Lielceros, kur cerības attaisnojas!

Sabīne un Laura ar savu mīluli – Šetlandes poniju Džeimsu

Airisas Peneles vārds jātnieku aprindās komentārus neprasa: skaista, veiksmīga, talantīga jātniece, kas kopā ar Ravelu pārliecinoši startē jāšanas sporta arēnās. Jā, Airisas panākumu tablo izgaismojas spožās krāsās, bet kāda viņa ir ikdienā? Nenoliedzami, šai sportistei piemīt kas mazliet noslēpumains, dzelžains un šķietami nesatricināms, tomēr tai pašā laikā – emocionāli silts un sievišķīgs. Ārēji mazliet trausla, bet patiesībā ļoti stipra. Tādai viņai ļauj būt ģimene: dzīvesbiedrs Mairis Penelis un abas spriganās meitas Laura un Sabīne. Galu galā par tādu Airisu ir veidojuši arī nebeidzamie pienākumi abu ar Mairi 1992. gadā izveidotajā zemnieku saimniecībā Lielceri ar diviem staļļiem un manēžu. Pienākumi te netiekot strikti dalīti. Mairis saimniecībā ir galvenais finansists, kura pārziņā ir visas tehniskās lietas un konkūrs. Airisa ikdienu velta regulāriem, piecas stundas gariem treniņiem iejādē un jauniešu apmācībām. Liels atbalsts esot meitas – slavē Mairis. Palīdzot arī viņa un Airisas vecāki. „Katrs te pieliek savu vezumiņu, lai tas lielais vezums iet uz priekšu,” saka Mairis.

Virzošais – jaunības dullums

Decembrī Peneļu ģimene nosvinēja apaļu desmitgades jubileju, kopš tapis viņu jaunākais stallis. Uzcēluši ātri – divu gadu laikā un kopumā tagad abos staļļos varot izmitināt līdz 62 zirgiem. „Toreiz mūsu virzošais spēks bija jaunības dullums,” saka Mairis. „Pirmos astoņus gadus zirgus turējām pārbūvētā teļu kūtī un starptautiskiem startiem gatavojāmies siena šķūnī. Bet mums gribējās manēžu un riktīgu stalli! Pārdevām māju un uzsākām celtniecību – protams, līdzekļu bija par maz, bet labi cilvēki mūsos saskatīja potenciālu un aizdeva naudiņu. Citi tai laikā būvēja sev mājas, mēs – stalli, pat nedomājot, kur dzīvosim. Tikai pēc tam sākām prātot, ka vajadzētu otro stāvu, kur pašiem apmesties,” stāsta Airisa.

„Šī ir mūsu sirdslieta un bija pilnīgi skaidrs, ka ne ar ko citu kā tikai ar zirgiem savu turpmāko dzīvi negrasāmies saistīt.” Gan Airisa, gan Mairis ar zirgu sportu saistīti kopš bērnības. Tur arī abi iepazinušies. „Kur gan vēl citur mēs būtu varējuši iepazīties?!” nosmaida Mairis.

Airisa, būdama 11 gadus veca Rīgas centra meitene reiz, pagalmā spēlējoties ar draudzenēm, izdomājusi, ka jāiet nodarboties ar jāšanas sportu. Domāts – darīts! Dzīvnieki viņai mājās bijuši vienmēr– kaķi, suņi, kāmīši, kanārijputniņi… Arī zirgs meitenes fantāzijās toreiz iederējies šai mīļdzīvnieciņu kategorijā. Sākums bijis cerīgs – trenere Astrīda Belovzorova Airisā saskatījusi perspektīvu iejādes sportisti un viņa iekļuvusi sporta grupā. Drīz vien – piecpadsmit, sešpadsmit gadu vecumā gūti pirmie Grand Prix panākumi .Pēc tam vairs pat nav apsvērusi alternatīvu ceļu, kas būtu tālāk dzīvē ejams. „Pašus pamatus, grūtāko, trenere man burtiski iekala, iedresēja. Par visu, ko esmu sasniegusi, varu pateikties tieši viņai,” atzīst Airisa.

Ravelam jau 16 gadi - tas ir ievērojams vecums sporta zirgam. „Man bieži taujā: nu ko tad es darīšu, kad ar Ravelu vairāk nejāšu? Atbildu: ko tad es varu darīt – es jāšu! Pensijā Ravels vēl nedodas! Mēs vēl startēsim!” lepni teic Airisa.

