3. jūnijs, 2011 | Inventārs
Otto Bekers (Otto Becker), Vācijas nacionālās konkūra komandas treneris
Otto Bekers ir gana bieži diskutējis ar saviem audzēkņiem par tēmu – kura ir pareizā, atbilstošā trenze. Tomēr pamatā vairumam jātnieku ir noteiktas trenzes, kuras tiek labprātāk izmanto. Bekers komentē, ka viņš pats maršruta jāšanai labprāt izmantojis tādu trenzi, ar kuru iespējams panākt kontaktu ar zirga muti. Viņa pieredze rāda, ka arī zirgi jūtas drošāk, ja starp to muti un jātnieka roku pastāv laba saikne. Pēc kādiem principiem trenze tiek izvēlēta, Bekers skaidro šādi: „Jātniekam ir jāspēj kontrolēt zirgu, taču zirgs nedrīkst baidīties no trenzes. Ir svarīgi, lai zirgs allaž meklētu kontaktu ar jātnieka roku. Konkrētas trenzes izvēle ir lielā mērā atkarīga no zirga jūtīguma”. Sava aktīvā sporta laikā Bekers labprāt izmantojis parastu divdaļīgo trenzi vai pelhamu. Ja nepieciešams, Bekers izmantojis arī gaga tipa trenzi ar caurslīdošo pavadu, stiprinot divas pavadas, kā arī lauzni vai hakamoras un trenzes kombināciju.
Izabella Verta (Isabell Werth), vairākkārtēja Olimpisko spēļu un Pasaules Čempionātu uzvarētāja iejādē
„Es absolūti neesmu apsēsta ar trenžu kolekcionēšanu. Cilvēki sāk eksperimentēt tad, ja zirgam trūkst caurlaidības. Taču pie tā ir vispirms jāpiestrādā! Jaunzirgiem mēs pamatā izmantojam trīsdaļīgās trenzes, jo tās labāk guļ mutē. Ļoti jūtīgus zirgus, kas sāk spēlēties ar mēli, es jāju reizēm ar Nathe (plastmasas) materiāla trenzi, nereti arī viendaļīgās formas variantu. Pie laužņa sākam pieradināt zirgus, kad tiem aprit seši, septiņi gadi. Ja ir panākta caurlaidība ar trenzi, pieradināšana pie laužņa parasti nesagādā nekādas problēmas. Pēc manas pieredzes nav bijis nekad citādāk. Pieredzējušos zirgus kā Satchmo vai Hannes mājās es jāju tikai ar trenzi. Lauznis tiek izvilkts no skapja tikai trīs līdz četras dienas pirms sacensībām”.
Ingrīda Klimke, Olimpisko spēļu uzvarētāja trīscīņā
„Sākumā mēs visus zirgus jājam ar trīsdaļīgo trenzi. Pamatdarbā ar zirgiem mēs parasti arī to nemainām. Apvidū jau ir cita lieta: piemēram, zirgs Braxxi (Butts Abraxxas) sākumā, ejot apvidū, uzvedās ļoti temperamentīgi. Tādēļ vispirms pamēģināju viņam lietot gumijas pelhamu. Ar to viņš ātri sāka pretoties pret roku, it īpaši pagriezienos, nemaz vairs neskatījās uz šķērsli. Mana pieredze rāda – jo „asāka” trenze, jo vairāk zirgi pretojās, piemēram, kaut vai pret trenzi ar slīdošajām pavadām. Zirgi pretojas tai un „urbjās” zemē. Savukārt labu pieredzi esmu guvusi, lietojot brīvi pievienotu trīsriņķu trenzi, tai ir neliela sviras iedarbība, taču vajadzības gadījumā uz to var paļauties”.
Alois Pollmanns-Švekhorsts (Alois Pollmann-Schweckhorst), profesionāls treneris, starptautiskā mērogā panākumiem bagāts konkūra jātnieks
„Neviena trenze pasaulē nespēj nomaskēt pamata problēmas, kas rodas zirga apmācībā. Ja pie manis nonāk jauns zirgs, kuram vēl nav nostabilizējies kontakts ar jātnieka roku, sākumā es lietoju viendaļīgo (stangas) trenzi vai ko līdzīgu. Trenze, kas ļauj man vairāk kontrolēt zirgu, palīdz zirgam parādīt, kur atrodas viņa komforta zona. Kad tas ir nostiprināts, es pāreju uz parasto, „mīksto” trenzi. Reizēm tas notiek pēc nedēļas, citreiz pēc četrām nedēļām. Kā konkūra jātniekam mans mērķis ir, lai man būtu labs kontakts ar zirga muti, un es varētu zirgu līdzsvaroti vadīt arī ātrākā lēkšu tempā un puspiesēdē. Izsūtīt, pieturēt – tam visam ir jānotiek bez aizķeršanās un ar vienmērīgu saikni. No zirga ir atkarīgs tas, vai sacensībās es nomainu parasto trenzi pret kaut ko asāku, piemēram, pelhamu. Daži zirgi ir ļoti temperamentīgi. Mūsdienās arī maršruti tehniski ir krietni sarežģītāki, tādēļ katram sīkumam ir jābūt perfektam!”
