs zirgu godkārības mēs, konkūristi, pārtiekam, ir tikai jāiemācās to kontrolēt”.

Ir redzams, ka Aloizam patīk karstasinīgi zirgi, un tam ir savs iemesls: „Jātniekam ir jāmāk zirgu paturēt sev priekšā, jo tikai tad viņš var zirgu arī paņemt atpakaļ un radīt pozitīvu sasprindzinājumu”. Viņš salīdzina to ar loka šaušanu – cik stipri loks tiek pievilkts, ir atkarīgs no attāluma, kāds jāveic bultai. Zirga sasprindzinājums ir jāsatur kopā tā, lai radītu optimālu spēku šķēršļa pārvarēšanai. Kā jātnieks var panākt, lai arī mierīgs, kūtrs zirgs kļūtu pozitīvi sasprindzis? Pirmkārt, ir jāiemācās jāt „uz priekšu”, un ir jāatrod atbilstošs lēkšu pamattemps.

otrais

Ideālais atspēriena punkts stāvajam šķērslim atrodas tikpat tālu no šķēršļa, cik augsts tas ir. Piemēram, 110 cm augstam šķērslim atspēriena punkts būs aptuveni 110 cm no šķēršļa pamatnes. Savukārt ar platajiem šķēršļiem kā okseriem situācija ir savādāka – tiem atspēriena punkts ir tuvāk šķērslim: zirgam ir jāuzlec augstāk un tālāk.

Atgriežoties pie mūsu modeļiem Quantity un Franka, ir skaidrs – ja zirgs attīsta pašdinamiku, jātniekam ir jāatgūst tā uzmanība. Franks mierīgā tempā pārlēkšo pāri kārtiņai un aptur zirgus pirms krustiņa. Treneris dod norādījumus: „Paslavē zirgu, apgriez un sāc no jauna”. Otrajā reizē komanda tiek dota maigāk, zirgs reaģē ātrāk uz pārvešanu un apstāšanos. Atkal paslavēt, atkal uziet no jauna, taču šoreiz jātnieks pagriež zirgu pa kreisi pirms krustiņa, un nākamreiz pa labi. Pēc pāris šādiem apļiem zirgs saglabā mieru un koncentrēšanos arī tad, kad pamana šķērsli. Aloizs komentē: „Tagad zirgs gaida jātnieka komandu un nesteidzas virsū šķērslim”. Jātnieks un zirgs spēj uziet un pārvarēt krustiņu vienmērīgā lēkšu gaitā.

Pārveidojot šķērsli par okseri, atkārtojas tā pati problēma – zirgs slikti pakļaujas kontrolei, tādēļ tāpat kā iepriekš tiek atkārtotas visas darbības, kas tika veiktas pirms krustiņa, un rezultāts ir tāds pats.

Tresais

Mierīgāki zirgi, kas paši nevelk uz šķērsli, ir iesildē vairāk jāvirza uz priekšu – gar laukuma garajām malām jāizsūta un jāuzņem, līdz  zirgs pats uztur plūstošus, enerģiskus lēkšus. Tikai tad iespējams izveidot nepieciešamo pozitīvo sasprindzinājumu.

Aloizs prasa, lai zirgs starp kārtiņu un okseri būtu noapaļotākā formā, ko jātnieks mēģina atrisināt, izjājot attālumu ar vienu lēkšu tempu mazāk. Aloizs atzīmē: „Maršrutu sastādītāji, protams, neatvieglos Jums dzīvi, ir jāmāk variēt starp zirga izsūtīšanu un uzņemšanu. Tas ir jātrenē tikmēr, kamēr zirgs vairs nestreso un kontakts ar zirga muti saglabājas vienmērīgs līdz pat šķērslim”.

Ko darīt, ja maršrutā nesanāk pareizais attālums – jāt uz priekšu, ņemt atpakaļ vai vispār nogriezt malā? Aloizs atbild: „Nekādā gadījumā nedrīkst griezt nost no šķēršļa, maršrutā tas nav pieļaujams! Ja zirgs labi reaģē uz manām komandām, pats vēlas kustēties uz priekšu, labāk tad jāt plašāk. Ja savukārt zirgs jau tā lēkšo uz vietas un tam ir šaurs lēksis, labāk nogaidīt un jāt mierīgāk. Tas viss ir individuāli izvērtējams, taču ir jāsaglabā līdzsvars starp „uz priekšu” un „atpakaļ”.

Pēdējais uzdevums, kas Quantity jāpārvar, ir maršruts. Ne jau šķēršļa forma –  stāvais, okseris vai „trijnieks” – nosaka atspēriena punktu, bet gan zirga kustības dinamika. Svarīgākais ir jātniekam ar zirgu kopā izstrādāt vienu tempu, kas der abiem, taču tam nepieciešams laiks. Un kā ir ar pareizo atspēriena punktu? Ja zirga kustības ritms ir piemērots un zirga motivācija lekt – kontrolējama, īstais atspēriena punkts atradīsies pats no sevis – tā Aloizs Pollmans Švekhorsts.

Aloizs Pollmans Švekhorsts par…

– Uzsēdi: „Ar nogaidošu, mierīgu uzsēdi var palēnināt zirga kustību par sekundes simtdaļu vai pat desmitdaļu”.

– Izjūtu: „Svarīgākais distancēs ir ne tikai skaitīt lēkšu tempus, bet gan izjust, kā es tos izjāju, un kā padarīt tos piemērotus zirgam”.

– Talantu: „Allaž ir pāris talantīgi jātnieki, kuriem ir optimāla attāluma izjūta. Viņiem izdodas arī ar necaurlaidīgu zirgu vienmēr „trāpīt” pareizi”.

Pēc Reiter Revue materiāliem sagatavoja Sigita Eitcena

Atpakaļ

Komentējiet

Zirgam.lv
Draugiem.lv pase