Ravelam jau 16 gadi - tas ir ievērojams vecums sporta zirgam. „Man bieži taujā: nu ko tad es darīšu, kad ar Ravelu vairāk nejāšu? Atbildu: ko tad es varu darīt – es jāšu! Pensijā Ravels vēl nedodas! Mēs vēl startēsim!” lepni teic Airisa.

Emocijas pret veselo saprātu

Arī Mairis, kuram jau deviņu gadu vecumā ļoti gribējies jāt ar zirgiem, turpat vien grozījies. Par saviem jaunības dienu panākumiem konkūrā viņš gan smalkjūtīgi klusē, līdz Airisa atklāj, ka savulaik – vēl padomju laikos – Mairis startējis pat Eiropas čempionātos. Latvijas sportistam tajos laikos tas taču nebija tik vienkārši sasniedzams?! „Bija gan – ļoti vienkārši! Vajadzēja tikai piedalīties Padomju Savienības čempionātos, tikt izlasē un ceļš uz startiem ārzemēs bija vaļā – pirmais četrinieks brauca,” bezkaislīgi skaidro Mairis.

Starp citu, pirmajā četriniekā viņš iekļuvis vairākkārt, līdz ar to divreiz piedalījies Eiropas čempionātos Beļģijā (1987.) un Anglijā (1989.). Tolaik Mairis konkūrā (jauniešu – junioru kategorijā) Beļģijā izcīnījis godpilno astoto vietu! Jaunajam sportistam bijusi arī trešā iespēja startēt aiz robežām, taču tā izpalikusi konkurentu skaudības dēļ – pirms brauciena zirgs ticis paklusām tīšuprāt sazāļots un līdz ar to izslēgts no cīņas… Bet par to šodien Mairis runā nelabprāt.

Patiesībā par rūgtajiem brīžiem, kādu netrūkst neviena sportista karjerā, Peneļu ģimene nerunā vispār un arīdzan emocijām lieki neļaujas. Mairis ir tas, kurš to neļauj – pat tad, kad ir jāpārdod zirgs, par kuru visas trīs viņa meitenes raud trīs dienas no vietas… „Zirgu pērkam ar domu, lai būtu derīgs sportam. Vērtējam lēcienu tehniku, dabiskās gaitas plastiku. Tikai tad, kad ar zirgu sāk strādāt, nereti nākas apjaust, ka sportam tas nederēs, tāds zirgs jāatdod tālāk. Uzskatu, ja par zirgu dod adekvātu naudu, neesam tik bagāti, lai to paturētu. Vienkārši jāņem cits zirgs un jāstrādā atkal. Šis bizness nav viegls. Nav iespējams būvēt, attīstīties un vēl ļauties emocijām. Ja katrs zirgs pie sirds būtu pieaudzis, mūsu stallī šodien vairs nebūtu vietas. Nākotnē cenšamies skatīties ar veselo saprātu,” kategorisks ir Mairis.

Bet kā ar slaveno Ravelu – ja par to tiktu piedāvāta kāda pieklājīga summa? Peneļu ģimene ir strikta: „Jā, jau pašā sākumā klāt bija pircēji. Bet esam vienojušies, ka šo zirgu netirgosim. Ravels pelnījis mūža mājas Lielceros un šis jautājums ģimenē vairs netiek apspriests!”

Pamana neatlaidīgākos

Par Peneļu ģimeni varētu teikt: monolīti un saliedēti kā klints, lai arī katram no viņiem ir sava zvaigžņu stunda, kas ir vai tikai vēl būs, katram sava lieta mācāma, katram savs mīļākais zirgs un katram savas cerības… Tiesa, arī par cerībām, mērķiem un ambiciozām iecerēm Lielceros skaļi nerunā. Šajā ziņā Peneļu ģimene ir kā cieši aizvākots lāceņu ievārījuma trauciņš – lai kā gribētos paskatīties, kas gan tur iekšā un kāds būs nākamais triumfa mirklis…

Iespējams, tieši te arī paslēpta viņu panākumu atslēga – prasmē meistarīgi vadīt savu saimniecību, nenogurstoši strādāt un trenēties, neieslīgstot uzvaras saldmes izgaršošanā vai nesasirgstot ar zvaigžņu slimību. „Visi mūsu panākumi nākuši dabiskā ceļā – tas ir ikdienas darbs, regulāri trenējoties un braucot uz sacensībām. Nekad sev neesmu uzstādījusi mērķi: olimpiskās spēles vai Eiropas čempionāts. Šajā sportā jātnieks var sasapņoties jebko, bet nekad nevar zināt, ko par to domā zirgs. Dažkārt dzīvnieks vienkārši veselības dēļ kaut ko nespēj izdarīt un sportista sapņi ir sabrukuši. Labāk ir iet soli pa solim, tad neizpaliek arī rezultāti,” uzskata Airisa.

