Jauns un lecīgs – Kristaps Neretnieks

Viena no žurnāla “Zirgam” pastāvīgajām sadaļām bija iecerēta par Latvijas jaunajiem jātniekiem ekspresintervijas formā ar nosaukumu “10 jautājumi jaunajam jātniekam”. Par pirmā izdevuma, kurš, kā jau esam vēstījuši, no izdevēju neatkarīgu iemeslu dēļ līdz tipogrāfijai tā arī nenonāca, numura zvaigzni izvēlējāmies vienu no spožākajiem Latvijas jaunajiem jātniekiem – Kristapu Neretnieku. Par Kristapu mēdz runāt gan kā par ļoti talantīgu konkūristu, gan raksturot kā nedaudz lecīgu un ambiciozu jauno cilvēku, kurš nekautrējas iebilst tiesnešiem. Viņš pats gan sevi par iedomīgu nebūt neuzskata, turklāt savus pēdējo gadu sasniegumus Latvijā nemaz nevērtē kā milzu panākumus. „Godīgi sakot, tas nav nekas īpašs,” kad uzvaras garša izbaudīta, rāmi un pārliecinoši teic Kristaps, neslēpjot, ka viņu vilina panākumi arī tālu aiz robežām. „Līmenis aug, zirgi vairojas un sasniegtajam gribas turpinājumu.”

Kristapa Neretnieka CV

• Dzimis 1989. gada 2. augustā.

• Pabeidzis Limbažu 1. vidusskolu.

• Studē Vidzemes augstskolā, Biznesa vadības un ekonomikas fakultātē.

• Ar jāšanas sportu nodarbojas kopš 10 gadu vecuma.

• Lielākie sasniegumi: konkursa “Latvijas labākais jātnieks 2010” 2. vietas ieguvējs šķēršļu pārvarēšanā gan jauno, gan pieaugušo jātnieku konkurencē, CSI 2* – W Riga 2009. Grand Prix – 5. vieta, LR čempions jauno jātnieku konkurencē (2009.), Latvijas Nacionālais čempions (2008.) un citi.

• Vaļasprieki: „Agrāk patika makšķerēt un slēpot – sen gan nav sanācis tam laika. Pirms nopietni sāku trenēties ar zirgiem, spēlēju basketbolu, ko nācās pamest, jo nevarēju apvienot. Tagad pa retam uzspēlēju gan futbolu, gan volejbolu, gan basketbolu. Patīk aktīva atpūta.”

1. Kas tevi piesaistīja jāšanas sportam – azarts sacensties vai mīlestība pret zirgiem?

Abas šīs lietas, bet patiesībā pirmie panākumi. Pirmoreiz zirga mugurā tiku uzsēdināts Līgatnē – toreiz man bija pieci vai seši gadi, ar neretnieksvecākiem bijām atpūtas braucienā. Spilgti atceros, sajūtas zirga mugurā bija ļoti labas, man ļoti patika. Tad mamma nopirka mūsu pirmo zirgu – ķēvīti Formula un ar to arī viss sākās.

Viņa bija ātra ķēve, daudz kur vinnējām, un tas piešķīra milzīgu azartu. Man nebija tiešs mērķis tikai plūkt laurus, jo nācās piedzīvot arī grūtākus laikus, taču panākumi kalpoja kā dzinējspēks turpināt darboties šai jomā.

2. Cik plaša tagad ir tava saimniecība?

Mūsu saimniecība atrodas Limbažu pagastā – Ērmu staļļos ir piecpadsmit strādājamie zirgi, gan jaunzirgi, gan jau lielie.

3. Tevi nereti mēdz raksturot kā visai lecīgu jātnieku. Pēc dabas esi spurains vai arī lecīgumam ir citi iemesli?

Rakstura ziņā esmu diezgan mierīgs cilvēks un nav jau tā, ka es apzināti lecos. Es neceļu traci, ja kaut kas nepatīk, bet savu nepatiku izrādu gan. Kaut kādā ziņā nospēlē taisnības izjūta. Atzīstu, ka dažādu iemeslu dēļ vietējās sacensībās mēdzu kavēt vai nu startu, vai apbalvošanu.

Uz vietējām sacensībām parasti braucu ar diezgan daudz zirgiem. Nepavisam nav viegli ar visiem visu paspēt, it sevišķi, ja katrā maršrutā lecu ar trīs zirgiem un nav pieejami boksi – sedlošana notiek pie mašīnas… Parasti cenšos visu paspēt laikā, tiesa, reizēm mazliet kavēju savas vainas vai organizatorisku nepilnību dēļ. Atmiņā palicis LJF Kausa 5. posms, kas notika ekstremālos apstākļos: laukums – dubļu vanna, slapjš sniegs, auksts vējš… Toreiz startu kavēju, jo tika nozīmēts noteikumiem neatbilstoši mazs starplaiks starp junioru un jauniešu maršrutu, rezultātā nepaspēju laikā saseglot trīs zirgus un iesildīties. Tā sākās strīds starp mani un tiesnešiem visu sacensību garumā…

Reizēm dažiem cilvēkiem paliek garlaicīgi un tad viņi meklē visādus sīkumus, kur piekasīties un aprunāt no visām pusēm. Tāda nu diemžēl ir mūsu nelielā zirdzinieku sabiedrība.