Elizabete Maksa-Teirera (Elisabeth Max-Theurer), 1980. gada Olimpisko spēļu uzvarētāja iejādē, veiksmīga zirgaudzētāja
„Tā ir iepriecinoša tendence, ka trenzes paliek arvien labāk pielāgotas zirga mutei. Tievākas vai biezākas trenzes izvēle ir atkarīga no zirga mutes dobuma uzbūves. Pirms pieradinām jaunzirgus pie trenzes, tos apskata zobārsts. Pēcāk mēs izmēģinām, kura trenze rosina labāku gremošanas aktivitāti. Ja pamanām, ka zirgi ir neapmierināti, izmēģinām – vai tiem labāk patīk tievāka vai biezāka trenze. Reizēm pietiek pamainīt iemauktu siksnu garumu, puscauruma attālums var daudz ko mainīt. Iespējams, cēlonis slēpjas tajā, ka zirgam nepatīk konkrētais metāls, tad līdz lateksa pārvalks. Reizēm mēs arī pasūtām izgatavot īpašas trenzes. Zirgiem ar biezām lūpām nereti gadās, ka kaktiņos iespiežas laužņa ķēdīte. Tad mēs likām izgatavot modeli ar speciālu ķēdītes āķi. Piemēram, mans 1992. gada Olimpisko spēļu zirgs Liechtenstein jūtīgi reaģēja uz tolaik trenzēs lietoto metālu, tādēļ mēs pasūtījām viņam ar zeltu pārklātu lauzni”.
Franke Slothāks (Franke Sloothaak), 1994. gada Pasaules čempions konkūrā
„Pats zirgs man parāda, kāda trenze man jāizmanto. Jaunzirgiem bieži izvēle krīt uz plastmasas trenzēm. Dažiem jaunzirgiem arī neliela hakamora palīdz atrast līdzsvaru. Pamatā princips ir: trenze neaizstāj jāšanas prasmi! Ja zirgs ir labi līdzsvarots un pietiekami spēcīgs, lai nestu sevi pats, tad var iztikt arī ar parasto trenzi. Ja man ir stiprāks zirgs, sākumā es lietoju „asāku” trenzi, lai dabūtu kontroli. Tādējādi es zirgam palīdzu atrast līdzsvaru. Kad tas ir panākts, var atgriezties pie „maigākas” trenzes. Trenzes izvēlē es esmu ļoti elastīgs un, pateicoties savai pieredzei, spēju atrast individuālu risinājumu katram zirgam. Labs jāšanas treneris, kam ir zināšanas un sapratne, ir labākais padomdevējs, kura uzraudzībā var izmēģināt, kāda trenze zirgam der vislabāk”.
Kira Vulferdinga (Kyra Wulferding), vairāku Vācijas nacionālo čempionu-zirgu trenere
„Es lietoju trīs variantus: parasto divdaļīgo trenzi, trīsdaļīgo trenzi – tās es izmantoju iekordošanai – un zirgiem, kas nelabprāt padodas kontaktam ar pavadu, es lietoju olīvriņķu trenzi. Tā ir smagāka un maigāk iedarbojas uz mutes kaktiņiem. Ja viss labi izdodas ar trenzi, tad nav problēmu arī pieradināt zirgu pie laužņa. Lielākoties es izmantoju jaunzirgu lauzni (ar īsākām svirām). Sacensībās es lietoju allaž to pašu trenzi, ko mājās”.
Jūlija Krajevska (Julia Krajewski), perspektīva jaunā trīscīņas jātniece
„Iejādē es palieku pie tās pašas trenzes, ko izmantoju treniņos, bet konkūrā un lauka krosā reizēm gadās, ka sacensību atmosfērā zirgi ir ļoti enerģijas un spēka pārpilni, tādēļ es mēģinu atrast tiem pieņemamu, bet vienlaikus arī efektīvu risinājumu, lai varētu ātri reaģēt uz dažādām situācijām. Problēmas rodas, ja vecākām trenzēm nodilst riņķi un vidus savienojumu, un rodas asas malas. Uz to zirgi reaģē diezgan jūtīgi. Bieži vien problēmas cēlonis slēpjas nevis trenzē, bet gan zirga jājamībā, un to nevar īpaši uzlabot, nomainot trenzi”. Jūlija Krajevska atceras kādu gadījumu, kad jauna trenze atrisināja samilzušu problēmu: „Man ir zirgs ar ļoti jūtīgiem mutes kaktiņiem. Lietojot trenzes ar kustīgiem riņķiem, par normālu darbu varēja aizmirst. Kopš jāju viņu ar trenzi, kurai ir olīvriņķi, problēmas ir pazudušas”.
Mihaels Jungs (Michael Jung), Pasaules čempions trīscīņā
„Pēc iespējas vienkāršāk! Iejādē izmantoju parasto trenzi, reizēm arī lauzni. Lauka krosam es labāk izvairos no trenzēm ar sviras iedarbību, lai netraucēju zirgam dziļajos lecienos. Izņēmums ir konkūra fāze. Koriģēšanas nolūkos tur reizēm lietoju arī trenzi ar slīdošajām pavadām vai pelhamu. Asākā trenze man noder, lai varētu smalkāk iedarboties uz zirgu. Pēc manām domām, tomēr vislabākā ir parastā trenze. Tādēļ man mērķis ir pēc divām, trim sacensībām atkal pārlikt uz biezāku parasto trenzi”.
Informāciju pēc St. Georg 06/2011 numura sagatavoja Sigita Eitcena