Runā, ka iejādē esot līdzīgi kā daiļslidošanā: ja neesi pazīstams jātnieks ar vārdu, ielauzties lielajā arēnā grūti. „Šīm runām ir pamats, taču neesmu pārliecināta, ka man jau izdevies tikt pamanītai šajā pasaules elitē. Bet gribētos gan! Es vienkārši neatlaidīgi braucu un piedalos sacensībās. Dažviet man iedod pēdējo vietu, bet es par to neapvainojos – braucu atkal un tad jau mani sāk ievērot. Ja vēl sniegums kļūst aizvien labāks – neatlaidīgākos pamana!” novērojusi Airisa.

Sabīne un Laura ar savu mīluli – Šetlandes poniju Džeimsu

Sabīne un Laura ar savu mīluli – Šetlandes poniju Džeimsu

Totilu nemaz negribētu

Līdz pat pēdējam brīdim neviens gan īsti neesot ticējis, ka Peneļu ģimene 2009. gadā aizbrauks uz Eiropas čempionātu Anglijā, Vindzorā – Baltijas valstu vēsturē viņa ir pirmā iejādes sportiste, kura nokļuvusi līdz startam šajās elites sacensībās. Tiesa, tas prasījis ne vien atbilstošu meistarību, bet arī milzums līdzekļu. Tolaik vislielākā pretimnākšana bijuši no Latvijas Jātnieku federācijas. „Federācija patiešām cenšas atbalstīt tos, kuri piedalās starptautiskajās sacensībās. Liels paldies arī zirglietu veikalam „Zirgu stallis” – viņi Ravelam uzdāvināja jaunus sedlus,” Mairis pauž pateicību visiem, kas toreiz palīdzējuši.

Tomēr arī ģimenes atbalsts Airisai bijis no svara. „Stress bija milzīgs! Lai zirgam būtu vieglāk – jo Ravelam vispār nepatīk ceļot -, braucām caur Vāciju un tur jau man šķita: vai, uz kurieni gan es braucu, labāk uzreiz doties mājās… Bet kad nokļuvām Anglijā, man uztraukums pierima. Mairim gan nē, viņš pat parunāt nevarēja!” atceras Airisa.

Vismierīgāk uz apkārt notiekošo Londonā reaģējusi Peneļu jaunākā atvase Laura, viņa pat pamanījusies bez liekas kautrēšanās doties pie Edvarda Gāla pēc autogrāfa, ko arī saņēmusi uzreiz pēc jaunā pasaules rekorda uzstādīšanas . Savukārt Sabīne stāsta, ka viņai satraukums sitis augstu vilni jau tad, kad Ravels ielikts stallī starp labākajiem dāņu, holandiešu, īru un angļu zirgiem, turpat ticis izmitināts arī slavenais Totilas. Neapšaubāmi, ģimene ir ļoti lepna par mammas sasniegumiem un startu Eiropas čempionātā. Bet vai arī viņiem Totilas ir sapņu zirgs?

„Nē, es gan šo zirgu negribētu,” neviltoti izsaucas Airisa. „Redzēju, kā Gāls startē ar Totilu – grandiozi! Lai arī nu jau šķirti, bet man viņi atmiņā paliks kā nešķirams pāris ar savu harizmu. Es sevi nevaru iztēloties Totila mugurā, lai cik daudz naudas man būtu. Domāju, otra tāda pāra jātnieku sportā vēl ilgi nebūs.”

Cīnītājs ar plašu dvēseli

Kāds savā būtībā ir diženais Ravels? „Sacensībās – grūti prognozējams, garastāvokļa zirgs. Citreiz šķiet – pirms tam izdarīts viss iespējamais, lai viss būtu labi, bet Ravelam kaut kas nepatīk un starts vairs nav spožs. Viss atkarīgs no tā, kādā boksā viņš stāvējis, kāds ir laukums, kāds bijis brauciens. Eiropas čempionātā Ravels gan laikam juta, ka šis ir atbildīgākais starts viņa līdzšinējā karjerā un startēja nevainojami. Bet vispār viņš ir ļoti sarežģīts zirgs, jebkurš tam mugurā neuzkāps un kurš katrs ar viņu neaizjās,” savu kompanjonu, ar kuru strādā jau deviņus gadus, raksturo Airisa.