4. Šogad tev paliek 22 gadi – iekāpsi pieaugušo biksēs un izgriezīsi pogas spicajiem un vecākajiem jātniekiem?

Būs mazliet vieglāk, jo nevarēšu lekt jauniešu maršrutu ar ierastajiem trīs zirgiem, būs vairāk jāpievēršās vecajo konkurencei.

5. Tava profesionālā dzīve neapšaubāmi arī turpmāk būs saistīta ar jāšanas sportu, bet vai pieļauj domu ielauzties arī kādā citā, pilnīgi atšķirīgā profesionālajā lauciņā?

Pašlaik studēju biznesa vadību un ekonomiku. Tā ir ļoti noderīga studiju programma – nekas tāds, kas ļoti ietu pie sirds, bet arī neraisa nepatiku. Man nav nodoma pēc augstskolas beigšanas strādāt šajā nozarē, bet iegūtās zināšanas ir universālas un noteikti noderēs, spilventiņu gadījumam ja nu kas būšu sev sagatavojis. Tomēr zirgi ir un paliks pirmajā vietā.

6. Kā tu raksturotu savu ideālo treneri?

Nav tik svarīgas viņa īpašības, kā pieredze, spēja nodot savas zināšanas tālāk audzēkņiem. Manās acīs viņam ir jābūt autoritātei. Pats četrus vai piecus gadus esmu trenējies pie Daiņa Ozola un pie viņa esmu ļoti daudz iemācījies. Tolaik viņš man neapšaubāmi bija autoritāte. Tagad tuvākajā mērogā kā tiešām labu treneri gribētos atzīmēt lietuviešu vecmeistaru – jātnieku un treneri Zigmantu Šarku. Pie viņa esmu mazliet trenējies un jau diezgan daudz iemācījies…

7. Kādas ir sajūtas, pašam iejūtoties arī trenera ādā?

Kleistos par treneri strādāju jau gadu. Tā kā ar trenera darba specifiku biju saskāries jau agrāk, pārsteigumu nebija. Interesanti! Nodarbojoties ar bērniem, var labi novērot, kuriem ir perspektīvas, kuram to mazāk. Lai ko sasniegtu, ir jābūt ļoti uzcītīgam, neatlaidīgam, tādam – ar iekšām! Un vēl bērnam ir jābūt elastīgam – spējīgam pieņemt informāciju, mācīties no viena, otra un vēl kāda cita trenera. Nevar tā – izlasīt vienu grāmatu un uzskatīt sevi par zinošu. Sportā tomēr katrs zirgs ir citādāks, katram cita pieeja nepieciešama. Jo elastīgāks esi, vairāk spēj informācijas uzņemt, jo vairāk iespēju – es pats tā mācījos. Un vēl šajā sporta veidā drosme vajadzīga. Jābūt drosmīgam, tomēr ne pārgalvīgam, ar prātu arī ir jādomā līdzi.

8. Kā starp zirgiem var noteikt potenciālu konkūra talantu?

Man ir tā: ieraugu jaunzirgu, tikai paskatos uz viņu, viņa kustībām un savā prātā nodomāju, vai viņš leks Grand Prix. Pat nevaru nosaukt konkrētu īpašību kopumu, pēc kura vados – varbūt noteicošais ir acu skatiens, bet līdz šim, šķiet, vēl neesmu kļūdījies.

Jā, ir bijuši arī tādi zirgi, par kuriem esmu teicis: dumjš. Viņš ieņem galvā kādu muļķību un nelaiž to vaļā. Tas prasa nervus, pacietību, un tādiem zirgiem es labāk piekāpjos. Ne vienmēr cīņai ir jēga.

Tomēr, ja zirgs ļoti patīk, domāju, viņu ir iespējams izskolot, izkopt tā talantu. Šajā sportā daudz ko jau nosaka tandēms.

9. Vai tu mēdz lamāties, ja zirgs nelec vai kā citādi neklausa?

Ja zirgs kaut kādu iemeslu dēļ atsakās lekt, parasti cenšos uz to reaģēt mierīgi un saprast, kāpēc tas tā ir. Reizēm gan ir grūti nedusmoties, ja jūtu, ka tas ir niķis.

10. Ko tu novēlētu saviem konkurentiem?

Lai konkurenti vairojas! Domāju, sacensībās tā visiem būs interesantāk!

Apģērbs sportistam no veikala “Zirgu Stallis”

Teksts: Kitija Kārkliņa

Foto: Māris Bogustovs

Raksta titulbildes atsauce – latvianhorses.lv

Atpakaļ

Komentējiet

Zirgam.lv
Draugiem.lv pase