Ravels ir dzimis Tērvetes zirgaudzētavā, bet trīs gadu vecumā mēs viņu nopirkām no Edgara Treiberga.Sākums ar šo zirgu nav bijis rozēm kaisīts pat Airisai. „Viņš mani tik nežēlīgi nometa treniņā, ka salauzu kāju. Sapratu, ka man no šī zirga ir bail. Es negribu, negribu viņu! Četrus gadus Mairis Ravelu trenēja konkūrā. Tur, starp citu, zirgs rādīja labus rezultātus, bet tad Ravelam apnika lekt un viņa ceļš atgriezās atkal pie manis – nolēmām vēlreiz mēģināt jāt iejādi. Bet – uzkāpu Ravelam mugurā un viņš labi atcerējās, kas starp mums noticis pirms vairākiem gadiem. Zirgam ir ļoti laba atmiņa! Viņš nolēma ar mani izrīkoties tāpat – nomest vēlreiz… Bet tas viņam vairs neizdevās,” nosmaida Airisa. Pakāpeniski zirgs saimnieci pieņēmis un sākusies veiksmīga sadarbība.

„Mums ir priekšrocības tajā ziņā, ka varam samainīties ar zirgiem – ja kas nesanāk ar vienu vai otru iejādē, paņemam to konkūram. Tā testējam, kam labāk piemēroti jaunie zirgi – vienam vai otram sporta veidam. Bet patiesībā Ravels ir zirgs ar plašu dvēseli. Jau kā konkūrists viņš bija ļoti centīgs – vienkārši cīnītājs!” Ravelu paslavē Mairis.

„Ravels ir personība!” vienā balsī apgalvo Laura un Sabīne, un nemaz neslēpj, ka Ravels viņas izvedot pastaigā, nevis otrādi. Arī Laura un Sabīne jau ir pārliecinātas sportistes. Kā vēlāk, sarunas noslēgumā smaidot piebilst mamma – Sabīne devusi priekšroku iejādei, bet Laura, būdama tēva meita, zirga mugurā ir jau no četru gadu vecuma. Viņa esot izteikta drosminiece un konkūra piekritēja. Pērn gada nogalē Laura pat tika nominēta Latvijas Zelta talantiem 2010 nominācijā Sports, kur tika atzīta par trešo talantīgāko jauno sportisti! „Mēs nekad neesam tiekušās dejot, spēlēt vai darīt ko citu. Mēs visi šeit darām vienu lietu,” apstiprina Sabīne.

Taujāju, bet vai pašam saimniekam Lielceru stallī arī ir kāds favorīts? „Jā – tas ir Progress!” mirkli padomājis, bilst Mairis. Zirga īpašnieks ir Raimonds Lācis un Mairis viņa zirgu trenē konkurā. Progress esot teju vienīgais gadījums, kad izvēlēts un iegādāts, pateicoties savam vārdam. „Izvēloties starp zirgiem, līdzvērtīgs bija arī vēl viens, brīvajos lēcienos viņš interesanti leca, bet tam dots vārds Regress. Šis laikam bija vienīgais gadījums, kad zirgu izvēlējos pēc vārda. Kā gan mēs būtu ņēmuši Regresu?! Progress ir pajauns – septiņi gadi, perspektīvs. Pērn ar Progresu startējām jaunzirgos, gāja visādi. Vēl mums daudz jāstrādā un tad jau laiks rādīs…” sava mīluļa talantus pagaidām neatklāj konkūra treneris Mairis.

Kad Peneļu ģimenei jautājam, kādi ir viņu hobiji, visi četri mirkli samulst... „Vēl mēs arī slēpojam!” mundri teic Sabīne. „Bet patiesībā nekam citam, izņemot zirgus, jau neatliek laika,” atzīst Mairis.

Kad Peneļu ģimenei jautājam, kādi ir viņu hobiji, visi četri mirkli samulst... „Vēl mēs arī slēpojam!” mundri teic Sabīne. „Bet patiesībā nekam citam, izņemot zirgus, jau neatliek laika,” atzīst Mairis.

Mēs nesūdzamies!

Peneļu ģimene zirgkopībai, zirgu sportam veltījusi jau 30 gadus – izgājuši cauri dažādiem šīs nozares cikliem, viņi, par spīti finansiāli ne tik spožajiem laikiem, šo nodarbi pamest negrasās.

Tomēr skumja pieskaņa jaušama Maira balsī, kad viņš runā par šīs nozares perspektīvām Latvijā: „Negribas jau visu piezemēt un patiesībā par to ir grūti runāt, bet zirgu kvalitāte Latvijā krītas. Ļoti daudzi labi zirgi tiek pārdoti un māc bažas, ka var pienākt laiki, kad viss tiks izpārdots, vairs nebūs kvalitatīvu zirgu – pēc tādiem būs jābrauc pakaļ uz ārzemēm. Holandē katru gadu dzimst apmēram 30 tūkstoši kumeļu, bet pie mums vispār palikuši vairs tikai kādi 12 tūkstoši. Pērn pēc ciltslietu centra apstrādes datiem zirgu skaits Latvijā saruka par diviem tūkstošiem! Tas ir dramatisks skaitlis. Diemžēl pie mums nav iekšējā tirgus. Par perspektīvām varētu runāt, ja būtu attīstība…”

Tomēr Lielceros par grūtajiem laikiem nesūdzas un arī plinti mest krūmos negrasās. Mairis un Airisa, uzsverot – „Mēs nesūdzamies!” – atzīst, ka pēdējā laikā ir sarucis to jauniešu skaits, kuri gribētu nodarboties ar zirgu sportu. Gan Igaunijā, gan Lietuvā interesentu esot vismaz trīs reizes vairāk. „Būtu vairāk zirgu, rastos arī vairāk staļļu, manēžu un iespēju jauniešiem trenēties. No lielākas masas arī vairāk iespēju atklāt kādus jaunus un daudzsološus talantus,” saka Airisa, kura ik dienu, paralēli saviem regulārajiem treniņiem, manēžā trenē jaunos jātniekus.

Kas ir grūtākais trenera darbā? „Treneris var runāt, var mācīt, bet jātniekam zirgs pašam jāiemācās sajust ar sirdi un dvēseli. Jaunajām meitenēm tā arī saku: es nešaubos par jūsu talantu, bet gan par jūsu meistarību! Taču pieredzi un meistarību var iegūt un izkopt vienīgi ar gadiem, un tikai apvienojot to ar talantu – cerēt uz rezultātiem.”

Teksts: Kitija Kārkliņa

Foto: Māris Bogustovs

Nepublicētais materiāls žurnālam

Atpakaļ

10 komentāri

  • Silma

    Silma Ļoti interesants raksts!

    1. aprīlis, 2011 @ 13.57
  • Willyyy

    Willyyy Šādi raksti ir ļoti interesanti, vairāk tādus!! :)

    1. aprīlis, 2011 @ 14.16
  • zane

    zane Tas ir tieši tas, ko gribas lasīt :) Paldies!

    1. aprīlis, 2011 @ 22.06
  • Keria

    Keria Domāju, ka žurnāls būtu bijis lielisks....

    3. aprīlis, 2011 @ 0.33
  • _draugiem_4460376

    Dzēsts lietotājs Ļoti interesanti!!!

    3. aprīlis, 2011 @ 13.16
  • Krista

    Krista Sēžu, lasu, raudu un smejos reizē. Pati nezinu, kāpēc. Kaut gan..laikam tomēr zinu gan. No šīs ģimenes var tik daudz ko mācīties- kā dzīvot, kā strādāt, galu galā- kā mīlēt zirgus un vienam otru. Brīnišķīgs raksts- no pirmās līdz pēdējai rindiņai. Paldies! :)

    3. aprīlis, 2011 @ 21.15
  • Ardis

    Ardis Ļoti labs un patiesi interesants un aizraujošs raksts!!!!!!!!!!!!!!!!!!!

    4. aprīlis, 2011 @ 12.58
  • FB_100001803409084 Vēlētos, lai vairāk būtu šādu rakstu. Ieteikums veidotājiem - publicēt fotoreportāžas no citiem staļļiem un staļļu zirgiem ar nelieliem aprakstiem. Un man ļoti sasmīdināja raksts par meiteni, kas jāj ar govi. :D Nebūtu noticējusi, ja nebūtu pievienots video. Garos rakstus man nav pacietības lasīt, bet ļoti patīk pārskatāmie teksti, kuriem pievienotas bildes vai video. :) Veiksmi zirgiem.lv komandai. ^^ P.s. Vai būs kāds foto konkurss?

    8. aprīlis, 2011 @ 21.03
  • Torsti Buckman

    Torsti Buckman Mairis Hey, nice to see pictures of your family and greetings to all. Ps I'm not sure, but do you eat too much? T:Torsti and family

    29. aprīlis, 2013 @ 20.08
    • Lielceri

      Lielceri » Torsti Buckman Hi Torsi, thats very old pictures ;D Thank You for greetings and welcome to Latvia:) my email You can find in Lielceri.com

      29. aprīlis, 2013 @ 21.26

Komentējiet

Zirgam.lv
Draugiem.lv pase